Marko Ojala – piedzimis kā soms, bet sirdī jūtas kā latvietis ^{Apriņķis.lv}

– Par jums mēdz teikt, ka esat latviskākais soms pasaulē. Vai piekrītat?

– Jā! Man ļoti patīk šis apgalvojums. Lepojos ar to, jo tā ir taisnība. Lai vai kā, man tas viss ir sirdī ļoti tuvs. Pēc manām sajūtām, latviešu dziesmas ir visskaistākās pasaulē! Līdz šim neesmu vēl iepazinies ar kādu somu, kas zinātu kaut ko par latviešu dziesmām un kultūru. Noteikti tādi ir, bet sastapties ar viņiem vēl nav nācies.

– Kā jūs vispār nonācāt Latvijā un šeit iedzīvojāties?

– Somijā iepazinos ar meiteni no Latvijas, kura bija atbraukusi studēt apmaiņas programmā. Mūsos iedegās īstas mīlestības liesmas. Kad pirmoreiz ierados ciemos pie Kristīnes, acumirklī iemīlējos Latvijā. Biju gatavs pārcelties uz šejieni un būt kopā ar savu jauno sievu, jo mēs apprecējāmies. Mums ir dēls Mariss, kurš, starp citu, arī ir aizrāvies ar mūziku. Viņam ir jau astoņpadsmit gadu, drīz dosies savā dzīvē. Man ir vēl viens dēls Leoks – viņam ir septiņi gadi. Arī burvīgs jauns cilvēks, vienīgi viņam ir cita mamma. Arī ar Leoku ļoti lepojos.

– Vai joprojām dzīvojat Jūrmalā, kās tas bija tad, kad pirms piecpadsmit gadiem pie jums viesojos?

– Jā, dzīvoju Bulduros, netālu no pašas Lielupes. Te ir tik burvīgs mežs! Man kā dabas cienītājam ir tik brīnišķīgas sajūtas, ka man ir iespēja dzīvot zaļā vidē. Starp citu, esmu no tiem, kam ļoti patīk ceļot pa Latviju.

– Līdz šim strādājāt par pedagogu Jūrmalas Mūzikas skolā, taču nu šo darbu esat atstājis.

– Jā, pedagogs vairs neesmu. Kļuvu par pilnīgu brīvmākslinieku un tagad tikai koncertēju. Katrā ziņā, ar lielu cieņu attiecos pret visiem skolotājiem, kas dara šo nozīmīgo un atbildīgo darbu. Tas taču ir tik skaisti! Tomēr būt pedagogam nav mans dzīves ceļš. Visa dzīve man ir viens liels ceļojums.

– Minējāt, ka jūsu vecākais dēls Mariss arī nodarbojas ar mūziku. Kāds ir viņa ceļš mūzikas pasaulē?

– Mariss ir topošais komponists. Pašlaik mācās Jūrmalas Mūzikas vidusskolā. Mariss spēlē marimbu, tā ir viņa specialitāte sitaminstrumentu klasē. Darbojas, daudz strādā pie pašizaugsmes. Dēls pašlaik ir Polijā, turp devās kopā ar savu vidusskolas kori.

– Uzsvērāt, ka iemīlējāties Latvijā, jau pirmo reizi atbraucot šurp. Kas jūs tik ļoti piesaistīja šeit? Somija taču arī ir skaista zeme.

– Taisnība – Somija arī ir skaista zeme. Bet katram ir savas sajūtas un arī savs ceļš ejams. Piemēram, man Skandināvijas depresīvais klimats rada zināmas grūtības. Ziemā tur ir ļoti maz gaismas. Pelēkās klintis un akmeņi, mūžīgais sniegs. Savukārt Latvijā ir baltie un smilšainie jūras krasti, kas ir unikāli visā pasaulē. Un vēl tik daudz priežu mežu, dabas dāvanas vispār – pļavas, plašie līdzenumi. Te jau nav tādu akmeņainu un klinšainu ainavu. Ja ir klintis, tad pat tās ir krāsainas. Piemēram, sarkanās klintis. Fantastiski skaistas! Es vispār dodos savā dzīvē krāsaini. Šeit pat ziemā varu tās saskatīt. Tā man pietrūka mājās ziemeļos. To es sapratu tikai tad, kad iepazinos ar Latviju.

Esmu redzējis arī daudzas Eiropas valstis, taču citur nav tik zaļš, kā Latvijā. Mēs labi zinām, ka dienvidos saule izdedzina visu un tur dominē akmeņainas ainavas. Nekur nav tik saldi un dievīgi, kā šajā zemē. Ne velti ir dziesma “Latvija, šī Dieva zeme”.

– Varbūt tieši Jūrmala ir tā zaļākā un baltām smiltīm skaistākā vieta?

– Es drīzāk teiktu, ka tāda ir visa Latvija. Sākot no Gaujas ielejām līdz Kurzemei, kur Kuldīgā vimbas lido pāri Ventas rumbai. Jebkur ir ļoti skaisti un zaļi. Jūsmoju par baltajiem smilšainajiem jūras krastiem. Es tos dievinu, jau lidmašīnā lūkojos pa logu, lai ātrāk tos ieraudzītu. Vienmēr esmu ļoti priecīgs atgriezties Latvijā, vienalga no kurienes.

