Džena Andersone: Mūsu valsts problēma – neviens ne par ko nav atbildīgs ^{Apriņķis.lv}

Literatūrā Džena ienāca nesen, bet spoži – viņas pirmais stāstu krājums “Dadži” (izdevējs “Zvaigzne”; 2021) bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā labākā debija, bet rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis 2022” pasniegšanā Dženai par grāmatu “Dadži” piešķirta pateicība par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pēc gada sekoja grāmata “Sainis”, vēl pēc gada – “Krīta apļi”, kas šogad nominēta kategorijā “Labākais prozas darbs”. Izdevniecībā iesniegts Dženas pirmais romāns – psiholoģiskas spriedzes drāma ar krimināliem elementiem.

– Kāda ir tava specializācija Latvijas Republikas prokuratūrā?

– Jau trīs gadus strādāju diezgan šaurā specializācijā – nodarbojos ar korupcijas lietu izmeklēšanu, tā sauktajām “balto apkaklīšu” lietām, tostarp kukuļņemšanas un kukuļdošanas noziegumiem.

– Un kā Latvija izskatās šai ziņā?

– Slikti izskatās Latvija. Ļoti, ļoti slikti izskatās, jo pirmkārt no sabiedrības puses ir ļoti augsta iecietība pret šo parādību. Nerunāšu par tādiem piemēriem kā kukuļi ceļu policistiem, jo tā jau ir folklora. Bet arī amatpersonas, piemēram, muitnieki, nesaprot, ka tā nauda, ko viņiem dod, ir kukulis. Viņi to sauc dažādos vārdos – piemēram, ka tā esot tradīcija… vai tējasnauda, dzeramnauda. Nesaprot, ka, ja reiz nēsā uzplečus, ir amatpersonas, viņi nedrīkst ņemt nekādu “tējasnaudu”. Esmu teikusi: “Jūs taču neesat oficianti, lai ņemtu tējasnaudas!” Jā, šīs izpratnes nav. Varbūt vajadzīga paaudžu maiņa, lai tas beigtos. Kaut gan starp “tējasnaudas” mīļotājiem valsts dienestos diemžēl ir arī gados pavisam jaunas amatpersonas.

– Ne tik sen bija plaša akcija pret kukuļu ņemšanu un došanu. Arī radio. Klausījos un domāju: paga, vai tiešām kāds vēl dod kukuļus? Nopietni? Nav taču vairs deviņdesmitie!

– Pazīstama advokāte man nesen stāstīja, ka viņu apstādinājuši ceļu policisti un viss liecinājis, ka viņi gaida, kad viņiem dos kukuli. Būdama advokāte, viņa saprata situāciju, jo neprasīja jau tiešā tekstā, bet mājieni bijuši nepārprotami. Viņa man teica: “Sajūta, ka tu neesi 2024. gadā, bet kaut kādā 1994. gadā.” Tas tiešām ir dīvaini, jo pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, bet nekas nemainās. Tikai tas, ka kukuļu devēji un ņēmēji kļūst arvien rafinētāki – izdomā, kā to visu maskēt un slēpt. Ir visādi gadžeti, dažādi saziņas veidi telefonos, vietnes.

Sabiedrības domāšana ir ļoti… viss tikai par naudu, par merkantilām interesēm. Tas pats ar publiskajiem iepirkumiem. Gandrīz vai katrā iepirkumā ir kaut kādas nelikumības, mahinācijas. Arī tas šķiet savādi, jo likās – līdz ar jauno speciālistu nākšanu apritē tas paliks pagātnē, bet nekā. Tie paši vilcieni, dzelzceļi, slimnīcu būves – visur ir klāt kaut kādas negācijas un nelikumības, kas agrāk vai vēlāk uzpeld, un tad sākas tiesvedības, iesaistītie ir dusmīgi un bēdīgi… Bet, jā, diemžēl tāda ir situācija Latvijā šajā jomā.

– Būt prokuroram tavā specializācijā tomēr ir pateicīgāk nekā cita rakstura krimināllietās. Ja kāds ir ņēmis kukuli un tam ir pierādījumi, vari ar tīru sirdsapziņu ierosināt lietu. Bet kopumā nav tik viennozīmīgi. Kāds advokāts mani šokēja, atklājot, ka no tiem, kurus apsūdz noziegumā, tikai nepilns procents tiek attaisnoti. Tas man šķiet dramatisks skaitlis, jo starp deviņdesmit deviņiem procentiem notiesāto noteikti ir arī nepatiesi apsūdzētie un sodītie.

