Toms Grīnvalds Ķekavā – starp bērniem, "Vilkačiem" un savu uzņēmumu ^{Apriņķis.lv}

– Lūdzu, pastāstiet, kā dzīve jūs saveda kopā ar vīru kopu ”Vilkači”, kas gadu gaitā ir iemantojusi ļoti plašu popularitāti.

– Ar ”Vilkačiem” savulaik iepazinos “3×3” nometnē Smiltenē. Tās ir latviešu dzīvesziņas nometnes, kas notiek jau daudzus gadus. Tā kā man ir arī muzikālā izglītība un esmu dziedājis vīru korī ”Ķekava”, varu droši teikt, ka mūzika ir mana stiprā puse. Toreiz iepazinos ar ”Vilkačiem” un pēc kāda laika teicu, ka gribu dziedāt kopā ar viņiem. Ilgi nebija jāgaida, kad mani uzaicināja pievienoties. Tā kopā ar “Vilkačiem” dziedu un muzicēju jau vairāk nekā desmit gadus.

– Kāda ir jūsu muzikālā izglītība?

– Savulaik mācījos Ķekavas Mūzikas skolā – esmu trompetists.

– Kādi bijuši šie desmit gadi kopā ar ”Vilkačiem”?

– Šo gadu laikā esmu piedalījies divu albumu ierakstīšanā. Kopā esam bijuši tūrē Ziemeļamerikā, uzstājāmies arī Ukrainā, Igaunijā un Norvēģijā. Sanācis izbraukāt daudzas valstis – gan muzicējot, gan arī ceļojot. Latvijā mūsu galvenais muzikālās darbības virziens ir nacionāli patriotiskā audzināšana, tādēļ ļoti bieži braucam un uzstājamies skolās visā Latvijā. Īpaši aktīvs laiks ir valsts svētku nedēļā no 11. līdz 18. novembrim – tad ik gadu rīkojam veselu tūri pa Latvijas skolām. Runājot par koncertēšanu Latvijā, šķiet, esam pabijuši teju visos novados. Kopumā koncertu bijis tik daudz, ka grūti saskaitīt.

Galvenais repertuārs ir dziesmas par mūsu senajiem karavīriem, stāstām par viņu dzīves gājumu. Cenšamies jauniešos atmodināt to sajūtu, ka patriotisms nav tikai tāds skaists vārds, bet gan darbības izteiksme; to, ka par savu valsti ir jārūpējas. Katram Latvijas iedzīvotājam ir jāveido sava patriotiskā sajūta pašam sevī. Vienkārši tāpat no nekurienes tā nerodas. Pašam šī patriotiskā stāja ir jākopj un jāpilnveido. Tāpēc ir ļoti svarīgi bērniem caur stāstiem un dziesmām parādīt šo mūsu patriotisko karavīru. Lai bērni, jo īpaši jauni puiši, saprot, ka četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā pirms simt vai divsimt gadiem viņi jau būtu pilntiesīgi ģimenes vīrieši, kuriem nāktos smagi strādāt un pelnīt dienišķo maizi.

Jāatzīst, ka es ļoti vēlētos veltīt vairāk uzmanības darbībai “Vilkačos”, taču pašlaik dzīvē ir daudz svarīgākas prioritātes. Manā ģimenē tomēr aug trīs bērni, un tā ir ģimenes galvenā prioritāte. Turklāt koncertu “Vilkačiem” ir ļoti daudz. Esmu ar pārējiem grupas biedriem norunājis, ka pievienojos un palīdzu tad, ja rodas grūtības sapulcēt pilnu sastāvu. Tad esmu kopā ar grupu atsevišķos koncertos vai tad, kad paredzēta kāda lielāka un nopietnāka uzstāšanās, tostarp izbraucieni. “Vilkači” turpina ļoti aktīvi darboties, un viss iet tikai uz priekšu.

– Nupat apritēja divi gadi kopš Krievijas asiņainā un necilvēcīgā iebrukuma Ukrainā. Esat koncertējuši arī šajā kara plosītajā zemē. Ņemot vērā jūsu un grupas “Vilkači” dziļo patriotismu, pieļauju, ka arī pats personīgi izjūtat sāpi par to, kas notiek Ukrainā.

