Menu
 

Lolita Ritmane: Filma "Dvēseļu putenis" ir gandrīz perfekta! Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Pēc darba pie filmas "Dvēseļu putenis" mūzikas ieraksta komponiste Lolita Ritmane ir sajūsmā par latviešu mūziķu augsto līmeni. Turklāt Latvijai, viņasprāt, vēl ir neizmantots potenciāls kā vietai, kur filmēt un ierakstīt mūziku filmām. Publicitātes foto Pēc darba pie filmas "Dvēseļu putenis" mūzikas ieraksta komponiste Lolita Ritmane ir sajūsmā par latviešu mūziķu augsto līmeni. Turklāt Latvijai, viņasprāt, vēl ir neizmantots potenciāls kā vietai, kur filmēt un ierakstīt mūziku filmām. Publicitātes foto

Kad pagājušajā nedēļā ciemojos Latvijas Radio mājā Doma laukumā, lai tiktos ar topošās filmas "Dvēseļu putenis" mūzikas autori, Amerikā dzīvojošo latviešu komponisti Lolitu Ritmani, lielajā studijā tikko bija beigusies viena no filmas mūzikas ierakstu sesijām.

"Esmu lielā sajūsmā par visu piedzīvoto šajās ierakstu dienās. Mūziķu profesionalitāte, kvalitātes līmenis un ne tikai tehniskās, bet arī muzikālās zināšanas padarīja šo ieraksta procesu par vienkārši izcilu!" sarunas gaitā atklāja Lolita – vienīgā latviešu mūziķe, kas jebkad saņēmusi "Emmy" balvu par filmu mūziku un kura rūpējas par to, lai arī Amerikā tiktu popularizēti latviešu mūziķi.

– No jūsu teiktā citās intervijās var saprast, ka esat ļoti apmierināta ar filmas mūzikas ieraksta procesu.

– Jā, gan aizpagājušonedēļ, kad strādāju ar orķestri, gan pagājušonedēļ, kad ierakstā piedalījās Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, esmu secinājusi, ka skan ļoti labi un ka Latvijā ir tiešām daudz izcilu mūziķu. Viņi paņēma notis “Lūgšanai”, kuru biju uzrakstījusi, izmantojot Aleksandra Grīna vārdus, un jau no pirmā brīža, izdzirdot, kā koristi dzied, man likās, ka tūlīt iekāpšu debesīs un man vajadzēs pievienot skābekli, lai varu elpot. (Smejas.) Esmu pateicīga, ka “Dvēseļu puteņa” komanda man uzticēja rakstīt mūziku filmai, un domāju, ka vēl ilgu laiku pēc visa šī procesa man būs tāds atslābums – varbūt tāpat kā dažiem ir pēc Dziesmu svētkiem, kad viņi īsti nesaprot, ko iesākt. (Smaida.) Aizlidojot mājās, laikam atļaušos dažas dienas vienkārši pagulēt un izraudāties, un tad domāt, kā dzīvot tālāk.

– Emocionālais pacēlums, strādājot pie šīs filmas, bija tik liels?

 Jā, jo par visu šo procesu jutu neticami lielu atbildību. Šajā laikā esmu domājusi, ko vēl dzīvē gribu sasniegt, kādās virsotnēs uzkāpt, un viena lieta, ko jau sen gribēju izdarīt, bija filmu mūzikas ierakstīšana tieši Latvijā – ar latviešu mūziķiem un kori. Nezināju, ka tas būs tieši “Dvēseļu putenis”, jo man šķita, ka tā varētu būt neliela indie filmiņa, kuras mūziku es varētu ierakstīt Amerikā un atvest uz Latviju. Bet tad pavērās šīs durvis, un pie “Dvēseļu puteņa” mūzikas tēmām strādāju visu pavasari, pat atsakoties no dažiem citiem piedāvājumiem. Reizēm šaubījos, vai atvedīšu pareizās tēmas un kā man viss saskanēs ar režisoru Dzintaru Dreibergu. Ar viņu iepazinos martā, kad biju atlidojusi uz Rīgu. Trīs dienas viņa studijā skatījāmies filmu un sīki visu pārrunājām, arī to, kā mūzika filmai varētu palīdzēt un vai tā varētu skādēt. (Domā.) Tagad, pēc ierakstiem ar orķestri, esmu apēdusi visgaršīgākās vakariņas, bet pagājušās nedēļas tikšanās ar kori bija kā putukrējuma torte ar ķirsīti, ko varu izbaudīt bez liekām kalorijām. (Smaida.) Tāpēc vienkārši sēžu un jūtos svētlaimē!

