Mākslinieku Māri Čačku darbam iedvesmo gan process, gan rezultāts Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto - no privātā arhīva
No 18. februāra Rīgas Mākslas telpā ir skatāma glezniecības un grafikas darbu izstāde “Neirotaciņas”, tās autors – mākslinieks un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka. Līdz šim vērienīgākā autora personālizstāde ir stāsts par mūsu uztverē pastāvīgi plūstošo informācijas un tēlu upi nemitīgi pārtrauktu domu, darbību un vilinājumu pasaulē.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Ja nemaldos, tas bija, 8. klasi beidzot, kad samērā garos matos ieliku ilgviļņus. Šodien uz to atskatoties, šķiet, ka izskatījos gana ekstrēmi. Tas bija pārdrošs solis, nepadomājot par sekām, kā uz to raudzīsies vienaudži un pedagogi. Dažiem skolotājiem tas bija šokējošs un nesaprotams moments, ko ar savu rīcību biju vēlējies panākt.
Vēl varbūt melleņu lasīšana. Kopā ar ģimeni 1997. gada vasarā nepilna mēneša laikā, izmantojot rokas kombainu, salasījām vairāk nekā pusotru tonnu ogu. Šobrīd, kad meži ir izzāģēti, to pat nebūtu iespējams atkārtot.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Līdzīgi kā ar ekstrēmajiem mirkļiem, ir grūti atrast to aizkustinājumu, par kuru ir vērts runāt. To ir tik daudz un reizē arī tik maz. Prieks un arī skumjas kā skumjš aizkustinājums. Man nav kaut kā viena. To ir daudz, un es tos nekolekcionēju, bet izbaudu, sajūtu šeit un tagad. Taču visaizkustinošākais ir piedzimšana, pieaugšana un būšana. Aizkustinājuma un izziņas laiks ir bērnība.
Kāds cilvēks man pastāstīja par čakrām un teica, ka man ar tām ir jāstrādā. Es neko nedarīju, pat biju piemirsis par šo sarunu, taču, kad pēc pusgada tikpat nejauši sastapu šo cilvēku, viņš man jautāja: “Ko tu esi darījis ar sevi?” Es atbildēju, ka neko. Taču izrādījās, ka biju pats ticis vaļā no kaut kā, kas man bija traucējis, kas bija slogs un manu neveiksmju, sevis nepieņemšanas vai nesaprašanas iemesls. Bet es no tā biju atbrīvojies, un tas mani aizkustināja. Lika par to domāt arī ilgāku laiku pēc.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Darbam mani iedvesmo gan process, gan rezultāts. Pirms kāda laika es vairāk tiecos uz rezultātu, domājot par nonākšanu līdz tam. Šobrīd paļaujos uz savu intuīciju, pieredzi un cenšos ļauties procesam. Man patīk strādāt. Pat ļoti. Un “lauki”, kuros vienlaikus varu pārklāt savā starpā brīžam nesavienojamo, ir atšķirīgi. Tā, piemēram, mani iedvesmo daba. Ravējot, stādot, novācot ražu, iedvesmojos gan uzreiz, gan pēc tam, esot birojā vai radot mākslas darbus. Šajā sakarā varu izcelt arī savas tikko atklātās izstādes “Neirotaciņas” tapšanu, kurā atspoguļoju visneiedomājamākos dvēseles stāvokļus, komentējot cilvēkus un situācijas. Šo darbu izstrādē arī izmantoju tehniski “nepareizo”, piemēram, slapju uz slapja vai izslīdējumus.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Pirms kāda laika veselīgajiem ieradumiem nācās pārvilkt pāri strīpu, jo ikdienas dinamika un mobilitāte ieviesa zināmas korekcijas. Rezultātā nodarīju sev pāri, vairs neapmeklējot sporta zāli un sākot mazāk pārvietoties ar kājām. Taču es ļoti izbaudu pastaigas, man patīk daudz staigāt, un to kā veselības tūri bieži īstenoju ceļojumos, kā arī ogojot vai sēņojot.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Saldumi! Esmu sācis tos turēt no sevis pēc iespējas tālāk, bet ievārījumu gatavoju neatkarīgi no tā. Īpaši ziemā nespēju atteikties no šī kārdinājuma.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Ir jāpieņem notiekošais un jāļaujas. Viss, kas ar tevi notiek, ir uz labu!
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Mani uzrunāja Teodora Zeltiņa triloģija, ik pa laikam tās satura līnijas elementi, paralēles ar šodienu ataust atmiņā. Pirmā daļa “Antiņš Amerikā meklē līgavu” (1963), otrā daļa “Antiņš Amerikā cīnās ar sievu un trimdu” (1966), trešā – “Antiņš debesīs meklē latviešus” (1970).
Runājot par filmām, ik pa laikam atrodas kāds favorīts no pagātnes un šodienas. No latviešu kino man joprojām patīk “Vella kalpi”, uzrunā arī Ingmāra Bergmana filmas. No mūsdienu filmām es šobrīd ieteiktu noskatīties “Guči nams” – brīnišķīga režija un teicama aktierspēle.
Kādu mūziku klausāties?
Man patīk Robija Viljamsa daiļrade, labprāt klausos Adeles kompozīcijas, klasisko mūziku – Šūbertu, Vivaldi, Mocartu. Vienlaikus izbaudu Pauļa Petraiša etnomūzikas formas, klusumu kā mūziku, dabas trokšņus. Un vēl man patīk tas, ko dara Evija Vēbere.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Vislabprātāk pusdienoju mājās paša gatavotu ēdienu.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Es labprāt dzīvotu vietā, kur ir siltāks, kur ir vairāk ūdens un svaigais kalnu gaiss. Bet es novērtēju arī savu zemi, savu laiku, kurā dzīvoju, jo vienlīdz būtisks manai pieredzei ir viss izdzīvotais – lai to neatkārtotu vai izvēlētos kaut ko tikai vienu. Tā nebūtu interesanti! Tāpēc, lai izbaudītu šīs vietas, es izvēlos ceļot, vēlāk atgriežoties mājās.