Jāzeps Osmanis – joprojām populārs un klātesošs Apriņķis.lv
- Autors: Anita Zeiliņa, “Ogres Vēstis Visiem”
Dzejnieks Jāzeps Osmanis kādā no daudzajām tikšanās reizēm ar lasītājiem. Foto – no Uvas Kaijakas privātā arhīva
11.jūlijā ķegumieši atzīmēja sava novadnieka – rakstnieka, tulkotāja, filoloģijas zinātņu doktora – Jāzepa Osmaņa 90. dzimšanas dienu, kurš plašāk pazīstams kā bērnu dzejoļu grāmatu autors. Rit jau astotais gads, kopš dzejnieks ir mūžībā, bet viņa dzeja turpina skanēt svētkos, daiļlasītāju konkursos un vienkārši tāpat.
Lasītājiem piedāvājam sarunu ar dzejnieka meitu – Aiju Osmani.
– Ko jūs pastāstītu par sevi?
– Es esmu advokāte. Darbā ir bijušas visādas, arī smagas, lietas.
– Tētis bija priecīgs par jūsu izvēlēto profesiju?
– Vecāki negribēja, ka es eju uz jurisprudenci. Teica, ka tas ir ļoti grūts darbs, un vēlējās, lai pierādu, ka es to darbu patiešām gribēšu. Tā dabūju pēc 10. klases beigšanas vasarā strādāt tiesā par sekretāri.
Vecāki raizējās, kā es tikšu galā, jo zināja, ka tas nav viegls darbs.
– Ja joprojām turpināt strādāt par advokāti, tātad esat pierādījusi, ka profesijas izvēle bija pareiza.
– Jā, darbs ir ļoti grūts, bet laikam tas ceļš man bija jāiet. Jurisprudencē jau nostrādāti vairāk nekā 40 gadu. Ko tur vairs var teikt...
– Kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas, kas saistās ar tēti?
– Pirmās atmiņas man ir no piecu gadu vecuma. Atceros, ka man bija pieci gadi un ziemā mēs ar tēti gājām uz slidotavu. Atceros, ka viņš ļoti cieši turēja manu roku. Pārnestā nozīmē varu teikt, ka tā ir bijis visu mūžu. Tētis bija tas, kurš mani cieši tur. Viņš man bija labs atbalsts.
– Vai jūs viņu vienmēr klausījāt?
– Diemžēl – ne.
– Un kas pēc tam notika?
– Notika tā, kā tētis bija sacījis. Viņam bija taisnība. Es izdarīju pa savam, bet pēc tam bija jākonstatē, ka vajadzēja klausīt viņu...
– Jūs kādreiz atpazīstat sevi tēta dzejoļos? Varbūt pēc kādas izdarītas blēņas, nedarba?
– Pat sākot ar pašu pirmo tēta grāmatiņu bērniem – “Nerātnie pirkstiņi” (1956). Grāmata iznāca dažus mēnešus pirms manas dzimšanas. Es piedzimu novembrī. Varbūt tētis daudz par mani domāja, bet jau tajos dzejoļos var daudz ko atpazīt. Tur ļoti daudz parādās bērna dzīve. Droši vien, mani gaidot, viņš rakstīja.
– Jūs esat vecākā meita?
– Jā, otra ir Uva, sešus gadus jaunāka par mani.
– Agrāk, ja tētis bija dzejnieks vai rakstnieks, viņa bērni to kaut kā izjuta skolā, mākslinieciskajā pašdarbībā? Viņi bija īpašāki?
– Ja īpašāks gribēja būt, varbūt tā arī varēja justies. Kad mēs ar māsu augām, tētim skolā bija klases, ar kurām viņš draudzējās. Bērni rakstīja vēstules, viņš atbildēja, tika lūgts ar visu ģimeni ciemos.
Parasti tie bija brīnumaini svētki, kad bērni gaidīja, kad bija ļoti daudz dzejoļu, daudz zīmējumu, bija arī klāti galdi...
Ja gribēja, tajā visā varēja justies īpašāks, bet pats tētis tāds nekad nejutās. Viņš visu mūžu pret jebkuru cilvēku izturējās ar ļoti lielu vienkāršību un sirsnību.