– Vai bieži dodaties uz dzimto Somiju?

– Jā, cik vien iespējams. Apciemoju tēti, cenšos aizbraukt ciemos arī pie pārējiem radiniekiem un draugiem. Protams, ir lietas, kas vienmēr būs svarīgas. Vēl pieminēšu to, ka allaž dodos baudīt Somijas baltās naktis. Tas ir pašā vasaras vidū. Ļoti patīk, jo tad ir gaišs pat nakts vidū.

– Latvijā tagad ir pavasaris, spīd saulīte. Drīz būs vasara, kas pie mums tik tiešām ir ļoti skaista. Taču rudenī, kad krāsainās lapas ir nobirušas, viss ir pelēks, tumšs un drūms. Vai šis drēgnais gadalaiks jums netraucē? Daudziem latviešiem tas ir depresīvs periods.

– Jā, protams, tādā laikā nav viegli, taču Latvijā es izjūtu visus gadalaikus. Ļoti konkrēti, katrus trīs mēnešus. Ne tikai pavasaris un vasara, bet arī rudens un ziema man ir ļoti mīļi, svarīgi un vajadzīgi.

– Ar kādiem mūziķiem un dziedātājiem jūs šobrīd kopā koncertējat?

– Pašlaik mums ir programma kopā ar Antu Eņģeli. Mūsu grupu sauc “Zaļā galma kapela”. Koncertprogrammā ir dzirdami dažādi brīnumi. Arī amerikāņu mūzikas ikona Elviss Preslijs, kas manī vēl joprojām ir dzīvs.

– Kādus mūzikas instrumentus jūs spēlējat?

– Pamatā tas ir akordeons un ģitāras, bet ir nākuši klāt arī taustiņinstrumenti un mandolīna. Tieši šis mūzikas instruments ir sirdī ļoti tuvs. Mandolīna ir tā, ko vienmēr spēlē kopā ar vijoli. Arī klasiskajā mūzikā. Pirms trīssimt gadiem tika komponēta mūzika tieši mandolīnai ar orķestri. Tolaik tas bija ļoti iecienīts mūzikas instruments. Slikti, ka mandolīna nav apgūstama mūzikas skolā. Paldies folkloristiem, ka mandolīna kaut vai nedaudz, bet tomēr ir dzirdama. Piemēram, Latvijas Radio skan mandolīna dziesmās, piemēram, ”Ai, jel manu vieglu prātu”. Man šķiet, ka “Lilioma dziesmā” arī dzirdams šis skaistais instruments. Tāpat Laura Reinika populārajā “Skrienu, skrienu vēl” ir iespēlēta mandolīna. Es ticu renesansei, ka mandolīna atgriezīsies. Vēlētos redzēt, kā labās, senās vērtības atgriežas arī mūzikas skolā. Esmu pārliecināts, ka mandolīna ļoti labi dzīvos arī turpmāk.

– Ir sācies pavasaris, daudzi putni drīz būs izperējuši mazuļus. Vai joprojām esat arī putnu vērotājs?

– Jā, esmu gan! Nupat pabiju putnu vērošanas tornī pie Kaņiera ezera. Tur varēja vērot milzum daudz putnu: cielavas, baltie gārņi, zivju un jūras ērgļi, gulbji. Man ļoti patīk fotografēt dabu. Tas ir mans lielais hobijs.

– Vai līdzās mūzikai, dabas fotografēšanai un putnu vērošanai jums ir vēl kāds hobijs?

– Viss, kas saistās ar kāda veida skaistumu. Man patīk arī laba dzeja, grāmatas, gleznas. Man šķiet, ka es esmu dzīves baudītājs. Tas ir tik brīnišķīgi, kā iespējams priecāties par šo skaisto dzīvi, kas mums ir dota. Un, protams, par fantastisko dabu! Tik ļoti jūtu Dieva klātbūtni dabā, ka man nav speciāli jāiet uz baznīcu. Es ar Viņu kontaktējos katru reizi, kad esmu dabā un redzu šo brīnumu.

– Tad var teikt, ka jūs priecājaties par katru smilšu graudiņu?

– Jā, protams!

– Minējāt, ka sanāk ceļot arī ārpus Latvijas. Droši vien gan kā mūziķim, gan kā vienkāršam cilvēkam. Kurp lielākoties dodaties? Par Somiju šajā gadījumā, protams, nerunāsim.

– Uz pārējām divām Baltijas valstīm. Protams, arī uz Skandināvijas ziemeļiem.

– Vai savulaik ir sanācis muzicēt arī Krievijā?

– Biju Maskavā, bet tiešām jau sen – pirms kādiem divdesmit gadiem.

– Kā jūs ietekmē tas, kas šobrīd notiek saistībā ar šo nežēlīgo karu un ģeopolitisko situāciju? Draudi, ka diktators Putins gribēs iekarot arī Baltijas valstis.

