Lelde Vikmane: Esmu par prasmi aizstāvēt savu valsti ^{Apriņķis.lv}

– Droši vien daudzi jautā, kā tas ir, būt ar katru kāju savās mājās? 

– Nē, neviens man nav uzdevis šo jautājumu. Bet ir tiešām sarežģīti visu laiku lidot no vienas vietas uz otru. Piemēram, ja es atgrieztos Rīgā tagad, tur ir vēsāks nekā šeit, Francijā. Līdz ar to ir jābūt sagatavotam – jāpaņem citas drēbes līdzi, šalle, varbūt pat cimdi. Bet man ir dzīvoklītis Rīgā, kur man jau ir siltās drēbes un pat zābaki. Sarežģīti arī tāpēc, ka Latvijas un Francijas kultūra ir pilnīgi atšķirīgas, tāpēc mēs pat plānojam pārcelties no Parīzes uz  kādu mazpilsētu. Jo Parīze ir... Centrs varbūt ir tīrs, bet citur ir diezgan liela netīrība. Francūži vienkārši met visu uz ielas, Latvijā tā nav. 

– Bet citādi? Kur kultūras dzīve ir baudāmāka – Latvijā vai Francijā?

– Gan, gan. Francijā ir ļoti daudz muzeju, izstāžu zāļu, viņi dievina dziedāt, un arī dzeju viņi dievina. Viņiem ir ļoti daudz bibliotēku – katrā rajonā. Tās ir skaistas, milzīgas un cilvēku pilnas. Ir ļoti skaista daba, parki un, protams, pilis. Latvijā nav daudz piļu, bet muižas, ko es pielīdzinu pilīm, ir sagrautas.

– Franču valodu esi iemācījusies?

– Jā, trīs gadus gāju kursos. Līdz tam ar vīru sarunājāmies angliski. Viņš mazliet zināja arī vāciski, jo man vācu valoda ir spēcīga, bet tagad jau gadus septiņus runājam franciski, un viņš mazliet mācās latviski.

– Vai tā nav likteņa zīme, ka Rīgā tavs dzīvoklītis atrodas blakus Franču licejam?

– Jā, dīvaina zīme. Un pēc tam mēs atklājām, ka viens vīra tiešais sencis ir apglabāts Lielajos kapos – Jēkaba kapu sektorā, kas arī ir starp Miera ielu un manu dzīvokli. Kad to uzzināju, skudriņas pār muguru pārskrēja, jo varbūt šis sencis ir ietekmējis mūsu satikšanos.

– Diezgan ilgu laiku pavadīji tikai Latvijā.

– Iesprūdām uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem Rīgā, jo tad, kad sākās pandēmija, Latvijā bija daudz vairāk brīvības. Pandēmijas sākumā mēs ar vīru izīrējām kabrioletu, aizbraucām uz Sāremā, pēc tam uz Klaipēdu. Apceļojām visu Baltiju, īstenībā, diezgan daudz muižu apskatījām. Bija ļoti, ļoti labi pandēmiju pavadīt Latvijā, jo latviešiem mentālā distance ir pieci metri. Divi – tas mums ir par maz. Arī man nevajag, ka mani apskauj, bet ar francūžiem ir pilnīgi citādi – viņiem bija jautājums: kāpēc divi metri? Pagājušogad augustā atgriezāmies Francijā.

– Ar ko tev asociējas vārdu salikums Dzejas dienas?

– Ar bērnību, Raiņa pieminekli, rudeni, ar 11. septembri vai aptuveni ap to datumu. Reiz Raiņa jubilejas gadā lasīju dzeju Raiņa kapos pie pieminekļa. Man bija ļoti grūti novaldīt asaras. Es īstenībā esmu diezgan emocionāla, un man vienmēr ir problēmas ar asarām. Pat tad, kad šovasar dziedāju Dziesmu svētkos Eslingenē, man daudzu dziesmu laikā plūda asaras, un tad ir ļoti grūti padziedāt, arī skaņa mainās. Bet es savācos, tiku uz elpas un dziedāju tālāk.

– Kurā korī dziedi?

– Parīzes latviešu korī “Latve”. Viņi tur darbojas absolūti brīnišķīgi, arī mans vīrs dziedāja šajā korī. Jāatzīst – man bija atbildīgs darbs, līdz ar to mēs šobrīd vairs nepiedalāmies korī, bet, visdrīzāk, atgiezīsimies, jo jāgatavojas Dziesmu svētkiem, kas būs nākamvasar.

