Kā tērēsim zilās ekonomikas naudu? (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Brētliņai pievienotā vērtība

Versijas, kāpēc, ir dažādas: jūra par saldu, roņi parazītus pielaiduši, tad vēl tiek runāts par jūrā nogremdēto ķīmisko ieroču konteineriem, kas beidzot izrūsējuši un tagad jūras vidi piesārņo ar iprītu un sinepju gāzi. Lai nu kā – Baltijas jūras menca šobrīd ir pamatā zinātnieku, nevis zvejnieku peļņas objekts.

aču arī bez tās nozarei nesokas nemaz tik slikti. Tā vismaz uzskata politiķis un Latvijas Zivrūpnieku asociācijas vadītājs Didzis Šmits. 2006. gadā brētliņas maksāja 10 centus kilogramā, tagad – aptuveni 30–35 centus. Arī krājuma stāvoklis salīdzinājumā ar padomju laikiem ir krietni uzlabojies. 80. gadu vidū jūra bija praktiski izsmelta, jo arvien augstāk tika celta padomju darba sasniegumu latiņa. Tagad krājums tiek rūpīgi monitorēts. Cita lieta, ka kuģu skaits joprojām ir par lielu, un tas nozīmē, ka Latvijas interesēs būtu, lai daļa naudas no jaunā finanšu perioda līdzekļiem tiek tērēta kuģu sagriešanai lūžņos un zvejā nodarbināto kompensācijām un pārkvalifikācijai. 

Kuģi vēl būs jāgriež

Igauņiem kvota esot aptuveni tāda pati, un viņi to apzvejo ar 24 kuģiem. Mums ir 45 kuģi. Par daudz. It īpaši, ņemot vērā mencu krājuma slikto veselības stāvokli. Izklausās tas diezgan briesmīgi, bet pēc būtības kuģis ir tāds pats darbarīks, un neviens taču neuzstāj, lai 10 hektārus zemes apstrādā ar trim traktoriem. Tiesa, traktoru griešanu pagaidām neviens vēl nav iedomājies padarīt par biznesu, kā tas ir ar kuģiem.

Zemkopības ministra padomnieks Inārijs Voits lēš, ka vēl kādus desmit kuģus vajadzētu sagriezt – tos, kuri aktīvi strādā un cieš no kvotas samazināšanas.

Pašreizējā periodā Latvija sagriezusi piecus kuģus, kompensācijā samaksāti 1,3 miljoni. Zvejniekiem kompensācijās samaksāti 49 tūkstoši, bet zvejas darbību pagaidu pārtraukšana 29 kuģu īpašniekiem kompensēta ar 1,9 miljoniem eiro.

Ar to, ka Eiropas Savienības jūras prioritāšu sarakstā klasiskā zvejniecība kļūs arvien maznozīmīgāka, gan nāksies samierināties. Makšķerēšana, vēja parki, piekrastes tūrisms, rekreācija, vides aizsardzība, prāmju satiksme – tas viss Eiropas Savienības zilajā ekonomikā ir svarīgāks par zvejniecību. Tāpēc arī tiek dota nauda, lai cilvēki ietu prom no zvejas kā biznesa, un akcents tiek pārlikts uz piekrastes zvejniecību. Faktiski vaļasprieku un dzīvesveidu. Latvijas piekrastē pagaidām gan nav tādas infrastruktūras, lai strauji mainītos piekrastnieku dzīvesveids un paradumi. Taču tā gan ir labojama lieta.

Finansējums nacionālās zivsaimniecības attīstības programmas īstenošanai jaunajā periodā iepriekš tika lēsts 178,2 miljonu eiro apmērā. ES fondi + Latvijas valsts līdzfinansējums. Par 5,4 miljoniem mazāk nekā pašreizējā periodā. Bet vēl jau redzēs, vai un kā kovids būs mainījis šo skaitli.

