Zaļā vārna un citas retas sugas Pierīgā. Dabas aizsardzības speciālistu viedoklis ^{Apriņķis.lv}

Šoreiz “Rīgas Apriņķa Avīzei” savu situācijas redzējumu un viedokli pauda divi dabas aizsardzības speciālisti – dabas aizsardzības plāna izstrādātāja Kristīne Vilciņa un ornitologs Edmunds Račinskis. Viņu mērķis un uzdevums ir reto sugu un biotopu aizsardzība, bet lielu daļu enerģijas un laika nākoties tērēt, lai meklētu kompromisus ar neapmierinātajiem zemes īpašniekiem, kuri savus īpašumus ieguvuši lielākoties nepārdomātas un netālredzīgas privatizācijas un kompensēšanas rezultātā.

Dabas aizsardzības plāns risina arī zemes īpašnieku problēmas

Kristīne Vilciņa Garkalnes dabas aizsardzības plānā, kas pabeigts un iesniegts jau pirms kāda laika, esot pārstāvējusi konsultāciju biroju, kurš izpildīja Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījumu. Runājot par dabas aizsardzības plāniem kopumā, K. Vilciņa skaidroja, ka tāds plāns ir dokuments, ar kura palīdzību tiek risinātas gan sugu un biotopu aizsardzības problēmas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan arī tiek saskaņotas dažādas, tostarp zemes īpašnieku, teritorijas attīstības un dabas aizsardzības, intereses.

Attiecībā uz dabas liegumu “Garkalnes meži” dabas aizsardzības speciāliste atklāja, ka tieši šajā vietā jau pirms plāna uzsākšanas bijušas zināmas vairākas problēmas, kas saistītas ar galvaspilsētas Rīgas tuvumu un apbūves teritoriju tuvumu, tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde pieņēmusi lēmumu šai teritorijai izstrādāt dabas aizsardzības plānu. Tā, protams, nav vienīgā tāda teritorija Latvijā, bet pirmām kārtām tiek izvēlētas vietas, kur dabas aizsardzības plāns ir akūti nepieciešams. Visām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām tie vēl neesot izstrādāti. Katrā dabas aizsardzības plānā vispirms tiek izvērtēta aktuālā situācija, un tas tiek darīts, iesaistot arī sabiedrību.

Labs piemērs esot tieši Garkalnes novads, kur dabas liegumā iekļauto zemju īpašnieki, kad tika uzsākta dabas aizsardzības plāna izstrāde, savu interešu aizsardzībai izveidoja biedrību “Garkalnes meži”, kas ļoti aktīvi līdzdarbojās. Šajā laikā notikušas daudzas sanāksmes – gan klātienē, gan attālināti. Zemes īpašnieku pārstāvis tiek iekļauts dabas aizsardzības plāna uzraudzības grupā, un konkrētajā gadījumā tas bijis biedrības “Garkalnes meži” valdes loceklis Aigars Orskis. Kristīne Vilciņa uzskata, ka Garkalnes gadījumā sabiedrības iesaiste bijusi ļoti liela.

1. Vilciņa uzsver, ka dabas aizsardzības plānam pirmām kārtām ir tikai ieteikuma raksturs, tas nekādā gadījumā nav likums. Runājot par bijušās padomju armijas bāzes teritoriju Garkalnē, kur šobrīd ir visasākā konfliktsituācija, jāatceras, ka to, kas konkrētajā teritorijā ir atļauts vai aizliegts, nosaka individuālie īpašumu izmantošanas noteikumi, kurus apstiprinājis Ministru kabinets. Dabas aizsardzības plāns pats par sevi nevar mainīt teritorijas likumisko izmantošanu, tas ir tikai ieteikuma dokuments tālākai rīcībai. Bijušās armijas bāzes teritorijā paredzēts izstrādāt kompleksu plānojumu, bet dabas aizsardzības plānā ir tikai šī plānojuma uzmetums. Tas nozīmē, ka šajā plānojumā atzīmētas vietas, kur īpašnieki bijušo būvju vietās varētu celt savas jaunās ēkas, uzstādīt žogus u.tml.

