Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (8) ^{Apriņķis.lv}

Marks tik skaisti un mierīgi slēpoja. Viņš bieži lūkojās uz augšu. Tad, kad es tā darīju, zaudēju līdzsvaru. Pēc tam viņš man stāstīja, ka mazāk vērojis ainavu, bet vairāk lūkojis, vai nenāk leduslācis. Biju pats par sevi pārsteigts, ka tik viegli varēju uzkāpt kalnā ar slēpēm. Tas ir tāpēc, ka bija uzvilkta pretslīdes āda.

Nolikām slēpes pagrabā un gājām iekšā gatavot vakariņas. Toms bija mūsu šefs. Viņš notīrīja un uzcepa zivi ar sviestiņu un garšvielām. Bija ļoti garšīgi. Svaiga zivs! Nezinu, kas tā bija par zivi, bet ļoti garda. Tas bija eksotiski. Pēc vakariņām kārtējo reizi sakravāju mantas un uzlādēju savu tehniku. Aptvēru, ka mans fotoaparāts nestrādā. Es nevarēju uz ekrāna redzēt, ko fotografēju. Izmēģināju visu ko, paspēlējos ar programmatūru, bet nekas nelīdzēja. Kaut kas ar mani nav kārtībā – jau divus aparātus esmu salauzis!

Virtuvē satiku ļoti jauku Šveices gidu. Viņš vada grupu un sestdien brauks atpakaļ. Viņš strādā "Zermatta" un ir 141 reizi uzkāpis Materhornā (viena no augstākajām un sarežģītāk sasniedzamajām virsotnēm Alpos, uz Šveices un Itālijas robežas, – red.). Viņš ir pavecs un patīkams vīrs. Palūdzu viņa vizītkarti. Viņš stāstīja, ka Materhornā galvenais esot aklimatizēties.

Naudiņa patīk visiem un visur

Lidosim vai nelidosim? Mēs ar Marku nogājām uz lidostu. Gribējām aprunāties ar pilotu. Viņu neatradām, taču sarakstā pie sienas bijām iekļauti. Pauls, kurš vakar aizlidoja, sēdēja Kulusukā. Viņš bija sazinājies ar firmu, kas arī apstiprinājusi, ka esam sarakstā. Pagaidām viss izskatās labi, taču pieredze rāda, ka nevajag pārsteidzīgi sacerēties. Kalni māca pacietību. Lietas bieži vien nenotiek pēc plāna, lai vai kā vēlies. Varbūt lidosim? Visi dzen jokus.

Plkst. 13.10. Neaizlidojām. Pēdējās divas stundas spriežam, kāpēc ne. Laiks ir brīnišķīgs. Visskaistākais, kāds jebkad ir bijis. Zilas debesis. Kad aizgājām uz lidostu, biju aizsūtījis mājiniekiem ziņu, ka tūlīt kāpšu helikopterā. Pēkšņi ieraudzīju, ka Marks runā ar pilotu. Marka seja sadrūma. Piegāju klāt. Pilots teica, ka Hanna ledājā, kur mums jānolaižas, nav labs laiks. Kā tas var būt? Jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Brīdi šķita – apstākļi vedina domāt, ka pilots grib kukuli. Mans pieņēmums apstiprinājās, kad trakais Marks runāja ar maniem kolēģiem pie kafijas un teica, ka tas esot normāli un ka viņi grib, lai samaksā 1000 kronu. Teicu Markam, lai viņš pajautā pilotam tieši. Marks atbildēja, ka pilots ir dānis un dāņi tā nedarot. Es arī tā agrāk domāju. Sapratu, ka mani instinkti ir mainījušies un ka nojaušu un saprotu lietas citādāk nekā pirms 15 gadiem. Es arī kādreiz domāju tāpat kā Marks. Marks pārrunāja ar pilotu, kurš teica, ka šodien ir daudz lidojumu, jo ir jālidina visi tie, kuri nebija aizlidināti pēdējās dienās slikto laika apstākļu dēļ. Rīt laiks nebūšot tik labs, mums ir jāpagaida un šad tad jāpienāk.

