Ivars Ciaguns: Ar slēpošanu ir grūti nodarboties visu gadu ^{Apriņķis.lv}

– Kā piedzīvojumu parkam “Tarzāns” ir klājies šajā Covid-19 laikā?

– ”Tarzāns” ir sezonāla rakstura bizness. Mēs pusgadu strādājam, pusgadu gatavojamies nākamajai vasaras sezonai. Pagājusī sezona noslēdzās novembra sākumā, un tagad mēs esam šajā starpposmā, tā ka ar Covid-19 saistītie ierobežojumi mūs tieši nav ietekmējuši. Protams, tie mūs ietekmēs, ja turpināsies gan vietējā mērogā, gan arī attiecībā uz iebraucējiem. Mēs katru gadu uzņemam ļoti daudz igauņu, veicam arī reklāmas kampaņas Igaunijā. Bet pagaidām mēs darām ieplānotos darbiņus – remontējam un būvējam.

Aizvadītā sezona gan bija ar vēlo startu, jo sākumā bija dažādi ierobežojumi, taču pēc Jāņiem darbība “ieskrējās”. Vasara bija ļoti intensīva, laikapstākļi bija labvēlīgi, un cilvēku plūsma bija liela. Vietējie un pārējo Baltijas valstu iedzīvotāji nodrošināja lielāku apmeklētāju plūsmu nekā agrāk visi ceļotāji. Likās, ja ārzemnieku nebūs, sezona nebūs veiksmīga, taču kaut kā tas viss kompensējās. Baltijā ir daudz iekšējo ceļotāju, kuri brauc un dara visu, kas liekas interesants un simpātisks. Mēs arī pieejam pietiekami oriģināli, piedāvājam interesantas aktivitātes. Cilvēki pie mums par labu pusdienu cenu var iegūt foršas, neaizmirstamas emocijas.

– Pirms gada tika atvērts jauns “Tarzāna” piedzīvojumu parks Tērvetē.

– Jā, mēs šo parku veidojām visu ziemu un atvērām maija beigās. Tas ir mūs piektais parks. Paskatoties Latvijas kartē, var redzēt, ka esam nobāzējušies aktīvākajās vietās. Tērvetē atvērām gan “Tarzāna” šķēršļu parku, gan tīklu parku. Blakus ir Tērvetes dabas parks, meža vide ar lielām eglēm un priedēm. Mēs tur varējām izvērsties un lielajās priedēs un eglēs izlikt savas atrakcijas, kā arī izveidot mājiņas ar jumta terasēm. Radījām savu pasaulīti. Kopā tas veido ļoti simpātisku kompleksu.

– Kādas ir prognozes nākamajai sezonai? Vai patlaban ir skaidrs, cik brīvi varēsiet darboties?

– Es ļoti ceru, ka mēs varēsim darboties, bet pagaidām atļauja nav saņemta. Ierobežojumi skar arī mūs. Mēs jau esam tāda kā dabas taka. Cilvēki iet pa kokiem individuāli. Man liekas, ka mūsu teritorijā cilvēki iet vairāk pa kokiem nekā pa zemi. Pulcēšanās nesanāk, tikai tik, cik ar rokām aiztiek vienas un tās pašas troses vai šķēršļus. Ja ziemā ar cilvēku skaita ierobežojumiem varēja strādāt slēpošanas trases, vasarā tikpat labi varētu strādāt brīvdabas piedzīvojumu parki. Atskaitot atrakcijas, kur ir tieša cilvēku kontaktēšanās. Tā ka visam vajadzētu būt kārtībā.

– Jūs minējāt, ka ziemas sezonā veicat remontdarbus. Vai ir plānots ieviest jaunas atrakcijas piedzīvojumu parkā?

– Mēs parkus atjaunojam ik pa četriem pieciem gadiem. Viss tiek demontēts un uzlikts no jauna. Uz kokiem ir konstrukcijas – gan platformas, gan troses –, un kokam ir spiediens ilgstoši vienā vietā, tādēļ mēs to atbrīvojam un pārliekam slodzi blakus, citā vietā. Mēs nepieļaujam, ka koki, kurus mēs apdzīvojam, nonīkst. Koki pēc astoņiem, desmit gadiem paspēj apaudzēt mizu apkārt mūsu uzbūvētajiem elementiem. Pieci gadi ir laiks, kad koks to vēl nepaspēj. Tad nu mēs uzliekam konstrukcijas citā vietā, un koks netiek bendēts. Līdz ar to mums ir pietiekami daudz darba, lai piecos parkos šādu ritmu turētu.

