Elīna Līce starp dzeju un dziesmu ^{Apriņķis.lv}

– Jūsu trešais dzejas krājums ir teju finiša taisnē, taču vēl nav ieraudzījis dienas gaismu. Kad to varam gaidīt?

– Tas vēl nav zināms, jo process ieildzis. Vēl lūkojos pēc savas izdevniecības. Toties nupat iznāca ļoti interesanta grāmata, kurai esmu viena no autoriem. Tie ir ”Dzejas detektīvi”. Pavisam nesen – 3. februārī – svinējām atvēršanas svētkus. To var saukt par kriminālspēli prozā un dzejā, tāda kā dzejas un prozas sintēze. Kas attiecas uz trešo dzejas krājumu, tas vēl gaida savu kārtu.

– Cik bieži jūs uzstājaties kā mūziķe, lasāt savu dzeju publikai un piedalāties pasākumos?

– Varētu teikt tā: esmu atsākusi aktīvu muzikālo darbību dažādos pasākumos. Kovidpandēmijas laikā bija maz iespēju kaut kur piedalīties, jo daudzi pasākumi vienkārši nenotika. Par laimi, tā ir pagātne. Patlaban noris diezgan intensīva radošā darbība, veidojas labs koncertu grafiks etnogrupai ”Ogas”, kurai nesen esmu pievienojusies. Februāra sākumā notika grupas diska “Laikarati” prezentācija, kā arī koncerts fon Stricka villā. Nu jau ir zināmas vairākas vietas, kur pavasarī plānots koncertēt. Arī uzstāšanās kalendārs Jāņu laikam un vasarai sācis veidoties. Bet tā jau arī ir – būtībā līdz vasaras saulgriežiem vairs nav tālu.

– Iepriekš esat muzicējusi ar postfolkloras un pasaules mūzikas grupu “Baobabs”.

– ”Baobabs” savulaik ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē. Varētu teikt, ka tas bija mans sirds projekts. Taču viss mēdz sagriezties kājām gaisā – gan bērnu audzināšanas jautājumu, gan dažādu dzīves peripetiju dēļ nācās no tā atkāpties.

– Lūdzu, pastāstiet ko vairāk par etnogrupu ”Ogas”, kurā tagad līdzdarbojaties.

– Lai arī uzaicinājumu pievienoties etnogrupai “Ogas” saņēmu pagājušajā rudenī, tā īsti tajā sāku darboties tikai šā gada janvārī. Spēlējam tradicionālo mūziku un pasaules melodijas, tostarp mūsdienīgā instrumentācijā un apdarē. Mūsu repertuārā nav tikai latviešu mūzika, kas, piemēram, pierakstīta no konkrētām dziesmu teicējām, gadskārtu ieražu dziesmas vai danči. Mēs atskaņojam arī ukraiņu un īru melodijas, kā arī autormūziku. Vēl mums ir šis tas interesants padomā, bet tas lai paliek kā pārsteigums “Ogu” klausītājiem. Principā esam ar ļoti daudzveidīgu un plašu repertuāru.

– Kur tuvākajā laikā varēs dzirdēt “Ogu” uzstāšanos?

– Nupat muzicējām Ukrainas atbalsta koncertā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Tas bija labdarības pasākums, kurā gūtie līdzekļi ir paredzēti palīdzības sniegšanai Ukrainai. Nākamā koncertēšana būs 6. aprīlī Liepājā. Bet pirms tam 31. martā piedalīsimies kādā no Lieldienām veltītajiem pasākumiem.

– Jūs koncertos muzicējat uz ģitāras un stabules.

– Jā, lielākais prieks ir par to, ka arī grupā varu spēlēt uz sava mīļākā instrumenta – stabules. Mēdzu muzicēt ar dažādām stabulēm, un te varu izpausties pēc pilnas programmas. Pēdējo gadu laikā esmu veidojusi programmas tieši šim instrumentam. Cilvēki nereti brīnās, vai tiešām tā ir tikai stabule, un mēģina man “pierakstīt” flautu. Stabule ir īpaša ar to, ka, lai arī it kā vienkārša, spēj ļoti emocionāli uzrunāt. Protams, šāda veida muzicēšanai ir jāpiemeklē īpašs repertuārs, jādomā par dažādību. Atskaņoju daudzu tautu melodijas, atsevišķus skaņdarbus, kas veidoti kā pārlikumi no akadēmiskās mūzikas, kā arī tautā iemīļotas dziesmas. Tāpat, protams, arī pašas radīto autormūziku.