Arī mēs ar māsu nejūtamies īpašas ar to, ka esam uzaugušas rakstnieka ģimenē, jo abas ejam pietiekami grūtu ceļu savā darba dzīvē, lai nebūtu daudz laika par to domāt. Kaut gan nevar noliegt būšanu rakstnieku vidē. Piemēram, bērnībā vasaras pavadījām Dubultos, rakstniekiem atvēlētā vasarnīcā, draudzējāmies ar citu literātu bērniem, taisījām teātrus un lelles. Tā varbūt bija radoša un īpaša vide, bet tētis mums mācīja nekad no sevis neko neiztēlot.
– Kas ir svarīgākais, ko tētis jums iemācīja?
– Varbūt ir vērts pateikt to, ko es saskatu, kas ir svarīgākais viņa dzejoļos, kāpēc tie vēl aizvien patīk un kāpēc tos skaita. Tur bez humora, atskaņām un jaukām dzejas rindām ir jūtams mīļums. Mīļums attieksmē pret lasītāju.
Vairs neatceros, kur, bet atradu šādas četras dzejas rindas, ko tētis rakstījis.
Dažkārt pieviļamies senos draugos.
Viens ir, kurā neviļamies mēs.
Dārgākajā mantojumā raugos –
Savas sirmās mātes vēstulēs.
Es zinu, ka manam tēvam ar manu vecmammu bija ļoti emocionālas, gaišas un sirsnīgas attiecības. Vecmamma tēti kā dēlu pieņēma tādu, kāds viņš ir, un tētis ļoti mīlēja savu mammu. Viņam bija māsa. Vecmamma smagajos kara gados abus bērnus audzināja viena, jo viņas vīru aizveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam uz Štuthofu, bet tālāko likteni mums nav izdevies noskaidrot.
Man prātā palicis, ar kādu mīļumu un sirsnību mans tētis pret savu mammu izturējās. Šo sirsnīgo, mīļo, pozitīvo attieksmi esam saņēmušas arī mēs ar māsu. Iespējams, ka tas ir tas, ko tētis vēlējās mums iemācīt. Jā, ne vienmēr man sanāk ideāli, bet gribas nest tēta gaišumu un sirsnīgumu tālāk.
Tētis manai māsai ir veltījis dzejoli “Ceļa dziesma Sienāzītim”.
Vai tu zini, kurp tu dodies,
Manu mazo Sienāzīti?
Vai tu zini to, ka šodien
Beidzas tavi siltie rīti?
Tavas lelles saldi sapņos
Vēl par rotaļstundām raitām,
Bet tu steigsies sevi sapost
Vienmēr jaunām skolas gaitām.
Drīz jau pirmie pārslu ziedi
Lidot sāks no mākoņkalna.
Un pa skolas ceļa sliedi
Nāks tev pretī balta salna!
Beidzas saules gadu rīti,
Sākas lielas, garas dienas.
Jāmācās mums, Sienāzīti,
Pašiem sauli dzīvē ienest!
Manuprāt – tas ir tas, ko tētis centās dzīvē darīt. Tā ir dzeja ar humoru, ar gaišumu, ar prieku. To visu no viņa var mācīties – kā attiecības veidot ar mīlestību un sirsnību.
Savā dzejā viņš bija vienkāršs, ar piemēriem no praktiskās bērnu dzīves, bet padomju laikā bija periods, kad modē bija filozofija un lasītāja uzrunāšana sarežģītākā valodā ar visādiem salīdzinājumiem. Piemēram, tētis uzrakstīja dzejoli par pankūciņām un par bērnu, kurš nāk mājās no skolas. Sākumā nācējs nav ātrs, bet atcerējies, ka mamma cep pankūciņas, sāk steigties. Tas ir tik vienkārši un sirsnīgi!
Atceros, ka par teksta vienkāršumu viņš reiz tika kārtīgi nokritizēts. Tētis to ļoti pārdzīvoja, bet laiks pierādīja, ka bērnu dzejas vienkāršība ir atbalstāma lieta.