– Jā, Latvijā notiesā gandrīz visus, attaisnoto ir niecīgs procents. Protams, ne visas lietas nonāk tiesā. Ir milzīga, prātam neaptverama latentā noziedzība, ko sabiedrība neredz, noziegumi, par kuriem mēs neuzzinām. No lietām, kas nonāk policijas redzeslokā, daļa nonāk tālāk prokuratūrā, bet daļa tiek izbeigtas dažādu Kriminālprocesa likumā noteiktu iemeslu dēļ. Par tām lietām, kas nonāk prokuratūrā, tālāk tiek lemts par lietas pabeigšanas veidu, proti, vai lieta pabeidzama prokuratūrā vienošanās procesa kārtībā vai ar prokurora priekšrakstu par sodu vai izbeidzama, vai nosūtāma tiesai izskatīšanai vispārējā procesa kārtībā. No lietām, kas nonāk tiesā, apmēram viens procents varētu būt attaisnotās personas, tāda ir statistika. Citās valstīs šis procents esot lielāks, atsevišķās valstīs attaisnoto ir līdz pat divdesmit procentiem, tātad katrā piektajā lietā.

– Kāds cits advokāts teica, ka Latvijā ir tā – tas, kurš pirmais iesūdz, tas arī vinnē tiesu, ļoti reti notiek otrādi. Varbūt lietas netiek pietiekami skrupulozi izmeklētas?

– Varbūt tas ir teikts par civillietām, grūti spriest, nezinot kontekstu. Kopumā iemesls zemam attaisnoto lietu skaitam varētu būt tāds, ka uz tiesu nosūta tikai tās lietas, kurās prokurors ir simtprocentīgi pārliecināts par apsūdzētā vainu. Ja prokurors nav līdz galam pārliecināts, viņš tomēr izvēlas lietu uz tiesu nesūtīt. Pieļauju, ka tas ietekmē šo procentu. Ja tiesā nonāktu pilnīgi visas lietas, kuras tiek uzsāktas policijā, attaisnoto procents būtu pilnīgi citādāks.

Atšķirīgs ir arī pats tieslietu princips dažādās valstīs. Pie mums darbojas kriminālprocesa obligātuma princips, proti, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Realitātē sanāk, ka par katru nieku, par katru sīkāko zādzību, kas ikdienā notiek tūkstošiem, tiek iedarbināts milzīgs, dārgs procesuāls mehānisms. Citur ārzemēs tā nav.

Vēl nesen kolēģi stāstīja par Lielbritāniju, kur ļoti izvērtē, kuras lietas sūtīt uz tiesu, kuras ne. Viņi sūta tikai svarīgākās lietas, tādas, kas ir sabiedrības interesēs. Viņi ekonomē valsts budžeta līdzekļus, jo tiesu procesi, katra stunda, ko pavadām tiesas zālē, kā arī darbs, kurā iesaistīti izmeklētāji, prokurori, tiesneši, atbalsta personāls, tulki un tā tālāk, izmaksā ļoti dārgi. Lielbritānijā nedarbojas šāds obligātuma princips kā pie mums, kur par visniecīgāko pārtikas zādzību lielveikalā obligāti uzsākams kriminālprocess. Kamēr šis obligātums mums ir ielikts Kriminālprocesa likumā, tikmēr tā arī diemžēl būs. Tāda ir likumdevēja izvēle. Taču tas ir ļoti dārgs un neefektīvs process.

Manuprāt, mūsdienās būtu jāmainās visai šai sistēmai, visai pieejai, jo esošā ir ārkārtīgi arhaiska, novecojusi, turklāt nesamērīgi dārga. Uzskatu, ka šobrīd esošo kriminālprocesa modeli mūsu valsts vienkārši vairs nevar atļauties.

– Grāmatas “Skandalozākie noziegumi Latvijā” autore Lāsma Gaitniece stāstīja par skaļu izmeklēšanas kļūdu, ko patiesībā vajadzētu saukt par noziedzīgu nolaidību. Astoņdesmitajos gados kādu cilvēku notiesāja uz nāvi par maniaka Rogoļeva izdarītu slepkavību. Vienīgie pierādījumi bija ar spīdzināšanu iegūtas pretrunīgas atzīšanās. Gan jau arī tagad tiek pieļautas izmeklēšanas kļūdas un piespriesti nepelnīti sodi, ne?

