Menu

Lauris Gundars: "Luga par šo laiku būtu drāma ar humora elementiem" Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
  • Komentāri
Dramaturgs un režisors Lauris Gundars strādā pie raidsabiedrības "BBC" pasūtītā seriāla. Tas būs politisks trilleris par politiskajām norisēm Latvijā un Igaunijā. Dramaturgs un režisors Lauris Gundars strādā pie raidsabiedrības "BBC" pasūtītā seriāla. Tas būs politisks trilleris par politiskajām norisēm Latvijā un Igaunijā. Foto: Jānis Deinats un no Laura Gundara arhīva

Dramaturgam un režisoram Laurim Gundaram šis rudens ir ražens laiks: tikko klajā nākusi viņa otrā grāmatiņa bērniem, turpinās darbs pie britu raidorganizācijas "BBC" seriāla rakstīšanas un arīdzan jauno dramaturgu skološana Liepājas Universitātē. Taču tikpat svarīgi viņam šķiet runāt par vēsturi, lai nebūtu tā, ka no latviešu tautas apziņas tiek sterili izoperēts vesels vēstures posms. Arī tāpēc, sadarbojoties Igaunijai un Latvijai, ir tapis "Teātra TT" iestudējums "Cabaret Siberia", kas jau šonedēļ būs skatāms Dzelzceļa vēstures muzejā.

– Tiekamies nepilnu nedēļu pēc vēlēšanām, kad sākušās sarunas par koalīcijas un valdības veidošanu. Kā šis process izskatās no dramaturga un režisora redzespunkta?

– Normāla dzīve! Es neko tādu pārdabisku neredzu. Cilvēkus sakacina, un viņiem asinīs rodas drusku vairāk adrenalīna. Tas tikai pievērš vairāk uzmanības notiekošajam.

– Vai kādu no pašlaik valstī notiekošajiem procesiem jums negribētos uzlikt uz skatuves?

– Noteikti ne. Jo – vai tad tas ir kaut kas jauns? Aptuveni tas pats atkārtojas ik pa četriem gadiem. Pats process, nenoliedzami, ir interesants, bet varam paši sev pajautāt, cik daudz no tā mēs vēlētos redzēt teātrī un kino. Mēs varētu paskatīties, cik daudz izrāžu mūsu teātros ir par tiešām aktuālām tēmām.


Laura Gundara jaunajā grāmatiņā "Vaļa balss", kas tapusi, pateicoties mazmeitai Lotei, var izlasīt par to, kā tad mēs te visi kopā dzīvojam, un par to, ko mums īsti vajag.

– Nacionālajā teātrī jau visu laiku bija "Žurka"…

– Tas ir skats no malas un iespēja ierēkt par citiem. Bet, ja mēs runājam par nopietnām izrādēm un iespēju paskatīties uz sevi spogulī, kas tomēr ir būtiskāka teātra funkcija, – tādu izrāžu ir maz. "Radio Klasika" taisu raidījumu "Šņorbēniņi", un bija ļoti grūti atrast ne tikai mūsdienu norisēm veltītas, bet arī apskatošas un analizējošas izrādes. Tādu izrāžu ir maz, tās ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Ja mēs tās iestudējam maz, acīmredzot mums nav pieredzes, kā tas būtu darāms, un ir samērā grūti atrast īsto toni, lai ietu virsū taisni pierē un liktu uz skatuves to, kas rakstīts avīzē, vai arī uz notiekošo paskatītos no malas. Tas tiešām nav vienkārši. Un tajā pašā laikā neviens arī pēc tā nealkst – ne veidotāji, ne skatītāji. Skatītāji nav tā audzināti, bet par veidotājiem katrs pats var domāt, kādēļ viņi nealkst to darīt.

– Jums ir versijas, kādēļ?

– Iespējams, tāpēc, ka esam maza valsts, un mēs, teātra cilvēki, nemitīgi esam atkarīgi no kaut kā. Un paši valstij piederošie teātri ir atkarīgi no valsts. Un ko tagad darīt? Ies spļaut sejā saimniekam? (Ironiski smaida.) Tā ir realitāte, un tas, protams, nav labi.


Ar kolēģiem "Radio Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi": fotogrāfs Jānis Deinats (no kreisās), Lauris Gundars (stāv), teātra kritiķe Ingrīda Vilkārse un "Šņorbēniņu" redaktore Sandra Ņedzvecka.

– Cik aktuālo izrāžu jums izdevās atrast?

– No politiskām – vairākas Jāņa Baloža lugas "Dirty Deal Teatro" un "Veiksmes stāstu" Nacionālajā teātrī, Gata Šmita izrādi "Kārkli" Jaunajā Rīgas teātrī, un vēl noteikti var minēt Justīnes Kļavas un Ingas Tropas ļoti labo izrādi "Dvēseļu utenis".

– Stāstījāt, ka organizējat "Teātra TT" viesizrādi "Cabaret Siberia" – Latvijas un Igaunijas teātru sadarbības projektu.

– Jā, šī Tallinā tapusī izrāde, ko Igaunijā spēlējam galvenās stacijas ēkā, Latvijā būs skatāma 18. un 19. oktobrī Dzelzceļa vēstures muzejā. Man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, lai, iestudējot izrādi, es zinātu, ka tā ir cilvēkiem šodien un šeit nepieciešama. Pietiekami daudz esmu iestudējis vēsturē balstītas izrādes, un šī ir jau otrā, ko taisu par cilvēkiem, kas tika izsūtīti uz Sibīriju. Vienmēr visiem liekas: nu, cik par to var runāt?! Kad pirms padsmit gadiem to taisīju Rīgā, Okupācijas muzejā, kritika skaidri un gaiši rakstīja: kādēļ mums vispār par to jārunā? Bet šodien tas dīvainā kārtā ir modē… Mani gan mode maz interesē; mani interesē tas, kāpēc mēs joprojām tik maz esam izrunājuši. Tas mums ir tāds kārtīgs, sterils, izoperēts vēstures posms – ļoti apzināti izoperēts visai nācijai kā tādai. Un mēs ļoti lielā mērā tos, kuri savulaik nokļuva Sibīrijā, uzskatām par neveiksminiekiem. Ar šo attieksmi saskāros, kad savulaik, veidojot izrādi Okupācijas muzejā, meklējām tai sponsorus, un vairāku lielu organizāciju pārstāvji visai tieši atbildēja, ka viņiem nav vajadzīgs, lai ar tiem saistītu šādu "neveiksminieku" stāstu.

– Viņiem šķita, ka mums nav jāzina sava vēsture?

– Tas ir tas, ko čeka ir sasniegusi – nezinot neko, ir viegli dzīvot. Ir ļoti viegli pateikt: "Neskatīsimies atpakaļ!" Labi, neskatīsimies, bet zināsim. Ja nezināsim savu vēsturi, būs grūti skatīties uz priekšu, jo mums nav ne mazākās sajēgas par to, kas šodien notiek.

Pilnu interviju lasiet 16. oktobra "Rīgas Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".


Izrāde "Cabaret Siberia", kuru Lauris Gundars iestudējis Tallinā, stāsta par diviem māksliniekiem, kas izsūtīti uz Sibīriju. "Taisot izrādi, man vienmēr bijis svarīgi zināt, ka tā ir cilvēkiem šodien un šeit nepieciešama," atzīst režisors.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.