Otto Ozols. Saliekot punktus uz "i" par Kataloniju (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Vai Katalonijas referendums būtiski mainīs Eiropas robežas? Nē

Katalonijas robežas ir sen iezīmētas, un viņi negaida un nav prasījuši vairāk. Būvēt sienas un dzeloņstiepļu žogus neviens arī neplāno uzstādīt. Katalonijas valdība neskaitāmas reizes ir apliecinājusi Spānijai un ES par gatavību sēsties pie sarunu galda un atbildīgi pārrunāt ikvienu iespējamās pārejas perioda tehnisko detaļu.

Vai Tatjana Ždanoka ir katalāņu atbalstītāja un draugs? Nē

Taisnība, ka Ždanoka ir mēģinājusi līst pa vidu Katalonijas neatkarības procesam. Bet mēs no vēstures labi zinām, kāda ir viņas patiesā attieksme pret tautu pašnoteikšanās tiesībām. Mazliet mazāk zināma ir kāda cita būtiska lieta, kas Ždanokas iesaisti padara pavisam šifozfrēnisku. Viņa aktīvi iestājas pret vienas valodas izglītības sistēmu Latvijā. Tai pašā laikā Katalonijā jau sen tāda ir ieviesta – pamatizglītības valoda no bērnudārza līdz pat augstskolai tur ir katalāņu valoda. Un nav pamata domāt, ka neatkarīgā Katalonijā kaut kas varētu mainīties. Viens no pamata iemesliem, kādēļ viņi vēlas neatkarību, ir tieši valodas aizsardzība, jo Spānija dažādos veidos vienmēr ir centusies izskaust katalāņu valodu.

Tad kādēļ Ždanoka tur rēgojas un plivinās apkārt ar Katalonijas neatkarības karogu? Te atkal ir svarīgi jautāt, kam šis viņas teātris ir visvairāk izdevīgs? Spānijas diplomātijai kopumā tas labi noder sazvērestības teorijai par “Kremļa pirkstu”. Un Kremlis šim farsam labprāt aizdod savu lelli.

Otrs iemesls ir tikpat acīmredzams – visdrīzākais, ka Spānijas vēstniecībā Latvijā atkorķēja šampanieti, kad Ždanoka sāka tēlot Katalonijas aizstāvi. Jo lielāku putnubiedēkli iedomāties ir grūti. Ždanokas klātbūtne teju vai automātiski padara Katalonijas tēmu politiski toksisku. Nav šaubu, ka viņa pati to lieliski apzinās.

Un tas nav tikai Latvijā vien – šādas ziņas pa diplomātiskajiem un drošības dienestu kanāliem noteikti ir nonākušas arī Ziemeļvalstīs, Igaunijā, Lietuvā, Polijā un citur. Nav brīnums, ka arī šajās valstīs diplomāti un augstākie politiķi vairās no šī jautājuma. Drošības dienesti noteikti ir pateikuši, ka, atbalstot Kataloniju, var gadīties nonākt visai apšaubāmā kompānijā. Putina lelle ar Katalonijas karogu – labāku dāvanu Spānijas diplomātijai grūti iedomāties.

Katalāņiem tas ir negodīgi, bet trāpīgi uzmests traips, no kura grūti tikt vaļā. Bet dēvēt viņu par draugu un atbalstītāju būtu tas pats, kas par draugu dēvēt suņa “suvenīru”, kurā, ejot pa ielu, nejauši gadījies iekāpt. Bet diplomātiskajās spēlēs šādi paņēmieni ir nepatīkama realitāte.

Te gan ir arī jautājums, kāpēc dažādi analītiķi izvēlas noticēt šādai acīmredzami safabricētai sazvērestības teorijai? Iespējams tādēļ, ka dažiem patīk dzert vīnu kopā ar Spānijas diplomātiem.

