Sava ceļa gājēja – māksliniece Evija Krīgere ^{Apriņķis.lv}

Dzimusi Ogrē, bērnību un daļu universitātes laika pavadījusi Ciemupes “Krācēs”. “Daugava un kartupeļu lauks, gadalaiki un dabas klātesamība. Banāli, bet, cik vien sevi atceros, man vienmēr ir paticis gleznot. Biju spuraina un antisociāla. Vēl arvien šad un tad jūtu nepatiku pret sistēmām un standartiem,” saka Evija Krīgere.

Interesēja tikai māksla

Pēc Ogres 1. vidusskolas absolvēšanas Evija iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur turpina studijas maģistrantūrā. “Tik gluds tas ceļš līdz akadēmijai nebija, jo ar pirmo reizi budžetā netiku. Šis laiks, pateicoties gan vecākiem, gan dažādām sakritībām, saveda mani ar fantastiskiem māksliniekiem tepat Ogrē,” saka Evija, kura, kā pati joko, ir mūžīgā studente.

Ģimenē ar mākslu zināmā mērā saistīta ir gan viņas mamma, kura ir audēja, tautas daiļamata meistare, gan viena no divām māsām – Santa Grīnberga, kura, tāpat kā mamma, arī ir audēja un vada Ogres novada Kultūras centra tautas lietišķās mākslas studiju “Saiva”. Otra māsa savu dzīvi ir saistījusi ar medicīnu – viņa ir medicīnas māsa.

“Man nekad nav šķitis, ka zīmēju labāk vai sliktāk par citiem, bet māksla vienmēr ir bijusi tā, kas mani saistījusi – vai tā būtu mākslas vēsture vai zīmēšana, vai gleznošana, vai performance – jebkurš tās formāts,” saka Evija un smaidot piebilst, ka ar aušanu gan nav nodarbojusies, jo aušana ir tiem, kam patīk rēķināt.

“Mani nekad nekas cits nav interesējis, tikai māksla. Man bija grūti iekļauties skolas vidē, bet mācījos privāti zīmēt pie Pētera Aulmaņa. Tas bija aizraujoši un interesanti. Vidusskolā man bija grūti iekļauties, it īpaši pamatskolā. Taču vidusskolas skolas biedru draudzība saglabājusies līdz šodienai. Glezniecība mani saistījusi vienmēr. Ogrē ir brīnišķīgi mākslinieki, mācījos zīmēt arī pie viņiem, zinot, ka vēlos iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirmajā reizē netiku un skaidri apzinājos, ka man ļoti daudz jāmācās, lai tiktu, un tam arī veltīju gadu. Paldies jāsaka arī Ogres 1. vidusskolas vizuālās mākslas skolotājai Vitai Beikertei par pamudinājumu pievērsties mākslai, jo patiesībā vēl līdz 25 gadiem vispār nesapratu, ko dzīvē darīšu,” saka Evija.

Viņa atzīst, ka atšķirībā no skolas iekļauties Mākslas akadēmijā viņai bijis ļoti viegli. Vita Beikerte viņu iedvesmojusi gan vasaras plenēriem, gan kopīgām gleznošanas reizēm, un pasniedzēja ieņemot ļoti īpašu vietu viņas dzīvē. Akadēmijā Evija atradusi visu, pēc kā bija alkusi un tiekusies, mācoties skolā. Viņa atzīst, ka šajā laikā paveicies arī strādāt pie mākslinieces Dainas Dagnijas, tā bijusi vienreizēja iespēja un pieredze.

Svešumā neglezno

Evija teic, ka viņai glezniecībā nav kāda konkrēta virziena, viņai patīk izpausties dažādos stilos.

Šobrīd Ogres novada Kultūras centra Mazās zāles vestibilā apskatāma mākslinieces izstāde “Vēstule no Merkura”. “Izstādē atklājas romantizēts ieskats ikdienas eksistenciālismā, kas iezīmēts ar zemtekstiem, simbolismu un sarkasma lazūru. Tās ir mīlestības vēstules ierastajai videi. Tie ir ziedi un maigums tur, kur tie neaug apklāti ar bērnišķīgu naivuma kārtu,” par izstādi saka tās autore. Izstādē apskatāmi Evijas gleznotie skulptūru portreti, kas ir neitrāls simbols, kurā var ielikt kādu sev vēlamu tēlu. Tie ir sengrieķu vai romiešu skulptūru prototipi.

Gleznas tapušas pēdējo divu gadu laikā, bet pirms tam viņa ilgu laiku vispār nav gleznojusi, jo nav jutusi pēc tā vajadzību. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas devusies uz ārzemēm, kur pavadījusi aptuveni sešus gadus. Tolaik ar vīru devusies ceļojumā ar mērķi studēt Dānijā, tad braukt uz Āfriku un Indiju mācīt bērnus, bet šo ieceri īstenot neesot izdevies. Kādu laiku ceļojuši pa Eiropu ar stopiem un mugursomām, līdz nonākuši Akringtonā – mazā miestiņā Anglijas ziemeļos –, kur aizķērušies uz četriem pieciem gadiem.