– Tāpēc jau arī tiesās ir attaisnojošie spriedumi, visus nenotiesā. Nav nekāds noslēpums, ka tiek pielaistas arī kļūdas, ir trūkumi izmeklēšanas gaitā, pārkāpumi, defektīvi pierādījumi un tamlīdzīgi, jā, ir tādi gadījumi. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Dobelē tika nogalināta meitenīte; viņa pazuda līdzīgi kā Justīne pirms gada Rogovkā. Arī Dobeles gadījumā tiesāja bērna vecākus, bet finālā viņus attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ. Šī lieta joprojām nav atrisināta – bērns ir miris, bet vainīgo nav. Taisnīgums nav atjaunots – ne krimināltiesisks, ne morāls. Diemžēl simtprocentīgi visās lietās netiek panākts taisnīgums.

– Tava darba pieredze palīdz rakstīšanā vai traucē?

– Palīdz tādā ziņā, ka jurista darbā, vairāk nekā divdesmit gadus strādājot dažādās iestādēs, visu laiku ir jāraksta. Rakstīšanas prasme, valodas izjūta – tas noteikti dod pozitīvu pienesumu. Arī saskarsme ar dažādām situācijām un notikumiem, cilvēku tipāžiem, likteņiem. Viens ir par kaut ko izlasīt avīzē vai internetā, pavisam kas cits ir šo informāciju saņemt klātienē. Līdz ar to tas dod lielāku dzīves pieredzi un palīdz rakstīt.

Stāstos, ko rakstu no personīgās pieredzes, visi varoņi, kam ir konkrēti prototipi, ir pārveidoti. Ja paņemtu konkrētu noziegumu un no tā veidotu stāstu, es nedomāju, ka tā būtu laba proza. Turklāt es neesmu detektīvu rakstniece – mani interesē psiholoģija un varoņu dzīve, kā viņiem galvā tas viss saslēdzas.

– Par ko tev sāp sirds, domājot par notikumiem sabiedrībā?

– Par to pašu, par ko visiem šobrīd sāp sirds, – par karu. Tas reāli izēd dvēseli. Dažkārt piezogas sajūta, vai vispār ir vērts turpināt rakstīt, jo ir reālas bailes no visa, kas notiek. Kad paziņoja, ka Navaļnijs ir miris, jutu fizisku šoku. It kā to cilvēku personīgi nepazīsti, bet izlasi ziņu, un kļūst šausmīgi bail – it kā ledains ūdens tevi apņemtu. Ir tāda sajūta, ka pasaulē patiešām ir ienācis ļaunums. Milzu ļaunums. Un visi noskatās, un neviens to nevar apturēt.

– Arī es šodien par to domāju: kāpēc cilvēki pret šo nu jau divus gadus ilgušo ļaunumu ir tik sastinguši?

– Man nepatīk vārds “lielie spēlētāji”, bet šajā gadījumā tieši lielie spēlētāji – principā dažas valstis – nosaka visu pasaules kārtību. Lūk, te ir krievi, amerikāņi, vācieši un briti, bet mēs, latvieši, esam nekas, kā putekļi gaisā. Ja Tramps atkal nāks pie varas, var notikt, ka Latviju vienā mirklī atdod atpakaļ Krievijai, parakstot kaut kādus mistiskus līgumus, kā vēsturē jau ir noticis. Mūs var atdot bez kara. Ja runājam bibliski, kas ir sātans, ļaunums, manā uztverē, karš arī ir tas ļaunums. Nezinu, kā vēl citādi tas var izskatīties. Viņš izskatās tā. [Smaga nopūta.]

Karš ir visbezjēdzīgākā un briesmīgākā lieta, kad cilvēkus nogalina ne par ko. Nav pat nevienas jēdzīgas atbildes, kāpēc mūsdienās kādam būtu jāšauj uz kādu, kāpēc kādam tādēļ būtu jāmirst. Kādas idejas vārdā? Galvenais absurds, ka mēs, pat būdami pacifisti, to ļaunumu nevaram izslēgt, viņš nāk virsū. Kur mums palikt, uz kurieni bēgt? Karš ir tepat un var skart pilnīgi visus.