Vai katalāņu prasības ir nelikumīgas? Nē

Daudzi Eiropas politiķi atkārto Spānijas propagandu, ka katalāņi ir pārkāpuši Spānijas konstitūciju. Visdrīzāk viņi to nemaz nav lasījuši. Viņi nav izlasījuši pat pirmo tās pantu. Lūk, kas tur ir rakstīts: “Spānija ir demokrātiska valsts.” Un zināt, kas ir demokrātija? Tā ir tāda kārtība, kur cilvēkiem ir tiesības brīvi paust savu viedokli, kur tiek cienīta un sargāta vārda un sapulču brīvība. Kas notika Spānijā? Cilvēkus, kuri gribēja miermīlīgi paust savu viedokli, atklāti balsojot, policija vienkārši piekāva un vēlēšanu urnas atņēma ar spēku. Tā ir demokrātija? Vai tiešām Eiropas vadošajiem politiķiem ir aptumšojies prāts? Tā ir demokrātija varbūt vienīgi Putina kunga izpratnē. 

Vēl, runājot par to pašu Spānijas konstitūciju, ir jāatceras, ka tajā ir skaidri un gaiši norādīts (10. daļas 2. paragrāfā un 96. daļā), ka Spānijai ir jāievēro starptautiskās apņemšanās, pašu parakstītās vienošanās. Ja gadījumā vietējie likumi ir pretrunā ar šīm vienošanām, tad jāievēro starptautiski parakstītās. Jau pieminētajā ANO cilvēktiesību pakta I daļā ir nepārprotami norādīts: “1. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.”

Spānija šo ANO cilvēktiesību paktu ratificēja jau 1977. gadā. Tātad saskaņā ar jau pieminēto Spānijas konstitūciju katalāņu tautas pašnoteikšanās tiesības bija un ir jāievēro. Vai Spānija un viņas draugi uzskata, ka ANO dokumentus var arī neievērot vai ievērot tikai, tā teikt, selektīvi?

Ja runājam par Katalonijas politieslodzītajiem, tad citu ES valstu tiesas atzinušas, ka par šīm apsūdzībām cilvēki nav jātur cietumā. Vairāki Katalonijas politiķi, tai skaitā prezidents Karless Pudždemons, pēc referenduma devās trimdā. Spānija prasīja viņus izdot. Īrijas, Beļģijas, Vācijas un Šveices tiesas atteicās to darīt, jo uzskatīja, ka atbilstoši viņu likumiem katalāņu politiķiem nav jābūt cietumā.

Vai Katalonija ir pārāk tālu, lai mēs par to uztrauktos? Nē

Katalonija un Spānija ir daļa no Eiropas Savienības. Tēlaini runājot – ja šodien demokrātiski ievēlēti politiķi un NVO vadītāji tiek iemesti cietumā, bet vēlētāji piekauti, tad rīt tas var notikt kādā citā ES valstī, bet parīt pie mums.

Brīdī, kad mēs sākam pievērt acis uz uzbrukumiem demokrātijai, mēs atveram durvis uz katastrofu. Tieši tā notika Eiropā pagājušā gadsimta 30. gados. Tas viss sākās pamazām ar vienu piekāpšanos, pēc tam ar nākamo. Iluzoras stabilitātes vārdā lielvalstis pievēra acis uz aizvien lielākiem un lielākiem noziegumiem. Līdz sāka iztirgot tautu un valstu likteņus. Un beigās tas izraisīja katastrofu. Civilizācijas vēsturē lielāko.

Vai Katalonijas neatkarības ceļš atšķiras no mūsējā? Nē

Patiesībā ir vairāk sakritību, nekā atšķirību. Jau sākot ar 18. gadsimtu, kad Livoniju okupēja Krievijas cars Pēteris I un pasludināja mūs par daļu no Krievijas impērijas. Vēl šobaltdien daudzi Krievijā uzskata Baltijas valstis, par “savu teritoriju”. Rīgu ieņēma 1710. gadā. Bet Katalonijā kaimiņvalstu impērija okupēja Barselonu 1714. gadā.

