Ar zvejnieka zābakiem Vidzemes dabas takās (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

(Raksta pirmo daļu lasiet šeit.)

Pa Saulrieta taku Saulkrastos

Saulrieta taka stiepjas gar jūras piekrasti no Baltās kāpas pār Bebrupi līdz Saules tiltam. Ceļotāja skatam paveras Pabažu kāpas, smilšu pludmales un mierpilns kāpu mežs ar 20 dižpriedēm un neparastu formu kokiem. Dažas priedes ir pat 200 gadu vecas.

Takas posmā pie Inčupes grīvas aplūkojama Baltā kāpa – viena no Saulkrastu raksturīgākajām vietām. Tās 18 metrus augstais balto smilšu atsegums senatnē kalpoja par orientieri vietējiem zvejniekiem.

Zvejniecības vēsture Saulkrastos nav piemirsta arī mūsdienās. Šā gada Muzeju naktī 14. maijā interesenti tika aicināti uz īpašu vēstures piedzīvojumu vakaru “Vecās zivju fabrikas stāsti”. Tā bija rosinoša viesošanās vairāk nekā 80 gadu senā pagātnē, kad vienlaikus ar Skultes zvejniecības ostas izbūvi pirms Otrā pasaules kara tapa vietējās Skultes zvejnieku sabiedrības kopžāvētava Zvejniekciemā. Bija iespējams kopīgi ieskatīties plašajā telpā, kur gar iespaidīgo skursteni rindojas namiņi zivju kūpināšanai, vecajās fotogrāfijās un izdevuma “Zvejniecības mēnešraksts” lappusēs.

Tie bija jauki atmiņu stāsti par to, kā savulaik veicās darbi un kur vietējie ļaudis rada prieku dzīvei. Īpašs bija pirms 50 gadiem uzņemtās filmas “Loms” seanss, pārliecinot par patiesumu zvejnieku vēju aprautajās sejās. Tematiskās plates par viļņiem, kaijām, vēju, kuģiem, darbu un ilgām, stiprajām zvejnieku sievām un mīlestību visa vakara garumā iegrieza dīdžejs un mūzikas žurnālists Uldis Rudaks.

Ar Minhauzena stāstiem uz jūru

Minhauzena meža taka Duntē ir garākā apses koka taka Eiropā. Tā atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā un ved cauri mitrāju mežam, kas ir vienīgais šāda veida aizsargājamais dabas objekts Latvijā. Taka ir radoši papildināta ar dažādiem objektiem un figūrām barona Minhauzena gaumē. Uzmundrinošā gaisotnē ceļotājiem ļauts baudīt trīs atšķirīgu garumu dabas takas: īso (1,1 kilometrs), vidējo (3 kilometri) un garo (4,4 kilometri), kas ved līdz pašai jūrai, kur var baudīt Vidzemes piekrastes skaistumu.

2013.gada 30. augustā tika atklāts jauns vides objekts “Minhauzena pasaulē” – barona Minhauzena vislielākais alus kauss maģistrāles “VIA Baltica” malā Duntē, iepretim Minhauzena muzejam. “Minhauzena pasaules” viesiem ir iespēja baudīt piedzīvojumu garšu pa jauno taku no Tallinas šosejas līdz alus kausam (bijušās vējdzirnavas), pa ceļam sastopot pašu baronu un 25 citas koka figūras no populārākajiem Minhauzena stāstiem.

Viens no tiem vēsta par dūšīgiem alus dzērājiem, un to var saklausīt Jelgavkrastos, kur “Sidrabiņu” krogū baudāms “Reņģēdāju” vīru un sievu alus, ko “Lembužu alus” saimnieks Kaspars Bite radījis par godu Salacgrīvas Reņģēdāju festivālam, kas gan ir īpaša, atsevišķa stāsta vērts.

Botāniķu Eldorado – Randu pļavas

Aizsargājamajiem augiem bagātās Randu pļavas stiepjas no Kuivižiem līdz Ainažiem, un palienes turpinās vēl tālu Igaunijā. Randu pļavu taka ved uz putnu vērošanas torni. Tās sākas Rīgas–Tallinas šosejas 96. kilometrā pie autostāvvietas “Randu pļavas”, turpinās cauri pļavām un tai piegulošajai priekškāpai, ko sedz priežu mētrājs un lāns. Koka laipas vietām mijas ar vienkārši iemītu taku.

Randu pļavas ir vienīgās piejūras pļavas Latvijā, kas arī uzskatāmas par dzīvo herbāriju, kur 200 hektāru platībā sastopama trešā daļa mūsu valsts ziedaugu. Šeit ir gandrīz visi Latvijas piekrastes biotopi, to skaitā lielākais piekrastes pļavu un lagūnu komplekss.

No Latvijas, kā arī dažādu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās ierakstītajām retajām sugām te var atrast sarkano auzeni, ložņu smilgu, niedru lapsasti, jūrmalas āžloku, jūrmalas miķelīti, jūrmalas armēriju un jūrmalas ceļmalīti. Te ir starptautiski atzīta putnu migrācijas un ligzdošanas vieta. Ja paveiksies, ieraudzīsiet lielo dumpi, niedru liju, Šinca šnibīti, ormanīti vai upes zīriņu. Agrāk Randu pļavu niedrēs dzīvoja daudz pīļu, tagad izretis te redzami zivju gārņi un kormorāni.

Pēdējie gan nav nekādi vietējo pašpatēriņa zvejnieku draugi, jo savai iztikai no tīkliem tie mēģina izdabūt nekaunīgi daudz zivju. Zvejnieki te nodod savu arodu no paaudzes paaudzē, tādēļ ir vērts šai mūsu jūrniecības lappusei pievērsties vairāk un ielūkoties unikālajā Ainažu jūrskolas muzejā. Interesants solās būt arī Ainažu Ugunsdzēsības muzeja apmeklējums, jo piekrastnieki ir bijuši prasmīgi “sarkanā gaiļa” apkarotāji. Zaļās dabas takas vēlreiz apliecina – zvejnieki arī garajos gumijas zābakos veidojuši savu sadzīvi tā, ka pat vēl šodien, pēc 100 gadiem, viņu mītās takas ir jaudīgas un mūs uzrunā.