Kāpēc jācērt tievāki koki jeb Politiķu dilemma mežā – iekonservēt vai apsaimniekot ^{Apriņķis.lv}

Pretējās pozīcijās ir Zemkopības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.  Pretējās pozīcijās ir arī to pārstāvētie politiskie spēki – Nacionālā apvienība un partija "Attīstībai/Par!". Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards iesniedzis dokumentu projektus izskatīšanai valdības sēdē, neraugoties uz to, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce šos grozījumus neatbalsta. Taču izskatīšanas datums nav nolikts. Un premjeram Krišjānim Kariņam patiešām ir, ko pārdomāt – atstāt privātos mežus tikai putniem, zvēriem un biotopiem, kā to vēlas radikālās vides organizācijas, vai intensīvāk tajos saimniekot, vairojot gan meža bagātību, gan tā īpašnieku turību.

Jāgroza divi Ministru kabineta noteikumi

Lielā izšķiršanās ietverta divos Ministru kabineta noteikumu projektos – "Noteikumi par koku ciršanu meža zemē» un «Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi".

Šī ir jau trešā reize, kad nozare cenšas izdarīt izmaiņas šajos normatīvajos aktos. Mainīt ir plānots vairākas normas, taču pats būtiskākais – iecerēts samazināt galvenās cirtes caurmēru. Atkarībā no bonitātes grupas jeb augstuma un vecuma kombinācijas pašlaik drīkst cirst priedi ar caurmēru no 27 līdz 39 centimetriem. Grozījumos paredzēts to vienādot līdz 30 centimetriem. Eglei – uz 26 centimetriem, bērzam – uz 25 centimetriem. Bonitātes vairs netiktu noteiktas. Faktiski tas radītu iespējas izstrādāt lielākās platībās jaunākus mežus. Taču būtu arī tādi meži, kas ilgāk audzējami. Noteikumos arī iestrādāts svarīgs aizsargmehānisms, lai nepieļautu vides organizāciju sludināto šausmu iestāšanos – Latvijas izciršanu. Gluži otrādi – jaunie noteikumi vērsti uz lielāku un ātrāku koksnes pieaugumu, kas dabas daudzveidībai, pēc mežinieku domām, nekādi nekaitētu. Tikmēr, pēc vides organizāciju domām, jau pati noteikumu atvēršana kaitētu dabai.

Ķerus sarunām pieliek punktu

Apspriežot grozījumus, ir notikušas 40 tikšanās, taču kompromisu tā arī nav izdevies panākt. Un treknu punktu sarunām pielika inteliģences atklātā vēstule, ko izplatīt izdomāja Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus, Pasaules Dabas fonda Latvijā vadītājs Uģis Rotbergs, bet emocionālā tekstā ietērpa rakstniece Inese Zandere: "Mums nav pieņemami, ka arvien biežāk kādreizējo mežu vietā plešas kailcirtes, jo izcirtumu platības, kas aug tik strauji, liek domāt, ka šobrīd cērtam, nedomājot par rītdienu. To apliecina arī plāni ļaut jaunāku mežu izciršanu, un mēs pret šiem plāniem iebilstam. Zinām, ka izcirtumos atkal tiks stādīti koki, bet paies vēl daudzi gadu desmiti, līdz to vietā atkal zaļos liels mežs. Un kāds šis mežs būs? Vai tajā būs lieli un veci koki? Vai tajā būs putniem, zvēriem un augiem nepieciešamie apstākļi? Vai tā būs vieta, kur cilvēkiem atpūsties, uzlādēties un iedvesmoties? Vai tas būs tāds mežs, kādu saņēmām no saviem senčiem? Tas, kā tiek saimniekots šobrīd, liek domāt, ka mežs drīzāk būs "koku lauks", kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam." Vēstuli it kā parakstījuši daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, rakstnieki, pavāri, mūziķi, dzeltenās preses varoņi. Taču tie paraksti izraisa šaubas, jo vismaz Gustavs Terzens ielikts sarakstā, viņam pašam to nemaz nezinot, un viņš pieļauj, ka tā gadījies arī ar citiem "atbalstītājiem".