– Jūs esat absolvējusi Jūrmalas Mūzikas vidusskolu, kur mācījāties kora diriģēšanas klasē, bet noteikti ieguvāt arī augstāko izglītību. Kādā specialitātē?

– Jā, man ir augstākā izglītība pedagoģijā. Taču tā nav vienīgā – esmu beigusi arī mūzikas terapeitus. Izglītību šajā specialitātē ieguvu Liepājas Universitātē. Individuālo muzicēšanu zināmā mērā saistu ar mūzikas terapeitisko darbību. Nereti no klausītājiem dzirdu, ka viņi jūtoties ārkārtīgi komfortabli, ir aizkustināti un gūst labas, pat mierinošas izjūtas, kas manī rada gandarījumu.

– Kas, jūsuprāt, rada klausītājos šo īpašo noskaņu un pozitīvās sajūtas?

– Runājot par mūzikas terapiju, uz to var raudzīties dažādi. Ir visdažādākie veidi un metodikas. Ja speciālists strādā kā mūzikas terapeits, tas nozīmē, ka viņš ar klientu darbojas vai nu individuāli, vai arī veic grupas mūzikas terapiju. Tāpat jāņem vērā, ka pie konkrētām diagnozēm tiek pielietotas dažādas metodes.

– Bet, ja jūs muzicējat, vai arī tad pielietojat savas mūzikas terapeita zināšanas?

– Jā, ja es darbojos kā mūziķe, savas uzstāšanās laikā zināmā mērā veicu terapeitisko darbību. Svarīgi ir, ka dodos pie klausītājiem ar skaidru izjūtu, ko vēlos viņiem parādīt. Domāju, te ir tā atslēga – ne tik daudz izklaidēt, kā iekustināt caur skaisto. Teikšu tā: mūzika darbojas pati par sevi, ja pats izpildītājs ir pietiekami labi sagatavots instruments. Nākamā būtiskā lieta ir attieksme. Muzicēšanā man ir iekšēji pazemīga izjūta attiecībā uz to, ko atskaņoju. Tā ir ļoti atvērta. Caur to nāku pie klausītāja kā līdzcilvēka, līdz ar to notiek mūsu savstarpējā saskarsme. Patiesībā tās ir neaprakstāmas sajūtas, taču vienlaikus divvirzienu kustība – uz klausītāju tas iedarbosies vai nē. Katrā ziņā, tas ir ļoti jutīgs veids, kā otram tuvoties. Un tajā pašā laikā arī svarīgs, lai cilvēki var piedzīvot savu jutīgo, nevis rafinēto pusi.

– Ļoti reti kad cilvēki ir pilnīgi dabiski, daudzi bieži tēlo. Bet no jums allaž plūst patiesas emocijas. Tiešām ir ļoti patīkami ar jums sarunāties. Tas jums nāk dabiski vai vienkārši patīk tādai būt?

– Tas droši vien ir atkarīgs no tā, kādas ir cilvēka dzīves vērtības. Iespējams, tās sasaucas ar manu kā dzejas rakstītājas un izjutējas pieredzi. Manuprāt, tikai patiesa sarunāšanās ir vērtīga. Protams, vienmēr jāpiedomā arī pie tā, kādā veidā runājam ar cilvēku un kā savu vēstījumu izsakām. Vienlaikus ir jābūt arī taktiskam. Jā, tā ir dzīves pozīcija un pašas izvēle, ka viena no galvenajām vērtībām ir patiesums, un vēlos arī no citiem saņemt līdzīgu attieksmi. Man šķiet, ka tas ir skaistākais veids, kā var dzīvot. Neredzu, kāpēc to vajadzētu pret kaut ko iemainīt. Jebkurā gadījumā – kalkulācijas ir tā sauktais lēcu virums.

Atvērtība nāk no dziļas personīgās pieredzes. Ja savā dzīvē esam saskārušies ar otra atvērtību, patiesumu un ievainojamību, arī paši atļaujamies tādi būt. Esmu iepazinusi lieliskus cilvēkus, domāju, ka tas netieši mudinājis piedalīties dažādās iesaistēs arī profesionālajā jomā un darboties hospisa kustībā. Ir svarīgi doties pie tā sauktajiem neredzamajiem cilvēkiem. Un tiem, kuri tuvojas dzīves robežai. Pietiekami labi zinu, kā tas ir – vēlēties, lai kāds pie manis atnāktu pašas dēļ, nevis statusa vai panākumu pēc. Caur šāda veida tuvošanos saskatu papildu jēgu, tādu kā apstiprinājumu savai vietai pasaulē – kāpēc te esmu, ko vēlos apliecināt. Tie ir dzīves lielie jautājumi, kas iezīmējas mūsu attiecībās un arī tā sauktajos aicinājumos. Manas dzīves aicinājumos ir gan personiskās attiecības, gan dzeja un mūzika.