– Es, bez šaubām, sekoju līdzi notiekošajam. Katru dienu lasu ziņas par to, kas norisinās šajā trakajā pasaulē. Brīžiem grūti noticēt, ka tā patiešām ir realitāte. Tas ir savā ziņā apbrīnojami, ka esmu tomēr tik naivs, ka joprojām ticu cilvēku labsirdībai. Es gan tomēr īsti nepieļauju, ka tas viss varētu izvērsties arī uz Latviju un Baltiju kopumā vai pat uz Somiju. Es ļoti ceru, ka labais uzvarēs. To, ka var šo karu izbeigt un dzīvot nākamajām paaudzēm, kas te būs arī pēc mums. Tā ir smaga tēma. Ļoti žēl par to visu, kas notiek pasaulē.

– Kāda bija jūsu reakcija, kad Zviedrija un Somija iestājās NATO aliansē?

– Es gribētu teikt, ka par to liels paldies jāsaka Putinam, jo citādi Somija droši vien nekad nebūtu spērusi tādu soli. Viņš gribēja palielināt Krievijas teritoriju, bet tajā pašā laikā pretī dabūja divas jaunas NATO valstis. Tagad, kad mums ir vēl divas NATO dalībvalstis, es uzskatu, ka tam vajadzētu būt kā punktam visām nelāgajām domām, kas nāk no Krievijas. Es uzskatu, ka viss paliks pa vecam. Dod Dievs, lai tā būtu.

– Mēs jau pieskārāmies tam, ka jūs koncertējat kopā ar Antu Eņģeli. Lūdzu, pastāstiet, kā jūs ar Antu iepazināties!

– Tas notika jau sen, pirms padsmit gadiem. Viņa mani aicināja palīdzēt kādā no koncertiem. Es biju viņas dēla ģitāras skolotājs. Vēlāk Anta izteica vēlmi pamēģināt muzicēt kopā. Tik jautri gāja, ka radījām kopīgu koncertprogrammu. Cilvēkiem tā ļoti patīk. Līdz ar to tas ir arī mūsu prieks. Aprīlī uzstājāmies Limbažos un Cēsīs. Tagad 1. maijā būsim Kuldīgā, 18. maijā – Liepājā, bet 31. maijā koncertēsim atkal Cēsīs, jo visas biļetes uz pirmo koncertu tika izpirktas zibenīgi.

– Vai Elviss Preslijs jums ir ļoti tuvs jau kopš mazotnes?

– Jā, protams! Elviss Preslijs bija tas cilvēks, kas visvairāk ietekmēja to, kāpēc es vispār gribēju kļūt par mūziķi. Kad viņš 1977. gadā devās mūžībā, Somijas televīzijā rādīja visus iespējamos koncertus. Es tos visus redzēju. Lai gan biju vēl mazs puika, jau tolaik sapratu, ka tieši mūzika ir tā, kurā vēlos izglītoties un ar to nodarboties. Protams, mācījos mūzikas skolā. Iepazinos ar lielajiem komponistiem – Bahu, Mocartu, Bēthovenu, Šopēnu, Brāmsu un citiem. Caur viņiem iemācījos mīlēt mūziku arvien vairāk. Kolosāli ir arī Latvijas komponisti, piemēram, Ēriks Ešenvalds. Klasiskā mūzika man ir ļoti tuva. Taču es mīlu arī citus mūzikas virzienus, kaut vai regeju, taču arī tas mani priecē.

– Jūs perfekti runājat latviešu valodā! Cik ilgā laikā iemācījāties runāt latviski? Dažs labs, lai gan kopš dzimšanas dzīvo Latvijā, tā arī nav spējis apgūt valsts valodu...

– Tā patiešām ir. Es latviešu valodas eksāmenu nokārtoju pus gadu pēc pārcelšanās uz šejieni, turklāt ar pirmo piegājienu, saņemot augstākās pakāpes diplomu! Var jau būt, ka man vienkārši paveicās. Bija jāuzraksta biogrāfija, bet pati intervija gan notika latviešu valodā. Man palīdzēja tas, ka caur latviešu dziesmām iemācījos vārdus. Turklāt, kad esi ikdienā saskarē ar valodu, tad tas ir vienkāršāk. Man gribējās saprast un arī kaut ko pašam pateikt, bet bez valodas zināšanām nekā.

– Kas varētu būt par iemeslu tam, ka cilvēki vienkārši negrib mācīties valsts valodu? Tikai principa pēc?

– Mīlestībai nav robežu. Ja ļoti gribi kaut ko un to mīli, tad tam vajadzētu tiešām būt iespējamam. Šajā gadījumā es domāju latviešu valodu, kuru zināt un tajā runāt. Ko lai saka – lielajām tautām vienmēr grūti ar citām valodām. Piemēram, kaut vai amerikāņi, kuriem ir tieši tāpat. Mazās tautas vienmēr savstarpēji sapratīsies, jo mēs cienām cits citu.