Menu
 

Latviešu dizains jāmeklē Vecrīgas sirdī – "Jaunajā kolekcionārā" Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovsa
  • Komentāri
"Patiesībā mums katram vajadzētu censties, lai darbs sagādā prieku," pārliecināts ir Edijs Eihmanis. "Patiesībā mums katram vajadzētu censties, lai darbs sagādā prieku," pārliecināts ir Edijs Eihmanis. Foto: Lauris Vīksne

Mākslas kafejnīcas "Kolekcionārs" īpašnieks Edijs Eihmanis šovasar Vecrīgā atvēris dāvanu un dizaina preču veikalu "Jaunais kolekcionārs". Kafejnīca "Kolekcionārs" Blaumaņa ielā sniedz iespēju apvienot ēšanas baudu ar mākslas baudīšanu. Tomēr Edija Eihmaņa interese par latviešu dizainu mudinājusi ar šo sirdslietu nodarboties nopietnāk. Viņa sapnis par latviešu mākslinieku darinājumu veikalu ir īstenojies "Jaunā kolekcionāra" veidolā.

– Vai jaunā veikala nosaukums apzināti izvēlēts tik līdzīgs kafejnīcas nosaukumam?

– Nosaukumi apzināti ir tik līdzīgi, jo negribējām attālināties no vārda "kolekcionārs". Trīs gadus jau esam strādājuši un zinām, ko tas prasa, lai vārds būtu atpazīstams, lai tas cilvēkiem ar kaut ko asociētos. Tas ir ļoti liels darbs, tāpēc likās, ka ļoti attālināties no šī vārda nevaram. Nosaukumam bija tikai divi varianti – vai nu "Kolekcionārs Vecrīgā", vai "Jaunais kolekcionārs". "Jaunais kolekcionārs" ir vieglāk pārdodams nekā kaut kas, kas saistās ar vārdu "vecs".


"Jaunais kolekcionārs" atrodas pašā Vecrīgas sirdī – mazajā Vāgnera ieliņā.

– Kā radās ideja šādam biznesam, kas apvieno ēdināšanu un kaut ko tik ēterisku kā māksla?

– Stāsts par pirmo "Kolekcionāru" ir vienkāršs: iepriekš biju saistīts ar ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu, taču man negribējās atstāt novārtā dizaina un mākslas jomu, kas man ir sirdij tuva (esmu mācījies keramikas izstrādājumu dizainu "lietišķajos"). Uzņēmuma dibināšanā svarīgi bija, lai arī sirdij ir prieks. Cept kotletes un vārīt kafiju... Ir cilvēki, kam tas ir sirdsdarbs, taču es neesmu pavārs, līdz ar to man šādas kaislības nav, tāpēc tā jāpiepilda citādi.

Man vienmēr ir bijusi interese par Latvijas dizainu. Ļoti gribētos, lai Blaumaņa ielas mākslas kafejnīcā "Kolekcionārs" apmeklētājs varētu baudīt ēdienu, sēžot uz Latvijā ražota krēsla pie Latvijā ražota galda, un gaisma spīdētu no Latvijā ražotas lampas.

– Tev ir lietišķās mākslas izglītība, un tu esi strādājis viesmīlības jomā. Kā šīs abas pieredzes tev palīdz biznesā?

– Īstenībā palīdz jebkas, ko esi darījis, pat vismuļķīgākās lietas. Turklāt dažreiz ir vērts pie tām arī atgriezties.


"Es gribētu redzēt, ka pilsēta ir dzīva!"

– Kas ir "Jaunā kolekcionāra" auditorija – vietējie iedzīvotāji vai tūristi?

– Puse uz pusi. Nav izteikta sadalījuma. Tūristu plūsma nav gluži tāda, kā man likās sākumā. Daudzi dizaineri mani jau brīdināja, sakot, ka Blaumaņa iela, kur mums atrodas restorāns, notirgo sešreiz vairāk nekā veikals Vecrīgā. Es īsti neticēju, taču tagad redzam, ka Vecrīgā nav nemaz tik vienkārši, jo mūsu piedāvātais produkts vairāk ir vietējai auditorijai un tas ir dārgāks nekā tas, ko spēj saražot Ķīna. Līdzīgi ir ar latviešu autoru gleznām – tās pērk latvieši. Ļoti labas ārzemju autoru gleznas, pat ja autors nav superslavens un glezna nav ļoti dārga, Latvijā pārdot ir grūti. Tieši tas pats ir ar mākslas priekšmetiem – tie ir salīdzinoši dārgi, jo ir roku darbs, un vieglāk tos pārdot vietējiem klientiem, nevis tūristiem.