– Jūs esat mamma diviem dēliem. Vai arī viņi nākotnē varētu sekot jūsu pēdās – rakstīt dzeju vai kļūt par mūziķiem?

– Vecākajam dēlam Jānim ir četrpadsmit gadu, Jēkabs ir trīsarpus gadus jaunāks. Lielākais dēls ir sācis spēlēt klarneti. Tiesa, es nevēlētos, lai viņi kļūst par dzejniekiem. Dzejnieks vīrietis sadzīvē ir ļoti sarežģīta parādība… Jāsaka, neviens no viņiem interesi par dzejas rakstīšanu nav izrādījis. Abi ir apdāvināti muzikālajā ziņā. Jaunākais ir aizrāvies ar vizuālo mākslu, bet vēlmi kāpt uz skatuves neizrāda, drīzāk vairās no tās. Ko viņi iesāks tālāk, to nevar paredzēt.

– Kā klājas jūsu mammai?

– Mamma turas braši. Dzīvo Cesvainē. Turpina nodarboties ar literāro darbību – ir sagatavots jaunas grāmatas manuskripts. Ir iekopusi jaunu dārziņu, kas nozīmē, ka pavasarī, vasarā un rudenī viņa rušinās pa dobēm. Viņa mācās dzīvot savam priekam. Tā ir labā vēsts, pie kādas mums katram vajadzētu nonākt: kad esam bijuši aktīvi kalpošanā citiem, tostarp saviem bērniem, pienāk laiks, kad jāpievēršas savai dzīvei. Tā jāatzīst par milzīgu vērtību, kas pelnījusi mūsu ievērību, turpinot īstenot to, uz ko esam aicināti. Šai ziņā liels prieks raudzīties uz mammu. Tas ir iedvesmojoši. Viņa interesējas par notikumiem pasaulē, aktīvi seko līdzi notiekošajam Ukrainā. Dzīvo pilnasinīgu dzīvi, kas vairāk ir kļuvusi par tādu kā iekšējo dzīvošanu, jo došanās sabiedrībā viņu vairs īsti nesaista.

– Pieminējāt Ukrainu. Ir pagājuši jau divi gadi kopš Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā. Sāp tas, kas notiek šajā zemē. Un vispār pasaulē kopumā.

– Kad krievi iebruka Ukrainā, mēs visi toreiz piedzīvojām lielu šoku. Protams, par to tika rakstīta arī dzeja – kā sāpju reakcija uz notiekošo. Šobrīd biežāk sanāk iesaistīties praktiski, pretkara dzeja vairs nerakstās. Iespējams, no vilšanās, ka šausmas tomēr turpinās. Pat ja, kopumā ņemot, mūsu līdzdalība savā ziņā ir neliela, tā vienlaikus ir gan praktiska, gan simboliska.

Mana pārliecība ir tāda, ka šajā ieilgušajā neprātā ir arī jācenšas uzturēt iekšējās pasaules normālību. To var un vajag darīt caur mākslu. Lai kas arī apkārt notiktu, katram ir jāsaglabā arī tādas dzīves izjūta, jo agri vai vēlu būs pie tās jāatgriežas. Turklāt ir un būs cilvēki, kuri izgājuši cauri kara šausmām, un tādu Latvijā ir diezgan daudz. Tostarp bēgļi, kam īpaši nepieciešams emocionāli morālais stiprinājums.

Protams, sākumā kā sabiedrība uz visu reaģējām emocionāli daudz asāk. Taču liela daļa te, miera apstākļos, pie kara situācijas jau zināmā mērā pieraduši. Mēs nevaram visu laiku reaģēt ar ievainotu ādu. Taču šis laiks mums dod iespēju un aicina kaut ko praktiski darīt, nevis tikai pārdzīvot. Galvenais ir nekļūt par vienaldzīgo. To, kas mēs esam un kurp dodamies, izšķir rīcība.