Voronkovu ģimenei piederošā nekustamā īpašuma “Medņi” plānojuma uzmetumā ir paredzēts piebraucamais ceļš un atzīmētas vietas divām mājām ar 600 m² lielu apbūves laukumu katrai, zemes iedalīšana katrai mājai gan nav atļauta. Tā kā zemesgabala īpašnieki deklarējuši, ka viņi tur gribētu dzīvot, šādā variantā viņu vēlme varētu tikt piepildīta – Voronkovi varētu sev uzcelt divas mājas, dzīvot tajās, vienlaikus nodrošinot piemērotus dzīves apstākļus zaļajām vārnām.

Vēsturiski kādreiz ap bijušo armijas bāzi bijusi atklāta josla, kas piesaistījusi tieši zaļās vārnas. Šiem putniem nepieciešamas atklātas teritorijas ar ne pārāk garu zālāju, piemēram, pelēkās kāpas, kur zaļās vārnas visvieglāk var atrast sev barību – tas šiem putniem ir svarīgi, jo tiem ļoti īsā laikā jāizbaro mazuļi. Un Garkalnes novadā ir tikai divas šiem putniem piemērotas teritorijas. Lai tās arī turpmāk būtu piemērotas zaļajām vārnām, būtu nepieciešams veidot dažus izcirtumus, tiek domāts arī par kontrolētu koku dedzināšanu. Zaļās vārnas ligzdo arī Ādažu novadā – Nacionālo bruņoto spēku bāzes teritorijā. Tur jau ļoti aktīvi tiek veikti pasākumi, kas uzlabo šo putnu dzīves vidi. Ādažos gan ir cita problēma – zaļajām vārnām tomēr traucē militārās mācības, kas pēdējā laikā kļuvušas ievērojami intensīvākas.

Dabas aizsardzības speciāliste arī skaidro, ka vietās, kur mitinās zaļās vārnas, jebkurai saimnieciskajai darbībai jābūt ekstensīvai. Protams, katra būvniecība, uz vietas dzīvojoši cilvēki, braucošas mašīnas, skaļāk atskaņota mūzika, arī kaķi un suņi putniem ir diezgan pamatīgs traucēklis, tomēr kaut kāds kompromiss tiek meklēts, lai konkrētās vietās cilvēki tomēr varētu dzīvot, ikdienā uzturoties un saimniekojot savās mājās un pagalmā, bet visa pārējā teritorija paliktu ar dabas aizsardzības vērtību, tikai tur būt jāatjauno vai jāveido un jāuztur arī atklātās vietas, kur putniem meklēt barību. Vilciņa nenoliedz, ka ideāls variants būtu tad, ja šajos mežos tikai un vienīgi tiktu uzturētas atklātās teritorijas, tomēr tagad tiek pieļauts, ka cilvēki savos īpašumos varētu arī kaut ko darīt, lai viņiem būtu interese tos uzturēt.

Dabas aizsardzības speciāliste: Zemes reformas laikā pieļautas rupjas kļūdas

Tas, ka dabas lieguma statuss Garkalnes mežiem varētu tikt noņemts, esot ļoti mazticams. Dabas liegums “Garkalnes meži” izveidots 2004. gadā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Lai tāda lieguma tur vairs nebūtu, jābūt ļoti nopietniem argumentiem. Kristīne Vilciņa atgādina, ka zaļā vārna nav vienīgā retā putnu suga, kas mitinās vai ligzdo Garkalnē, tā ir tikai pati unikālākā, jo šo putnu nav vairs nekur citur Latvijā. Vilciņa skaidro, ka dabas liegumiem nav nekādu termiņu – Ministru kabinets tos nosaka uz nenoteiktu laiku, tie darbojas, kamēr vien tajos ir šīs dabas vērtības, par kuru saglabāšanu Latvijai jāsniedz atskaites arī Eiropas Savienībai.

Runājot par to, kā Voronkovu ģimenei viscaur apbūvējams zemesgabals kompensēts ar it kā līdzvērtīgu zemi, kas drīz pēc tam iekļauta dabas lieguma teritorijā, dabas aizsardzības speciāliste atzina, ka, viņasprāt, pēdējās zemes reformas laikā pieļautas rupjas kļūdas. Bijušās padomju armijas bāzes teritorija vispirms nonākusi valsts īpašumā, bet tā to nodevusi Garkalnes pagastam, savukārt privatizācijas procesā ļoti daudz kas izdarīts tā, kā nevajadzēja. Daudz pareizāk un tālredzīgāk būtu bijis, ja zeme, kurā jau drīz pēc tam tika izveidots dabas liegums, netiktu dažādos veidos (privatizējot, kompensējot vai vienkārši uzdāvinot) sadalīta starp privātīpašniekiem.

Dabas aizsardzības speciālisti esot interesējušies gan Garkalnes novada pašvaldībā, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, vai vismaz tagad šo zemi no tās īpašniekiem nevarētu atpirkt. Oficiālās atbildēs esot paziņots, ka ir izdots speciāls likums par kompensācijām gadījumos, kad aizsargājamās teritorijās tiek ierobežota saimnieciskā darbība, tāpēc zemes atpirkšana vai maiņa pret citu zemesgabalu nav paredzēta. Atpirkšana būtu iespējama tikai dabas rezervāta zonā, bet tas esot cits gadījums.

K.Vilciņa atklāj, ka minētajā dabas aizsardzības plānā pasākumi paredzēti ne tikai bijušajā armijas bāzē, bet arī blakus – VAS “Latvijas valsts meži” un SIA “Rīgas meži” teritorijā. Arī tur tiks mēģināts vietās, kur biotopi nav tik vērtīgi, veidot atklātās teritorijas, jo prioritārā vērtība tomēr esot zaļā vārna. Tiesa, atklāts paliek jautājums, vai zaļās vārnas turp lidos un vai tām tur patiks. To nevar zināt, tas būšot vairāk tāds kā eksperiments. Tajā pašā laikā gaišās priežu audzes ar virsājiem un pelēkās kāpas ir ļoti noderīgas arī daudzām bezmugurkaulnieku sugām, līdz ar to šī vide būtu piemērota arī citām putnu sugām, ne tikai zaļajām vārnām.

Tā kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” Voronkovu ģimene pieminēja arī dabas takas, ko Dabas aizsardzības pārvalde it kā gribot izveidot viņu īpašumā, jautāta, vai tas ir tiesa, Kristīne Vilciņa informēja, ka kaut kas ticis pārprasts – nekādas dabas takas šajā vietā veidot nav plānots. Runa esot par pavisam ko citu. Lai liegtu iespēju dabas lieguma teritorijā iebraukt ar mehanizētiem transportlīdzekļiem, domāts par attiecīgu ceļa zīmju izvietošanu, arī par nožogojumiem. Transporta kustību vajagot ierobežot kaut vai tāpēc, lai mežā netiku ievesti un izgāzti atkritumi, kā tas reizumis notiek, un no turienes nevestu ārā kritalas, kas ir laba vide putnu barībā nepieciešamajiem kāpuriem un tārpiem. Pašu zemes īpašnieku pārvietošanās netiktu ierobežota.

Paši Voronkovi paziņojuši, ka nekādus apsaimniekošanas pasākumus zaļo vārnu dzīves vides uzlabošanai viņi neveiks, tātad praktiski atteikušies no sadarbības un kompromisiem. Katrā ziņā uz Voronkovu zemes nekādas būves nav paredzētas, runa ir tikai par autostāvvietu Baraviku ielas galā Jāņu ciemā un diviem informācijas stendiem cilvēkiem, kas gribētu doties kādā pārgājienā, piemēram, aiziet līdz Krievupei. Tas gan pagaidām esot tikai idejas līmenī.

Zemes īpašniekiem jāsamierinās ar kompensācijām

Dabas aizsardzības speciāliste vēlējās arī paskaidrot, ka ir būtiska atšķirība starp dabas liegumu un mikroliegumu. Dabas liegums ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, bet mikroliegumam ir speciāli noteikumi – tas ir kā operatīva dabas aizsardzība, ja, piemēram, kādā vietā, kas atrodas tālu no aizsargājamas teritorijas, tiek atklāta retu putnu ligzda vai kāda reta auga atradne. Kaut vai tas pats mazais ērglis, kuram vajadzīga mozaīkveida ainava, kurā ir mežs, bet blakus – lauksaimniecības zemes.