– Kas vēl tev sāp? Bez kara…

– Man sāp vienaldzība. Tāda noskatīšanās. Ja cilvēkiem vai dzīvniekiem vajag palīdzību, bet ir vienaldzība. Tad atkal liekas, ka tas saēd valsti un sabiedrību no iekšienes, un tas man sāp. Sāp arī tas, kā šobrīd mainās mūsu valsts līdz ar to, ka viss tiek slēgts un likvidēts – skolas, bibliotēkas, pasts… Tas viss neesot vajadzīgs, viss jālikvidē un jāreorganizē. Vārds “reorganizācija” skan un skan, un skan. Parastajam cilvēkam nav nekādas vērtības, par viņu neviens neliekas ne zinis. Valdība pat nevar tautai normāli paskaidrot, kāpēc tā vai cita skola būtu jāslēdz, ir tikai kaut kādi viņu plāni, un tam visam iet pāri kā ar tanku. Un tam līdzās šausmīga bezatbildība. Jo bieži vien pirms trim četriem gadiem bija saņemta Eiropas Savienības fondu nauda, lai šīs skolas izremontētu vai nomainītu logus, bet tagad ar vieglu roku to visu likvidē. Šausmīgs nesaimnieciskums un totāla bezatbildība.

Mūsu valsts problēma – nespēja uzņemties individuālu atbildību nevienā jomā. Ja šādas lietas aiziet līdz kriminālprocesiem, ja mēs sākam meklēt vainīgos un gribam sodīt atbildīgos ierēdņus par bezdarbību, visiem ir lielas acis: “Kā?! Tas taču bija kolektīvs lēmums!” Ja ir parakstījušies vairāki ierēdņi, viņi uzskata, ka neviens par to neatbild. Var šķiesties ar nodokļu maksātāju naudu pa labi, pa kreisi, par milzu naudu izremontēt skolu un uzreiz pēc tam to likvidēt, – nav nekādas pat aizdomāšanās par to, kas būs pēc tam.

– Kā citās valstīs ir ar politisko atbildību?

– Zinu, ka Skandināvijas valstīs šī atbildība ir ļoti augsta, – pilnīgi citādāka atbildīgo amatpersonu reakcija. Piemēram, vienam no kādas Skandināvijas valsts ministriem bija pārkāpums saistībā ar transportu vai ceļu satiksmes noteikumiem, un viņš bez diskusijām atkāpās no amata, jo bija izdarījis pārkāpumu. Viņam ir kauns pašam, un viņš negrib apkaunot savu partiju. Tā ir iekšējā atbildība, izpratne par to, ka pastāv kaut kāda politiskā kultūra, kaut kāda ētika.

Kad to dzirdēju, es nodomāju: “Jā, tas notiek tur. Latvijā nemūžam ko tādu nesagaidītu. Mūsu politiķim var būt desmit krimināllietas, bet viņš nejutīsies vainīgs. Viņam pat nebūs kauna vai nožēlas sajūtas.” Tāpēc arī mēs tā dzīvojam, ka nav atbildības ne mazās, ne lielākās, ne valsts lietās. Un zini, kas ir traki? Ja cilvēks ir izdarījis kaut ko slikti vai nepareizi, vēl neviens nav sadūšojies un pateicis: “Jā, tā bija mana vaina. Te es kļūdījos, te līdz galam neiedziļinājos.” Neko tādu mēs Latvijā nedzirdam, nav bijušas tādas atzīšanās. Vienmēr visi visu noliedz vai pārceļ vainu uz saviem vietniekiem – tie kārtīgi nepaskatījās, tie parakstīja.

Mēs esam tik maza valsts, bet nespējam sakārtot atbildības lietas. Kam vajadzētu notikt, lai tas mainītos? Tik ļoti negribētos, lai karš ir vienīgais, kas nācijas prātus iegroza citādi. Tai apziņai ir jānāk no cilvēka iekšienes, jo no kurienes gan vēl apziņa rodas? Pat ja viss būtu ar instrukcijām uzrakstīts, tas nedarbojas bez sirdsapziņas, bez iekšējas ētikas. Kur mums tā pazudusi, nezinu.

Sarunas ar Dženu Andersoni daļu par rakstniecību lasiet tīmekļa vietnē www.tla.lv.