Kristīne Kaņepēja Mālpilī: Nevar cerēt, ka pārējo izdosies padarīt vēlāk ^{Apriņķis.lv}

Pēc denacionalizācijas īpašnieki viņas mammai atvēlēja palikt “Salzemniekos”, kamēr vien viņa dzīvos, un solījumu turēja. Lai gan vecā māja ir nojaukta un tās vietā uzbūvēta tieši tāda, kādu rakstniece bija iztēlojusies jaunībā, – ar jumta istabām uz visām četrām debess pusēm –, sapņos viņa joprojām dzīvo vecajā. Bet nomodā ir no sirds laimīga, ka mīļās mājas tikušas tik labās rokās.

Kristīne Kaņepēja “Salzemniekos” saimnieko jau trīspadsmit gadus. Viņas sirdslieta un iztikas avots ir bioloģiskā lauksaimniecība – augļu un ogu audzēšana un pārstrāde. Trīs vecākajiem bērniem jau savas ģimenes, aug pieci mazbērni un arī pašas deviņgadnieks. Ak, jā, “Salzemnieku” sievietes vienmēr bijušas radošas būtnes. Kristīne nav izņēmums.

– Kā tev sākās “Salzemnieku” stāsts?

– Esmu dzimusi, augusi un dzīvojusi Mālpilī un pēc vidusskolas palīdzēju piepildīt mammas sapni dzīvot lauku mājā. Nopirkām “Dārziņus”, kur saimniekojām astoņpadsmit gadus, līdz viens liels uzņēmums sagribēja mūsu zemi, jo apkārtnē bija ģipša atradnes. Gribēja celt reģipša rūpnīcu. Piekritām māju un zemi pārdot un sākām meklēt citu vietu. Termiņš bija spiedīgs – gads. Tajā laikā “Salzemnieki” bija pārdošanā.

Bijām skatījuši vairākas citas vietas, bet neuzrunāja. Iebraucot šai sētā, mani savaldzināja akmens mūri – lielas saimniecības ēkas (padomju laikā ferma, – G.R). Un arī tas, ka tepat Mālpilī. Tā kā man bija noteicošais vārds, ar vīru, trīs bērniem pusaudžiem un manu mammu 2008. gadā sākām dzīvot šeit. Ģipša rūpnīca vēl aizvien nav uzcelta – iespējams, tāpēc, ka tas sakrita ar krīzes laiku pasaulē.

– Esi iemīlējusi šo vietu?

– Jā. Ir tāda – manējā! – sajūta. Jā, ir.

– Kā te aizrit tavas dienas?

– Visu laiku esmu dabā, no rīta līdz vakaram. Es kontrolēju savu laiku, kaut gan dabu, laikapstākļus nevaru nekādā veidā koriģēt, varu tikai pakļauties un mēģināt izmantot iespēju. Pavasari un rudeņi paiet, neskaitot stundas, toties ziemas ir pilnībā man.

– Ko dari ziemās?

– Ja ir sniegs, noteikti slēpoju. Iedzenu pati sev laukā apli, tur vietas pietiekami. Citreiz lēnā garā treniņa pēc skrienu to apli, piemēram, pirms krēslas, kad saulīte riet. Sava veida estētiskais baudījums. Viens no hobijiem man ir keramika, dodos uz studiju. Tā ir iespēja būt pilnīgi citā vidē un kompānijā, kur dārzs netiek pat pieminēts.

Vēl esmu aizrāvusies ar punktiņu mandalām. Visvairāk patīk tieši process. Ilgākā, ko punktoju, aizņēma kādas astoņas, desmit stundas. Daru to, kad māja ir tukša. Jau pati taisīšanās aizņem stundu; man vajag pagatavot tēju, vajag atrast vietu un salikt instrumentus... Tikmēr galvā sāk grozīties kaut kādas idejas. Ideāla atslodze. Arī zīmējums veidojas kā tāds bezgalīgs miers. Arī meita reizēm punkto. Hallē mums vesela siena ar punktiņu mandalām.

– Vai zināji, ka arī “Salzemnieku” pirmie saimnieki nodarbojās tieši ar ogām un augļiem?

– Nē, to es nezināju. Zināju, ka šī vieta esot piešķirta Mālpils muižas pavāram, kas laikam bija Burbergs uzvārdā.