Lai nu atbalstītāju pierakstīšana paliek uz Ķerus un viņa sabiedroto sirdsapziņas, bet Zemkopības ministrija centās adekvāti reaģēt uz plaši pārpublicēto vēstuli un organizēja semināru ar skaidrojošām lekcijām mežzinātnes institūtā "Silava" un tam sekojošu labās prakses aplūkošanu Baldones un Tomes apkaimes mežos. No visiem vēstules parakstītājiem ieradās tikai rakstniece Lelde Stumbre. Tikmēr Ķerus sociālajos tīklos bija izplatījis ņirdzīgu karikatūru un rīkojumu saviem sekotājiem pasākumā neierasties. Leldei Stumbrei to neviens nebija pateicis, viņa atbrauca uz mežu un dienas noslēgumā bija spiesta atzīt, ka pasākums patiešām izrādījies vērtīgs.

Varbūt arī citiem par Latvijas izciršanu sašutušiem rīdziniekiem būtu kļuvis skaidrāks, kāpēc meža nozare vēlas grozīt noteikumus un kāpēc vispār mežs ir jācērt, nevis jāatstāj tikai putniem, zvēriem un ornitologiem.

Jā – mežs ir Latvijas ekonomikas mugurkauls. Katrs otrais eiro Latvijas eksportā nāk no zemes apstrādes, tātad – lauksaimniecības plus mežizstrādes. Un ikvienam, pat dažu hektāru īpašniekam, mežs ir ģimenes kapitāls vai darbavieta. Latvijā kopumā 80 000 cilvēku ir saistīti ar meža un kokapstrādes nozari. Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards to pelnīti sauc par Latvijas ekonomikas mugurkaulu. Tie ir tie paši stumbri, kas ļauj maksāt algas dakteriem, pensijas, māmiņalgas un ko no ciršanas vēlas pasargāt vides fanātiķi.

Privātajos mežos ciršanai pieejamā un reāli nocirstā koksne vidēji gadā (2015.–2017.)

Lai cilvēki turīgāki

Iemesli nozares pieprasījumam pēc noteikumu grozīšanas ir šādi: pirmais ir ekonomiskais. Paradoksālā kārtā zāģbaļķu iepirkuma cenas nav tieši proporcionālas baļķa resnumam. Tehnoloģisku iemeslu dēļ baļķis 30 centimetru diametrā ir dārgāks par 40 centimetrus resnu baļķi. Ikviens par to var pārliecināties, apskatot cenu lapas uzpirkšanas uzņēmumu mājaslapās. Piemēram, "Inčukalns Timber" par sešmetrīgu priedes baļķi diametrā no 18 līdz 24.9 centimetriem februārī maksā 71 eiro kubikmetrā, savukārt par baļķi virs 40 centimetriem, tikai 53 eiro.

Tievāku baļķi ir vieglāk pārvadāt, vieglāk apstrādāt. Un, kā semināra gaitā skaidroja uzņēmuma "Latvijas Finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, jo lielāki ātrumi, jo problemātiskāk ir pārvietot smagumu. Tātad tievais baļķis ir finansiāli izdevīgāks.

Lai mežs augstvērtīgāks

Otrs iemesls noteikumu grozījumiem ir nepieciešamība paaugstināt meža kvalitāti. Ja valstij piederošajos mežos atjaunošana ar kvalitatīviem stādiem notiek visos gadījumos, tad privātajos mežos tikai 13% izcirtumu tiek atjaunoti, mežu stādot. Pārējie 87% atjaunojas dabiskā ceļā, un tas nozīmē, ka lēni, haotiski un arvien mazāk ir veselīgu skujkoku. To vietā ienāk mazvērtīgāki lapkoki. Un te būtiski atgādināt, ka brīnišķīgie priežu sili un egļu audzes, ko šobrīd aizstāv un no saimnieciskās aprites vēlas izņemt radikālie vides aizstāvji, ir cilvēku stādīti un cilvēku kopti. Mazāk nekā 2% mežu zemes ir cilvēka neietekmēta. Tādi ir mežzinātnes institūta «Silava» dati.

Institūta direktors Jurģis Jansons uz jautājumu, kāpēc Latvijā var un vajag nodarboties ar mežkopību, sniedza šādu atbildi: "Šī un nākamā paaudze tiks pie baļķiem, kuri būs izauguši ātrāk –jaunākā mežā. Aiznākamā paaudze tiks pie lielāka koksnes daudzuma uz resnākiem kokiem ciršanas vecuma mežā."

