Diriģente Una Stade: Grūti perfekcionismu ieslodzīt esošo resursu krātiņā Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto – Mārtiņš Zilgalvis, “F64”
Augusta beigās norisinājās 2.Starptautiskā koru konkursa “Rīga dzied” koru sacensības. Konkursos piedalījās kori no Bulgārijas, Igaunijas, Fēru salām, Lielbritānijas, Īrijas, Polijas un Latvijas, un to sniegumu vērtēja profesionāla starptautiska žūrija. Koru konkursa galveno apbalvojumu – “Imanta Kokara kora balvu” – ieguva Tallinas Mūzikas vidusskolas jauniešu koris no Igaunijas, savukārt konkursa kategorijā “Pops un džezs” uzvarēja Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kura diriģente ir Una Stade.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Netīšām izveidoju gospeļkori. Bez diriģenta izglītības. Rīgas Doma kora skolā...
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Man tiešām ir paveicies, ka tādu ir daudz. No privātiem mirkļiem līdz aizkustinājuma asarām gospeļkora koncertos, no stāvovācijām pēc mūsu mūzikliem līdz vienkāršām, skaistām atskārsmēm, esot uz skatuves, ka man patīk un prieku sagādā mans darbs.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Nav tā, ka tam būtu nepieciešama iedvesma. Darbs ir darbs. Ja tas patīk un nav dienu no dienas jāpiespiežas to izdarīt, tad droši vien ir atrasts aicinājums. Protams, man patīk mācīt, vadīt kori, dziedāt, bet nepatīk rakstīt atskaites, bet, ja man tomēr mācīt patīk pietiekami, atskaites arī agrāk vai vēlāk uzrakstīsies (šajā gadījumā vadības atgādinājums gan iedvesmo vairāk nekā mīlestība pret darbu).
Jūsu veselīgie ieradumi?
Esmu tādā dzīves posmā, kad pārdomāju visus savus ieradumus. Acīs jau parasti duras tikai tie kaitīgie. Tomēr sev par labu jāsaka, ka man patīk laikus iet gulēt, paēst veselīgas brokastis, un nesen es izdzēsos no lielākās daļas sociālo mediju.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Pārdomās par saviem ieradumiem, protams, vairāk laika tiek tieši šiem – kaitīgajiem. Ieradums, ko pagaidām mēģinu mainīt visaktīvāk, ir jau kopš skolas gadiem ieaudzinātā pār-atbildība. Visam ir jābūt vai nu izcili, vai nemaz. Cenšos šo ieradumu sevī graut, jo no tā cieš arī mani skolēni. Viņi daudz nesūdzas par ārpuskārtas mēģinājumiem, kas ievelkas pat naktīs, bet pareizi jau tas nav. Grūti šo perfekcionismu ieslodzīt esošo resursu krātiņā…
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Ka tādas universālas atziņas un pieredzes nav. Dzīve ir daudz sarežģītāka un tajā sarežģītumā skaistāka, nekā to paredz jebkurš vienkāršots lozungs.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Katra grāmata un filma ir kāda cilvēka enerģija, unikāla pieredze, iztēles ceļojums. Nav divu vienādu ceļojumu, un tas, ko ieteikšu, kādam ļoti patiks, kādam ne, ar kādu rezonēs, citu garlaikos. Man pašai patīk plaša žanra literatūra un filmas. Pēdējā laikā vairāk lasu grāmatas par terapiju, psiholoģiju, joprojām pa mazam gabaliņam lasu Gata Līduma “Pāru nebūšanas”. Nesen pabeidzu maģistratūru – nācās pamatīgāk iedziļināties profesionālajā literatūrā. Pēdējā daiļliteratūras grāmata, ko izlasīju, bija Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņi”.
No filmām – ir dažas, kas turpina atgriezties manā dzīvē: “Lepnums un aizspriedumi” vienmēr pabaro manu ārkārtīgās romantiķes dvēseli, “Frīda” – kad trūkst iedvesmas. Esmu arī liela fantāzijas žanra piekritēja – iespējams, esmu noskatījusies visus šī žanra seriālus un filmas.
Kādu mūziku klausāties?
Atkarīgs no mērķa un nepieciešamības. Es protu gan klausīties profesionāli, kritiski un analītiski, gan arī priecāties par mūziku, ļauties tās plūsmai.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Domāju, ka ar ēdienu ir tāpat kā ar mūziku – visam ir sava vieta un laiks. Reizēm šķiet, ka dzīve ir tik aizņemta, ka pārtieku tikai no “Wolt” piegādēm. Reizēm gatavoju ēdienu pati līdzņemšanai, jo gribas kaut ko vienkāršu un veģetāru. Reizēm priecājos aiziet uz kādu labu restorānu kopā ar mammu, tad baudu to pieredzi. Ikdienā, ja iespējams, ēdu vienā mazā ēdnīciņā netālu no skolas. Nosaukums laikam ir “Pieci”. Neesmu droša. Es to saucu par stūrīti.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Te un tagad. Tas ir visgrūtāk sasniedzamais galamērķis.