– Mhm, taisnība! Pirms gadiem divesmit pavāra mazdēls man izstāstīja, ka opim bijusi īpaša recepte – mācējis uz plīts maliņas ļoti garšīgi izcept baravikas sviestā. Laikam jau pareizais karstums un cepšanas ilgums bijis no svara. Muižas īpašnieks ļoti cienījis savu pavāru un uzdāvinājis viņam “Salzemniekus”. Ui, un pavāra precību stāsts! Bet mēs, protams, nevaram zināt, cik daudz tur leģendas, cik patiesības, bet man šī leģenda patīk.

– Smuka, jā!

– Pavāram un pēctečiem bija milzu ķiršu lauks tajā pļavā, kas starp māju un mežiņu. Padomju laikos iznīcināja, jo vajadzēja ganības.

– Man tur aug pīlādži un ābeles.

– Redzi, tā nav sakritība, ka esi te nonākusi, – tu turpini Burbergu sapni. Viņi darīja vīnu, tu – sulas un dažnedažādus gardumus. Kā tiec galā? Kas ir tava komanda?

– Nekur nav teikts, ka es tieku galā. Vienkārši pamazām mācos sadzīvot ar to, ka visu nevar izdarīt. Var izdarīt prioritārās lietas, bet nevar cerēt, ka pārējo izdosies padarīt vēlāk. Ir darbi, kur ņemu palīgus, bet pamatā viss ir uz maniem pleciem. Vecākais dēls ar ģimeni dzīvo šeit, bet viņam ir sava nopietna profesija. Nevienam no bērniem lauku darbi nav sapnis, bet viņi mobilizējas savākt tehniku un pieslēdzas lielajos darbos. Deviņgadnieks jau pļauj ar traktoru. Nevēlos ar varu piespiest, lai viņi pēc tam te nelaimīgi cīnās pienākuma pēc. Varbūt kāds no mazbērniem gribēs, bet kā uzstādījumu to noteikti vairs nelieku.

Kamēr varēšu, tikmēr darīšu. Daba negaida, – ir laiks, kurā jāizdara kaut kas konkrēts un ko nevar stiept pusgada garumā. Visu pavasari teicu: “Mani kovids neskar; man aug koki, krūmi, man ir jāiet un tie jāgriež, un kovids neko tur nevar mainīt!” Uzreiz pēc šīs salielīšanās kovids mani uzmeklēja. Galva sāpēja, bet gāju griezt kokus, jo saulīte forša un ir jādara! Es nevaru griezt maijā, man jāiet aprīlī, kamēr vēl neplaukst.

– Ar vedeklu labi satiec?

– Man jau gribas domāt, ka jā. Mums ir diezgan normāls teritorijas sadalījums – viņai ir pilnībā atdota virtuve, tur viņa var saimniekot un darboties. Man patīk pa āru. Arī bērnībā ar dvīņumāsu mums nebija, ko dalīt, – māsa vairāk dzīvojās pa iekšu, es pa āru. 

– Kad izšķīries, negribējās visam atmest ar roku?

– Nē, tobrīd likās: es varu! Tāpēc vien plinti krūmos nemetīšu! Vienmēr esmu uzskatījusi, ka pagale viena nedeg, katram jāuzņemas sava daļa atbildības. Bet tik cieņpilni un ar godu izšķirties, kā mums izdevās, domāju, spēj retais; par to Andrim esmu pateicīga. Un arī par mūsu četriem bērniem, protams. Bet, jā, grūti ir sievietei padarīt visu; gribas pamazām no kaut kā atteikties.

– Gribēju jautāt tieši pretējo: varbūt tev ir vēl neīstenoti sapņi? Tu jau ražo sulas, sīrupus un marmelādes… Ko vēl varētu?

– Gribu tikt galā ar to, ko daru, tā, kā esmu iedomājusies, kā būtu jātiek galā. Lai “vairāk, vairāk” dēļ kaut kas nepaliek neizdarīts. Labāk izdarīt kārtīgi to, kas ir, nevis sākt atkal ko jaunu līdz spēku izsīkumam. Gribu, lai te ir sakopts, lai ir patīkami iebraukt sētā, lai arī kūtspakaļa ir sakārtota. Pavasarī, piemēram, sāku pīt kārklu žogu rūtiņās. Kam tas ir vajadzīgs – trīs dienas ņemties? Bet pašai interesanti, un ir, kas pamana, ka pēkšņi kaut kur lauka vidū ir pītais žogs. Smuki izskatās. Vēl bišķi jāpiegriež, kad lapiņas nobirs, nebūs vienkārši krūms, bet glītas rūtiņas.

