Laura Leontjeva: Saulkrastu koris "Anima" ir manas sirds dimants ^{Apriņķis.lv}

Dzimtas saknes, sirds dimants un muzikālā darbība

Saknes, kuras stiepjas no dažādām pusēm, bet sirds patiesā vilkme rodama Saulkrastos. Laura Leontjeva ir dzimusi un augusi Rīgā, bet dzimtas saknes meklējamas dažādos Latvijas reģionos. “Tētis un viņa senči ir pamatīgi kurzemnieki, bet mamma un viņas senči nāk no Skultes, Zvejniekciema, Liepupes puses. Visu bērnību līdz 1. klasei es pavadīju laukos Talsu novada Ģibuļu pagasta Pastendē, un arī katras brīvdienas un skolas brīvlaikus mēs pavadījām laukos, jo mums tur bija pamatīga saimniecība un darbu daudz.”

Dziļāka saskarsme ar Saulkrastiem un Zvejniekciemu sievietei radās mirklī, kad viņa sāka vadīt Saulkrastu kori “Anima”. “Regulāri esot Saulkrastos un Zvejniekciemā, es sāku sajust tādu ļoti īpašu un racionāli neizskaidrojamu vilkmi. Mani saista šīs zemes, saules, jūras, mežu enerģija un cilvēki. Cilvēki, īpaši tie cilvēki, kurus man ir nācies sastapt, man ir dimanta vērtē. Saulkrastu koris “Anima” ir mans sirds dimants.”

Darbs ar Saulkrastu kori “Anima” aizsākās 2007. gadā. Laura ir profesionāla diriģente un dziedātāja. Savu muzikālo dabu viņa izpauž ne tikai korī, bet arī darbojoties a cappella grupā “Latvian Voices” un vokāli instrumentālajā ansamblī “Neaizmirstulītes”.

Ikdiena starp Rīgu, Zvejniekciemu un Talsiem

Kavējoties atmiņās par bērnību un aizvadītajām dienām laukos, Laura ar smaidu sejā atceras savu omīti – viņas gudrību, pacietību un sīvumu. “Viņa dziedāja nepārtraukti, un to darījām arī mēs ar māsu. Īpaši, ravējot garās cukurbiešu vai kartupeļu vagas, mēs dziedājām un vienmēr kanonā vai divbalsīgi. Īpašas bija trešdienas, jo tad norisinājās senioru kora mēģinājums, un tur mēs devāmies regulāri, katru trešdienu, un omas draudzenes mani cienāja ar visādiem gardumiem. Man vēl joprojām ir ļoti saviļņojoši klausīties tieši senioru kora dziedāšanu, jo tur katrs vārds, katra nots ir izdziedāta tā…. līdz kaulam.”

Šobrīd gan dzīve rit citā ritmā. Darbam risinoties attālināti, sieviete savu dzīvi vada starp Rīgu, Zvejniekciemu un Talsiem. Pavasari Laura pavadīja Pastendē, vasaru Zvejniekciemā un tagad, pienākot ziemai, pēc vajadzības un apstākļiem ceļo starp šīm trim pilsētām. Esot nepārtrauktā kustībā un dodoties no vienas pilsētas uz otru, es Laurai jautāju, kāda tad ir viņas ideālā brīvdiena, kad atpūtu un savu dienu var saplānot pati pēc saviem ieskatiem. “Braukt un darīt kaut ko bez plānošanas, kaut ko pilnīgi spontānu, bet es nevaru atpūsties, ja nav izdarītas kādas darba lietas, tad mans prāts neatslēdzas. Arī ceļojumos man nevajag visu iepriekš smalki saplānot, es baudu brīvību. Vēl man patīk sajust to, ko es konkrētā mirklī vēlos, bet būsim reāli – man ir divi puikas, tāpēc bieži viņu vēlmes runā skanīgāk par manējām.”

Kad nu esmu uzzinājusi visu par dziedātājas brīvdienu, vēlos vēl uzzināt, kā viņa atpūšas un pavada savu brīvo laiku, būdama Rīgā, Zvejniekciemā un Talsos. “Katras brīvdienas un kad vien ir iespēja, es braucu prom no Rīgas, jo pilsēta gluži nav tā vieta, kur sevi jūtu atpūšamies. Manai būtībai daudz tuvāka ir daba un iedvesma, ko tā man sniedz. Tomēr galvaspilsēta man patīk agros rītos un vēlos vakaros, īpaši Vecrīga un Āgenskalna mazās, senās ieliņas un atmosfēra, bet ne vienmēr es meklēju mieru. Es baudu arī Rīgu, kas mutuļo no kultūras, no rosības, kas izstrāvo tādu dinamisku un aktīvu enerģiju.

