Vai zvejnieka arods mūsdienās vēl arvien ieinteresē jaunos? ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Top mācību programma piekrastes zvejniecībā

Jau patālā pagātnē ir piekrastes skolām domātais konkurss “Vai tu mīli jūru?”, kas pagājušajā gadsimtā no 60. līdz 90. gadiem jauniešu vidū rosināja interesi par zvejniecību, zivju apstrādi un jūrnieka profesiju. Diemžēl mūsdienās Latvijā nav skolu, kurās varētu apgūt un iepazīt tieši piekrastes zvejas arodu, tāpēc “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija” uzskatīja par nepieciešamu izveidot mācību programmu jauniešiem par jūras zinībām un tā sekmēt zvejas amata pārmantojamību. Tieši Pāvilostas novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons Zemkopības ministrijā rosināja radīt mācību programmu, kurā jauniešus sekmētu apgūt piekrastes zvejnieka arodu.

Tiesa – pieredze jau bija, pirms gadiem sadarbībā ar biedrībām “Jūrkante” un “Laukiem un jūrai” organizējot projektu “Ēdīsim Latvijas zivis!”. To īstenojot, labi varēja redzēt jauniešu ieinteresētību gan par mūsu jūras zivīm, gan piekrastes zveju, tā nostiprinājās pārliecība par nepieciešamību veidot padziļinātu mācību programmu visvairāk ieinteresētajiem jauniešiem. Pats būtiskākais – veicināt zināšanu un prasmju pārnesi no pieredzējušiem piekrastes zvejniekiem uz jauno paaudzi.

Pati programmas izstrāde, kur iepirkumā uzvarēja “Latvijas Jūrniecības savienība” (otrs pretendents bija Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR), bija nopietns teorētisks izaicinājums praktiķiem. Liepājas Jūrniecības koledžas mācībspēku veikumu atzinīgi novērtēja Latvijas Zvejnieku federācijas vadītājs Ēvalds Urtāns, Kolkas piekrastes zvejnieks Guntis Otomers un Pāvilostas uzņēmējs, savulaik arī piekrastnieks, Edgars Kristapsons.

Būtiski, ka izstrādāto programmu var ņemt par pamatu interešu izglītības jomā, jaunajām pašvaldībām savās teritorijās ir tiesības šādu programmu licencēt. Tātad – “Piekrastes zvejas gudrības” iet pāri novadu robežām kopsolī ar jauno administratīvi teritoriālo reformu kā nopietns spēka pielikšanas punkts.

Lūk, kolcenieka Gunta Otomera viedoklis: “Ļoti apsveicama jau ir pati iecere. Programma dod bērniem nepieciešamo priekšstatu par piekrastes zveju. Tur ir vispārīgas un konkrētas lietas, teorētiskā puse un arī praktiskā, kaut vai tīklu lāpīšana. Šādā programmā neko vairāk arī nevajag. Ja kāds individuāli grib papildināt savas zināšanas, tad uz šīs bāzes to var darīt. Tāpat, ja to grib izvērst kāda skola par mācību vai interešu izglītības programmu, tad “Piekrastes zvejas gudrības” var kalpot par labu pamatu.”

Projekta kopējās izmaksas ir 24 401,97 eiro, kas piecu dienu nometnē ļāva darboties 16 Kurzemes piekrastes pamatskolu skolēniem vecumā no 12 līdz 16 gadiem. Arī mācībspēki bija gados jauni, un par vienu no viņiem – tālbraucēju stūrmani Nauri Upenieku – gribētos pastāstīt plašāk. Liepājnieks ir ceļā uz tālbraucēja kapteiņa diplomu jau no bērnības, un šo mērķtiecību lieliski papildina viņa rakstura īpašības – atvērtība, koleģialitāte un dvēseles dāsnums.

“Es būšu kapteinis!”

