Menu
 

Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (7) Apriņķis.lv

  • Autors:  Juris Ulmanis
Saule dara savu arī Grenlandē. Foto no Jura Ulmaņa privātā arhīva Saule dara savu arī Grenlandē. Foto no Jura Ulmaņa privātā arhīva

Turpinām publicēt fragmentus no Jura Ulmaņa topošās grāmatas "Uz Grenlandi – pēc pērlēm", kas nāks klajā vasaras vidū apgādā "Laika grāmata". Šeit publicētajās nodaļās, blakus ceļojuma aprakstam, arī fragmenti no Jura biogrāfijas, iemesli Grenlandes izvēlei, pavisam vienkāršas dzīvošanas un cilvēku savstarpējo attiecību lietas. 

Vairākas reizes bijām aizgājuši līdz lidostai. Cilvēki nervozi gaida – lidos vai nelidos. Arī beļģu dāmas, četri dāņi un abi angļu "varoņi". Varēja redzēt, ka kaut ko viņi tomēr ir darījuši, jo viņu sejas bija iedegušas un čūlainas. Izrādās, ka viņi bija pārslēpojuši ledāju no dienvidiem uz austrumiem. Beidzot visi aizlidoja. Arī Pauls – atpakaļ uz Angliju. Zināmā mērā žēl. Viņš ir ļoti, ļoti pedantisks. Tieši tāds, kādam jābūt, lai organizētu ekspedīcijas. Viņš pārzina katru detaļu. Katru skrūvīti. Katru sīkumu. Lidojuma laiku. Liekas, ka uz viņu var paļauties. Viņš mīl savu darbu. Es to sapratu, kad sūtīju viņam vēstules e-pastā.

Pēc pusdienām Marks mums parādīja, kā strādā mūsu prīmusi. Izskatījās daudz modernāki par tiem, kurus lietojām, kad ar Tedi bijām kalnos. Prīmuss ir ļoti svarīgs, no tā ir atkarīgs ūdens un ēdiens. Mums teica, lai teltī prīmusu nelietojam. Negribēju stāstīt, cik reižu esmu to darījis. Nevienu reizi nav bijis kāds negadījums. Tpu, tpu, tpu!

Tas viss man atgādināja laiku, kad ar Tedi un Imantu bijām kalnos. Esmu viņu izskolots, mani instinkti ir attīstījušies, pateicoties viņiem, un jūtu viņu klātbūtni ik brīdi. Saikne. Jocīgi, ka tā var būt. Izmantoju savu diendusu. Bijām sarunājuši, ka trijos iesim paslēpot. Īsti negribējās. Slinkums. Domāju – priekš kam? Nākamajā mēnesī mēs noslēposim 600 kilometru. Taču sapratu, ka vajag, ka ir jāizmēģina ekipējums. Man tas viss bija jaunums. Zināju, ka jāiepazīstas ar lietām, jo, ja būs slikts laiks, kad mūs izsēdinās uz ledāja, tam neatliks laika, un tas radīs grūtības. Godīgi sakot, man bija bažas par zābakiem, baidījos, ka tie berzīs. Zābaki, kājas, lai tās būtu siltas un sausas, – tas ir svarīgi. Visu sapratu skaidri. Uzlīmēju slieču ādu uz slēpēm bez problēmām. Uzvilku divus pārus zeķu. Zābaki uzāvās viegli. Nogājām līdz ezeram, jūras ietekai, un sākām slēpot. Turpināšu rīt, jo zinu, ka agri celšos.


Tā tas beidzas.

Cilvēku suga nespēj panest daudz īstenības...

Ceturtdiena, 7. maijs, plkst. 7.25. Kā vienmēr, biju augšā pirms Toma un Samas. Sama ap četriem naktī rakājās pa savām somām. Pieņemu, ka viņai ļoti sāpēja mugura. Vakar viņa nevarēja pakustēties. Nabags! Viņai tā mēdzot būt. Vācieši Samai iedeva sildošo plāksteri, un es piedāvāju savu bišu ziedi, ja plāksteris nelīdzēs. Iedomājos, kā viņa jūtas. Gājiens nemaz vēl nav sācies, un jau ir problēmas. Kas tad, ja nepāries? Kas būs ar mums? Negribētos viņas dēļ uztraukties un kavēties. Mums droši vien nāktos vilkt vairāk kravas. Domāju par Marku. Viņš ir lādzīgs, viņš nogaidīs, lai saprastu, kā Sama jūtas. Es darītu tāpat. Šorīt viesnīca pilna ar vāciešiem. Šie laikam slēpo un iepazīst apkārtni. Marks teica, ka arī mēs varētu tā darīt, bet viņam bail no leduslāčiem, jo mums nav bises. Vāciešiem esot. Mēs varētu šodien sekot vāciešiem. Smējos – ja es netiktu līdzi un leduslācis mani izlemtu pagaršot, viņš noteikti izspļautu mani ārā, jo neesmu garšīgs.

Vakar slēpošana izdevās laba, dabūju izkustēties. Jutos spēcīgs un slēpojot iedomājos, kā būs, kad vilkšu kravu. Man un Tomam ir līdzīgas slēpes. Samai un Markam ir citas. Zābaki šķita labi. Mazliet gan spieda labās kājas sānos kājās bija divi pāri zeķu. Gājām pa ezeru. Izlēmām apslēpot lielu apli un beigās nogājām apmēram pusotras stundas. Mugura pilnīgi slapja. Varēja redzēt pilsētiņu un spraugu uz jūru.

Nelaimīgais zivju vecis

Mēs aizslēpojām līdz makšķerniekam. Viņš nebija pārāk priecīgs par iespēju ar mums komunicēt. Sama un Toms sāka runāties, bet man bija neērti, jo viņi nejuta, ka vecis negrib runāt. Vai tiešām viņi to nesaprot? Sama sāka aiztikt zivis, ko šis bija noķēris, un Marks aizrādīja, lai neuzvedas kā angļu tūriste. Es jau iepriekš biju to novērojis viņas uzvedībā. Lielveikalā viņa piegāja pie kāda inuītu bērna un aizskāra viņa vaigu, vecākiem redzot. Iedomājos, ka varbūt inuītiem ir kāds ticējums, kas varētu būt saistīts ar situāciju, kad sveši aiztiek bērnu. Man nekad nebija paticis, ja sveši aiztika Mariju. Toms sāka runāt ar inuītu makšķernieku un lūdza pārdot zivi. Varēja redzēt, ka inuīts nesaprot, ko no viņa grib. Teicu Tomam, lai parāda viņam naudu, tad viņš sapratīs. Toms parādīja, un inuīts teica: "Fifty." Toms saprata fifteen. Sākās cirks, jo mēs visi sākām rēķināt, cik tas varētu būt viņu naudiņās. Neviens nevarēja izrēķināt. Beigās mēs iedevām 50 dāņu kronas, un visi bija laimīgi.

Iepriekšējo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.