– Kāda bija pirmā doma, kad jums piedāvāja rakstīt mūziku šai filmai?

 Zināju, ka to varēšu izdarīt, un es jau sen biju kārojusi kaut ko tādu darīt. Tagad, kad esmu filmu redzējusi, droši varu apgalvot, ka šis darbs ir pasaules līmenī. Pat nevaru iedomāties, kā to varēja izdarīt ar tiem līdzekļiem, kas pieejami Latvijā – atšķirībā no Holivudas, kur kinostudiju rīcībā ir miljoni un lielas komandas. Filma arī vizuāli ir ļoti skaista, tā ir kā maza, nopulēta pērlīte, kā perfekts dzintara gabaliņš. Es saku visiem latviešiem Latvijā: jums jāredz šī filma! Arī jauniešiem tā jāredz, lai gan viņi to uztvers citādāk nekā mana paaudze; viņi to visu varētu skatīt ar galvenā varoņa Artūra Vanaga acīm. Man arī bija svarīgi paskatīties tieši ar Artūra acīm. Šī filma ir lielisks veids, kā jaunajai paaudzei ne tikai iemācīt par šo sarežģīto vēstures posmu, bet arī izstāstīt, kāpēc Latvijai tas bija tik svarīgs laiks un kā, pateicoties toreiz dzīvojušo cilvēku garam un dvēselei, radās Latvijas valsts.

– Vai, strādājot pie filmas, pati uzzinājāt kaut ko jaunu par tā laika notikumiem?

 Man latviešu skolā Oregonā bija ļoti labs vēstures skolotājs Juris Orle, un viņš bija sagatavojis tādus konspektus! Tāpēc varu teikt, ka tad, kad man bija trīspadsmit gadu, es par šo vēstures posmu visu zināju perfekti. (Smejas.) Taču, skatoties filmas fragmentus, man bija drusciņ jāatkārto par to, kas Latvijā notika Pirmā pasaules kara laikā. Domāju, ka filmā viss ir parādīts ļoti skaidri. Bija dažas tādas vietas, kur man gribējās, lai būtu uzrakstīts, kurā gadā tas notiek, lai mēs saprastu: ā, tagad esam šajā vēstures posmā. Filmā ir gan mīlestība, gan milzu zaudējumi, ko šim jaunietim nākas piedzīvot, kā viņa pirmā mīlestība to palīdz pārdzīvot. Jo galvenais jau ir cilvēciskais stāsts – tas, kā jutās cilvēki, kāda bija viņu dzīve šajā laikā, pārdzīvojumi… Piemēram, kā jutās mātes, kuru pusauga dēli, kuriem vēl nav bijis balss lūzums, piesakās doties uz fronti…

– Jums pašai ir trīs bērni, tāpēc šādi pārdzīvojumi ir labi saprotami.

 Es pat nespēju iedomāties, kā justos, ja atkal Amerikā tiktu izsludināts, ka jādodas karot, piemēram, uz Vjetnamu vai Koreju! Manam dēlam ir Latvijas pase, tāpēc, ja kaut kas tāds sāktos, mēs pamestu dullo Ameriku un pārceltos uz dzīvi Latvijā. Jo Ameriku es mīlu, bet man pašlaik ir tādas bažas un bailes par to, kas tur notiek…

– Droši vien darbs pie filmas un tā laika notikumi jums ir radījuši pārdomas par to, kas patlaban notiek Latvijā…

 Man beidzamajā laikā liekas, ka, tēlaini izsakoties, Latvijā pašlaik saulīte spīd mazliet spožāk – ir jauns prezidents un valdība, kas strādā. Protams, es šeit nedzīvoju, bet, no malas skatoties, ir sajūta, ka manos draugos radies kaut kāds gaišums un cerība. Viesojoties šeit, abi ar vīru savus amerikāņu draugus aizvedām nelielā ceļojumā pa Latviju, parādot klasiskās vietas – Siguldu, Cēsis… Pēc tam pa grumbuļainu ceļu aizbraucām līdz Skultei un Lauču akmenim, noskatījāmies saulrietu Baltijas jūrā. Rīga ir tik pilna ar tūristiem, ka latviešu valodu, vismaz Vecrīgā, gandrīz nemaz nedzird, bet, no otras puses, tūrisms ienes naudiņu. Savukārt, kad viesojāmies Cēsīs, pils parkā notika mūzikla “Vestaidas stāsts” mēģinājums, taču izstaigājām pilsdrupas, un es priecājos, ka tur tik daudz skan latviešu valoda, tāpēc tiešām dabūju īstu latviskuma poti.

– Un kāda, jūsu acīm skatoties, tagad izskatās Rīga un Latvija?

 Esmu to redzējusi ļoti dažādu un krāsainu. Vienu gadu šeit viesojāmies 18. novembrī, kad varējām izbaudīt “Staro Rīga” pasākumus, kas bija ļoti skaisti un iespaidīgi. Pirms dažiem gadiem, kad viesojos Saldū, kur notika skolēnu salidojums un kur skanēja mana un Māras Zālītes dziesma “Manā sirdī”, varēju izbaudīt pavasara zaļos toņus. Līdz tam nemaz nezināju, ka pavasarī tie var būt tik dažādi! Ka varēju ieelpot Latvijas ceriņu smaržu… (Smaida.) Šoreiz visu laiku pavadīju Latvijas Radio, kur notika ieraksti, tāpēc, kad atbraukšu nākamreiz un iešu te garām, varbūt domāšu: o, te ir manas mājas! Vēl paguvu aiziet līdz tirgum, jo dzirdēju, ka šis ir gaileņu laiks. Man izdevās nopirkt veselu maisu ar gailenēm un īsto sviestu, un tā vienu vakaru sava viesnīcas numura mazajā virtuvītē cepu gailenes sviestā, un tas bija īsts mielasts, jo vēl bija mūsu producentes mammas dotie tomāti. Perfekta latviskā maltīte!

– Un kas jūs uztrauc attiecībā uz šeit notiekošo?

 Laikam visvairāk tas, kas varētu notikt pie Latvijas austrumu robežas, lai gan man liekas, ka, pateicoties dalībai NATO, mēs tomēr esam pasargāti. Tā kā man ir Latvijas pase, es pati arī drīkstu balsot, un pavisam noteikti gribu teikt: mēs nedrīkstam palaisties un aizmigt pie stūres! Ir ļoti svarīgi veicināt un atbalstīt latviešu valodas lietošanu, un mēs nedrīkstam atgrūst tos latviešus, kuri dzīvo un strādā citur. Mums ir svarīgs katrs latvietis un tas, lai viņi piedalītos latvietības veicināšanā! Protams, es neesmu tā persona, kas varētu runāt par to, kā Latvijā radīt labāku infrastruktūru un ko darīt, lai cilvēki nebrauktu prom, bet ir svarīgi, lai cilvēki nejustos atstumti, lai viņi varētu braukt strādāt uz kādu citu valsti un pēc tam varētu atgriezties šeit un varbūt ar savām zināšanām palīdzētu Latvijai. Jo Latvija var būt lepna ar daudz ko. Piemēram, manā pārstāvētajā kino jomā – piedāvājot iespējas šeit ierakstīt filmu mūziku vai vietas filmu uzņemšanai. Šeit ir tādas iespējas, sevišķi vasarā! No maija līdz septembrim te var filmēt no pieciem rītā līdz desmitiem vakarā.

– Jūs piedalījāties arī simtgades filmu žūrijā.

 Jā, un man bija vieglāk strādāt, jo nezināju, kurš ar kuru ir saistīts, kurš konkursā piedalījies vairākkārt un tamlīdzīgi. Varēju skatīties no Holivudas ar savu pieredzi un ieteikt, kas man no piedāvātā likās visinteresantāk. Visas filmas aizņemtības dēļ neesmu vēl redzējusi, tas man vēl ir priekšā, taču, darbojoties žūrijā, man likās, ka Anšlava Eglīša “Homo Novus” varētu būt interesanta ideja un ka cilvēkiem tas varētu patikt, un priecājos, ka tā arī bija. Vēl man ļoti interesanta likās Ivara Selecka filma “Turpinājums” – stāsts par trim dažādiem bērniem no dažādiem novadiem un viņu gaitām. Man liekas, ka šo tēmu vajadzētu turpināt. Noteikti gribu redzēt “Baltu ciltis”, “Nameja gredzenu” un visu pārējo arī. Tāpēc ļoti priecājos, ka, strādājot pie ieraksta, man bija iespēja iepazīties ar komponistu un mūziķi Rihardu Zaļupi, kurš orķestrī spēlēja sitaminstrumentus. Manā partitūrā gan nebija pārāk daudz mūzikas perkusijām, taču, iespējams, Rihards palīdzēs atlasīt muzikālos fragmentus filmas treilerim un reklāmām. Un iepazīties aci pret aci ar kādu cilvēku noteikti ir daudz jaukāk, nekā visu laiku komunicēt “Facebook”.

