Ģirts Brūders: Sociālisti manipulē ar sabiedrību ^{Apriņķis.lv}

“Bijušajās Austrumu bloka valstīs izpratne par sociālismu bieži vien sakņojas stereotipos par PSRS sociālekonomisko sistēmu ar totalitāru plānveida ekonomiku, pilnīgu ražošanas līdzekļu nacionalizāciju, šķiru cīņas ideoloģiju un autoritāru režīmu, kas mūsdienās vairs nav aktuāli. Pasaule ir mainījusies, un arī sociālisms ir ieguvis jaunu seju un īpašības,” uzsver Ģirts Brūders.

– Es, tāpat kā droši vien vairums lasītāju, nebiju klāt pēdējā “Demos” konferences sesijā, tāpēc vispirms vēlos jautāt, par ko bija jūsu referāts?

– Referāta nolūks bija apzināt un izpētīt svarīgākās mūsdienu sociālisma pazīmes un tā izmantotās rīcības metodes, ar kurām saskaramies ikdienā. Uzskatu, ka daudzi cilvēki nesaprot vai nepievērš pietiekamu uzmanību tam, cik lielā mērā mēs dzīvojam sociālistiskās sistēmas ietekmē un kādas problēmas tas ilgtermiņā var radīt.

Viena no svarīgākajām sociālisma pazīmēm ir valsts pārmērīga iejaukšanās un plānošana ekonomikā. Mūsdienu sociālisti bieži cenšas kontrolēt un regulēt dažādas ekonomikas nozares, piešķirot valdībai ļoti lielu lomu ekonomiskajās aktivitātēs. Tas var ietekmēt uzņēmējdarbības brīvību un attīstību, radot nevajadzīgu birokrātiju un ar regulāciju radītus sarežģījumus uzņēmējiem. Turklāt mūsdienu sociālisms veicina subsīdiju sistēmu, kurā valsts finansiāli atbalsta dažādas ekonomikas nozares, preces, pakalpojumus vai iedzīvotāju grupas. Lai gan subsīdijas var būt noderīgas īslaicīgos vai ārkārtas apstākļos, ilgtermiņā tās var radīt atkarību no valsts finansēm un izkropļot tirgus darbību, veicinot neefektivitāti un resursu izniekošanu.

– Kāpēc jums šķita nepieciešami par to runāt?

– Mūsdienu sociālisma klātbūtne valsts dzīvē, ko cilvēki bieži vien nemaz neievēro, radījusi situāciju, kurā mūsu piedzīvotās sociālisma radītās problēmas daudzu apziņā tiek nepamatoti saistītas ar kapitālismu, lai gan patiesībā pie tā ir vainojama iepriekš minētā sociālistiskā politika. To ir svarīgi saprast un apzināties, lai varētu veikt pamatotus lēmumus un virzīt sabiedrību uz brīvā tirgus ekonomiku ar iespējami minimālu valsts regulējumu, – tas ļautu  ražot un lietot tādas preces un pakalpojumus, kas radīti, vadoties pēc patērētāju pieprasījuma, bet ne pēc mūsdienu sociālistiskās ideoloģijas politiskiem uzstādījumiem.

– Vai piekrītat konferences rīkotāju uzstādījumam – “Nost ar sociālismu”?

– Piekrītu, jo uzskatu, ka sociālisms ir ceļš uz sabiedrības morālu degradāciju un nabadzību. Sociālisms samazina personu individuālo pašpietiekamību, radot sabiedrībā grupas, kas ir atkarīgas no valsts pabalstiem un pakalpojumiem. Savukārt valsts izmanto šo atkarību kā līdzekli savas varas uzturēšanai, manipulējot ar šīm grupām un izraisot to savstarpēju cīņu par resursiem un ieguvumiem no valsts īstenotās ienākumu pārdales. Tas maina cilvēku uzskatus par darbu un morāli, veicinot tiekšanos valsts pabalstu un subsīdiju saņemšanu uzskatīt par prioritāti salīdzinājumā ar ienākumu gūšanu neatkarīgi no valsts atbalsta.