– Cik svarīga diasporas latviešiem ir latviskās kultūras uzturēšana? Manuprāt, uzrāviens, ko manīju pirms desmit gadiem, ir noplacis. Bet varbūt tu jūti citādi. 

– Tas atkarīgs no paša cilvēka intereses par latvietības saglabāšanu, jo mums Eiropā ir ļoti daudz kopu – vismaz simt divdesmit –, taja skaitā kori, amatieru teātri, tautas deju ansambļi, folkloras kopas, bērnu kopas, muzikālie ansambļi, rokdarbnieki. Pārējā pasaulē tāpat – Austrālijā, arī Amerikā zinu vismaz trīsdesmit. Brazīlijā tikai dažas.

Daudzi latvieši te strādā atbildīgos amatos, viņiem nav laika privātajai dzīvei, līdz ar to viņi nepiedalās ne koros, ne amatieru teātros. Bet pandēmijas laikā mums bija jauns uzrāviens – kolektīvi nedarbojās, bet daudzi veidoja dažādus neiedomājamus projektus, un es tiešām domāju, ka viņi ļoti, ļoti veicināja latvietību gan sevī, gan bērnos. Arī latviešu skoliņu te ir ļoti daudz. Tas viss ir, bet daudzi, protams, aiziet no latvietības.

– Ir sāpīgi soctīklos lasīt latviešu komentārus: “Man tā Latvija bijusi nebijusi; mani bērni vairs pat nerunā latviski, viņiem ir svarīgi dabūt Anglijas pilsonību.” Cik daudz ārvalstīs ir latviešu, kas turas pie saknēm, pie dzimtās valodas? Kas apmeklē kultūras pasākumus…  

– Domāju, kādi desmit procenti ir aktīvo. Precīzi, protams, nezinu. Varbūt jāveic kāds pētījumus par to. Paldies Dievam, man ārzemēs nav nācies satikt cilvēkus, kas nemīl kultūru. Varbūt vienīgi tūristus, kas vienkārši skrien pa Parīzi ar mirdzošām acīm, bet kurus neinteresē kultūra. Bet tā, ka nepatiktu ne grāmatas, ne dziesmas, ne dejas, ne rokdarbi, – nē. Es pazīstu tikai pozitīvus cilvēkus.

– Vai velti uzmanību arī globālām un aktuālām lietām? Piemēram, tagad daudz runā par obligāto karadienestu Latvijā.

– Jā, domāju, un daudz. Man Ukrainā dzīvo māsīca un mātes brālis. Domāju arī par Latvijas drošību. Manuprāt, sievietes, kuras ir spēcīgas un vientuļas, varētu arī piedalīties karadienestā, tomēr sievietēm ir citi uzdevumi. Bet vīriešus gan – pat ja viņi ir sievišķīgi – karadienests izveido par vīriešiem, par spēcīgiem vīriem. Vismaz dažus mēnešus puišiem būtu jāvelta karadienestam, jāapgūst tās prasmes. Vīriešiem ir jāprot aizstāvēt Latviju, savu ģimeni. Jā, es esmu par Latvijas aizstāvību un par prasmi aizstāvēt savu valsti. Tas mums ir ļoti svarīgi.

– Ko radi Ukrainā stāsta par to, kā viņi tiek galā? 

– Māsīcas vīrs un dēls aizstāv Ukrainu. Mammas brālim ir tuvu astoņdesmit gadiem, bet arī viņš man stāsta, jā. Viņš joprojām runā latviski – starp citu, ļoti labi. Stāsta, ka blakus skan dārdi. Viņš dzīvo Sumos. Tur kara sākumā bija briesmīgi, bet viņš tomēr atteicās braukt uz Latviju pie mums, jo viņam tur ir dzīvoklis, ļoti skaists un kārtīgs, un viņš negrib, ka krievi ieņem viņa dzīvokli. Viņa sievas dēls gāja bojā Gruzijas karā... (Leldes balss aizlūzt asaru kamolā.) Es lūdzu par viņiem Dievu.

– Ko vēl mēs Latvijā varētu darīt, lai agresors netiek tālāk? 