Zvejniekciema jūrmala man ir ļoti mīļa, un tur man ir tāds soliņš kāpās ar skatu uz jūru, kuru saucu par savējo. Bet, kad esmu pie vecākiem Pastendē, tad man nekur citur vairs negribas braukt. Ir labi būt mājās. Arī Pastendē man ir savs maršruts, kuru apstaigāju vai izbraucu ar riteni, lai visās daudzajās domās atrastu savējās. Esot Talsos, es bieži apstājos stāvlaukumā pie Talsu koklētāja pieminekļa un no turienes skatos uz savu balto baznīcu, kas atrodas kalnā pāri Talsu ezeram. Tās ir arī Talsu līkumotās ielas un radošā sēta, kurai ir sava īpašā atmosfēra. Bet nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus man ir vēl viena iedvesmas vieta, un tā ir Vestiena, kur dzīvo mana vīra vecāki. Vidzemes augstiene ir ļoti, ļoti gleznaina un mīļa vieta.”

Šajā neklātienes darba periodā dziedātājai pietrūkst kontakta ar saviem dziedātājiem no kora “Anima” un paša Zvejniekciema. Šeit Laurai ir maza vasaras mājiņa, un iepriekšējā vasara esot bijusi tā reize, kad viņa beidzot varējusi izbaudīt dzīvi un savu darbu šajā vietā. Tas esot bijis lielisks laiks, kura šobrīd viņai ļoti pietrūkst.

Idejas un darbi neapstājas

Pirms pandēmijas laika Laura daudz strādāja, radoši darbojās kopā ar savām grupām, un, kaut arī šobrīd viss norisinās attālināti, sievietei darbi nav apstājušies, un šajā laika posmā ir tapuši jauni projekti un realizētas jaunas idejas.

“Pirms pandēmijas es vairāk nekā astoņus gadus dziedāju vokālajā grupā “Latvian Voices” un mēs daudz ceļojām. Tad nu es pamatīgi laipoju, jo, atgriežoties no koncertceļojumiem, bija jāsarauj darbi šeit Latvijā un jāatdodas korim un ansamblim “Neaizmirstulītes”, un tad atkal tūres un koncerti. Es biju pieradusi pie ārkārtīgi dinamiskas dzīves un tādu mājās būšanas mākslu sāku apgūt tikai šajā periodā. Es lepojos, ka beidzot man sanāk mannas putra bez kunkuļiem un nepiedegušas plānās pankūkas! (Smejas.)

Bet mēs ar Saulkrastu kori “Anima” neesam apstājušies ne mirkli, mēs šajā laikā esam realizējuši fantastiskus projektus un nepārtraukti dziedam un strādājam “Zoom” platformā, jo nevēlamies pazaudēt saķeri citam ar citu, kā arī mums ir skaisti mērķi. Vasarā būs līdz šim apjomīgākais projekts kora “Anima” vēsturē – audiovizuāla koncertprogramma “Krastā saviļņots”. Kārlis Kazāks un Kristaps Krievkalns radīja kormūzikas oriģinālciklu īpaši mums. Koncerts notiks neierastā vietā – jūras krastā pie Skultes mola,” – tā par nākotnes plāniem stāsta dziedātāja, sakot, ka šis laiks viņai ir sniedzis iespēju palūkoties uz savu profesiju daudz plašāk.

“Es un arī mani mīļie kolēģi jūtas vajadzīgi gan ar ikdienas darbu, organizējot kora mēģinājumus, gan ar lidojošām idejām, gan dodot iespēju koristiem būt kopā un izdziedāties. Manī ir pamodušās tādas profesionālās intereses, kuras līdz šim nebija aktuālas. Es skaidri apzinos savus šā brīža uzdevumus, bet, protams, tiešā koncertdarbība ir atcelta, un ir bailes, iekšējā nedrošība par nākotni, bet ticu, ka mums būs tas, kas mums ir paredzēts. Šajā laikā es pamatīgi pārbaudu savu spēju būt radošai, elastīgai, iedvesmojošai. Šis laiks māca paļaušanos un pazemību, kā arī parāda, kas es īsti esmu par cilvēku, cik liela patiesībā ir mana griba. Es pati cenšos pārvarēt savas bailes un aicinu to darīt arī saviem ceļa biedriem. Mums ir tāds iekšējs kora joks, ka es esmu atvērusi arī savu terapijas kabinetu, jo, jā, es uzklausu un cenšos palīdzēt, kā vien māku, bet mēs visi cenšamies viens otru uzbužināt, kad redzam, ka kāds ir sašļucis.”

Laura novēl sev un ikvienam turēties pie tiem cilvēkiem, vietām vai lietām, kuras bagātina, iedvesmo un rada to silto sajūtu pakrūtē. Galvenais esot netērēt sevi sīkumos.