Recepšu man ir daudz. Arī tādas, ko, šķiet, tikai es gatavoju vai varbūt citādāk nekā citi. Bet par to dažādību… Kamēr eksperimentē, ir interesanti, pēc tam tas kļūst par rutīnas darbu un papildu slodzi. Vienu brīdi pat politiski bija atbalstīta mājražošana. Bet ir pretruna: brīdī, kad tu sasniedz kaut kādu audzēšanas līmeni, tad mājražošana vairs nesanāk, tā jau ir kārtīga ražošana. Bet audzēt, pārstrādāt un vēl visu notirgot, ja to dara viens cilvēks, ir neiespējami. Tāpēc mājražošana man drīzāk ir papildu ņemšanās; gribētu vairāk būt audzētāja, atdot tālāk, lai kāds pārstrādā.

Diemžēl Latvijā audzētājs ir tas zemākais līmenis. Sulas spiešana – jā, tas man patīk! Tā kā mums tas ir attīstījies no sākta gala, arī tehniski kļūst arvien vieglāk. Lai gan bez fiziska darba arī pie sulu spiešanas neiztikt; daždien kļūst par grūtu, arī vakardiena gara iestiepās.

– Ābolu gads?

– Ja es katru gadu teicu: “Āboli būs vienmēr,” tad šogad ir krietni mazāk, vismaz mūsu apkārtnē. Varbūt konkurence augusi. Siguldā leiši uzlika lielu pārstrādes vietu. Kāpēc lai siguldietis brauktu pie manis, ja var uz vietas? Pie manis turklāt jābrauc divreiz. Bet ir klienti, kas atgriežas, un uz tiem tad arī lieku cerības.

Šogad viens zvanīja un pateica interesantu lietu, ko pati nebiju iedomājusies, – manās sulās esot mazāk biezumu. Nodomāju: tas taču no ābolu šķirnes atkarīgs. Bet viņš saka: nē, esot spiedis arī pie leišiem, un tur biezumu ir vairāk. Sāku domāt, kā tas tehnoloģiski notiek, un sapratu, kāpēc es izlaižu laukā jau salīdzinoši tīru sulu. Katrā gadījumā, bija patīkami to dzirdēt.

– Kāpēc pie tevis jābrauc divreiz?

– Man ir uzstādījums, ka es gatavoju sulu tikai un vienīgi no pasūtītāja āboliem, tikai un vienīgi viņa āboli ir stopā. Tāpēc ir jāatved raža un jāatbrauc pēc sulas. Jo ražotājs lielāks, jo viņam mazāka iespēja saglabāt nelielu daudzumu tādā kvalitātē, lai var atdot tikai pasūtītāja sulu. Citi brīnās: leiši pieņem divus maisus ābolu, man vajag četrus, – kāpēc tā? Bet es nevaru mazāk nokarsēt, arī četri maisi nav pat pus katls.

– Konkurence ir biedēklis vai dzinulis?

– Neesmu nevienu tā īpaši par konkurentu uztvērusi. Ja es zinu, ka cits saimnieks no cidonijām gatavo to un to, tad es to negatavošu. Nav mans mērķis nošpikot un taisīt to pašu. Tagad daudzi taisa sukādes, tas vairs nav nekas īpašs. Es cenšos, piemēram, samazināt cukura daudzumu, tādā veidā variēt ar piedāvājumu. Jebkuram produktam vajag laiku, lai tas aizietu tirgū. Drīzāk dzinulis ir meklēt kaut ko savējo.

– Esi izmantojusi Eiropas vai LEADER projektus?

– Jā. Pirmais caur “līderi” bija pasterizators sulas karsēšanai. Kad man to vajadzēja – un tā ir ar visiem Eiropas projektiem –, vispirms ir jāiegulda sava nauda, un tikai pēc tam atkarībā no atbalsta intensitātes to dabū atpakaļ. Man vajadzēja četrus tūkstošus eiro. Ņemt bankas patēriņa kredītu? Šausmīgi procenti!Visās malās sludināja “Altum”, kam tik daudz programmu, tik daudz atbalstu. Sāku pētīt: pārstrādi neatbalstām, tik maz nedodam… Vari paņemt septiņdesmit tūkstošus, bet četrus ne! Bija entās programmas, kurām nevarēju “palīst apakšā”.

Vienudien sēdēju šūpolēs, un man bira asaras: ir atlicis nepilns mēnesis, un man tā iekārta ir jānopērk, citādi zaudēšu visu atbalstu. Projekta konsultants ieteica aizņemties no paziņām, jo “pēc tam taču dabūsi atpakaļ”. Ja man būtu, no kā aizņemties, tad es nemeklētu citus veidus...

