"Knauf" Sauriešos – vieta, kur ģipšakmens iegūst jaunu veidolu ^{Apriņķis.lv}

No mehāniskajiem āmuriem un kaltiem – līdz hidrauliskajiem āmuriem

Kamēr tuvojamies gaiši dzelteno ēku kompleksam, ko rotā jau pa gabalu pamanāms uzraksts “Knauf”, mana gide – uzņēmuma mārketinga speciāliste Līga Ģērmane – rāda, kur mežā aizvijas ceļš uz Salaspils karjeru – tur pašlaik tiek iegūts ģipšakmens, no kura top uzņēmuma daudzveidīgā produkcija.

Uzzinu, ka Latvijā ģipšakmens iegūts jau 17. gadsimtā Kurzemes hercoga Jēkaba laikā un ka 18. gadsimtā Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons to izmantojis ēku apšuvumam un skulpturālajiem veidojumiem savās pilīs Jelgavā un Rundālē.

Salaspils atradnē ģipša ieguves pirmsākumi meklējami 20. gadsimta pirmajā pusē. Toreiz izstrāde notika ar āmuriem un kaltiem, noņemot virsslāni, bet dziļākajām iegulām nevarēja tikt klāt, jo tehnoloģiski nebija iespējams veikt pazemes ūdeņu atsūknēšanu no karjera. Pie Salaspils atradnes bijusi arī pirmā ģipšakmens būvmateriālu ražotne, kas pastāvēja līdz brīdim, kad ieguve tika uzsākta Sauriešu atradnē.

“Sauriešu apkārtnē ģipšakmens aktīvā izstrāde sākās 20. gadsimta 50. gados, kad šeit darbojās mūsu priekštecis – Sauriešu būvmateriālu kombināts. “Knauf” Latvijā savu darbību uzsāka 1994. gadā, un uzņēmuma vajadzībām sākotnēji tika izmantots Sauriešu karjers, ko pilnībā izstrādāja un rekultivēja 2008. gadā. Pēc tam ģipšakmens ieguve tika turpināta Salaspils karjerā, kur ģipšakmens ieguve tika atsākta jau 2005. gadā – paralēli rekultivācijas procesā nodotajam Sauriešu karjeram,” skaidro rūpnīcas direktors Arnis Ivanovs un piebilst, ka patlaban 130 hektāru plašajā karjerā, kur resursu pietiks vēl vairākiem gadu desmitiem, ģipšakmens tiek iegūts ar spridzināšanas metodi un ar hidraulisko āmuru – septiņas tonnas smagu kaltu, kas novietots uz 92 tonnas smaga ekskavatora.

“Protams, ir izvērtēta šo ieguves darbu ietekme uz apkārtējo vidi, un “Knauf” ir jāpilda virkne noteikumu, kas ierakstīti derīgo izrakteņu ieguves licencē,” viņš uzsver, atbildot uz jautājumu, kā karjers sadzīvo ar tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem.

Starp citu, māla, merģeļa un dolomīta starpslāņus, ko izstrādā kopā ar ģipšakmeni, ber atpakaļ karjerā – tā izstrādātajās daļās, rekultivācijas mērķiem. Un interesanti, ka salīdzinājumā ar ģipšakmens vai citu dabas resursu karjeriem Salaspils atradne ar saviem 130 hektāriem nebūtu uzskatāms par lielu dabas resursu ieguves vietu. “Piemēram, Krievijā vai Moldovā karjeri ir desmit reižu lielāki,” teic Arnis Ivanovs, “bet salīdzinājumā ar ogļu ieguves karjeriem Rūras-Reinas apgabalā Salaspils karjeru varētu uzskatīt par sīku krāterīti.”