Tagad Jūrmalā, Dzintaru mežaparkā, mums būs visai iespaidīga aktivitāte. Tur tiek būvēts tīklu parks.  Pirmo tīklu parku mēs uztaisījām Daugavpilī, pagājušogad Tērvetē. Siguldā būs 300 kvadrātmetru liels baseins, kurā varēs braukt ar bamperlaivām. Kad ir tāda saimniecība, vienmēr ir, ko darīt. Mūsu veiksmes stāsts ir tāds, ka visu laiku cenšamies kļūt labāki, simpātiskāki un interesantāki apmeklētājam, nevis kaut ko nopērkam, uzliekam un tad skatāmies, kā tas noveco, sabrūk un visiem apnīk. Tā ir mūsu atslēgas lieta, kādēļ mums ir panākumi. Cilvēki to novērtē, labprāt brauc un izmēģina. Arī labi darbinieki, komanda ir daļa no mūsu panākumiem. Man ir prieks, ka izdevies ap sevi sapulcināt tiešām labus, atbildīgus un patīkamus cilvēkus.

– Jā, es kā siguldiete esmu novērojusi, ka katru sezonu “Tarzānā” ir kāds jaunums.

– Jā. Vai nu uzliekam jaunas atrakcijas, vai arī kā pirms dažiem gadiem, piemēram, uzbūvējam jaunu kafejnīcu. Mēs neesam ar milzīgām naudas summām centušies uzbūvēt kaut kādu milzīgu atrakciju parku, bet augam pakāpeniski. Nopelnām, sajūtam, ko vajag, kas strādā, un to arī attīstām. Tā mēs virzāmies uz priekšu. Mēs arī cenšamies visu taisīt maksimāli kvalitatīvi.

– Cik gadus “Tarzāns” jau ir atvērts?

– Ar nosaukumu “Tarzāns” mēs strādājam mazāku laiku, bet 2007. gadā tika uzbūvēta pirmā rodeļu trase un krēslu pacēlājs. Tas bija sākums pašam parkam. Tad jau bija cilvēku plūsma, kuri ļoti labprāt brauca ar rodelīti. Nobrauc lejā, un viss forši. Bet tad viņi sāka skatīties apkārt un meklēt vēl kādu izklaidi. Mēs sapratām, ka cilvēki ir gatavi vēl kaut ko darīt. Tad nu mūsu bizness paplašinājās.

– Pamainot tēmu no uzņēmējdarbības uz sportu – nesen noslēdzās slēpošanas sezona. Vai šogad paspējāt izslēpoties?

– Jā, par laimi, es katru sezonu paspēju izslēpoties. Šī sezona nebija izņēmums. Protams, netikām nekur ārpus Latvijas. Lai gan es pats jau kopš 2006. gada vairs aktīvi neslēpoju, man ir četri bērni, no kuriem trīs aktīvi slēpo un trenējas. Līdz ar to ziemā mana piesaiste slēpošanai ir diezgan liela. Šogad Siguldā bija salīdzinoši laba ziema. Garāka nekā citus gadus. Sezonu garums ir tiešām sarucis, tādēļ esam priecīgi, ka šogad trīs mēnešus bija ziema. Parasti gan braucam arī diezgan daudz ārpus Latvijas, bet šogad viss notika tepat.

– Kas jums ir iemīļotākie galamērķi, dodoties slēpot ārpus Latvijas?

– Austrija un Norvēģija – tie ir mūsu tradicionālie galamērķi. Mēs braucam uz vietām, kuras zinām. Uz Norvēģiju braucam pavasaros, jo tur ziemas ir diezgan skarbas, tumšas. Nav tik mīlīgas. Taču tur slēpošanas trases nav tik pārpildītas, tās ir garas un maz noslogotas. Ja vien neaizbraucam tur tieši Lieldienu brīvdienās.

– Kādas ir jūsu bērnu attiecības ar kalnu slēpošanu? Vai ies tēva pēdās un nodarbosies ar to profesionāli?

– Mani bērni vēl ir diezgan maziņi. Mani aktīvie slēpotāji ir divpadsmit, desmit un astoņus gadus veci. Bērnu līmenim viņi ir labi slēpotāji. Bet viss mainās gadu no gada. Kādu gadu paslinko vairāk, kādu pastrādā cītīgāk. Un tur ir liela atšķirība. Tāpēc jārūpējas, lai bērni nav no tiem slinkotājiem, bet ir no tiem centīgajiem. Ja kādam no bērniem būs tāda vēlme, tad jau varēs slēpot tik tālāk, bet nav tā, ka viņiem būtu obligāti jāsasniedz pasaules mēroga rezultāti. Katram jau ir sava jauda, un es varu tikai palīdzēt.

Pats sporta veids ir pietiekami traumatisks un arī dārgs. Gana laikietilpīgs un prasa daudz enerģijas. Mums Latvijā kalni tomēr ir salīdzinoši nepieejami. Slēpošana ir saistīta ar ceļošanu. Bērniem mūsu Latvijas slēpošanas trases ir piemērotas, bet arī šogad Covid-19 ierobežojumi ar sadalītajiem laikiem un cilvēku uzskaitīšanu ierobežoja trenēšanos.

Slēpošanā jau ir ļoti dažādi līmeņi. Ir bērnu līmenis, ir junioru, ir augstākais līmenis. Augstākajā līmenī nokļūst tikai daži labākie un veiksmīgie, un pasaulē ar to nodarbojas ļoti daudz cilvēku.