– Protams, tā arī ir. Tiesa, mēs uzstājāmies Ukrainā vēl pirms kara sākuma. Tas bija 2016. gadā, divus gadus pēc Eiromaidana jeb tā dēvētās ukraiņu pašcieņas revolūcijas. Bijām arī Kijevas Maidana laukumā, ļoti daudz runājām ar vietējiem iedzīvotājiem. Jau tolaik visa šī situācija bija ļoti smaga. Šobrīd tas ir vēl sāpīgāk. Kopumā samērā bieži atbalstām Ukrainu cīņā pret nežēlīgo Krieviju. Piemēram, jau otro gadu sagatavojam Ziemassvētku paciņas – sūtām siltas zeķes, lādētājus jeb poverbankas. Es pats esmu mednieks un gatavoju meža gaļas konservus. Arī tos nosūtījām. Sagādājam lielas paciņas, lai šādā veidā atbalstītu ukraiņus. Būtiski ir tas, ka kopš Krievijas iebrukuma katrā savā koncertā obligāti nodziedam Ukrainas himnu. Tās vārdus iemācījāmies kopā ar ukraiņu draugiem, kuri palīdzēja izkopt izrunu, lai dziedāšana būtu iespējami precīzāka.

Par to visu mēs faktiski runājam ar cilvēkiem katru dienu. Stāstām, ka viņi nedrīkst nogurt, lai arī cik grūti būtu. Ukraiņi ir jāatbalsta, cik vien iespējams. Es esmu zemessargs, tāpat kā daudzi citi no “Vilkačiem”. Mēs atbalstām ne tikai vārdos, bet arī darbos. Mēs noteikti būsim tie, kas aizstāvēs Latviju, ja tāda diena pienāks. Taču ļoti ceram, ka nekas tāds nebūs. Ar šādu atbalstu mēs palīdzam aizstāvēt ne tikai Ukrainu, bet arī savu mīļo Latviju.

– Kad iestājāties Zemessardzes rindās?

– Šogad aprit desmit gadi.

– Zemessargiem regulāri notiek mācības, kas aizņem gana daudz laika. Ņemot vērā jūsu lielo noslodzi, vai sanāk iesaistīties Zemessardzes aktivitātēs?

– Diemžēl šobrīd tam atliek ļoti maz laika. Tieši tāpēc, ka man ir trīs bērni – viņi ir mana absolūtā prioritāte. Lai izaug, tad es atkal varēšu atgriezties aktīvākā dienestā. Uzreiz pēc iestāšanās Zemessardzē biju gana aktīvs, jo tolaik vēl nebija nākuši pasaulē jaunākie bērni. Savukārt kā mednieks es savas ieroču prasmes piekopju nedaudz biežāk. Pārējās taktiskās un valsts aizsardzības lietas esmu apguvis pamatlīmenī. Tās atliek tikai pilnveidot.

– Lūdzu, pastāstiet par savām atvasēm – sarunas laikā jūs tik bieži tās pieminat!

– Meitai Lotei šobrīd ir trīspadsmit gadu, vecākajam puikam ir četri gadi, bet jaunākajam dēlam – gadiņš un trīs mēneši.

– Man ir sajūta, ka esat paraugtētis!

– Es negribētu tā apgalvot, ka esmu paraugtētis, jo man noteikti vēl ir, kur augt. Uzskatu, ka ir vajadzīgi divi cilvēki, lai radītu bērnu. Taču, arī bērnu audzinot, ir jābūt diviem cilvēkiem viņam līdzās. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nav tādu tikai vīriešu un tikai sieviešu darbu. Nekad neesmu atstājis savu sievu Agnesi vienu pašu audzināt bērnus un risināt problēmas, atskaitot tās reizes, kad man visu dienu ir jābūt darbā vai kaut kur ilgāku laika sprīdi prom. Es vienmēr cenšos viņai arī atlīdzināt tā, lai sieva var atvēlēt laiku sev. Bērnu audzināšana ir pilnvērtīgs darbs, par kuru principā sievietei būtu jāsaņem atlīdzība, taču mūsdienās pie mums tas nav iespējams.