Karjera vietā – bērzu birzs un ezers

Stāstot par Salaspils karjera rekultivāciju, Arnis Ivanovs skaidro, ka šis process norisinās saskaņā ar derīgo izrakteņu ieguves licencē ierakstītajiem noteikumiem, kurus Valsts vides dienests saskaņo ar pašvaldību, vienojoties par to, kam būtu jābūt rekultivētā karjera vietā – mežam, pļavai, ūdenstilpei vai kam citam.

“Piemēram, Sauriešu bijušā karjera vietā ir izveidotas ūdenstilpes, savukārt Salaspils karjera rekultivētā daļa pamazām tiek apmežota – tur ir sastādītas bērzu jaunaudzes. Pēc darbinieku pašu iniciatīvas pagājušajā gadā tika organizētas bērzu stādīšanas talkas, kurās mūsu darbinieki labprāt iesaistījās kopā ar savām ģimenēm. Atsaucība bija liela. Abās talkās trīsarpus hektāros iestādījām vairākus tūkstošus bērzu,” teic A. Ivanovs, ar smaidu piebilstot, ka no pāris gadus iepriekš ieaudzētajiem bērziem šopavasar noteikti varēs tecināt sulas.

Savukārt Stopiņu novada ezeriem, kas atrodas rekultivētā Sauriešu karjera vietā, esot izstrādāts attīstības plāns: viens tiks iekārtots tā sauktās klusās atpūtas vajadzībām, viens – aktīvajai atpūtai, bet trešajam pašlaik tiek rīkots iepirkumu konkurss. Tāds pats attīstības plāns ar laiku tiks realizēts arī Salaspils karjerā – protams, kad tur būs pilnībā beigusies ģipšakmens izstrāde.

Cer beidzot atrast kādu fosiliju

Arnis skaidro, ka ģipšakmeni var iedalīt vairākās kategorijās: “Ir dabiskais ģipsis, kas veidojies desmitiem miljonu gadu laikā (pirms 480–460 miljoniem gadu), ļoti karsta un sausa (arīda) klimata apstākļos lēnām izžūstot plašām, seklām jūras lagūnām ar ļoti augstu ūdens sāļumu. Sāļajam jūras ūdenim lēnām iztvaikojot, gultnē izkristalizējušies ģipša minerālu slāņi. Ir arī sintētiskie ģipši, kas rodas dūmgāzu vai notekūdeņu attīrīšanas rezultātā.”

Vēlāk, vadājot mūs pa rūpnīcas teritoriju, direktors rāda milzīgas ģipšakmens kaudzes, kas atvests no netālā Salaspils karjera. Atceroties viņa stāstīto par ģipša rašanos, taujāju, vai karjerā ir gadījies uziet kādu fosiliju – piemēram, senu gliemežvāku vai ko citu, kas liecinātu par simtiem miljonu gadu seno pagātni.

“Kad sāk jaunas teritorijas izstrādi, vienmēr aizbraucu paskatīties. Pagaidām gan neko tādu nav izdevies atrast, jo ģipšakmens nav veidojies no organismiem jeb gliemežvākiem, tādēļ fosilijas tur atrast nav iespējams,” viņš smaida un uzsver, ka viņa vadītajā ražotnē tiek izmantots dabiskais ģipšakmens: “Tas ir unikāls materiāls, kuru var pārstrādāt nepārtraukti. Mēs iegūstam kalcija sulfāta dihidrātu jeb ģipšakmens rūdu, pēc tam tā tiek samalta un izvārīta. Šo procesu rezultātā mēs ģipšakmenim atdodam tā ķīmisko formu, tikai piešķirot veidu, kādā tam jāpaliek. Pēc šī procesa samaltais ģipšakmens kopā ar dažādām funkcionālām piedevām vai nu tiek iepakots maisos, lai tālāk izmantotu apmetumiem, vai arī ģipškartona plākšņu ražošanā utt.”

