Rūdolfa Blaumaņa audzināts. Saulkrastu vārda devējam Emīlam Cīrulim – 140 ^{Apriņķis.lv}

“Kad saņēmu Jūsu vēstuli ar uzaicinājumu ierasties Brakos uz Blaumaņa 60 gadu nāves dienas atceri, bija vai jāraud: es tak nevarēju tikt, nevarēju izturēt tālo braucienu tagadējos apstākļos. Tā būtu bijusi mana lielā diena saulrieta gados, es to dziļi izjutu. [...] Labi, ka vismaz viens būs no Blaumaņa literāriem audzēkņiem. Visas šīs dienas dzīvoju vai vienīgi atmiņās par Blaumani [...] Kad mana dzīvesbiedre vēl būtu dzīva un mēs abi būtu ieradušies Brakos – tas būtu kas vienreizējs! Viņa pirms 60 gadiem bēru dienā runāja kā savas ģimnāzijas pārstāve pie Blaumaņa kapa, es vientulībā skumu viens: – bet tagad pēc 60 gadiem abi stāvam pie Blaumaņa kapa...” – savos radošajos darbos tēlu dzīvi uzburt ieradušais prāts uz brīdi iztēlojas šo neiespējamo ainu un tad atkal atgriežas realitātē pie sava rakstāmgalda: “Salīdzināju vispāri – kā man tad bija un kā tagad ir. Tad biju viens un tagad pēc 60 gadiem savus tuvos mīļos zaudējis – arī viens.”

Emīls Cīrulis ar Rūdolfu Blaumani sastopas rakstnieka bagātā mūža izskaņā – tās ir tikai nedaudzas tikšanās un sarakste 1907. un 1908. gadā, bet atstāj neizdzēšamu iespaidu uz Cīruļa daiļradi. Uzslavējot jaunā iesācēja lugas, bet ne pārāk atzinīgi izsakoties par viņam parādītajiem dzejoļiem, Blaumanis iesaka E. Cīrulim pievērsties dramaturģijai, vēl vairāk – iesakot rakstīt vienīgi lugas, ko jaunais rakstnieks arī ņem vērā, turpinot lugas rakstīt visu mūžu. Vēlāk tām seko arī filmu scenāriji.

Pirmā un rosīgākā sarakstīto lugu iestudētāja ir Emīla dzīvesbiedre Olga. Mistiskā savstarpēji nepazīstamo jauniešu sastapšanās brīdī, kad Latvijas sabiedrība atvadās no Blaumaņa, atkārtojas vēlreiz – Katrīnbādes jeb Pabažu jūrmalas piekrastē abi ir ienācēji. Olga Veicmane te sākotnēji ieradusies kā turīgā kapteiņa Reisona meitas privātskolotāja, bet, pateicoties savai mērķtiecībai, dibina skolu, kas uzskatāma par tagadējās Saulkrastu vidusskolas šūpuli. Emīls savukārt Pabažos ierodas apstākļu spiests – dzimtas zemes īpašuma zaudējums spiež pārcelties pie brāļa un uzsākt darbu Pēterupes mežniecībā. Seko iepazīšanās ar Olgu, laulība un rosīgs darbs sabiedrības labā – Cīruļu pārim ir lielas loma apkaimes kultūras dzīvē.

Atceroties Emīlu Cīruli, jau ierasts pieminēt viņa galvenos nopelnus Saulkrastu labā – seno piejūras ciemu dzīve atspoguļota ne vien “Saulkrastu hronikā”, bet lielā mērā arī sarakstītajās lugās, no kurām viena dāvinājusi apdzīvotajai vietai vārdu “Saulkraste”. Ne mazāk apkaimes notikumu gaisotne ietekmējusi arī pašu rakstnieku – dzīvesbiedres darbs skolā un rosīgā darbošanās Pēterupes draudzes Dāmu komitejā dod vielu arī Emīla Cīruļa dramaturģijas darbiem. Un dāmu lugās ir daudz pārspriežamu un aprakstāmu apkaimes notikumu arī! Lugas ir ne tikai vietējo iedzīvotāju, bet arī vasarnieku iecienītas. Tāpēc ir tik neierasti lasīt, ka citkārt izslavētais un ražīgais komēdiju rakstītājs savās mūža novakares vēstulēs tik daudz kavējas tieši skumjās atmiņās.

Nosūtot “Braku” muzejam dāvinājumā Otrā pasaules kara laikā cietušās grāmatas no savas bibliotēkas, Emīls Cīrulis atklāj vēl kādu maz zināmu savas dzīves lappusi: “..un tad luga “Ļaunais gars” ir aplikta ar baltu papīru un uzrakstīts virsraksts. To lūdzu atstājiet tāpat. Tas ir manas meitiņas darbs, kuras vairs nav. Viņa bija pirmā skolniece pamatskolā, kā pirmā skolniece beidza visusskolu, studēja. Bet liktenis bija lēmis, ka viņa atstāja dzimteni un svešumā 1950. gadā mirusi ar audzēju galvā. Man tik atsūtīts kapa pieminekļa uzņēmums un zālītes un smiltiņas no kapa. Viņa bija mums vienīgā.”

Maz zināms par Emīla Cīruļa personību, kuras attīstībā liela nozīme ir rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa iespaidam, ko apliecina pēdējos dzīves gados uz R. Blaumaņa memoriālo muzeju rakstītās vēstules. Rodas iespaids, ka Emīls Cīrulis, vismaz mūža noslēgumā, pastāvīgi dzīvo seno, sešdesmit gadu glabāto atmiņu un Blaumaņa personības ietekmē.