“Esmu dzimis liepājnieks, un Liepāja ir mana pilsēta. Kandidēju šajās pašvaldību vēlēšanās, jo saskatu daudzas iespējas Liepājā, bet svarīgi ir jūsu viedokļi – kā uzlabot mūsu Liepāju,” – tā pirms 2017. gada vietvaru izvēles savu nostāju pauž Nauris Upenieks, kam nesen ar izcilību izdevies pabeigt Liepājas Jūrniecības koledžu un turpināt droši soļot uz kuģa kapteiņa tiltiņu. Tāds, pilsoniski aktīvs, viņš bijis vienmēr, starp jūru un vīru spēli – hokeju pilsētā starp ezeru un jūru.

Liepāja 2019. gada ziemā jaunajam kapteinim bijis arī glābiņš un patvērums reizē savās profesionālajās gaitās. Vietnē “Ir Liepāja” Sarmīte Pujēna toreiz rakstīja: “Kopš februāra sākuma ostas 81. piestātnē pretī “Promenade Hotel” noenkurojies norvēģu kuģis “Runa”, kura kapteinis ir liepājnieks.

“Bijām devušies no Klaipēdas uz Polijas pusi, bet jūrā sākās spēcīgs vējš un viļņošanās. Bija jāpieņem lēmums, vai iet atpakaļ uz Klaipēdu, vai doties uz Liepāju, kas ir tālāk. Nolēmu iet uz Liepāju, jo tur osta ir daudz pretimnākošāka,” stāsta “Runas” kapteinis, 24 gadus vecais liepājnieks Nauris Upenieks.

Upenieks par kapteini strādā norvēģu kompānijā “Boreal Maritim AS”, un šajā reizē viņa uzdevums ir nogādāt 12. decembrī ūdenī nolaisto Klaipēdā būvēto katamarāna tipa kuģi uz Trumsu, pilsētu Norvēģijas ziemeļos, aiz polārā loka.”

Tagad ziemeļu platuma grādus Nauris jau paspējis nomainīt pret Persijas līča ūdeņiem, kur Apvienotajos Arābu Emirātos vada velkoni, kas apkalpo vērienīgos būvobjektus – mākslīgās salas pie Abu Dabī. Tomēr, kad jūrnieks ir mājās, viņš ne uz mirkli neaizmirst savu koledžu, jo tur pasniedz astronavigācijas kursu, kam pats izveidojis mācību līdzekli, ko atzinīgi novērtējis pat tālbraucējs kapteinis Māris Mertens, kurš pirmais uz sava kuģa ņēmis praksē Latvijas Jūras akadēmijas studentes – topošās kuģu vadītājas. Tagad sievietes flotē vairs nav retums, un arī Naura kolēģes programmas sagatavošanā pierādīja, ka piekrastes zvejniecība tām nav sveša lieta.

Naura piedzīvojumi zvejas laivā ļauj secināt, ka piekrastniekam jābūt gatavam uz visādu veidu pārsteigumiem. Tā vienu pavasari iepretim Pērkonei, kopā ar Anatoliju Molokanovu raugot zvejas rīkus apaļā jūrasgrunduļa (invazīva suga, kas pārņem mūsu ūdeņus!) ķeršanai, tajos bija “iesprukusi” simtgadīga priede no stāvkrasta. Knapi noturējušies laivā, kamēr milzu koks dabūts no zvejas rīkiem ārā. Citreiz atkal gadījies tāds loms, ka laiva strīķēta ar zivīm, borts bijis tikai dažus centimetrus virs ūdens. Taču Naurim jūra ir labvēlīga, viņš to respektē jau no mazotnes gan burājot, gan zvejojot.

Liepājas Jūrniecības koledža (agrāk – jūrskola!) vienmēr bijusi Latvijas zvejnieku kadru kalve. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka tieši te radusies mācību programma piekrastniekiem. Tā ir aktuāla zvejniekiem no Nidas Leišmalītē līdz Ainažiem blakus sābriem igauņiem.

Jāatceras, ka reģionālā plānošana te atkal it kā atgriežas vietējo rīcības grupu darbošanās robežās – no Lejaskurzemes līdz Kolkas ragam, kur stafeti pārņem “Mazjūras zvejnieki”, Pierīga, “Jūras zeme” Carnikavā un “Jūrkante” Limbažu novadā. Piekrastnieki nepazīst robežas, jo viņu darbību nosaka zvejas vietas jeb robi, kas nāk pēctecīgi no paaudzes paaudzē.

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds