Menu
 

Vecās zivju fabrikas stāsti (noslēgums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilva Erkmane, Saulkrastu Kultūras centra krājumu glabātāja, “Saulkrastu Novada Ziņas”
2022.gada aprīlis. Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava, vēlāk Skultes zivju fabrika, darbības noslēgumā (Padomju?) Latvijas-Šveices kopuzņēmuma “Latkompexim” Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīca “Silar  International”. (Ēkas nojaukšana uzsākta 2022. gada oktobrī.) Foto – Pēteris Gertners 2022.gada aprīlis. Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava, vēlāk Skultes zivju fabrika, darbības noslēgumā (Padomju?) Latvijas-Šveices kopuzņēmuma “Latkompexim” Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīca “Silar International”. (Ēkas nojaukšana uzsākta 2022. gada oktobrī.) Foto – Pēteris Gertners

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma notikumi ap kādreizējo Zvejniekciema zivju kopžāvētavu risinās trauksmaini. Notiek Latvijas Republikas pirmskara privātīpašumu atgūšana. Skultes zvejnieku sabiedrības veco biedru un viņu mantinieku cīņa par tiesībām uz Zvejniekciema zivju kopžāvētavas atgūšanu ir garš stāsts, un ne tikai garais padomju okupācijas periods, bet arī laiku maiņa, pāreja no kolektīvā uz privātīpašumu dara šo stāstu īpaši sarežģītu.

Šis ir četru rakstu sēriju noslēdzošais raksts, un “aiz kadra” pagaidām paliks vairākus gadu desmitus garš laika posms starp Otrā pasaules kara beigām un 20. gadsimta 90. gadu pašu sākumu, ko ap 1947. gadu iezīmē Latvijas PSR Zvejniecības ministrijas veiktās būtiskās izmaiņas – atdalīt zvejošanu no zivju pārstrādes, kas tiek nodota Zivju pārstrādes pārvaldei. Šajā gadā zvejnieki tiek piespiesti Skultes zvejnieku sabiedrību pārveidot par Skultes zvejnieku arteli. Vēlāk artelis pārtop par kolhozu “Zvejnieks”, kas būtu atsevišķa apjomīga pētījuma vērts.

Raksta pirmās daļas lasiet šeit, šeit un šeit.

Cīņa par reiz zaudēto īpašumu

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 21. augusta konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu de facto” pakāpeniski tiek pieņemti vairāki likumi, kas regulē bijušo īpašnieku un to mantinieku tiesības atgūt pirms Otrā pasaules kara tiem piederējušos īpašumus.

Vecie zvejnieki un to mantinieki sarosās, un Skultes zvejnieku sabiedrības atjaunošanas iniciatīvas grupas vārdā 1994. gada 9. maijā Rīgas rajona denacionalizācijas un reabilitācijas komisijai tiek iesniegts iesniegums “Par Skultes zvejnieku paju sabiedrības (dib. 1938. g.), kura reģistrēta 1938. gada 3. VIII Rīgas apgabala tiesā, lēmums lietā 438, denacionalizāciju”, kurā tiek lūgts atdot bijušajam īpašniekam – Skultes zvejnieku paju sabiedrībai – 1940. gadā atsavinātos (nacionalizētos) zivju pārstrādes uzņēmumus Zvejniekciemā (“Ikriņi” – mums jau labi pazīstamā vecā zivju kopžāvētava Ainažu ielā 113) un Pabažos.

Sabiedrības atjaunošanas iniciatīvas grupas ar iesniegumu, kurā izsaka savu nodomu atgūt kādreizējo īpašumu, vēršas arī Saulkrastu pilsētas valdē. No Saulkrastu pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja viņi saņem atbildi, ka līdz šim laikam nav pieņemts likums par sabiedrisko organizāciju īpašumu atgūšanas kārtību, ar ieteikumu atjaunot Skultes zvejnieku sabiedrību un savas īpašuma tiesības atgūt tiesas ceļā.

1994.gada 6.jūnijā Skultes zvejnieku sabiedrības atjaunošanas grupa saņem vecās zivju kopžāvētavas pašreizējo iemītnieku vēstuli, kur savdabīgā izpratnē un noformējumā izklāstīti pēdējā padomju Latvijas gada notikumi: “1990. gada 1. jūnijā Latvijas Šveices kopuzņēmums “Latkompexim”, kura tiesību un pienākumu pārņēmēja ir firma SIA “Silar International”, iznomāja no Latvijas zivjrūpniecības ražošanas apvienības “Latribprom” Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīcu un tā paša gada decembrī ar Latvijas Republikas Ministru kabineta atļauju šo rūpnīcu izpirka, iegūstot to savā īpašumā.

Šobrīd minētā rūpnīca atrodas SIA “Silar International” īpašumā, bet nevis pārvaldījumā, kā Jūs to norādāt savā vēstulē Rīgas rajona valdes Denacionalizācijas un reabilitācijas komisijai. Saskaņā ar Latvijas Republikas spēkā esošajiem likumdošanas aktiem firma SIA “Silar International” ir labticīga Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīcas ieguvēja un īpašnieks, un tās īpašums nevar tikt atsavināts. Ceru, ka iepriekš izklāstītais norāda uz SIA “Silar International” tiesību neapstrīdamību un ienes skaidrību minētajā jautājumā.”

SIA “Silar International” sūtītās vēstules izskats ir svešāds – visu burtu garumzīmju un mīkstinājuma zīmju vietā ir apostrofi. Bet ne tikai šā iemesla dēļ. Kopijā redzams, ka kāds (visticamāk, vēstules saņēmēji) virs vārdiem “Latvijas-Šveices kopuzņēmums” ar roku pierakstījis “Padomju?”. Tiešām, runa taču ir par 1990. gadu.

Bet zvejnieki nedomā padoties. 1994. gada 24. septembrī, piedaloties septiņpadsmit dalībniekiem, notiek kooperatīvās sabiedrības dibināšanas sapulce, kas vienbalsīgi nolemj atjaunot Skultes zvejnieku sabiedrību. 1995. gada 4. septembra pieteikumā Rīgas rajona Siguldas tiesai sabiedrība lūdz tiesu “konstatēt tiesību pārmantošanas faktu un atzīt, ka 1995. gada 28. martā reģistrētā kooperatīvā sabiedrība “Skultes Zvejnieku sabiedrība” ir 1938. gada 31. augustā Rīgas apgabaltiesā reģistrētās “Skultes Zvejnieku sabiedrības” tiesību un pienākumu pārmantotāja”.

Fragments no firmas SIA “Silar International” prezidenta vēstules Skultes zvejnieku sabiedrības atjaunošanas grupas priekšsēdim. Kopija. Foto – no Saulkrastu Kultūras centra krājuma

Vēstules. Klusēšana. Un daiļākie citāti no atbildēm

Ar Saulkrastu Kultūras centra krājumā nodotajām dokumentu kopijām varētu noklāt vai vesela kūpināšanas namiņa sienas. Tiesas sēdi un tai sekojošo lēmumu gaidīdami, atjaunotās Skultes zvejnieku sabiedrības biedri velti laiku netērē un mēģina noskaidrot, kā atjaunotās Latvijas Republikas likumdevējiem veicas ar likumdošanu.

Tā paša gada jūlija vidū valdes priekšsēdētājs saņem Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja atbildi, kurā cita starpā minēts: “Zvejnieku sabiedrības biedru vēlēšanās aktīvi darboties, kā arī vēstulē paustās rūpes par Saulkrastu pilsētas iedzīvotāju nodarbinātību ir saprotamas un atbalstāmas.” Vēstuli Saeimas priekšsēdētājs esot iesniedzis Saeimas frakcijām, Juridiskajai komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kā arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai.

Pēc dažiem mēnešiem Saeimas priekšsēdētājs ir nomainījies, un Skultes zvejnieku sabiedrība nākamā, 1996. gada februārī vēršas Saeimā. Tiek saņemta atbilde, ka vēstule nodota Juridiskās komisijas priekšsēdētājam. Gaidīšana turpinās. Gada nogalē Saeimas priekšsēdētājs ir nomainījies atkal, tādēļ Skultes zvejnieki vēršas ar savu iesniegumu vēlreiz: “Skultes zvejnieku sabiedrība griežas pie Jums ar lūgumu palīdzēt saņemt no Saeimas Juridiskās komisijas skaidrojumu Latvijas Republikas likumdošanā par zemes reformas likumiem, personām – bijušām īpašniecēm (līdz 1940. g.), ja likumā noteiktajā kārtībā tiesa konstatē tiesību pārmantošanas faktu, kā arī skaidrojumu par pārmantošanas fakta un juridiskās personas tiesībām un saistībām. Par minētā likuma skaidrojumu 1994./1995. g. griezāmies pie Saeimas zemes komisijas priekšsēdētājas [..] k-dzes un Valsts prezidenta, kā arī [..] k-dzes.”

Kundzes joprojām klusē, bet Valsts prezidenta atbilde uz 28. jūnija iesniegumu gan tiek saņemta zibenīgi – jau vasarā: “Mēs izprotam Jūsu rūpes par Skultes zvejnieku sabiedrības darbošanās iespējām nākotnē,” jaundibinātās Skultes zvejnieku sabiedrības valdes priekšsēdētājam 1995. gada 30. jūnijā atbild Valsts prezidenta kanceleja. “Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka likumdevēji izvērtē iespēju likumā noteikt kārtību, kādā juridiskas personas varētu atjaunot īpašuma tiesības.”