Savulaik strādājusi arī gaļas veikalā, kur guvusi brīnišķīgu, pilnīgi citu pieredzi. Arī Anglijā strādājusi ar mākslu vispār nesaistītu darbu – bijusi aprūpētāja. Latvijā nolēmusi atgriezties, kad uzzinājusi, ka ir gaidībās, jo bērniņu viņa vēlējusies audzināt Latvijā. Šobrīd Evijai jau ir divi – septiņus un deviņus gadus veci – dēli, bet ar vīru ceļi šķīrušies.

Gleznas kā dienasgrāmata

Kad 2015. gadā Evija atgriezās Latvijā, viņa sākusi domāt, ko gleznot, kāpēc gleznot un kam tas ir nepieciešams. Nonākusi pie tā, ka sākusi gleznot skiču blokā un no tā pārgājusi uz lielākiem formātiem – audekliem. “Mans ceļojums mākslā atsākās no nulles, jo nelietojot zināšanas un spējas ierūs, bet, tāpat kā braukšanu ar riteni, tā arī gleznošanu nevar aizmirst. Tas ir nebeidzams mācību process. Sākumā bija grūti saprast, ko vēlos gleznot. Izpatikt pasūtītājam? Sapratu, ka tas mani nedaudz nomāc, tas ir monotoni un neinteresanti. Dokumentēju notikumus, kas mani ietekmēja konkrētajā mirklī, dienā, nedēļā. Gleznoju ļoti viļņaini, tematiski. Man ir nepieciešams kāds atskaites punkts, attiecīgajiem dzīves posmiem attiecīgas noskaņas,” stāsta māksliniece.

“Pirmā mana personālizstāde “Kaķu vecene” bija 2020. gadā Ciemupes Tautas namā, kas sakrita ar Covid-19 laiku, un faktiski uz izstādi neviens nedrīkstēja nākt. Tad bija arī izstādes “Kaķis pļavā” un “Putni dārzā”. Kaķi, ko gleznoju, patiesībā ir tīģeri. Būtībā visas manas gleznas ir kā dienasgrāmata. Gleznoju ļoti ātri un ļoti daudz. Vienkārši aktuālie notikumi, kas tobrīd bijuši svarīgi, tos arī attēloju simbolisma ceļā. Neesmu tradīciju cilvēks. Ne reliģija, ne tradīcijas nerezonē ar mani, bet, protams, neesmu atrauta no realitātes un neesmu pret to visu – jo atvērtāk raugies, jo plašāks ir skatījums,” saka Evija, kura pārsvarā glezno ar akrilu, bet tajā pašā laikā tikpat labi glezno arī ar eļļu, krītiņiem, akvareļiem, guašām, kas viņai ļoti patīk.

Māksliniece atzīst, ka nav nozīmes, ar ko gleznot vai zīmēt. Viņa atceras, ka bērnībā gājusi uz upi, paņēmusi no ugunskura ogli un ar to zīmējusi uz akmens. Galvenais ir pats process.

Arī inženierim jābūt radošam

Šobrīd Evija Rīgas Tehniskajā universitātē pasniedz zīmēšanu un gleznošanu. Viņas atbildībā ir industriālais dizains. Pasniedzēja atzīst, ka gan mākslā jābūt veselajam saprātam, gan tehniskajā jomā jābūt radošumam, lai būtu pilnvērtīga mijiedarbība. “Par saviem studentiem varu teikt, ka tās ir brīnišķīgas un ļoti radošas personības. Arī inženierim jābūt radošam, viņš nevar pildīt vienu un to pašu uzdevumu, ko viņam 1953. gadā ierādīja kā pareizu, un, visticamāk, 2024. gadā tāda tehnika vairs neeksistē un neviens to neizmanto jau desmitiem gadu. Līdz ar to tam radošajam prātam ir jābūt virzītam uz attīstību, uz nākotni, nevis kādu monotonu atkārtošanu,” atzīst Evija.

Paralēli zīmēšanas un gleznošanas pasniegšanai Rīgas Tehniskajā universitātē Evija strādā Ogres Veselības centrā, kur ir radošo nodarbību vadītāja, un darbojas arī mārketinga jomā. Viņa atzīst, ka tas bija liels pagrieziena punkts dzīvē – sākt strādāt divās darbavietās faktiski vienlaikus kopš 2018. gada. “Veselība un izglītība ir sagriezušas manu dzīvi ar kājām gaisā. Radošās nodarbības palīdz cilvēkam atvērtāk, radošāk skatīties uz savu dzīvi, tostarp problēmām, saredzēt dažādus risinājumus, paraudzīties no dažādiem skatpunktiem.