Mazais ērglis ligzdu taisa netālu no mežmalas. Daudzos mikroliegumus šim putnam tagad cenšas veidot pēc iespējas mazākus, iekļaujot tikai tik daudz teritorijas, lai aizsargāta būtu putna ligzda. Teritorija, kas atrodas mikroliegumam apkārt, ir tāda kā buferzona, kur ierobežojumiem ir sezonāls rakstus. Tur kokus nedrīkst cirst tikai putnu ligzdošanas laikā, bet ziemā to var darīt droši. Mikroliegumos zemes īpašnieku intereses cenšas skart pēc iespējas mazāk.

Runājot par kompensāciju sistēmu, Kristīne Vilciņa uzsver, ka šobrīd kompensācijas lielums ir atkarīgs no ierobežojumu apjoma – vai saimnieciskā darbība mežā aizliegta pilnībā, vai arī nav atļauta tikai kailcirte. Kompensācijai jāpiesakās katru gadu, un katru gadu tā arī tiek izmaksāta. Protams, šī kompensācija nesedz visu mežaudzes vērtību, tā aptuveni sarēķināta kā par, piemēram, 100 gadus augušu mežu, tikai tiek sadalīta pa gadiem. Protams, zemes īpašnieki, kā jau visi cilvēki, vienmēr vēlas saņemt vairāk… Kompensācijas apmēru rēķina pēc mežaudzes vecuma, bet principā tā visā valstī ir vienāda – gan Krievijas pierobežā, gan Pierīgā. Varbūt Garkalnē, kur zemes īpašnieks vēlas kaut ko būvēt, viņam šī kompensācija liekas tik niecīga, ka nav pat vērts pieteikties, bet kaut kur attālākā vietā cilvēki, kuriem pieder mežs dabas liegumā vai mikroliegumā, piesakās un jūtas laimīgi.  

Sarunas noslēgumā Kristīne Vilciņa rezumē, ka dabas aizsardzības plāni tiek veidoti, lai strādātu un risinātu problēmas. Tiesa, esot ļoti grūti atrisināt visu, kas zemes reformas laikā neapdomīgi sadarīts nepareizi. Toreiz visi procesi notikuši ļoti ātri. Latvija gribēja iestāties Eiropas Savienībā, tādēļ vajadzēja izveidot šīs dabas liegumu teritorijas.

Viņa atzīst, ka toreiz tika pieļauti diezgan lieli kompromisi. Kaut vai tas pats Jāņu ciems, kas tagad ir apbūvēts, – arī šī teritorija bija svarīga zaļajām vārnām un to vajadzēja iekļaut dabas liegumā “Garkalnes meži”. Tas netika izdarīts tikai tādēļ, ka cilvēki jau bija sākuši būvēties. Tika rasts kompromiss. Toties šobrīd tas ir jau nākamais strīdu objekts – kāpēc tajā ceļa pusē var būvēt, bet šajā pusē ne? Protams, dabā nav striktu robežu, bet juridiskai robeža kaut kur ir jābūt.

Ornitologs: Plāna izstrādē bija ļoti daudz kompromisu

Edmunds Račinskis, protams, nav vienīgais ornitologs, bet sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” viņš atklāj, ka pēta tieši zaļās vārnas, turklāt šī nodarbe ir viņa vaļasprieks. Zaļās vārnas Latvijā viņš pēta jau vairāk nekā 20 gadu. Kas attiecas uz Garkalnes apkārtni, nekustamajiem īpašumiem un to īpašniekiem, Račinskis kā sertificēts eksperts esot piedalījies dabas lieguma “Garkalnes meži” dabas aizsardzības plāna izstrādes uzraudzības procesā. Plāns esot tapis 2020. gadā, un lielu daļu no tā satura apspriešanas aizņēmušas tieši privāto zemju īpašnieku intereses, viedokļi un vajadzības.

Ornitologs uzsver, ka dabas aizsardzības plānā, veidojot dabas lieguma zonējumu un nosakot apsaimniekošanas režīmus, zemes īpašnieku vajadzības ļoti lielā mērā ņemtas vērā. Jaunais plāns gan vēl neesot apstiprināts, bet tas ir virzībā uz to, ka īpašnieku intereses tiek ņemtas vērā. E. Račinskis kā zaļo vārnu pētnieks un sertificēts eksperts esot bijis ļoti pretimnākošs cilvēkiem, sniedzot savu atzinumu, uz kura pamata Dabas aizsardzības pārvalde, kas šo dabas aizsardzības plānu izstrādāja, daudz lielākā mērā varēja mīkstināt vispārējos dabas lieguma izmantošanas noteikumus.