Es gribēju, lai būtu ātrāk, bet tā sanāca, ka bērnu dzejas grāmatiņa “Mani mīļie” tika izdota pēc tēta aiziešanas, 2020. gadā. No dzejoļiem es izvēlējos tos, kuros stāstīts par ģimeni – par māmiņu, par tētiņu, par vecmāmiņu, par vectētiņu, par to, kā brālēniņš piedzima... Tad, kad man kādās Latvijas pilsētās ārpus Rīgas ir tiesas sēdes, es parasti aizeju uz bibliotēku un dāvinu tēta grāmatas. Man gribas, lai tās ir bērniem pieejamas. Vairākās vietās, piemēram, Cēsīs, man saka: “Jā, jā! Šo grāmatu mēs zinām, jo mums bērni prasa!” Ko vairāk rakstnieks var gribēt? Ja viņa grāmatu prasa, tas ir ļoti labi! Tas nozīmē, ka bērni kādos konkursos tos dzejoļus skaitīs.
Iespējams, ka skaitīs arī pieaugušie. Nevar aizmirst, kā bērnu dzejoļus lasīja aktrise Vera Singajevska. Caur mīlestības un sirsnīguma prizmu, arī ar humoru. Tas uzrunā. Uzrunā, jo bērniem arī dzīve ir diezgan sarežģīta. Mācības, uzdevumi, visāda ārpusskolas slodze...
Es biju klāt, kad tētis Baložu vidusskolā, skolas zālē, runājās ar vairākiem simtiem bērnu no 1. līdz 4. klasei. Tā bija viņa pēdējā lielākā tikšanās ar saviem lasītājiem. Bērni bija gatavojušies – zīmējuši, krāsojuši un mācījušies tēta dzejoļus. Pasākumā bija apbrīnojams kontakts. Tika uzdoti jautājumi, bērni cēla rokas, atbildēja. Tur bija tik siltas attiecības! Viņš mācēja uzrunāt mazo lasītāju un veidot kontaktu.
– Cik grāmatu autors ir Jāzeps Osmanis?
– Es precīzu skaitli nevarēšu pateikt. Bērnībā viņš iepazinies ar mākslinieku Voldemāru Irbi (sauktu par Baskāju Irbīti), kurš strādāja ar pasteļkrītiņiem. Dzīves otrajā pusē arī tētis pievērsās glezniecībai. Ir citu autoru grāmatas, kurās viņš ir kā ilustrators. Ir grāmatas, kurām – tulkotājs. Tēta veikums visprecīzāk uzskaitīts viņa paša apgāda “Annele” izdotajā atmiņstāstu grāmatā “Zivju vējš”. Tur pieminēti teju četri desmiti dažādu izdevumu ar autora vārdu un ap piecdesmit tulkotu darbu un tulkojumu. Daudzām grāmatām viņš bijis sastādītājs.
Interesentiem ieteiktu apmeklēt Ķeguma muzeju, kas atrodas bijušās Tomes skolas ēkā. Muzeja vadītāja Ligita Ādamsone iepazīstinās gan ar Jāzepa Osmaņa veikumu, gan ar rakstnieces Regīnas Ezeras dzīvi un darbiem.
Mēs ar māsu centāmies palīdzēt, lai muzeja ekspozīcija, kas veltīta tētim, būtu pēc iespējas tāda pati kā viņa dzīves laikā. Ziedojām mēbeles, gleznas, grāmatas un citas lietas.
– Kādas sajūtas jums ir, esot šajā – jums tik īpašajā – vietā?
– Mēs nevarējām pārnest tēta dzīvokļa iekārtojumu viens pret vienu, jo tur ir nedaudz citādāks telpu plānojums, bet sajūta, ka tās ir viņa istabas, ir. Tur ir viņa darbagalds, viņa molberts, portfelis. Viss iekārtots tā, kā bija viņa dzīves laikā. Tur sajūta, ka tētis ir klātesošs.
7.septembrī skolēni varēs piedalīties dzejnieka 90 gadu atceres pasākumā ar vadmotīvu: “Jāmācās mums pašiem sauli dzīvē ienest!”. Gaidām viesus – Katlakalna Tautas nama bērnu vokālo ansambli “Lai skan” un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Bērnu teātri. Tā, caur šīm atmiņām, caur dzejas rindām, caur bērnu čalām, mēs atkal būsim līdzās.
Patīkama ziņa, ka rakstnieka mazmeitiņa, kas raksta ar pseidonīmu Žanete Lazdovska, ir veiksmīgi debitējusi bērnu un pusaudžu literatūrā ar detektīvromānu “Neatskaties”. Tādējādi rakstnieka taka nav vientuļa. Tā tiek turpināta...