"Vietvalžu" izstāžu zāles vadītāja Dace Ulpe: Vislabāk ir šeit un tagad ^{Apriņķis.lv}

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?

Šovasar devos dažu dienu braucienā uz Slovākiju – ar motociklu. Biju gan tikai līdzbraucēja, jo sēdēju aizmugurē, tomēr izjūtas, braucot pa Tatriem, bija diezgan ekstrēmas, kaut gan, neapšaubāmi, patīkamas.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?

Esmu cilvēks, kas savas emocijas izdzīvo ļoti intīmi, tomēr reizēm ir brīži, kad tās izlaužas uz āru. Pavisam nesen tāds brīdis bija Osokinu dinastijas koncertā Dzintaros, kad tika atskaņots "Melanholiskais valsis". Esmu dzimusi jūrmalniece, tāpēc šis Emīla Dārziņa Jūrmalā sarakstītais un pirmatskaņojumu reiz piedzīvojušais skaņdarbs man ir ar pavisam īpašu nozīmi. Tas man vienmēr liek domāt par manu izsapņoto Jūrmalu – kultūras pilsētu, vietu, kur radīti diži mākslas darbi, kur dzīvojuši, atpūtušies un guvuši iedvesmu izcili kultūras cilvēki. Un arī "Melanholiskā valša" izpildījums bija fantastisks. Klausījos, un man pār vaigiem ritēja asaras – tik ļoti patiesi un dziļi atbalsojās šī mūzika.

Kas jūs iedvesmo darbam?

Pirmkārt – mīlestība un ticība tam, ko daru. Esmu bezgala laimīga, ka dzīve mani aizveda uz "Vietvalžiem", kur man ir iespēja gan ieguldīt savas zināšanas un spējas, gan saņemt kolosālu atgriezenisko saiti. Esmu pārliecināta, ka tad, ja cilvēks zina kaut vai mazumiņu par vietu, kurā dzīvo, viņam vairs nekad nebūs vienalga, kas ar to notiek. Un pēdējie pieci gadi manī šo pārliecību ir nostiprinājuši. Laikam visvairāk iedvesmo tieši tā atpakaļ saņemšanas sajūta, kad redzu, ka esmu cilvēkam atklājusi ko jaunu, devusi vielu pārdomām. Tad ir skaidrs, ka no šīs tikšanās visi esam aizgājuši mazliet bagātāki.

Jūsu veselīgie ieradumi?

Nu jau vairāk nekā gadu man ir veselīgu ieradumu regulators – maza sunīte, kas liek katru dienu vairākas reizes mērot ceļu no piektā stāva lejup un atpakaļ, bet brīvākos vakaros un nedēļas nogalēs izved mani garākās pastaigās pa mežu vai purvu. Un viņa arī ģenerē milzum daudz pozitīvu emociju.

Jūsu kaitīgie ieradumi?

Pārāk viegli padodos kārdinājumam apēst kaut ko garšīgu, bet ne sevišķi veselīgu, un arī tas, ka dzīves apstākļi – attālumi un mūžīgs laika trūkums – ir mani padarījuši mazliet par daudz atkarīgu no auto.

Kāda dzīves laikā gūtā atziņa?

Mēs esam vieni divos dzīves brīžos – dzimstot un mirstot. Starpposmā ir svarīgi atrast līdzgaitniekus, cilvēkus, ko mīlēt, kam uzticēties, ar ko būt kopā, un šīs attiecības ir tieši atkarīgas no tā, cik daudz spēsim tajās ieguldīt. Tas nenozīmē tikai dot, tas nozīmē veidot kopīgu ceļu, un tas attiecas gan uz vecākiem, gan mīļotajiem, gan bērniem, gan draugiem. Ja nav šī kopīgā ceļa veidošanas, attiecības un līdzās iešana agrāk vai vēlāk beigsies.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?

Ir viena grāmata, kuru esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes, mēdzu tai ķerties klāt dažādās sarežģītās dzīves situācijās, – Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita". Katru reizi, to pārlasot, atklāju kaut ko jaunu vai vienkārši redzu citādi, jo dzīves pieredze ir mainījusies. Man šī grāmata palīdz sakārtot domas par labo un ļauno, par ticību un uzticību, par cerībām un dvēseles mieru. Vēl es noteikti ieteiktu Janas Egles stāstus, it īpaši krājumu "Svešie jeb Miļenkij ti moi" – tas, manuprāt, ir viens no labākajiem darbiem jaunākajā latviešu literatūrā. Filma – seriāls "Sarkanais mežs". Izcils darbs no visiem viedokļiem.

Kādu mūziku klausāties?

Man patīk lieli, apjomīgi skaņdarbi, kas rakstīti simfoniskajam orķestrim, mīlu operu. Bet klausos arī rokmūziku. Patīk mūzika, kurā ir skaņas, melodijas un ritma bagātība. Bēthovens, Verdi, Doniceti, "Queen" un "Pērkons"… Diezgan dīvains kokteilis, vai ne?

Iecienīta vieta, kur pusdienot?

Restorāns "Būda" Engurē. Esmu zivju un jūras velšu mīļotāja, un tur pagatavotās butes ir grūti pārspēt.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?

Kādreiz bērnībā un jaunībā sapņoju par ceļojumiem pagātnē, tomēr, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka vislabāk ir šeit un tagad. Man ir bijusi iespēja padzīvot kādu laiku ārpus Latvijas, un vienā brīdī dzimst atziņā, ka nekad, nekur un nekādos apstākļos nebūs tā, kā ir mājās. Protams, nav ideāli. Bet tad vienmēr sev ir jājautā, vai es pati esmu izdarījusi visu, ko vien varu, lai būtu labāk. Tas arī dod iedvesmu darbam – darīt visu, lai būtu labāk. Lai mēs visi būtu labāki.