Jāpiebilst, ka procesu, kā uz apmēram divsimt metru garās līnijas top ģipškartona plāksnes – šis iecienītais un nepieciešamais būvmateriāls –, redzēju arī “dzīvajā”, un tas patiešām ir iespaidīgs skats! Ražotnē ir padomāts arī par bezatlikuma tehnoloģiju – ja kāda ģipškartona plāksne neatbilst standartiem, to var atkārtoti samalt, izvārīt un ģipsi izmantot vēlreiz. Starp citu, pavasaros uz ražotni brauc zemnieki – viņus interesē ģipsis, ar ko lieliski var uzlabot augsni, ja tas nepieciešams, turklāt izrādās, ka īpaši šis materiāls patīkot tieši burkānu lielaudzētājiem.

Bet par to, kā ģipšakmens apstrādāts 50. gados, liecina savulaik Salaspils karjerā atrastie un rūpnīcas pagalmā novietotie lielie dzirnakmeņi – gluži tādi paši, kādus izmanto dzirnavās graudu malšanai. Tos apskatīt un rūpnīcu apmeklēt ierodas gan studentu grupas, gan citi interesenti, un tādu esot ne mazums. Tiesa, lai nekavētu ražošanas procesu, tas notiek tikai organizētās ekskursijās un nelielās grupās pieredzējuša darbinieka vadībā, un, kā atzina abi mani gidi, ekskursijas varētu atsākties šā gada otrajā pusē.

Saražotais ceļo uz Lietuvu, Igauniju un Lielbritāniju

Atgriežoties pie ražotnes vēstures, Arnis vēlreiz atgādina, ka pirms “Knauf” šajā teritorijā līdz pat PSRS sabrukumam darbojās Sauriešu būvmateriālu kombināts, kur tika ražoti gan sausie ģipša maisījumi, gan ģipškartons, turklāt šī bija viena no rūpnīcām bijušās Padomju Savienības teritorijā, kur ražoja sanitārās kabīnes.

“Pēc PSRS sabrukuma karjera un rūpnīcas darbība uz brīdi tika apturēta – līdz 1994. gadam, kad šo ražotni pārņēma “Knauf” (toreiz šeit tika nodibināts “Knauf” meitasuzņēmums SIA “Knauf Marketing Riga”, savukārt uzņēmumu “Knauf” 1932. gadā Vācijā dibinājuši brāļi Dr. Alfons N. Knaufs un Karls Knaufs, – red.). “Mūsu birojā var redzēt fotogrāfijas, kā šeit izskatījās brīdī, kad bijušajā būvmateriālu kombinātā sāka saimniekot jaunie īpašnieki, – viss bija diezgan papostīts. Pēc ražotnes pārņemšanas kombināta ēkas tika vai nu rekonstruētas, vai nojauktas, teritorija – sakārtota. Pirmo ražošanas iecirkni atklāja 1997. gadā, un tālāk ik pa gadam kaut ko likām klāt, attīstot uzņēmumu,” direktors īsumā ieskicē uzņēmuma vēsturi.

Pašlaik Latvijā paliek 30 procenti saražotās produkcijas, viss pārējais tiek eksportēts. “Galvenie produkcijas noieta tirgi ir Igaunija un Lietuva, arī Lielbritānija un Norvēģija. Populārākie produkti ir tā sauktā “sausā būve” – ģipškartons (mitruma un uguns izturīgais, standarta u.c., atkarībā no tā, kas katram patērētājam ir nepieciešams), gruntis, sausie maisījumi – fasāžu materiāli, flīžu līmes, apmetumi, špakteļmasas, kā arī metāla profili, pie kuriem ģipškartons tiek stiprināts montāžas laikā.”

Jāpiebilst, ka vēlāk gandrīz visu to arī redzēju – gan kravas mašīnas ar Lietuvas un Igaunijas numurzīmēm, kas stāvēja un gaidīja savu kārtu, gan speciāli igauņiem 1000 kilogramu maisos safasēto produkciju, gan samērā daudz no ražošanas procesa, kas lielākoties ir automatizēts – vairākos cehos notiekošo no savas stiklotās kabīnes ar datoru un monitoru palīdzību uzrauga operators.