Marks bija manāmi norūpējies. Pirms mums sarakstā bija "slavenie" fonda "Fuchs Foundation" skolotāji, kuriem jau otrdien vajadzēja aizlidot. Viņi vēl gaidīja savā būdā.

Jautāju Markam, vai lai aizeju pie pilota izzondēt, vai var ko sarunāt. Viņš teica – nē. OK! Viņš ir grupas vadītājs. No Teda un Imanta esmu iemācījies klausīt grupas vadītāju. Viņam vienmēr ir pēdējais vārds. Tā tas strādā. Vēl viena lieta, ko jau pāris dienu kā joku biju stāstījis komandas biedriem, – kā helikopteri tika sarunāti bijušajā Padomju Savienībā. Man daudzreiz tika stāstīts, ka bija jāiet sadzert šņabi ar večiem, lai kaut ko dabūtu gatavu. Leģenda ir par Blondo (Ilmārs Bernāns), tāpat darījis arī Imants. Varēja redzēt, ka Marks neticēja tam, ko es stāstīju. Viņš vēl piebilda: "Kā viņi varēja vadīt helikopteru iedzēruši?" Ko tur teikt – cita domāšana, cita pasaule. Gan šeit, gan tur.

Marks gāja viens pats vēl vienu reizi aprunāties ar pilotu. Atnācis atpakaļ, viņš stāstīja, ka bijusi sirsnīga saruna un ka viņi viens otru sapratuši, un, ja laiks būs labs, tad varbūt lidosim rīt no rīta. Vismaz ir kāda cerība. Kad vakar runājām ar pilotu, viņš nebija optimistiski noskaņots un teica, ka varbūt lidosim piektdien. Es gan necerēju, ka šodien izlidosim, taču sāku ticēt, kad redzēju mūsu mantas braucam uz helikopteru.

Tikmēr Toms bija satraucies, ka atkal nav varējis sazvanīt savu draudzeni. Viņa telefons nemitīgi nedarbojās, un viņš aizņēmās manu. Es atceros, ka kādreiz biju tāds pats. Nemitīgi gribēju zvanīt Inārai. Veči smējās un teica: "Juri, tu neko nevari mainīt! Labāk nezvani. Esi mierīgs un pacietīgs." Redzēju un atpazinu sevi.

Mmm... Daudz laika pavadām virtuvē. Te ir atsevišķa nodaļa ar grāmatām. Saulīte spīd. Liels galds. Pavadām laiku, lasot grāmatas un dzerot kafiju. Runājot par kafiju, rīkojos ne visai glīti, jo ņēmu šķīstošo kafiju no vācu kolēģiem, kuri arī šeit mitinās. Ņēmu arī viņu cukuru. Man šī kafija garšo, un viņiem ir milzīga plastmasas burka... Sama lasa manu Eda Viestura grāmatu un vēlas to pabeigt, lai nav jāstiepj pāri ledājam. Ir daudz skaistu grāmatu par Grenlandi un Arktiku ar daudzām skaistām fotogrāfijām.