– Tas nozīmē, ka mājās arī gatavojat ēst?

– Protams! Mums nekad mājās nav tādu runu, ka tikai sievai jāmazgā veļa, jātaisa ēst un jātīra māja, kamēr vīrietis tikai skatīsies televīziju vai sēdēs pie datora. Tāpat uz vecāku sapulcēm nav jāiet tikai mammai, bet gan vienam un otram. Meitai bizes ir jāmāk pīt abiem vecākiem, tāpat arī mazulim nomainīt autiņbiksītes. Mēs cenšamies dzīvot cieņpilni viens pret otru. Es visvairāk esmu pateicīgs sievai par to, ka viņa ir tik ļoti atbalstoša. Par to, ka mēs varam kopā veidot stipru ģimeni, jo tā nav viena vecāka atbildība.

– Saprotu, ka darbošanās virtuvē jums ļoti patīk. Tā ir?

– Nav jau gluži tā, ka es viens pats visu laiku gatavotu maltītes. Lielākoties gan, turklāt man ļoti patīk to darīt – tas jau kopš bērnības ir viens no maniem hobijiem. Pašam patīk arī medījuma gaļu sagatavot – mani nesaista veikalā pirktā gaļa. Ir kādi ēdieni, kas sievai īpaši garšo, un tas ir viens no veidiem, kā es papildus varu iepriecināt savu dzīvesbiedri. Arī katram bērnam ir savas vēlmes. Vienam garšo tas, otram – pavisam kaut kas cits.

Vismaz trīs reizes nedēļā esmu birojā visu dienu, bet divas vai vienu cenšos strādāt no mājām. Tad es varu vairāk palīdzēt mājas solī. Taču tad, kad skaidri zinu – šajā dienā manis mājās nebūs –, cenšos pagatavot ēdienu vairāk, lai sievai nākamajā dienā tas nebūtu jādara un atliktu maltīti tikai uzsildīt. Vispār ēst gatavošana ir kaut kas tāds, kas mani ir aizrāvis jau ļoti sen. Es ļoti bieži pētu dažādas receptes, pats tās pierakstu. Dažkārt sarīkojam mazus svētkus un aizejam visi uz restorānu. Pēc tam cenšamies kādu recepti atkārtot mājās. Pat uzlabot.

Veidojam arī savu sarakstu ar mīļākajām receptēm un tādas, pēc kurām varam maltīti ātri pagatavot. Piemēram, izvārām buljonu un to sasaldējam. Tiklīdz pēc tā sakārojas, atliek vien atsaldēt un ātri dabūt gatavu siltu, kvalitatīvu ēdienu. Mums negribas bērnus vienkārši pabarot ar kaut kādu ēdienu. Vēlamies pasniegt viņiem pēc iespējas veselīgāku un kvalitatīvāku maltīti. Tie draņķi, kas mūsdienās ir brīvi pieejami tik lielā vairumā, reizēm padara grūtu atturēšanos no tiem.

– Vai bērni kādreiz lūdz aizvest arī uz “Makdonaldu”?

– Domāju, ka es varu garšīgākus burgerus uztaisīt! Mums mājās nav nekā tāda, ko mēs kopā nevarētu pagatavot. Piemēram, ir reizes, kad sagribas suši. Bet tad tur sanāk liela ķēpa. Es māku pagatavot arī suši, taču neteiktu, ka gribētos to darīt bieži un daudz. Taču suši gan ir kas tāds, ko bērni reizēm ļoti lūdz pagatavot.

– Vai maltīšu kopā gatavošana nozīmē to darīt visiem, ne tikai ar sievu?