– Man ļoti patīk Liānas Langas akcija “Atkrievisko Latviju!”. Latviešiem vienmēr ir jārunā latviski, jo pasaulē mūsu ir tikai 1,8 miljoni vai pat mazāk. Tiem citiem, kas dzīvo Latvijā, ir jāmācās runāt latviski, bet viņi to nevar iemācīties, ja mēs runājam ar viņiem krieviski. Tāpēc tas ir ļoti, ļoti svarīgi – Latvijā vienmēr runāt latviski. Mani tracina kompānijas, uz kurām zvanot ir jānospiež 1, ja gribi runāt latviski, bet, ja gribi runāt krieviski, jānospiež 2. Mani tas vienkārši tracina! Un es nesaprotu, kā tas darbojas, ka tie, kas nodzīvojuši piecdesmit gadus Latvijā, var nerunāt latviski! Mums ir jāspiež viņus mācīties!

Mana mamma strādāja par skolotāju Puškina licejā – tā ir krievu skola Rīgā –, veda skolēnus uz muzejiem un izstādēm, viņiem bija jāraksta apraksti par redzēto, un viņi ļoti labi apguva latviešu valodu. Kāda audzēkņa mamma man teica, ka viņas dēls, pateicoties latviešu valodai, tagad strādā Šveices bankā. Tas ir fantastiski!

– Kā diasporas kuratore jau trīs gadus esi iekļāvusies Dzejas dienu akcijas “Sirds uz perona” veidošanā. Šogad tā veltīta mieram Ukrainā un visā pasaulē. Kāda ir sajūta – vai mums rītvakar [9. septembrī, – G. R.) izdosies dzeju kā sargājošu joslu apvīt pasaulei? Vai vispār tādām mantrām un akcijām ir jēga? 

– Manuprāt, ir, jo domu spēks ir milzīgs. Ja mēs tās divas stundas visi kopā domājam par vienu lietu, mēs noteikti apvīsim pasauli ar spēka vārdiem. Tas būs kā mantra, kā rituāls, un mums viss izdosies. Pirms nedēļas no Rīgas uz Parīzi lidoju vienā reisā ar Francijas vēstnieci Latvijā, viņa sēdēja man blakus. Stāstīju viņai par akciju “Sirds uz perona”, un viņa teica: “Es tiešām nesaprotu, kā tie latvieši tik ļoti mīl dzeju!” Jo viņa to zina. Drīz pēc kara sākuma, zinot, ka esmu aktrise, viņa uzaicināja mani uz Tarasa Ševčenko jubilejas pasākumu, kurā piedalījās vēstnieki no Kanādas, Šveices, Moldāvijas, Ukrainas, Francijas un citām valstīm. Man bija tas gods franciski lasīt ļoti skaistu Tarasa Ševčenko dzeju, visi bija aizkustināti. 

– Runājot par aktrises darbu, Diāna Zande joprojām daudziem ir Lāsmiņa no “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Vai tev nav pielipusi filmas “Vajadzīga soliste” Evija? 

– Šķiet, ka ir, jā. Visi mani asociē tikai ar to, lai gan man ļoti patīk daudzas citas lomas, ko esmu spēlējusi. Bet nu… Tā tolaik bija visvairāk skatītā filma. 1984. gadā saņēmām Padomju Savienības mēroga balvu. Filmai bija balvas arī citur sociālistiskajā pasaulē – Vjetnamā, Austrumvācijā. Bija ļoti daudz skatītāju, līdz ar to man tā Evija ir pielipusi. Man ļoti patīk vārds Evija, un tajā filmā nebija nevienas partijas sapulces. (Smejas.) Protams, arī Zigmara Liepiņa mūzika, skaistas dziesmas, Mirdzas Zīveres balss... Reiz Liepupē iegāju brīnišķīgā guļbūves krodziņā, un pēkšņi viņi uzliek “Evijas dziesmu”. Īstenībā, jā – mani aizvien vēl pazīst, un tas ir neticami.

– Kāpēc lai neatcerētos? Evija taču bija uzdrīkstēšanās simbols. Vēl tevi atceras ar pirmajām publiskajām dzemdībām Padomju Savienībā – fotoreportāžu, kas bija publicēta žurnālā “Liesma”. Arī tā bija milzu drosme. Un arī tas notika 1984. gadā.