Saimnieks atbild par savu zemi

Esmu pārliecināts, ka reiz atgriezīšos šeit. "Pārraudzītājam nepieder vide, kurā viņš dzīvo. Īsi sakot, viņam nepieder nekas – ne viņa ķermenis, ne prāts, ne dzīve."¹ Man šī doma patīk. Mums nepieder šī zeme. Inuītiem nepieder Grenlande. Latviešiem nepieder Latvija. Mēs tikai esam šo zemju apsaimniekotāji. Saimnieks ir atbildīgs par savu zemi. Bija laiks, kad cilvēku skaitliski bija tik maz, ka daba varēja ieviest savas korekcijas, ja cilvēks kļūdījās. Šodien skatījos, kā "Hoetica" vāc atkritumus no mājām. Šos sūdus ieber jūrā. Šķiet, redzēju, kā atkritumi tek lejā no pilsētas centra. Kāpēc tā notiek? Kāpēc Marko met izsmēķi no balkona dārzā? Tāpēc, ka mums ir vienalga. Domāju, ka vienīgais veids, kā apstādināt šo absurdo pasaules piesārņošanu, ir vērsties pie cilvēku sirdīm. Kad redzēju Īslandes un Grenlandes krastus, sirdī sajutu dabas skaistumu, tās nozīmību, to, cik tā dārga. Kad būšu uz ledāja, zinu, ka mani tas skars. Cilvēkam jājūt savā sirdī rūpes par dabu. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc man bija jābūt kalnos arī šeit – lai mudinātu citus sajust dabu ar sirdi, cienīt un mīlēt to. Kāpēc gan Latvija nevarētu būt tīrākā valsts pasaulē? To var panākt, ja katrs iedzīvotājs padomātu, kā tuvināties dabai. Protams, jāsāk ar domāšanas, attieksmes, pieejas maiņu. Vai nav tā, ka cilvēks ir civilizēts tikai dažus simtus gadu? Mūsu ķermenim ir miljoniem gadu sena ģenētiska atmiņa no tiem laikiem, aizlaikiem, kad dzīvojām saskaņā ar dabu, pirms kļuvām civilizēti. Domāju, ka mūsos ir šī ģenētiskā bagāža un mantojums. Liekas, ka vienīgais, kas mūs šķir no šīs atmiņas, ir mūsu domāšanas veids. Ja mēs varētu atbrīvoties no šīs loģikas un būt brīvi attiecībā pret dabu, lietas varētu mainīties. Nevajag pretoties dabai vai cīnīties ar dabu, vajag piemēroties tai, adaptēties un – mīlēt! Domāju, ka šis ceļojums šai ziņā man palīdzēs, un tas varētu būt sākums kādai citai, svarīgai atklāsmei. Jāsavienojas ar dabu, jāpanāk harmonija. Jāieskatās dziļāk dabā, atmetot visu tehnisko, vēl svarīgākas var būt tikai garīgas lietas. Es kā dabas sastāvdaļa. "Ejiet, ejiet, ejiet!" teica putns: "Cilvēku suga nespēj panest daudz īstenības," – tā reiz teicis Tomass Skots Eliots.

Un tomēr viss notiks

Plkst. 21.35. Mēs ar Marku pagatavojām vakariņas. Kaut kādu iemeslu dēļ mans fotoaparāts atsāka darboties. Tas bija neticami. Neticami bija arī kas cits – pazuda visas fotogrāfijas, ko biju uzņēmis Grenlandē no lidmašīnas un no helikoptera, arī mūsu makšķernieka attēls. Žēl, bet labāk tagad nekā vēlāk. Kopā ar Tomu bijām izgājuši pastaigāties un pafotografēt. Viss pazudis. Nekas, dabūšu foto no Toma. Skaists vakars, neviena mākoņa.

Marks bija aizgājis uz lidostu – mēs izlidosim pulksten 8.00. Super! Jātur īkšķis. Pie mums bija atnākusi Karolīne kopā ar diviem puišiem no "Fuchs Foundation". Pacienājām viņus ar kakao. Karolīne noregulēja manu fotoaparātu. Mēs nofotografējāmies. Viņa teica, ka fotogrāfijas nebūs labi izdevušās. Teicu, ka būs labi un, ja viņa vēlas, mēs varam nofotografēties vēlreiz. Kad viņi bija prom, mani sāka āzēt un teica: "You fancy her."² Mēs kārtīgi izsmējāmies.

Es vēlreiz uzlādēju visas savas iekārtas. Iešu gulēt. Pulkstenis ir 21.44.

¹ "A caretaker does not own the environment in which he lives. Strictly speaking, he does not own anything, not even his body or mind or life." Marian Mountain, "The Zen Environment".
² Tev viņa patīk.

Iepriekšējo daļu lasiet šeit.