Lai tā notiktu, jaunie noteikumi paredz, ka, cērtot jaunāku mežu, tas obligāti būs jāatjauno ar sertificētu stādmateriālu. Stādīšanas izmaksas ir aptuveni 1000 eiro par hektāru. Katra nocirstā vietā tiks iestādīti divi jauni kociņi. Tā būs papildu darba slodze kokaudzētavām, un par to jāsāk jau savlaicīgi domāt, lai nepieļautu priežu un egļu stādu iztrūkumu. Vienlaikus arī ekoloģisko koku skaits cirsmās tiks palielināts. Parasti tie ir pieci koki, bet pēc caurmēra cirtēs būs jāatstāj astoņi.

Lai nebūtu melno taksatoru

Trešais pamatojums noteikumu maiņai ir nepieciešamība novērst tā dēvēto melno taksāciju – krāpšanos ar caurmēra aprēķināšanu. Blēdības mehānisms ir šāds: ja mežaudzē koki ir ar tādu caurmēru, kas ir tuvu atļautajam, tomēr to nesasniedz, vispirms tiek veikta kopšanas cirte, tievākie koki tiek nozāģēti. Vidējais caurmērs nogabalā automātiski palielinās, un jau nākamajā dienā te drīkst taisīt kailcirti, kaut gan faktiski šāds mežs vēl bija jāaudzē. Lai šādas mahinācijas vairs nepieļautu, jaunie noteikumi paredz, ka atjaunošanas cirti pēc caurmēra nedrīkstēs taisīt agrāk kā trīs gadus pēc kopšanas cirtes.

Lai noglabātu CO₂

Pēdējā, politiķiem īpaši būtiskā motivācija mainīt spēles noteikumus meža nozarē, ir Latvijas apņemšanās 2050. gadā kļūt par klimata neitrālu valsti. Pat ja tā ir utopija, valdība ir apņēmusies radikāli samazināt CO₂ izmešu daudzumu. Daudzas nozares bez izmešu radīšanas nevar pastāvēt. Un vienīgais glābiņš tādā gadījumā ir mežs – dabiska oglekļa glabātava. Tātad Latvijas mežos jābūt pēc iespējas vairāk pēc iespējas lielākiem un resnākiem kokiem. Nekvalitatīvās audzes jānogāž, lai aizstātu tās ar spēcīgākām.

Neraugoties uz visnotaļ racionālo argumentāciju, pastāv iespēja, ka valdībā noteikumu projekti tiks ja ne izbrāķēti, tad vismaz iesaldēti. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pozīcija ir nemainīga: "Noteikumus var virzīt tikai pēc biotopu kartēšanas (dabas skaitīšanas projekta) pabeigšanas un rezultātu izvērtēšanas, ko plānots pabeigt pēc 2021. gada. Ja tas notiek ātrāk, tad noteikumi papildināmi ar vairākām būtiskām normām un ierobežojumiem, to starpā – par neattiecināšanu uz valsts mežiem, ekoloģisko koku skaitu, ierobežojumiem putnu ligzdošanas laikā u.c."

Valsts mežu piesaukšana te gan vispār nevietā, jo ciršanu valsts mežā regulē citi normatīvie akti un cērtamais daudzums tiek noteikts ar speciālu valdības lēmumu. Runa ir tikai un vienīgi par privātiem saimnieciskajiem mežiem, kuru ciršana, piemēram, Skandināvijā, vispār netiek ierobežota. Tur valsts uzticas cilvēku spējai rīkoties saprātīgi pašiem ar savu īpašumu. Tikmēr stāstā par Latvijas meža nākotni figurē pārāk daudz demagoģijas un pārāk daudz emociju. Mežs – tā ir bagātība, kas saprātīgi jāizmanto, nevis jāiekonservē.

VIEDOKLIS

Aiga Grasmane, Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore: "Latvijas privāto mežu daudzveidību nodrošina lielais meža īpašnieku skaits – apmēram 130 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tas nav viens liels uzņēmums ar skaidriem mērķiem un vienādām procedūrām. Katram ir savi mērķi un vajadzības. Lielais jau šobrīd ciršanai pieejamais koksnes apjoms – vairāk nekā 180 miljoni kubikmetru – liecina par to, ka īpašnieki necērt to, kas ir pieejams. Viņi taupa, gaida vajadzīgo brīdi, vēlas atstāt mantojumā. Normatīvai videi jābūt tādai, kas dod īpašniekam pārliecību un drošību par savu īpašumu, savām iespējām ar to rīkoties vajadzīgajā brīdī. Ja īpašums kļūst mazvērtīgs vai ir apgrūtinoši to apsaimniekot, īpašnieks zemi pārdod, jo gribētāju netrūkst."