Piemēram, cilvēks aiziet uz darbu, pēc darba pārnāk mājās, visticamāk, iet pa vienu un to pašu trajektoriju jau gadiem ilgi. Ir cilvēki, kuri vienā un tajā pašā darbā nostrādājuši divdesmit un vairāk gadu. Viņiem nav ienācis prātā, ka varētu darīt ko citu, citādāk vai kaut ko mainīt. Protams, ne jau katram tas radošums ir vajadzīgs, bet mēs nevaram vainot valsti vai kādu citu savās problēmās, mēs varbūt paši esam staigājoša problēma bez radošas pieejas dzīvei,” uzskata māksliniece.

Apmeklēt radošās nodarbības var ieteikt psihologs, parasti bērniem, lai gan, kā atzīst Evija, patiesībā pieaugušajiem šādas nodarbības nereti būtu vajadzīgas vairāk nekā bērniem, kas jau no dabas ir radoši, un tikai vēlāk tiek mainītas nostādnes dzīvē, ka, piemēram, dokumentu mapes drīkst stāvēt noteiktā secībā un ne citādi. “Jo vairāk mēs atklāsim mūziku, mākslu un citas skaistas lietas, jo labāk dzīvosim. Eksistē mīts, kas ir mākslinieks un ko viņš dara, bet šobrīd tas mainās, arī mākslinieku uztver kā profesiju, un arī mākslinieks ir cilvēks, kurš pelna naudu, nevis stāv uz ielas ar cepuri priekšā. Es vēlos pateikties arī savai ģimenei – vecākiem, vecvecākiem, māsām – un darbavietām, kas man ir devušas brīnišķīgas perspektīvas,” saka māksliniece, kura turpina studēt maģistrantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā un apgūst modes dizainu.

Nodzīvot dienu ar prieku

Mākslas akadēmijā Evija arī bakalaura programmā studēja modes mākslu. “Tas ir tas, ko vēlos attīstīt tālāk. Gleznas cilvēki nepērk gluži katru dienu, bet apģērbs, apdrukas, plakāti – tās ir lietas, kas pircējiem ir interesantākas nekā oriģināldarbs. Man nav piecgades plāna, varbūt divgades. Viss ir tik mainīgs – gan politiskā, gan ekonomiskā situācija. Primārais plāns ir pilnasinīgi nodzīvot līdz dzīves galam. Viss apkārt notiekošais māksliniekus ietekmē vairāk, viņi ir emocionālāki, visu vairāk, ja tā var teikt, translē caur sevi. Šis mākslā ir divējāds laiks. Ir ļoti grūti kaut ko radīt, jo jūties vainīgs par to, ko radi, un pretēji – māksla ir kā atbalsta mehānisms vai izteiksmes līdzeklis. Māksla vienmēr ir darbojusies dažādos līmeņos, un tas savā ziņā bija kā grūdiens – redzējām, kādi mākslinieki ir Ukrainā, kā viņi integrējas un spēj pielāgoties, kas vispār notiek ar cilvēkiem kaut kādās nenormālās situācijās,” saka Evija.

Pērn augustā viņa sāka piedalīties pasākumā “Riga Last Thursdays”, kur katra mēneša ceturtdienu vakaros galerijas atver savas durvis un mākslinieki piedāvā vai nu meistarklases, vai tikšanos ar sevi. “Šeit jāsaka liels paldies Annai Simtniecei un Violai Karulei, kuras palīdzēja veidoties trīs mākslinieču savienībai “AVE” un kopīgi radoši darboties mākslā,” saka Evija un piebilst, ka ir atgriezusies mākslā ar mērķi šajā sfērā aktīvi darboties visos iespējamajos veidos.

Māksliniece atzīst, ka enerģiju smeļas ikdienā. “Iespējams, uz pasauli raugos pārlieku pozitīvi, tāpēc ikdienas negācijas mani neietekmē. Man dzīvē pats svarīgākais ir nodzīvot dienu tā, lai tās noslēgumā ir prieks. To var sagādāt daudz kas – sēdēt parkā uz soliņa vai braukt uz Milānu. Prieku var sagādāt dzert kafiju kopā ar draugiem vai dzert to dārzā vienam pašam. Tas ir ļoti individuāli un katram atšķirīgi. Ir svarīgi darīt dzīvē to, ko vēlies, nevis gaidīt, kad kāds piepildīs tavus sapņus, vai gaidīt, kad kāds cits tev kaut ko iedos vai darīs. Mēs paši esam savas dzīves veidotāji vai rakstītāji. Varu teikt, ka dzīvē daru to, ko vēlos. Cilvēkiem varu novēlēt: pirms mainīt pasauli, sāc ar sevi. To pašu varu novēlēt arī sev,” saka Evija Krīgere.