Sociālisms bieži izmanto cilvēku sliktākās īpašības – skaudību un vēlmi izmantot citu cilvēku resursus personīga labuma gūšanai. Turklāt valsts atbalsts daudzos var veicināt nepamatotu sajūtu, ka viņi šķietami saņem “bezmaksas” labumus. Tomēr, kā pamatoti norādījis amerikāņu ekonomists M. Frīdmens, “bezmaksas pusdienu nav”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka patiesībā visi šie “bezmaksas” labumi ir apmaksāti ar nodokļiem, ko maksā pašas kopienas iedzīvotāji. Šādā veidā sociālistiska valsts sistēma uzņemas starpnieka lomu naudas pārdalē, saglabājot daļu līdzekļu savām vajadzībām, un kontrolē pārdalīto līdzekļu izmantošanu. Šajā procesā valsts birokrātiskais aparāts pieaug un prasa arvien lielākus resursus. Tas pakāpeniski palielina naudas pārdales administratīvos izdevumus un vairo nodokļu slogu, kā rezultātā sabiedrība kļūst nabadzīgāka un atkarīgāka no valsts pabalstiem.

Sociālistu manipulācija ar sabiedrības grupām bieži ietver taktiku, kurā tiek pielietota dalībnieku grupēšana atkarībā no tā, kādām profesijām viņi pieder. Piemēram, tiek izvirzīts jautājums: “Kam dosim naudu – skolotājiem, policistiem vai ugunsdzēsējiem?” Šāda taktika ļauj sociālistiem kontrolēt un manipulēt ar sabiedrību, izraisot konfliktus un konkurenci starp dažādām profesionālajām grupām. Rezultātā sabiedrībā sāk dominēt grupu konkurence par resursiem, radot savstarpēju spriedzi starp tiem, kas tiecas pēc valsts atbalsta un resursiem. Šāda manipulācija būtiski ietekmē sabiedrības vienotību, nevajadzīgi radot tajā iekšējus konfliktus un nelietderīgu savstarpējo cīņu.

– Vai un kāpēc būtu aktuāli par to diskutēt mūsdienās? Esam pieraduši sociālismu saistīt ar aizgājušajiem padomju laikiem, bet vai ir kādas tā pazīmes vērojamas mūsdienu sabiedriskajās un valstiskajās norisēs?

– Padomju laikos pastāvošā sociālisma sistēma centās radīt “jauna veida cilvēku”, kontrolējot sabiedrības uzskatus, pārveidojot dzīves paradumus un nosakot, kādas preces un pakalpojumi cilvēkam ir nepieciešami. Lai gan mēs vēl neesam atgriezušies tik visaptverošā sociālismā kā PSRS laikos, tomēr pēdējo gadu laikā ir kļuvuši arvien izplatītāki valsts centieni regulēt cilvēku attiecības un ekonomiskās aktivitātes, ierobežojot brīvību un veicinot valsts pārmērīgu iejaukšanos.

Tas ietver gan ekonomiskās aktivitātes, ar kurām tiek ieviestas jaunas regulācijas un nodokļu likmes, gan arī sociālie eksperimenti, ar kuriem valsts cenšas ietekmēt cilvēku domas un uzvedību, bieži vien ar mērķi ieviest “vienīgā pareizā viedokļa” pieeju.

Notiek valsts mēģinājumi arvien lielākā apmērā pārņemt privātā biznesa funkcijas. Piemēram, klasiskajā PSRS sociālismā gandrīz 100 procentus no iekšzemes kopprodukta sastādīja sabiedriskais sektors, bet pēc padomju ekonomikas sabrukuma 1992. gadā tas nokritās līdz 24,7 procentiem. Tagad varam vērot, ka sabiedriskā sektora daļa atkal sākusi pieaugt, sasniedzot 40,7 procentus 2022. gadā.

Šāda valsts iejaukšanās un cenšanās kontrolēt cilvēku dzīvi un domas atgādina sociālisma pieredzi no PSRS laikiem, tā ir būtiska problēma, kas rada risku demokrātijai. Jābūt uzmanīgiem un neatlaidīgi jāaizstāv indivīdu tiesības būt pašpietiekamiem, lai novērstu valsts pārmērīgu iejaukšanos un nodrošinātu sabiedrības brīvību un labklājību.

– Kas ir bīstamāks – sociālisms vai komunisms?

– Sociālisms ir uzskatāms par bīstamāku nekā komunisms. Tas tāpēc, ka komunisms ir nesasniedzama ideāla utopija, kas nekad nav pilnībā realizēta nevienā sabiedrībā, tādējādi paliekot tikai idealizētā statusā. Nevar būt īsti bīstams tas, kas nevar praktiski pastāvēt. Bīstams ir ceļš uz šo utopiju – sociālisms, kas praktiski izmēģināts daudzās pasaules valstīs un vienmēr ir bijis saistīts ar negatīvām sekām.