– Jā, turklāt vecākajai meitai Lotei ik pa laikam ļoti patīk stāvēt virtuvē. Reiz viņa mūs pārsteidza ar kēksiņiem un dažādām saldo ēdienu receptēm. Dēlam Albertam arī ir iepaticies gatavot. Viņam ir pat tāds krēsls, uz kura stāvēt un maisīt ēdienu, piebērt sāli un garšvielas, kuru nosaukumus viņš cenšas iegaumēt. Mazākais, Vilis, nereti aizmieg man rokās, kamēr es gatavoju ēst. Viņam tas ļoti patīk. Tiklīdz redz, ka tētis virtuvē stāv pie plīts, viņš nāk un grib opā, lai redzētu, kas notiek pannā vai katlā.

– Pieminējāt, ka jums nepatīk pirkt gaļu veikalā. Vai tiešām izdodas nomedīt tik daudz, lai pietiktu tik kuplai ģimenei?

– Par medībām ir tas pats stāsts, kas ar mūziku vai Zemessardzi. Arī medības prasa laiku, turklāt tās pārsvarā notiek sestdienās. Nedēļas nogalēs cenšos pēc iespējas vairāk būt mājās, lai varu veltīt laiku tikai sievai un bērniem. Medības šobrīd ir pakārtotas nedaudz otrajā plānā. Pēdējo pāris mēnešu laikā esmu bijis medībās kādas divas vai trīs reizes. Taču arī šajās retajās reizēs ir izdevies nomedīt gana daudz. Vēl arī esam pasūtījuši no laukiem veselu cūku. Pats mājās visu gaļu sadalu gabalos. Samaļu, lai tā būtu apstrādāta tā, ka atliek tikai ņemt un gatavot. Mums ir gan lauku cūkas, gan meža zvēru gaļa – briedis, alnis. Visu sajaucu kopā un izmantoju liellopa gaļas vietā. Cenšamies pēc iespējas vairāk uzturā lietot tieši meža zvēru gaļu. Protams, vistu mežā nomedīt nevar, tā jāpērk veikalā. Un es taču esmu Ķekavas patriots, no vietējās vistas nevaru atteikties! Pārsvarā pērkam tieši Ķekavas vistas, taču reizēm varam tikt arī pie kāda laukos auguša mājputna.

– Lai veidotu šādus gaļas uzkrājumus, nepieciešama pamatīga saldētava, kur atrastos vieta arī pašu gatavotajiem buljoniem!

– Tāda mums arī ir – ar 450 litru tilpumu. Tā ir tik liela, ka tajā varētu iegulties divi cilvēki.

– Jums ir savs IT uzņēmums, kas veido interaktīvās datorspēles. Kā nonācāt pie šādas idejas?

– Savulaik strādāju uzņēmumā, kas nodarbojās ar tā saukto papildināto realitāti, lai digitāli parādītu saturu, kāds nav dzīvē. Saņēmām divus projektus – Ventspils “Vizium” un Daugavpils Inovāciju centram. Mēs ar kolēģi bijām šo projektu vadītāji un kopīgi radījām pirmos produktus šāda veida lielajos centros Latvijā. Tie ātri ieguva popularitāti tieši ar digitālajām spēlēm. Daudzi nebija iepriekš saskārušies ar interaktīvām datorspēlēm, kurās var uzzināt daudz ko jaunu. Tādas izglītojošas datorspēles, kas ne tikai attīsta prātu, bet arī fiziski pilnveido un uzlabo koordināciju. Saskatījām šajā virzienā potenciālu un turpinājām ar kolēģi darboties. Vēlāk mums radās iespēja pārņemt uzņēmuma vadību, ko arī veiksmīgi izmantojām.

Šobrīd esam attīstījuši digitālās spēles arī Cēsu Kosmosa centrā. Spēja uztapināt spēles, kas izglīto, – tas ir mūsu galvenais profils. Tieši tāpat arī Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī izveidojām daudzas spēles, caur kurām apmeklētāji, jo īpaši jaunieši, var iemācīties daudz jauna. Piemēram, spēle par fotosintēzi vai kosmosa resursu ieguvi. Arī par baktērijām, infekcijām un vīrusiem. Mēs strādājam ciešā sadarbībā ar muzeju vai cilvēkiem, kuriem šīs spēles būs nepieciešamas. Kopīgi izprotam konkrēto tematu un to, kādai šai spēlei jābūt. Kad spēle ir gatava, kopā ar pasūtītāju to prezentējam apmeklētājiem un mēģinām saprast – ir trāpīts vai īsti nav. Proti, vai nepieciešams kaut ko pielāgot, papildināt vai izmainīt.