Regula uz pārrunu galda

Zemkopības ministrijā skaidro, ka Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda regula ir izstrādes fāzē, par to notiek likumdevēju – Eiropas Padomes, Parlamenta un Komisijas – trialogi, lai vienotos par visām pusēm pieņemamu kompromisu. Arī pieejamais finansējums skaidri būs zināms tikai tad, kad stāsies spēkā regulējums par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Turklāt Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda budžetā tiek nodalīts atsevišķs finansējums Eiropas Komisijas tiešajā pārvaldībā administrētiem pasākumiem. Par tā apjomu arī turpinās diskusijas. Latvijai pieejamais budžets būs noteikts regulā un atkarīgs no iepriekš minēto sarunu rezultātiem. Bet kādiem tad nolūkiem Eiropas naudu varēs tērēt?

“Salīdzinājumā ar pašreizējo plānošanas periodu nākotnē tiek akcentētas zilās ekonomikas nozaru attīstības iespējas. Tā ietver jau tradicionālās ar ūdens dzīvo resursu izmantošanu saistītās nozares – zvejniecību, akvakultūru un zivsaimniecības produktu apstrādi, kā arī aptver tādas piekrastes attīstību sekmējošas jomas kā piekrastes tūrisms, atjaunojamo resursu izmantošana u.c. Ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu zivsaimniecības nozares uzņēmumu konkurētspēja un ūdens dzīvo resursu ilgtspēja ir sekmējama arī ar nozares iekļaušanos Eiropas Zaļā kursa politikas iniciatīvu īstenošanā, īpaši – “No Lauka līdz galdam”.”

Lai var no laivas izkāpt

No zvejniecības nākotnes viedokļa Latvijai visaktuālāk būtu piešķirt naudu vecās flotes modernizācijai. Lielākā daļa kuģu ir vecāki par 30 gadiem. Kopā “Baltikas” vēl turas, bet dzinēji nav ekonomiski. Taču Eiropas Savienība flotes atjaunošanu neatbalstīs, un Latvijai arī nebūs tiesību kaut ko pārdalīt par labu kuģiem. Ja nu vienīgi to griešanai. Protams, konkurenti dāņi par to tikai priecājas. Viņu kuģi ir salīdzinoši jauni. Tomēr valstīm jaunajā periodā tiek solīta lielāka fleksibilitāte, tas ir, brīvāka rīkošanās ar saņemto naudas aploksni. Tāpēc brētliņas pa taisno uz šķīvja lai paliek ekskomisārei Damanaki. Bet Latvijai ir gana daudz citu mērķu, kam pieejamo finansējumu nākamajos gados tērēt.

Didzis Šmits min pāris svarīgākos: “Piemēram, akvakultūra un iekšējie ūdeņi ir pilnībā neattīstīta tēma. Daudzas pašvaldības vienkārši nezina, ko pasākt ar saviem ezeriem, kādas zivis tur mājo, bet tur taču var attīstīt tūrismu, rekreāciju. Par fondu naudu vajadzētu uztaisīt kārtīgu inventarizāciju un savest ezerus kārībā.” Par akvakultūru jāsaprot, vai mūsu apstākļos kāds izrāviens vispār ir iespējams. Taču zivju dīķi Latvijā ir, karpas tajos aug, un ēdāju arī netrūkst. Ja tik spētu audzēt.

Vēl viena lieta, kas nākamajā budžeta sezonā obligāti būtu attīstāma, ir mazās piestātnes visā piekrastes garumā. Tikai tad, ja no laivas varēs civilizēti izkāpt, no jauna arī varēs augt mazā kuģošana, laivošana un jahtošana. Pagaidām sausām kājām tikt krastā iespējams vien ostās, un tas ir par maz burvīgai Latvijas piekrastes attīstībai visā tās garumā. Katrā ziņā – naudas dalītājiem un potenciālajiem projektu īstenotājiem līdz Eiropas budžeta apstiprināšanai vēl ir laiks par to padomāt.