Sociālisms, kas ir īstenots dažādos veidos un formās, daudzās valstīs radījis sabiedrības morālo degradāciju, ekonomikas stagnāciju, resursu izsīkumu, valsts kontroles pieaugumu un cilvēku brīvību ierobežošanu. Turklāt sociālisma ideoloģijas ietekmē dažās valstīs ir radušies autoritārisma un diktatūras režīmi, kas apspieduši savu valstu iedzīvotāju brīvības un tiesības.

– Cik atceros no savulaik mācītā, sociālismam bija obligāta komponente – apspiestā šķira jeb cilvēku kopa. Vai tādu varam identificēt arī mūsdienu sabiedrībā?

– Klasisko šķiru cīņas ideoloģiju mūsdienās aizstāj intersekcionalitāte – atziņa, ka indivīdi vai nu cieš no apspiešanas, vai arī bauda privilēģijas, kuras nosaka piederība noteiktai šķirai, rasei, dzimumam, seksualitātei. Mūsdienu sociālisms savas ideoloģijas ietvaros cenšas izskaust šīs iedomātās nevienlīdzības formas.

Intersekcionalitāte kā jēdziens radies no kritiskās teorijas un bieži tiek kritizēts, norādot, ka tam trūkst zinātniskas pamatotības vai empīrisku pierādījumu. Sociālistiskām sistēmām parasti ir raksturīgas šādas ideoloģiskas pseidozinātnes, kas, izmantojot manipulācijas ar zinātniskiem principiem un metodoloģijām, cenšas panākt, lai šāda zinātnes nozare kalpotu sociālistu politiskajām programmām un stiprinātu sabiedrībā viņu ideoloģiskos uzskatus.

Viens no bēdīgi slaveniem ideoloģiskās pseidozinātnes piemēriem ir savulaik PSRS propagandētā Lisenko ģenētika. Padomju valdība, ideoloģisku motīvu mudināta, pieņēma Lisenko teoriju un uzspieda to kā oficiālu doktrīnu, kas noveda pie to ģenētiķu un biologu vajāšanas, kuri šai teorijai nepiekrita. Zinātnes politizācija izraisīja ievērojamas neveiksmes padomju bioloģijā un lauksaimniecībā.

Pieaugošā sociālā konfrontācija mūsdienu Rietumu pasaulē parāda, ka arī pseidozinātniskā intersekcionalitāte nesniedz gaidīto rezultātu. Tāpat kā sociālisma ideoloģiju, to nomoka iekšējas pretrunas. Lai gan sociālisms pretendē uz kolektīvismu, intersekcionalitāte līdztekus grupu kolektīvisma politikai tajā pašā laikā veicina pastiprinātu sabiedrības polarizāciju un šķelšanos, risinot sociālos jautājumus dažādu ideoloģiski interpretētu sociālo grupu prioritāro hierarhiju izteiksmē. Šī sistēma patiesībā grauj centienus veicināt sabiedrībā savstarpēju sadarbību un sapratni.

– Nezinu, varbūt jautājums nevietā, taču šobrīd izraisītais skandāls Mūzikas akadēmijā vienā aspektā man ļoti atgādina padomju laika sociālismā notiekošo, proti, veids, kā notiek cilvēku sodīšana ārpus tiesas. Tiek saņemti anonīmi ziņojumi, tad tiek sasauktas tā dēvētās biedru tiesas (šobrīd to lomu zināmā mērā pilda sociālie un citi mediji), un cilvēks tiek atzīts par vainīgu. Kādas ir jūsu domas par šo?

– Ļoti pamatots jautājums. Padomju režīms izmantoja dažādas taktikas, lai saglabātu kontroli pār iedzīvotājiem, tostarp publisku nosodīšanu kā sociālās kontroles līdzekli. Valsts organizēja un atbalstīja pūļa mentalitātes izpausmes, lai kontrolētu publisko diskursu un apspiestu opozīciju. Sociālisma kontekstā, kur valsts vara parasti ir ļoti centralizēta, pastāv paaugstināts risks, ka šāda cilvēku sodīšana ārpus tiesas tiek izmantota kā politiskas represijas vai vajāšanas pret disidentiem un marginalizētām grupām. Tas iznīcina vārda brīvību un grauj demokrātiskas pārvaldības principus.