Ir iespēja papildināt zināšanas

Laikā, kad šeit darbojās Sauriešu būvmateriālu kombināts, tajā strādāja gandrīz 1000 cilvēku, taču 90. gadu sākumā, kad izjuka Padomju Savienība un Latvija atguva neatkarību, un sākās privatizācija, Latvijā gandrīz visa rūpniecība pajuka, jo nebija noieta tirgus.

“Pašlaik “Knauf” ražotnē strādā 195 darbinieki. Lielākā daļa strādājošo ir no tuvākās apkaimes – Vālodzēm, Ulbrokas, Salaspils, Stopiņiem, taču strādāt uz šejieni cilvēki brauc arī no Rīgas, Siguldas un pat Cēsīm. Un pavisam noteikti mums veidojas ļoti laba sadarbība ar apkārtējiem novadiem, kas jūt mūsu pienesumu gan darbavietu, gan nodokļu ziņā – Stopiņu novadā “Knauf” ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem,” stāsta direktors un piebilst, ka uzņēmumā strādā dažādu nacionalitāšu pārstāvji. “Savulaik sadales rezultātā Latvijā no citām padomju republikām nokļuva gan inženieri, gan vadošie darbinieki, un daži šeit strādā vairāk nekā 30 gadu – kopš Sauriešu būvmateriālu kombināta laikiem,” skaidro direktors.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par ražotnei nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, A. Ivanovs atklāj, ka, lai gan Latvijā un citu Austrumeiropas valstu universitātēs tiek gatavoti speciālisti ar pamatkvalifikāciju, pārējās ražošanai nepieciešamās prasmes viņi apgūst šeit.

“Es esmu beidzis ķīmiķus un ieguvis maģistra grādu analītiskajā ķīmijā. Sākot strādāt šeit, manas zināšanas deva zināmu ieskatu šeit notiekošajos procesos, taču savu karjeru es sāku kā laboratorijas darbinieks. Lai padziļinātu darbam nepieciešamās zināšanas un prasmes, “Knauf” ir radīta iekšējā apmācība, kurā cilvēks iegūst visas nepieciešamās papildzināšanas, un tā ir jāiziet katram darbiniekam. Atkarībā no ieņemamā amata apmācība var ilgt pat līdz četrām nedēļām.”

Papildinot rūpnīcas direktora teikto, Līga Ģērmane piebilst, ka “Knauf” sadarbojas ar profesionāli tehniskajām skolām, kur tiek sagatavoti meistari. “Tāpat pie mums darbojas “Knauf” Akadēmija, uz kuru brauc gan sadarbības partneri, gan studenti, lai teorētiskās zināšanas papildinātu ar praktiskajām. Te mūsu meistari rāda, kā rūpnīcā ražoto produkciju izmantot praktiski. Šogad aprīlī Rīgas Mākslas un mediju tehnikums sadarbībā ar “Knauf” rīko Latvijas profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem profesionālās meistarības konkursu “Knauf Junior Trophy Latvija”, kura mērķis ir veicināt jauno profesionāļu piesaisti būvniecības nozarei, celt zināšanas un pietuvināt jaunos studentus mūsdienu būvniecības prasībām.”

Par darbinieku trūkumu nesūdzas

Vai “Knauf” izjūt darbaspēka trūkumu, par ko beidzamajā laikā sūdzas daudzi uzņēmēji? “Protams, mēs konkurējam ar citiem uzņēmumiem par labākajiem darbiniekiem, taču pašlaik darbaspēka krīzi neizjūtam. Tiesa, reizēm ir grūtības sameklēt kādu šaura profila speciālistu – tas tiešām aizņem ilgāku laiku. Taču šobrīd mums ir tikai viena vakance,” situāciju raksturo direktors, ar smaidu piebilstot, ka tas neliedz interesentiem iesūtīt savu CV, jo “labs cilvēks nekad bez darba nepaliks”.