– Mēs ar vīru gājām uz “Liesmu” lūgt, lai vismaz varam izvēlēties, kādas bildes likt, jo fotogrāfs Uldis Pāže šo reportāžu “Liesmai” piedāvāja bez mūsu ziņas. Un arī ielika bildes, ko pats gribēja. Bet es pēc tam biju diezgan apmierināta, jo nākamajā gadā bija visaugstākā dzimstība Latvijā – pīķa gads. Līdz ar to sanāk, ka es to savā veidā ietekmēju, un man par to ir liels lepnums.

– Tu lauzi ieražu, ka padomju sievietei jādzemdē vienai, bez bērna tēva līdzās. Vīrs bija kaut kur lejā, aiz loga, un, ja tā bija ziema, jaunā māmiņa nedēļu ar viņu pat nevarēja sarunāties, lai neapsaldētu krūtis. Bet tagad gandrīz visas ir ģimenes dzemdības!

– Lielākoties tieši tā ir, jā. Es iešūpoju uz tēva piedalīšanos dzemdībās. Man arī tas ļoti palīdzēja.

– Kā tas toreiz sākās? Ar jūsu vēlmi būt kopā radību brīdī vai ar kāda medija piedāvājumu?

– Nē, ar medijiem tam nebija nekāda sakara! Paši tiešām gribējām. Aizgājām pie Rīgas Dzemdību nama vadītājas Anitas Caunes, un viņa piekrita. Teica, ka viņai jāraksta disertācija par atbilstošu tēmu, un viņa šo pieredzi varētu izmantot. Viņa uzaicināja Uldi Pāži kaut ko nobildēt, bet tas nebija domāts publiskošanai. Sanāca tā, kā sanāca. Neilgi pēc tam es lidoju kaut kur uz Sibīriju, un Minskas lidostā ar mani sarunājās divi persiešu jaunieši, kas stāstīja, ka Latvijā notikušas pirmās dzemdības, kurās piedalījies bērna tēvs un ka viņi vispār ko tādu nesaprot. Man bija kauns atzīties, ka tā esmu es.

– Vai taisnība, ka tu vairs nebūsi Eiropas Latviešu apvienības kultūras nozares vadītāja?

– Taisnība. Man ļoti, ļoti patika šis pienākums, bet mani izšūpoja. Nesen bija pārvēlēšanas aizklātā balsošanā, bija ļoti daudz balsu arī par mani, bet ievēlēja Andru Baltmani no Beļģijas, kas arī piedalīsies “Sirds uz perona”. Viņai ir ļoti atbildīgs darbs Briselē, viņa vada arī  Briseles latviešu deju ansambli un teātri, – nesaprotu, kā viņa visu pagūs, bet es viņai palīdzēšu un noteikti atbalstīšu. No kultūras mani neizšūpos nekad!

– Ko esi atstājusi Eiropas Latviešu apvienībā kultūrai? Kas paliks un turpināsies kā tavs darbs?

– Kad sāku, bija apzināti tikai kori un deju ansambļi, es pievienoju amatieru teātrus, jo arī tie ir ļoti svarīgi, un to ir daudz – Eiropā vien ir divdesmit viens latviešu amatieru teātris, iedomājies? Arī bērnu kolektīvus, rokdarbniekus pievienoju, folkloras kopas. Ar to, manuprāt, esmu atstājusi diezgan labu ieguldījumu. Viņi varēs strādāt mierīgāk arī tāpēc, ka tagad arī ar kopu kontaktinformāciju viss būs sakārtots. 

– Nejautāšu, par ko tu vēlēsi 1. oktobrī, bet varbūt vari motivēt cilvēkus, kāpēc ir svarīgi piedalīties vēlēšanās?

– Tas ir baisi svarīgi šogad! Tiešām ir ārkārtīgi svarīgi piedalīties vēlēšanās katram. Un galvenais ir nebalsot par partijām – arī latviski runājošām –, kas ir saistītas ar Maskavu, ar Kremli. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Neveidot tiltu ar Kremli, jo tas ir ļoti bīstami.

P.S.10. septembrī es saņēmu no Leldes ziņu: “Man izskatās, ka mūsu zelta vija ir nostrādājusi. Ukraiņi spiež krievu armiju atpakaļ.”