Ādažu pils – Ādažu pilsnovada bijušais centrs un teritorijas attīstības virzītājs ^{Apriņķis.lv}

Pils atrašanās vieta un arhitektūra

Pils tika izvietota stratēģiski būtiskā vietā, kur Lielais ceļš (latīņu val. Via magna), kas virzījās no Rīgas uz Gaujas ielejas pilīm, šķērsoja mitrāju starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Livonijas pilsoņu karā Livonijas ordenis 1297. gadā izveidoja mūra pili ar ūdens dzirnavām. Tās atrašanās vieta senlaiku kartēs būtu pielīdzināma mūsdienu Bukultiem. Vistuvākā šā brīža adrese būtu Jaunciema gatve 8.

Ādažu pils celta pēc Livonijas laika labākajiem mūra pils celtniecības principiem. J. Helmsa hronikā tā attēlota kā konventa nocietinājuma pils – viduslaiku pils, kuras mūra korpusi no četrām pusēm ietver taisnstūrveida iekšējo pagalmu. Ādažu pils bijusi ar četriem torņiem tās stūros. Stokholmas Kara arhīvā esošie uzmērījumi rāda, ka Ādažu pils bijusi kā ūdenspils uz salas, ko ieskauj strauts un Juglas ezers, tādējādi pils izvietojās uz paugura ar stāvām nogāzēm. Dzirnavas regulēja ūdens līmeni ap pili.

Sākotnēji, līdz 14. gadsimtam, tika uzcelta kvadrātveida pils, kuras četri korpusi veidoja iekšpagalmu, un ārējās sienas garums bija aptuveni 40–45 metri. Galvenie vārti atradās ziemeļrietumu fasādē, un ziemeļu stūrī, iespējams, bija kvadrātisks tornis, kuram 17. gadsimtā vēl varēja atpazīt iekšmalu. Hronikās minēta arī priekšpils, kas bija savienota ar pili. Ap 1500. gadu tika pievienoti divi apaļi torņi austrumu un rietumu stūrī ar aptuvenu diametru 12–14 metru. Šie torņi bija pēdējās pils daļas, kas tika pilnībā demontētas tikai 20. gadsimtā.

Strīds starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu – Livonijas ordeņa neizbēgamais gals

Viens no interesantākajiem notikumiem Ādažu pils vēsturē ir Rīgas arhibīskapa Johana III ieslodzīšana pilī. Konflikts starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu (un tās arhibīskapu) bija teju neizbēgams, jo gan ordenis, gan pilsēta savstarpēji sacentušies par kontroli un resursiem apgabalā. Šā konflikta cēlonis bija paša bīskapa izdomātais plāns piesaistīt nekristīgos leišus, lai tie piebiedrotos rīdzinieku karapulkiem, un kopā ar viņiem uzvarēt Livonijas ordeni.

Tiesa, vienā cīņā ar ordeni bīskapa plāns tiešām nesa augļus, bet bīskapa karaspēks kļuva pārgalvīgs un ielenca arī Ādažu pili. Tur arī cīņu bīskaps zaudēja un Livonijas ordenis atvairīja ne pirmo, ne pēdējo uzbrukumu. Livonijas ordeņa divi pirmspēdējie vadītāji – mestrs Brigeneiss 1547. gadā un mestrs Firstenbergs 1557. gadā – pavadīja ilgu laiku Ādažu pilī, veicot savus dienesta pienākumus un sarunājoties ar Rīgas pilsētas bīskapu, lai panāktu mieru starp abām pusēm.

Ne tikai karš nav lēts, bet arī plašu teritoriju uzturēšana un aizstāvēšana. 1560. gadā Livonijas ordenis nonāca uz izzušanas robežas. Lai iegūtu līdzekļus pēdējām cīņām, ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers nodeva lielas zemes platības, pretī, protams, saņemot gan naudu, gan statusu. Brīvkungs Heinrihs fon Dona saņēma Ādažus, Ropažus, Jūdažus, Allažus un Garkalni kopā ar 100 zemnieku sētām. Tiesa, pirms tam Gothards Ketlers bija izdevīgi ieķīlājis Ādažus Fromholdam Tīzenhauzenam. Tomēr ne poļu, ne zviedru varas iestādes neatzina šo īpašumu nodošanu kā likumīgu. Secīgi Ādažu pils mainīja īpašniekus līdz ar valdošo varu, un 1710. gadā pils nonāca Rīgas pilsētas varā. Taču 1722. gadā pēc Pētera Pirmā pavēles īpašums jau atkal tika nodots citiem īpašniekiem – fon Dona radiniekiem Goloviniem.

Pils noriets

Zviedru valdīšanas laikā (1624.–1625. g.) dokumenti par Ādažu pili atklāj norādes par tās postījumiem un stāvokli. Rakstveži apraksta Ādažu pili kā skaistu cietoksni, taču tas vairākkārt ticis nodedzināts karu laikā. Tā paša laika dokumentos piefiksēts, ka pilī palikuši tikai trīs veci velvēti kambari dzīvošanai un daži pagrabi, kas varētu tikt izmantoti nepieciešamības gadījumā. Laikā, kad Vidzeme ietilpa Zviedrijas sastāvā (1629.–1721. g.), zviedru armija 1706. gadā pils pārpalikumus uzspridzināja un akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa stiprināšanai, kā arī blakus esošās Bukultu muižas celtniecībai.

Līdzās esošās senās, 13. gadsimta beigās celtās Bukultu dzirnavas turpināja darboties līdz 1894. gadam, bet drupas nopostīja tikai padomju laikā. Pašas pils atliekas, kas atradās līdzās dzirnavām, uzspridzināja krievu karaspēks 1968. gadā. Pils vieta vēl 20. gadsimta vidū bija lokalizējama pēc dzirnavu ēkas un vecajiem ceļiem.

Interesants fakts, ka tieši Neiermīles dzirnavas kalpoja par iedvesmu vienam no Ādažu novada ģerboņa variantiem. Ģerbonī parādījās dzirnavu rata emblēma, kas atrodama 19. gadsimta pētījumā par viduslaiku Ādažu pili. Tādējādi dzirnavu rats arī simbolizējis Ādažus novadu kā spēcīgu centru un jau senu šīs teritorijas vienotību.

Noslēdzot un turpinot…

Jēdziens “pilsnovads” 16. gadsimta otrajā pusē un 17. gadsimtā tika lietots arvien retāk, un drīz teritorijas apzīmēšanai lietoja nosaukumu “draudzes novads”. Tā nu Ādažu  draudzes novadu var uzskatīt par nākamo administratīvi teritoriālo vienību Ādažu vēsturē.

1783.gadā J. K. Broces veidotajā Ādažu draudzes novada kartē pieminētas divpadsmit muižas.

Raksta tapšanā izmantoti dažādi avoti, tostarp “Nacionālā enciklopēdija” un E. Pētersones grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”.