Ornitologs gan neko nezinot par Voronkovu ģimenes problēmām ar nekustamo īpašumu, vismaz līdz šim viņš neko neesot dzirdējis, tāpēc šo situāciju komentēt nevar. Viņš saprotot, ka katram cilvēkam un katram zemesgabalam ir savs stāsts un sava vēsture. Jau dabas aizsardzības plāna izstrādes procesā ne reizi vien ticis cilāts jautājums par to, ka nelielu zemesgabalu īpašnieki, kuru nekustamais īpašums aizņem niecīgu daļu no vairāk nekā 2000 hektāru plašās dabas lieguma teritorijas, gribēdami to izmantot apbūvei, prasījuši, kāpēc to nedrīkst, jo viņu īpašumā zaļā vārna neligzdo.

Šis jautājums gan esot  jāskata nedaudz citādi – Latvijā nav daudz šo putnu, un, pat ja būtu, tie nedzīvotu tik tuvu cits citam, lai ligzdotu katrā no blakus esošajiem zemesgabaliem. Runa esot par kopējo ainu, par to, ka zaļo vārnu populācija kļuvusi ārkārtīgi maza – jau lieguma dibināšanas laikā bijuši vairs tikai 15–20 pāri. Dabas liegums “Garkalnes meži” izveidots šīs sugas ligzdošanas vietas aizsardzībai. Tikai pēc tam daži zaļo vārnu pāri, izmantojot putnu būrus, pārvilināt ligzdot Ādažu novadā. Garkalnes meži pagaidām ir un paliek pēdējā un lielākā zaļo vārnu ligzdošanas vieta Latvijā. Protams, ka zaļās vārnas neligzdo visos zemes īpašumos, bet nav iespējams no lieguma izņemt ārā katru no putniem brīvo zemesgabalu.

Stāsts gan neesot par to. Ornitologs atgādina par lielo kompromisu, kas piedāvāts zemes īpašniekiem. Viņš neredzot atšķirību starp Voronkovu ģimeni un citiem īpašniekiem, kuri lielā mērā tomēr panāca savu vēlmju apmierināšanu. Račinskis nezinot, vai Voronkovu ģimene piedalījās dabas aizsardzības plāna apspriešanā un darīja zināmas savas vēlmes, taču viņiem bija un paliek tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem, lai panāktu sev izdevīgākus nosacījumus, bet tas nekādā gadījumā nav jautājums ornitologiem.

Runājot par kompromisiem, Edmunds Račinskis arī uzsver, ka bijušās armijas bāzes teritorijā tika pieļauta ierobežota apbūve, par kuru iepriekš vispār nevarēja būt ne runas. Viņš zināja, ka tās ir tieši kompensētās zemes, kas pēc neatkarības atgūšanas tika atdotas tiem īpašniekiem, kuriem viņu pašu īpašumu atdot atpakaļ vairs nebija iespējams. Ornitologs domā, ka tā notika tāpēc, ka citur Garkalnē brīvi zemesgabali vairs nebija pieejami.

Runājot par to, ka kompensējamos zemesgabalus cilvēkiem piešķīra tikai pāris gadu pirms tam, kad tika izveidots dabas liegums “Garkalnes meži”, Edmunds Račinskis atceras, ka toreiz zemes dalīšanā ļoti aktīvi iesaistījusies Garkalnes pagasta pārvalde. Ceturtā daļa no bijušās armijas teritorijas pat netika iekļauta dabas liegumā, jo to pašvaldība bija paspējusi sadalīt apbūves gabalos. Ornitologs atzīst, ka dabas liegumu zaļajām vārnām vajadzēja izveidot vēl agrāk – jau tad, kad zeme vēl nebija sadalīta privātīpašniekiem. Par atskaites punktu esot jāņem 1998. gads, kad zaļā vārna bija izraudzīta par gada putnu. Tieši pēc tam šīs putnu sugas aizsardzībai Latvijā tika pievērsta vajadzīgā uzmanība.

Iepriekš:

Liegumu izveidošanai līdzekļi ir, kompensācijām – nav un nebūs?

Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?