– Darbs pie šīs filmas ir pabeigts. Kas ir nākamais projekts, kam veltīsiet laiku?

 Tas būs viens dzīvās mūzikas koncerts, kam mūziku jau sen esmu uzrakstījusi un kas rudenī notiks Ņujorkā, Linkolna centrā. Tur skanēs trīs mani skaņdarbi, kas iekļauti ciklā par spēcīgām vēsturiskām sievietēm. Esmu ļoti laimīga, ka finālā skanēs koris, lai gan tas būs ierakstā, jo man ienāca prātā – ja jau koncerts veltīts sievietēm, kā būtu, ja šo partiju dziedātu Rīgas Doma meiteņu koris “Tiara”? Biju ar viņu diriģenti Airu Birziņu jau sadarbojusies, tāpēc ieraksts izdevās patiešām izcili. Dziesma sauksies “We Rise”, un man ir liels prieks, ka šajā projektā būs pārstāvēta arī Latvija.

– Šī bija jūsu pirmā pieredze, rakstot mūziku vēsturiskai filmai?

 Jā, un laikam trīsreiz jāpieklauvē pie koka, jo varbūt tas man varētu atvērt durvis Amerikā un dot iespēju rakstīt mūziku ne tikai seriāliem un animācijas filmām. Cilvēkiem ļoti patīk citus cilvēkus ielikt rāmjos: ā, tā ir autore, kas raksta žurnāliem, šis ir televīzijas filmu aktieris, bet nav piemērots skatuvei. Esmu ļoti pateicīga Holivudai par savu karjeru, taču arī esmu ielikta rāmītī un visu pārējo – instrumentālo mūziku, dziesmas, mūziku dziesmu spēlēm – rakstu it kā savā brīvajā laikā. Tagad, strādājot Rīgā, ir safilmēts ļoti daudz aizkadra materiālu no šīs filmas mūzikas ieraksta, tāpēc ceru, ka tas viss noderēs manam portfolio un ka to varēšu parādīt arī Amerikā.

– Varbūt Holivuda kādai savai nākamajai vēsturiskajai filmai izvēlas jūs par mūzikas autori…

 Tas būtu burvīgi! Tas ir viens no maniem sapņiem, jo ar visiem saviem supervaroņiem no seriāliem es pavadu visu savu laiku, bet man ļoti kārojas uzrakstīt mūziku filmai ar skaistu dabu, ar dziļāku stāstu. Ja es šo nākamo lietu varētu pasūtīt… Bet – pēc mazas atpūtas! (Smejas.) Ko es gribētu, kas lai tēlo šajā filmā? Merila Strīpa tur varētu būt, arī Džordžs Klūnijs, varbūt kāds no jaunajiem aktieriem. Un varbūt filmā varētu parādīties kāds dabas skats, piemēram, no Latvijas, kur būtu vieta kādai plašākai tēmai.

– Sapņi mēdz piepildīties! Bet kurš no mūsu aktieriem varētu derēt Holivudai?

 Nezinu, jo vispirms jādzird, kā viņi runā angliski. Taču noteikti vēlreiz gribu izcelt Jēkabu Reini, kurš filmā spēlē galvenā varoņa brāli, un arī to puisi, kurš spēlē Artūru Vanagu [Oto Brantevics, – red.], jo bija ļoti interesanti skatīties, kā filmas gaitā attīstās viņa atveidotais varonis, kā pieaug, kā mainās viņa domāšana.

– Rīgā droši vien atkal būsiet novembrī, kad paredzēta “Dvēseļu puteņa” pirmizrāde?

 Vēl neesmu nopirkusi lidmašīnas biļeti, jāizdomā, vai jāpērk jauna kleita. (Smaida.) Zinu, ka pirmizrāde notiks kinoteātrī “Forum Cinemas” un ka tas būs liels notikums. Man tiešām ļoti gribētos, lai cilvēki redz šo filmu, un es ļoti ceru, ka šai filmai būs atbalsts gan no valdības, gan Nacionālā kino centra, gan labvēļiem, lai šo filmu, šo bērniņu, izstumtu arī citur pasaulē un lai tā tiktu uz festivāliem, kas nemaz nav tik vienkārši. Manuprāt, šī filma to ir pelnījusi, jo tā izskatās labi, režija ir laba, aktierspēle arī, turklāt stāsts ir tāds, ko var saprast ikkatrs cilvēks, kurš to noskatīsies.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.