Sociālistiskajai pūļa mentalitātei raksturīgā priekšlaicīgā publiskā nosodīšana ietver plašu negatīvas informācijas izplatīšanu par indivīda iespējamo rīcību vai raksturu, bieži izmantojot plašsaziņas līdzekļus vai sociālos tīklus. Gadījumos, kad apsūdzētais ir nevainīgs, publiska nosodīšana var radīt neatgriezenisku kaitējumu viņa reputācijai un labklājībai.

Nevainīguma prezumpcija ir daudzu tiesību sistēmu pamatprincips, kas nosaka, ka indivīds tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz viņa vaina nav pierādīta tiesā. Šis princips ir paredzēts, lai aizsargātu personas no netaisnīga nosodījuma. Publiska nosodīšana pirms tiesas sprieduma grauj nevainīguma prezumpciju, priekšlaicīgi pakļaujot personas publiskam spriedumam un nosodīšanai, pirms viņu vaina vai nevainība ir noteikta pienācīgā procesā. Līdz ar to publiska nosodīšana pirms tiesas sprieduma nevar būt savienojama ar priekšstatu par tiesisku un demokrātisku valsti.

– Kas, jūsuprāt, veido labvēlīgu augsni sociālisma dīgļiem un attīstībai?

– Labvēlīgu augsni sociālisma izplatībai sabiedrībā rada materiālisms. Tas tāpēc, ka materiālisms kā pasaules uzskats atmet ticību dabīgajam likumam, noliedzot to, ka visiem indivīdiem ir neaizskaramas tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu un ka jebkura veida agresija pret šīm tiesībām ir morāli nepieņemama.

Vadoties no materiālisma pozīcijām, nepastāv nekādas mūžīgas vai vispārīgas vērtības vai normas. Gan vērtības, gan normas tiek raksturotas kā sabiedrības produkts, kas mainās, mainoties sabiedrībai vai kultūrai. No šīs atziņas izriet, ka, studējot cilvēka dabu vai cilvēka saprātu, nevaram nonākt pie morāli labā jeb pareizā. Šādu uzskatu dēvē par morālo relatīvismu.

Konsekvents materiālists var nepiešķirt lielu vērtību dzīvības neaizskaramībai, tāpēc reti kad iebildīs pret abortiem vai eitanāziju. Tāpat viņš reti kad iebildīs pret to, ka sociālistiskā valsts atņem citiem cilvēkiem viņu īpašumu, lai veiktu tā pārdalīšanu pēc sociālisma ideoloģijas principiem.

Tas ir likumsakarīgi, jo arī sociālisma ideoloģija balstās materiālismā un ir atmetusi dabīgo likumu, noraidot nemainīgas un universālas ētikas normas, kas ir dabiskas visiem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka sociālismā morāle nepastāvētu vispār. Tā pastāv, bet ir relatīvi atkarīga no konkrētā brīža vajadzībām, par noderīgām pasludinot tādas morāles normas, kas veicina sabiedrības attīstību tobrīd plānotajā attīstības virzienā. Tāpēc sociālistiem ierasta prakse ir ar valsts izdota likuma palīdzību pasludināt par morāli pieņemamu tādu rīcību, kas vēl nesen tika uzskatīta par amorālu.

Labvēlīgu augsni sociālisma dīgļiem un attīstībai rada arī tas, ka lielā sabiedrības daļā vēsturisku apstākļu rezultātā nostiprinājies domu stāvoklis, ko varētu nosaukt par Homo Sovieticus vergu psiholoģiju. Latvija ilgstoši ir atradusies padomju ideoloģijas ietekmē, kas radīja no valsts atkarīgus, gļēvus, bezatbildīgus un tajā pašā laikā agresīvus cilvēkus. Kā jau minēju, sociālismu raksturo iekšējas pretrunas. Tāpēc šādā sistēmā auguši indivīdi dažkārt sevī apvieno pretrunīgas jūtas: tieksmi pēc saskarsmes, domubiedru, aizstāvju meklējumus un vienlaikus slēptu naidīgumu, bailes no atbildības par sevi un citiem.