Vasara beidzas, tūrisma sezona neapstājas pavisam, tomēr tā samazinās. Taču nāks visādi svētki – 18. novembris, Ziemassvētki –, un mēs domāsim arī par atbilstošu piedāvājumu.

– Kā atrodi māksliniekus, kuru darbus izvēlies "Jaunajam kolekcionāram"?

– Tagad ir ļoti labi, jo daudzi mākslinieki mani uzrunā paši. Ir forši, ka nav īpaši jāģenerē idejas, jo mākslinieki paši nāk ne tikai ar saviem izstrādājumiem, bet arī ar ieteikumiem, kā tos labāk noformēt.


Jebkuru priekšmetu noliekot kādā konkrētā vietā, tas spēj runāt citādāk.

– Cik viegli ir sadarboties ar māksliniekiem? Viņi mēdz dzīvot citās dimensijās...

– Vēl joprojām ir tā, ka daudzi mākslinieki, piemēram, neatbild uz elektroniskajām vēstulēm. Es jau saprotu, kā tas ir: viens ir atvaļinājumā, otrs par savu e-pastu vispār aizmirsis. Vēlāk mēs satiekamies un pasmejamies, ka es pirms pusgada esmu kaut ko jautājis, turklāt nevis vienu, bet četras reizes, un tas tā arī ir palicis. Reizēm par kādām lietām ir jāpacīnās ilgāk. Visgrūtākais ir tikt līdz tam, lai tiktu izrakstīta pavadzīme.

– Vai ir mākslinieki, ar kuriem tev izveidojusies jau ilgstoša, stabila sadarbība?

– Ir daļa mākslinieku, kas nemainās, un daļa, kas mainās. Pircējam visu laiku vajag kaut ko jaunu, un mums visu laiku arī kaut kas jauns parādās. Problēma ir ar to, ka preces, cik daudz parādās, tik daudz arī pazūd, īpaši, ja tās netiek ražotas sērijveidā.

– Cik lielā mērā veikala kolekciju, piedāvājumu diktē pieprasījums?

– Grūti pateikt. Izdabāšana gaumei īsti nenotiek. Agrāk tas viss bija daudz ieturētāk, rāmji bija skaidrāki. Tagad es saprotu, ka ir jāļauj tiem paplūst, paņemot kolekcijā arī kaut ko tādu, kas pašam nepatīk vai nav manas gaumes robežās, bet pēkšņi izrādās, ka kādam tas ir ļoti atbilstošs.

Jebkuru priekšmetu noliekot kādā konkrētā vietā, tas spēj runāt citādāk. Man reizēm kaut kas ļoti patīk no Latgales keramikas, teiksim, svečturis. Un, tiklīdz tu iedomājies istabu, kur tas lielākoties stāvēs sekcijā, tas liekas pilnīgi nepiemērots. Bet, ja tu noliec to pie betona sienas, tas izskatās tik stilīgi, ka var pabrīnīties, kurš ir ražojis kaut ko tik lielisku! Pamainot vidi, daudz kas mainās. Tas ir jāņem vērā.

Bet vienmēr jau ir arī personīgais faktors, kad tev ir pilnīgi vienalga, kā tas priekšmets izskatās mājās, jo tu to esi atvedis, piemēram, no Venēcijas, – varbūt tas ir pilnīgs štrunts, bet tu nekad neizmetīsi to laukā, jo tam ir stāsts. Un ir pilns ar brīnišķīga dizaina paraugiem gan "IKEA", gan "Tiger" veikalos, gan citur, un dažas no tām ir tiešām brīnišķīgas lietas, bet tām nav nekādas pievienotās vērtības. Ir grūti veikalā pārdot šo stāstu, bet, kad tu dodies, piemēram, uz darbnīcu, šis stāsts veidojas automātiski, tā ir tā vērība. Arī man pašam ir tādi priekšmeti, kas man ir mīļi. Trauki, paldies dievam, plīst. (Smejas.)

Pilnu interviju lasiet "Rīgas Apriņķa Avīzes" 9. oktobra numurā.


Pircējam visu laiku vajag kaut ko jaunu, un "Jaunā kolekcionāra" kolekcijā visu laiku kaut kas jauns parādās.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.