Tā paša gada jūlija vidū valdes priekšsēdētājs saņem Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja, kas ir jau ceturtais uzrunātais pēc kārtas, atbildi, kurā cita starpā minēts: “Zvejnieku sabiedrības biedru vēlēšanās aktīvi darboties, kā arī vēstulē paustās rūpes par Saulkrastu pilsētas iedzīvotāju nodarbinātību ir saprotamas un atbalstāmas.” Vēstuli Saeimas priekšsēdētājs esot iesniedzis Saeimas frakcijām, Juridiskajai komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kā arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Gaidām…

Rīgas rajona Siguldas tiesas lēmums ir noraidošs – atzīšana par Skultes zvejnieku sabiedrības tiesību un pienākumu pārmantotāju tiek atteikta.

Raksta autore Ilva Erkmane vecās zivju fabrikas durvīs Muzeju nakts noslēgumā 2022. gada 14. maijā. Foto – Dārta Vijgrieze

Vienā laivā

Jau “Saulkrastu Novada Ziņu” augusta numurā pieminēts, ka pirms kara zvejnieku uzbūvētā Zvejniekciema zivju kopžāvētava zemesgabalā Ainažu ielā (zemesgabalā “Ikriņi”) bija tikai daļa no padomju laikā dibinātās Skultes zivju fabrikas – starp piekrastes zivju pārstrādes cehiem bija vēl viens Skultes zvejnieku sabiedrības īpašums Pabažos, kurš minēts 1994. gada 7. maija denacionalizācijas iesniegumā.

Strādniekiem bija nepieciešami dzīvokļi, tika uzbūvētas daudzdzīvokļu mājas, bērnudārzs. Kādā brīdī daudzdzīvokļu ēku iedzīvotāji aptver, ka kopā ar zivju pārstrādes cehiem var tikt privatizēti arī viņu mājokļi un tos par dārgu naudu nāksies izpirkt.

Nākotnes neskaidrību satraukti, arī Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīcas pensionāri iesaistās papīru kaujās ar ierēdņiem. Gan par nejēdzībām ar padomju laikā uzbūvēto “dzīvojamo fondu”, kā tolaik bija ierasts saukt mājokļus, gan par Skultes zvejnieku sabiedrības īpašnieku īpašuma tiesību atjaunošanu tiek rakstītas vēstules Ministru kabinetam, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai un Valsts kontroles priekšniekam. Ģenerālprokuratūras 1998. gada 18. marta atbildē norādīts, ka jautājums par Zvejniekciema zivju pārstrādes rūpnīcas dzīvojamā fonda piederību ir atrisināts 1996. gadā, bet Skultes zvejnieku sabiedrībai par īpašuma tiesību atjaunošanu jāvēršas tiesā, “vienlaicīgi pierādot, ka tā ir 1938. gada 31. augustā Rīgas apgabaltiesā reģistrētās “Skultes zvejnieku sabiedrības” tiesību un pienākumu pārmantotāja”.

Tātad Latvijas-Šveices kopuzņēmuma “Latkompexim” plāns tika novērsts – jau 1991. gada 2. maijā Rīgas rajona Tautas deputātu padomei rakstītais iesniegums ar lūgumu “griezties pie Latvijas zivju rūpniecības ražošanas apvienības ģenerāldirektora [..] ar priekšlikumu atļaut izpirkt Zvejniekciema pārstrādes rūpnīcai dzīvojamo fondu” nav īstenojies. Īpašumu cīņu batālijas 90. gadu vidū spilgti atspoguļotas “Saulkrastu Avīzes” lappusēs, kur tiek publicēti raksti “Būs vai nebūs “Silars” Zvejniekciemā”, “Zvejniekciemiešiem ir tiesības uz 50 gados uzbūvēto”. Dzīvojamā fonda skandalozo situāciju Saulkrastu dome novērsusi, bet “Ikriņi” joprojām paliek 1990. gada nomnieka rīcībā.

Dokumentu kaudzi noslēdz maza lapiņa – pavēste ar aicinājumu uz tiesas sēdi 1998. gada 20. oktobrī. Acīmredzot arī šis pieteikums ir bijis bez prasību apmierinoša sprieduma. Skultes zvejnieku sabiedrības darbība pamazām apsīkst, lai gan tās likvidācija pabeigta tikai 2022. gada martā. Tieši šogad, kad ieskatījāmies zvejnieku būvētā industriālā mantojuma vēsturē, nu jau atvadāmies no tā.