– Vai jūs pašu nebiedē tas, ka līdzīgs scenārijs varētu tikt vērsts arī Baltijas valstu virzienā? Kā mēs labi zinām, Ukrainai nemaz neiet tik viegli...

– Protams, tas ir biedējoši. Ja raugāmies Ukrainas virzienā, nav noslēpums, ka tur joprojām valda augsta korupcija. Īpatnēji, ka prezidents iecēla jaunu virspavēlniecību, lai gan ģenerālis Valerijs Zalužnijs bija ārkārtīgi cienīts un iemīļots. Tur ir tādas neskaidras lietas, kas biedē, jo īpaši iespējamo tālejošo seku dēļ. Vai tur netiek zāģēts kāds zars, uz kura pašu cilvēki sēž, cenšoties noturēties? Brīžiem uznāk tāds kā baiļu vilnis, kurā cenšos pārāk neieskatīties, jo no tā, cik spēcīgi izjūtu vai nejūtu bailes, pasaulē nekas neuzlabosies. Mums jāvēro, kā situācija attīstīties turpmāk. Bailēm nedrīkst padoties! Bailes var ievest apātijā, sastingumā vai tādā kā nolemtības izjūtā. Taču, lai kas notiktu apkārt, nedrīkst aizmirst vienu: mums katram ir sava vienīgā, unikālā dzīve!

– Jūs esat dzimusi Jūrmalā un šajā pilsētā arī dzīvojat. Kā tas ir – nedzīvot Rīgā, bet tai pašā laikā būt pavisam tuvu galvaspilsētai?

– Lai arī Vecrīga joprojām ir mīļa, taču kā savu vietu es izjūtu tieši Jūrmalu. Man personīgi došanās uz Rīgu ir kā došanās ciemos, savukārt Jūrmala ir un paliek mājas. Ne tik daudz pašas pilsētas, bet dabas – upes, jūras, kāpu un atsevišķu kultūrvietu – dēļ. Es esmu no tiem, kas bieži dodas pastaigās dabā. Man ir ārkārtīgi svarīgs mežs un ūdens tuvums. Jūtos piederīga šīm vietām, nevis pašai pilsētai.

– Kā ir mainījusies dzīve Jūrmalā pēdējo gadu laikā? Vai tā ir mazinājusi savu aktīvo ritmu? Jo īpaši vasarās, kad agrāk kūrortpilsēta bija pilna ar krievu miljonāriem, kuri šeit brauca atpūsties.

– Drīzāk mani satrauc tas, kas notiek Jūrmalas pilsētas pašvaldībā. Deputātu, tāpat domes kultūras nodaļas pārstāvju attieksme pret kultūrvietām, dabas vidi, nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli. Piemēram, pagājušā gada stāsts par bibliotēkām vai tas, kas patlaban notiek ar Pumpuru vidusskolu. Mēs tikko runājām par bailēm. Šajā gadījumā vēlos teikt: ja mēs baidāmies pilsētas dūžu priekšā un esam pārāk bikli, lai izteiktu savu viedokli, tad cik gan viegli mūs var paņemt asiņainais kaimiņš no austrumiem! Mēs drosmi sevī nokaujam līdz ar bailēm izteikties.

Savukārt runājot par tūristiem, viņu skaits nešķiet ievērojami mazāks. Jūrmalā vasaras mēnešos aizvien ir ļoti daudz vasarnieku. Joprojām redzu nodrošinātos ļaudis, kuri šeit sapirkuši īpašumus un runā krieviski. Jāatzīst, ka šobrīd krievu valodu pat dzirdu biežāk, nekā tas bija agrāk. Arī tas ir satraucoši. Domāju, ka mūsu latviešu valodas latiņa tiešām jātur stingri, bet tas ir jādara gudri. Jābūt atbalstošiem, kad kāds vēlas izteikties latviski, taču vēl īsti neprot vai kautrējas to darīt. Mums pašiem konsekventi jārunā savā valodā.

– Kā jums šķiet, ko mums vajadzētu mainīt pašiem sevī?

– Vispirms pastiprināti apgūt un izjust pašcieņu. Saskatīt un atzīt to savu īpašo, neatkārtojamo vietu pasaulē. Jāapzinās savas dzīves vienreizējais skaistums. Nav tik svarīgi, vai to kāds cits vēl pamanīs. Tam ir jābūt skaidram mums pašiem. Neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt un cik ļoti tas patīk vai ne, kā jau teicu – mums katram ir sava unikālā dzīve! Un tās labā var darīt ļoti daudz.