Ilgtermiņā sociālisms noved pie tā, ka sabiedrībā nevalda morāles likumi, mīlestība un veselais saprāts, bet gan tādas parādības, kas saistītas ar pūļa psiholoģiju, – konformisks bara instinkts būt tādam kā visiem, utopiski harizmātiska līdera meklējumi, kas spētu atrisināt visas problēmas. Bieži vien šo attieksmi no vecākiem pārmanto arī viņu bērni. Rezultātā mēs redzam vairāku paaudžu cilvēkus, no kuriem daudzi neprot atbildēt par savu dzīvi, neprot dzīvot izvēles brīvības apstākļos, jo agrāk “māte valsts” nodrošināja izglītību, iekārtoja darbā, nodrošināja medicīnisko palīdzību un ieteica, kā rīkoties sarežģītās situācijās. Tas daudzos rada vēlēšanos atgriezties pie agrākās kārtības un stimulē sociālisma elementu pieaugumu mūsu sabiedrībā. Sociālisms var radīt sabiedrībā atkarības kultūru, kurā indivīdi savu pamatvajadzību un iztikas līdzekļu nodrošināšanai paļaujas uz valdošo varu.

– Konferencē “Demos” jūs piedalījāties ne tikai kā referents, bet arī kā klausītājs. Vai guvāt kādas vērtīgas atziņas no citu referentu priekšlasījumiem?

– Raivim Zeltītam bija labs pārskats par mūsdienu sociālisma un liberālisma saistību, man arī patika viņa norādes uz latviešu filozofa Dr. Paula Jureviča atziņām. Savukārt Guntaram Vītolam bija izdevies veiksmīgs sociālisma vēstures kopsavilkums un bija noderīgs viņa pieminētais Dienvidkorejas kapitālisma modeļa paraugs.

– Visbeidzot – jautājums par pašu konferenci “Demos”. Kā jūs to raksturotu, un vai tā pilda rīkotāju vēlmi būt par platformu, konservatīvās domas krātuvi cilvēkiem, kas pieņem lēmumus un ietekmē sabiedrisko domu mūsu valstī?

– Manā skatījumā, konference “Demos” ir unikāla Latvijas apstākļiem, jo tā ir vienīgā šāda veida konservatīvās domas apmaiņas krātuve, kas interesentiem pieejama latviešu valodā. Līdzīgu lomu tīmekļa žurnāla veidā pilda portāls “Telos”. Tādā veidā informāciju par konservatīvo domu var iegūt arī tie, kas nelasa un neklausās svešvalodās. Mūsu sabiedrībā ir salīdzinoši maza izpratne par to, kas ir konservatīvisms, ko bieži vien varam novērot mūsu valsts politiskajā dzīvē. Tas dažkārt ir pārsteidzoši, cik daudz sociālisma varam atrast pat tādas partijas programmā, kura sevi pozicionē kā konservatīvu. Līdz plašai sabiedriskās domas ietekmēšanai gan vēl tāls ceļš ejams, jo būtu jāuzrunā ne tikai lēmumu pieņēmēji, bet arī vēlētājs, lai viņš saprastu, ka balsošana par sociālisma idejām ilgtermiņā neko labu nedos. Tas viss nākotnē būtu jāizdara.

– Jautājums, ko neuzdevu, bet jums šķiet svarīgi to pateikt.

– Es gribētu norādīt uz iedvesmojošu paraugu, kas parāda, ka cīņai pret mūsdienu sociālismu ir iespējams mobilizēties. Argentīnas prezidents Havjers Milejs ir piedāvājis radikālu peronistu radītās labklājības valsts demontāžu, atteikšanos no inflāciju radošā fiskālā deficīta, vairāk nekā 350 ekonomikas regulāciju atcelšanu, kā arī atteikšanos no sociālisma ideoloģijas propagandēšanas par nodokļu maksātāju naudu. Pirmais solis uz to ir Sieviešu, dzimumu līdztiesības un dažādības ministrijas likvidēšana. Paredzēts veikt privatizāciju ekonomikas nozarēs, kur valsts kapitālu sekmīgi var aizstāt privātais kapitāls, valsts kapitāla daļas ekonomikā vispārēja pakāpeniska mazināšana, valsts pabalstu un subsīdiju atcelšana, tirgus orientācija uz privāto uzņēmējdarbību.

Šis paraugs ir būtisks ar to, ka parāda – lielākā daļa argentīniešu vēlētāju beidzot ir sapratuši, ka sociālisma solījumi praksē nedarbojas, un paši brīvprātīgi ir nolēmuši atteikties no “bezmaksas labumiem”, kas viņu dzīvi padarīja tikai sliktāku. Jo ātrāk šādu attieksmi radīsim arī pie mums, jo labāk dzīvosim un izbēgsim no stāvokļa, ka valsts mūsu vietā cenšas izdomāt, ar kādu automašīnu brauksim, kādu krāsni kurināsim un kādu pārtiku ēdīsim.

– Paldies par sarunu!