– Kā tas beidzās?

– Beidzās tā, ka mums bija gabaliņš meža – pavisam maziņš, pushektārs, daļa koku jau sākuši iet bojā. Bet ar to pietika, un nedēļas laikā viss sakārtojās. Diemžēl meklēt atbalstu iestādēs – neiespējami. Tu vari aizņemties miljonus, bet drusciņ neviens nedos. Tagad trešo gadu esmu projektā ar pozitīvu pieredzi.

– Kovidlaikā esi iemācījusies kaut kā citādi pārdot?

– Vēl ne, bet pie tā būs jāstrādā. Ļoti iegrieza tas, ka ziemā norāva visus mazos tirdziņus, kas man likās absurdi un neloģiski: kāpēc lielie tirgi drīkst strādāt, bet mazie ne? Tas bija nepelnīts blieziens tieši pret mājražotājiem. Šoziem kaut kas būs jāmaina, būs jāmācās, kā to izdarīt.

– Varbūt pat neesi dusmīga uz nodokļu sistēmu Latvijā?

– Esmu. Mani jau arī šis 1. jūlijs skar, tāpat kā radošos. Saprotu, ka no manis nauda tiek paņemta, pat ja es to nezinu un pat tukšajos periodos. Tajā brīdī, kad tās paliek arvien mazāk, ir daudz grūtāk atdot. Jo man tie ienākumi ir tik neregulāri… Tagad, sezonā, ir daudz, bet no janvāra sākas ilgstošs tukšais periods – ne tad kas aug, ne ir ko pārstrādāt. Baigi grūti. Nodokļu sistēmā notiek pārāk daudz un uzkrītoši neloģiskas darbības. Ja man ir peļņa, man nav žēl, – vienmēr esmu centusies nomaksāt nodokļus. Bet ne jau tad, kad neko nenopelnu!

– Nosauc, lūdzu, procentu, kuru tu kā pašnodarbinātā mīļuprāt atskaitītu valstij un atlikums nebūtu pazemojošs.

– Desmito tiesu stabili. Tad var arī lielākus izņēmumus gada griezumā izdalīt, var attīstīties, tad esmu ar mieru peļņas laikā iemaksāt uz priekšu par tukšajiem mēnešiem. Bet tad, kad nav, vēl plēst matus un naktīs negulēt... Tas nav atbalsts, ja desmit ādas novelk. Arī projektu uzstādījumi, manuprāt, ir pavisam ačgārni. Ja iesaisties kādā projektā, piecu gadu laikā jāsasniedz trīsdesmit procentu rentabilitāte.

Kam tā rentabilitāte vajadzīga? Man vajag, lai to, ko es daru, varu darīt vieglāk. Ja es pabaroju savu ģimeni un ir kaut kas, ko notirgot tuvākajai apkārtnei, tas jau ir daudz. Ja tādu cilvēku būtu vēl vairāk, cik cilvēku būtu paēduši? Kam tā ražošana? Kur to visu grūdīs? Lielajai Eiropai esam vajadzīgi tāpēc, lai ir, kur nogrūst savu ražošanas pārprodukciju. Bet atbalsts mūsējiem ir pārāk mazs. Negribu ar padomiem mētāties, bet kaut kas galīgi nav pareizi, tas nav kopējā labuma vārdā.

– Kā tev šķiet, “Salzemnieku” pirmais saimnieks – Mālpils muižas pavārs – būtu apmierināts ar to, kā tu turi “Salzemniekus”?

– Ceru, ka dusmīgs nebūtu. Baigi vīlies arī ne. Viss atkarīgs no pašnovērtējuma. Es varbūt vērtēju, ka man ļoti daudz kas nesanāk, bet citi saka: “Tu tik daudz esi izdarījusi!” Bet es varbūt gribu izdarīt vēl vairāk! Kādreiz domāju: daudziem jāiet uz darbu, no rīta līdz vakaram esi iespundēts, bet es pati sev kungs un ķeizars. No vienas puses, jā, bet no otras – pats sevi visvairāk ieliec kaut kādos rāmjos, zināma veida cietumā ar saviem augstajiem uzstādījumiem. Tāpēc varbūt labāk ir svešā vietā nostrādāt no astoņiem līdz pieciem, vāciņi ciet, un sveiki! Nezinu, vai es tā varētu… Zinu! Nevarētu.