Bet slēpošana ir arī dzīvesveids. Un tas ir ļoti foršs dzīvesveids. Tā ir arī sabiedrība, kurā mēs uzturamies ikdienā, mūsu draugi. Tas ir arī mūsu ģimenes kopīgais hobijs. Mums ir iespēja un iemesls daudz ceļot, un mēs braucam ar mērķi attīstīt savas prasmes. Apvienojam lietderīgo ar patīkamo.

– Ar kādiem sporta veidiem nodarbojaties vasaras sezonā?

– Es pats esmu kļuvis par tādu fizkultūrieti. Visu laiku sevi uzturu labā sportiskā formā, jo man jau visu dzīvi ir sportisks ikdienas ritms. Man ir arī izveidojies tāds kā standarts, cik daudz man ir jāsporto, lai es justos labi. Nodarbojos ar riteņbraukšanu un vingroju sporta zālē. Tie ir sporta veidi, ar kuriem nodarbojos ikdienā.

Savukārt bērni, apmeklējot slēpošanas kluba treniņus, ir ļoti daudzpusīgi sporta veidu ziņā. Bāze ir vieglatlētika, riteņbraukšana un skrituļslidošana. Tie ir sporta veidi, ar ko viņi nodarbojas vasaras sezonā. Skrituļslidošanā arī notiek slaloma sacensības. Patiesībā bērni, kas nodarbojas ar kalnu slēpošanu, tiek tik labi tajos sporta klubos satrenēti visiem sporta veidiem, ka viņu fiziskie rādītāji ir labāki par jebkuriem citu sporta veidu bērniem. Jo viņi ir tik daudzpusīgi un viņiem treniņi ir katru dienu. Dēls trenējas arī basketbolā un futbolā, bet meitas jāj ar zirgiem.

– Vai mūsu latviešu slēpotājiem tā ir priekšrocība, salīdzinot ar, piemēram, austriešu slēpotājiem, kam slēpošanas trases ir gandrīz visu gadu pieejamas?

– Ar slēpošanu patiesībā ir grūti nodarboties visu gadu, un to arī neviens nedara. Tas ir nogurdinoši un var arī ļoti apnikt. Ir vajadzīgi starpposmi, kad gan morāli atiet no tā, gan arī fiziski sagatavoties jaunajai sezonai.

Man visvairāk ir nācies dzīvē saskarties ar Austriju un Norvēģiju. Norvēģijā es mācījos skolā, dzīvoju un trenējos. Nākamos astoņus gadus pavadīju Austrijā un tagad pēdējos desmit tur regulāri braucu kopā ar bērniem. Patiesībā jau arī austriešiem vasarās tā sniega kalnos nav tik daudz. Tas nav tik kvalitatīvs. Jūlijs ir pats briesmīgākais, kad tur kūst ledāji. Viņi var beigt sezonu vēlāk nekā mēs – aprīlī vai maijā – un sākt nedaudz agrāk – jau septembra beigās, oktobrī. Pārējā laikā arī viņi trenē fizisko formu. Norvēģijā ir līdzīgi, arī viņiem ir savi ledāji, kur trenēties vasarā un rudenī. 

– Laikam liela slēpošanas burvība slēpjas tajā, ka pa vasaras periodu var paspēt pēc tās sailgoties...

– Jā, tā arī vajag. Tā kā tagad pavasarī mēs ilgojamies pēc vasaras, līdz tā atnāk.

– Vai jūs varētu iedomāties savu dzīvi bez slēpošanas?

– Es bērnībā dzīvoju Rīgā, Mežciemā, parastā blokmājā. Man tētis bija treneris, un mums katru dienu bija treniņi. Līdz ar to es jau uzaugu sportiskā atmosfērā. Tas ir kolosāli, ka tā bija. Arī sabiedrība un draugi man bija sportiski. Jau kopš bērnības daudz ceļojām uz treniņnometnēm, un tas bija aizraujoši. Ja cilvēks sporto, viņš arī ir laimīgāks. Viņam uzreiz ķīmija ķermenī strādā citādāk, laimes hormoni izdalās pēc sportiskās slodzes. To es vēlos novēlēt jebkuram, kam ir iespēja iesaistīties sporta aktivitātēs. Individuāli vai komandā, vienalga, kas kuram labāk patīk un ir pieejams. Bērniem sports uzreiz nozīmē arī sabiedrību, draugus, kopīgu tematu, par ko runāt un ap ko darboties. Tas arī audzina raksturu, jo sportā tu rezultātus nevari nopirkt. Tik, cik pats esi satrenējies, tik arī ir. Sportā nav būtiska ne vecāku nauda, ne stilīgākās drēbes, bet gan tu pats un tas, ko tu vari. 

– Vai ir kaut kas, ko tu gribētu novēlēt lasītājiem?

– Gribu novēlēt censties būt izciliem, vienalga, ko darāt. Tiecieties uz izcilību! Esiet labākie!

Domājiet, kam veltāt savu laiku, neizniekojiet to! Un nebaidieties sapņot un iztēloties, kā jūs gribat dzīvot un ko sasniegt. Tiecieties uz mērķiem, un ir liela iespēja, ka jums izdosies.