Latvijas Valsts vēstures arhīva 1992. gada 20. marta izziņa par nekustamo īpašumu “Ikriņi” un tā īpašniekiem 1939. gadā. Kopija. Foto – no Saulkrastu Kultūras centra krājuma

Kā būtu bijis, ja…

Vecās zivju fabrikas stāstus esmu ļāvusi stāstīt fotogrāfijām, filmu fragmentiem, dokumentiem un laikabiedru atmiņām, bet šomēnes, kad, braucot pa Ainažu ielu, redzu, kā bijušo “Ikriņu” zemesgabalā rosās smagā tehnika un kā ēka pamazām pārvēršas kādreiz rūpīgi iemūrēto ķieģeļu, jūras zivju un dūmu smaržas piesātināto jumta konstrukciju grēdās, manas domas sniedzas tālāk par cerību, ka varbūt tiks atrasta 1939. gada 7. oktobrī ēkas atklāšanas brīdī zemkopības ministra iemūrētā metāla kapsula.

Gribot negribot iztēlojos – kā būtu bijis, ja atjaunotās “Skultes zvejnieku sabiedrības” biedri būtu atguvuši savulaik pašu un savu priekšteču būvēto īpašumu. Kā viņi būtu saimniekojuši? Salīdzinot sabiedrības 1939. gada pārskata datus, kur ražošanas budžets sasniedz 183 100 latu, un pirmā gada bilanci pēc atjaunošanas, kas nedaudz pārsniedz 6000 latu, rodas pārdomas – vai būtu noturējušies skarbajos pagājušā gadsimta “deviņdesmitajos” (skan tik attāli, bet tas taču bija, šķiet, nupat, nupat)?

Un pat ja nebūtu? Vai tika atjaunots taisnīgums? Latvijas valsts svētku un jaunievēlētās Saeimas pirmajā darba mēnesī rodas pārdomas – vai atjaunotās Latvijas Republikas likumdevēji tajos tuvajos un tālajos “deviņdesmitajos” likumus bija pieņēmuši bijušo īpašnieku vislabākajās interesēs?

Manī ierunājas arī tā iekšējā balss, kas cenšas izsvērt lietas, par kurām, pirmajā brīdī domājot, man nebūtu nekādas daļas. Neesmu ne šā īpašuma būvniecības ieceres arhitekte, ne īpašniece, ne būvvaldes darbiniece. Esmu pateicīga vēsturiskās ēkas īpašniekam par to, ka tik daudziem novadniekiem un viesiem izdevās tur pabūt un piedzīvot tās stāstus, cienu viņa plānus un viedokli, arī arhitekta vīziju un interesi par ēkas vēsturi, bez kuras šie stāsti, visticamāk, nebūtu tapuši.

Tomēr vides – piekrastes un ielas ainavas – arhitektūras mijiedarbība ar ikvienu cilvēku ir kas vairāk par grāmatu, ko, vēloties lasīt, varu paņemt no plaukta un pēc tam nolikt atpakaļ. Vairāk par mūziku, kuru varu ielaist vai neielaist savā dzīves telpā, nospiežot atskaņotāja pogu. Līdztekus darbam Saulkrastu novada kultūras centrā studēju arhitektūras maģistra profesionālajā studiju programmā un praksi apgūstu pie arhitekta un restaurācijas vecmeistara Pētera Blūma. Viņam tad arī uzrakstu un padalos ar savu subjektīvo zaudējuma sajūtu.

“Nu jā. Zinu šīs sāpīgās sajūtas, kuru nav bijis mazums,” atbild arhitekts. “Bet tās nevajag laist dziļi iekšā un uz ilgu laiku, jo tas lēnām sagrauž iekšējās pretestības spējas. Ja nav izdevies panākt cerēto un notiek tas, kas notiek, tad viss – metam šo ārā no sevis un domājam, kā darīt būtu bijis mērķtiecīgāk. Ir lietas, kas ir stiprākas par mums. Ir daļa lietu, vietu, kurām nevajadzēja izzust, bet tās izzuda.

Skumjas par šīm zudušajām lietām ir tikai tiem, kas zina par to esamību. Imanta Lancmaņa pieredzē ir tūkstošiem zudušu lietu un vietu stāstu, bet viņš to spēj uztvert, aptvert un nest, optimāli izmantojot racionālo savas esības daļu. Jo, to visu laižot caur emocionālo pasauli, jūtas paliks zaudētājos. Jā, Jums tas bija ne tikai izglītojošs, bet cilvēciskas cieņas un cilvēku vietjūtu dzīvinošs pasākums. Rīdzinieku sajūtu kopums, ko tagad sauc par koka Rīgu, tapa no šādiem brīžiem, mirkļiem, apzinātām darbībām (kā tik mani nav saukājuši dažādās vecu koka māju situācijās!).

Jūs daudz izdarījāt šīs kūpinātavas skaistas piemiņas sajūtu radīšanas labad un dalījāties ar daudziem. Mēģiniet atrast kādus domubiedrus, lai pārrunātu, kā vajadzēja visam notikt, lai process būtu citāds. Citāds, bet tai pašā laikā – dzīvotspējīgs, racionāls, vitāls.”

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.