– Kā tas ir iespējams, ka datorspēles attīsta arī fiziski?

– Ļoti labs piemērs ir Daugavpils Inovāciju centrs. Radījām spēli par cīņu ar vīrusiem. Tā ir ļoti aktuāla tēma, turklāt tā tapa tieši Covid-19 pandēmijas laikā. Bija jāparāda, kā cilvēka ķermenis cīnās ar vīrusiem. Mēs to radījām kā tādu ļoti aktīvu šaušanas spēli, kur pa vīrusiem šauj makrofāgi, B un T šūnas, kuras ir veidotas kā galvenie spēlētāji. Process ir perfekti atdarināts tieši tā, kā tas notiek dzīvē. Arī pieminētā spēle par fotosintēzi. Spēlētājam ir jāizveido ideāli apstākļi konkrētam augam, lai tam notiktu pēc iespējas lielāka skābekļa izdale. Vai tieši pretēji, kad veido pastiprinātu CO₂ uzņemšanu un pēc tam ir jārada ideāli augšanas apstākļi augam. Ir kontroles panelis, kurā var izmainīt saules intensitāti, gaismas spektrus, palielināt mitrumu, kāpināt vai samazināt gaisa temperatūru. Tādā veidā bērns vai jaunietis atbilstoši savai skolas tematikai var aiziet uz šādu centru un ar spēles starpniecību labāk saprast, kā tad notiek fotosintēze augu lapās.

– Vai jūsu bērni arī spēlē šādas datorspēles?

– Mūsu ģimenē datorspēles neviens nespēlē. Bet nav arī tā, ka es strikti aizliegtu, taču arī nemudinu to darīt. Esam vairākas reizes bērniem piedāvājuši spēlēt spēles, taču tikai viena veida – tās, kas ir pieejamas portāla “LSM.lv” Bērnistabā. Šajā portālā ir izcilas attīstošās spēles! Piemēram, Albertam pirms kāda laika ļoti iepatikās burtu un ciparu spēles. Tur ir jārēķina un jāsavelk īstie cipari kopā, jāatrod saderīgie simboli. Manuprāt, šis ir viens ļoti labs rīks, kas radīts bērnu izglītošanai. Man kā cilvēkam, kurš tieši ar to nodarbojas, ir absolūti skaidrs – tas bērniem ir pats labākais patlaban pieejamais risinājums.

– Kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējāties tieši Rāmavu?

– Vienmēr esmu bijis deklarēts un dzīvojis Ķekavā. Izņemot pusgadu, kad biju Marokā. Tas notika pēc vidusskolas, kad tikko biju sācis studēt.

– Marokā?

– Jā, biju tūrisma gids. Tas notika jaunībā, laikā, kad pašam ir jāsaprot, ko un kā vēlies darīt savā dzīvē. Vajag paņemt pauzi un aizbraukt projām. Taču visu savu mūžu esmu dzīvojis Ķekavas novadā, esmu absolvējis privātskolu “Gaismas tils 97” Ķekavā. Esmu patiešām īsts ķekavietis.

– Ko jūs studējāt?

– Uzņēmējdarbību un tās vadību.

– Laikam lieki jautāt par to, kā jūtaties šajā pusē.

– Ļoti labi, kā gan citādi! Dēls Alberts iet Ķekavas bērnudārzā “Ieviņa”. Tajā pašā, kur savulaik gāju es. Turklāt sagadījies tik jauki, ka puikam ir tieši tā pati audzinātāja, kas bija man. Tas tiešām ir brīnišķīgi! Lote mācās Rīgā, jo jāsāk tēmēt vidusskolas virzienā un pēc tam – uz augstskolu. Jaunākais dēls Vilis droši vien savas izglītības gaitas sāks tepat Ķekavas bērnudārzā.

– Paldies jums par interesanto sarunu! Jūs tik ļoti motivējāt, kā veltīt iespējami lielāku uzmanību ģimenei!