- Mūsdienu latviešu nācijas veidošanās sākās 19. gadsimtā. Mūsu intelektuāļi definēja Latviju kā modernu tautu ar gadsimtiem ilgu valodu, identitāti, kultūru, simboliem.
- 19. gadsimtā katalāņu intelektuāļi rīkojās tāpat. Viņi definēja un nostiprināja Kataloniju kā modernu Eiropas tautu ar gadsimtiem ilgu vēsturi, kultūru un identitāti.
- 19. gadsimta beigās krievu imperiālisti aizliedza mūsu valodu – izglītību, grāmatas, kultūru.
- 19. gadsimtā un vēl agrāk spāņu imperiālisti to pašu izdarīja ar katalāņiem. Valoda, kultūra, izglītība tika aizliegta.

Šo uzskaitījumu var turpināt līdz pat mūsdienām – demokrātiski ievēlēts parlaments, impērijas tanki, pasaules vienaldzība (pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas neviens mūs nesteidza atzīt), Baltijas un Katalonijas ceļš, šobrīd Dziesmotās revolūcijas gars.

Vai tas ir konflikts starp katalāņiem un spāņiem? Nē

Katalāņiem nav raksturīgs vērsties pret spāņiem kā tautu, spāniski runājošajiem. Katalonijā ir neatkarību atbalstoši spāņi un neatkarību noliedzoši katalāņi. To nekādi nevar dēvēt par etnisku konfliktu. Spānijas propagandai patīk izplatīt mītus par katalāņu nacionālistiem. Bet Katalonijā faktiski nav iespējams atrast katalāni, kurš neprastu runāt spāniski. Toties ir diezgan daudz ieceļotāju no Spānijas, kuri nav uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties katalāņu valodu. Viņi ikdienā klausās un pamatā informāciju smeļas centrālās Spānijas medijos, kuri, teiksim tā, ar objektivitāti neizceļas. Latvijā pazīstama situācija.

Vai neatkarības atbalstītāju skaits ir pārāk mazs? Nē

Parasti tiek spekulēts ar dažādiem pieņēmumiem par to, cik no visiem Katalonijas iedzīvotājiem atbalsta neatkarību. Aptaujas un parlamenta vēlēšanu rezultāti liecina, ka ir apmēram puse uz pusi ar nelielu pārsvaru neatkarības atbalstītājiem. Abas puses mēdz šos datus dažādi interpretēt. Neatkarības referenduma rezultātus ir sarežģīti noteikt, jo par neatkarību nobalsoja vairāk – 2,2 miljoni balsstiesīgo no 5,3 miljoniem balsstiesīgo. No saskaitījām balsīm 90% nobalsoja par neatkarību, 8% - pret. Tukši biļeteni – nepilni 2%. Tiek lēsts, ka Spānijas policija konfiscēja vismaz 700 000 biļetenus, kurus, protams, nevarēja saskaitīt. Tātad pilnīgi precīzi nevar noteikt balsojošo skaitu. Vēl jāatceras, ka Spānijas policijas agresīva pretdarbība kādai daļai vienkārši neļāva nobalsot.

Tomēr ir jāatceras, kāds ļoti būtisks vēsturisks fakts. Pēc Spānijas pilsoņu kara vairāki simti tūkstoši katalāņu bija spiesti doties trimdā. Viņu vietā pēc 1950. gada Katalonijā ieplūda apmēram viens vai divi miljoni ekonomisko migrantu no Spānijas. Lielākā daļa no viņiem neintegrējās, neiemācījās katalāņu valodu, jo tā ilgstoši bija vispār aizliegta. Šobrīd šie ļaudis lielā mērā ir pakļauti centrālās Spānijas angažētajiem medijiem, kuri nodarbojās ar klaju pret neatkarības propagandu, biedēšanu un citām manipulācijām. Situācija ir vēl sarežģītāka, kāda tā bija Latvijā neatkarības atjaunošanas laikā, kad Latvijas Tautas fronte bija spiesta cīnīties ar pret neatkarības kustību – Interfronti.

Patieso situāciju iespējams uzzināt tikai pēc brīva un netraucēta referenduma. Spānijas agresīvā pretdarbība un nevēlēšanās pieļaut pat neformālu referendumu liecina, ka viņiem ir nopietnas bažas par iespējamo iznākumu.

Vai katalāņi šobrīd dzīvo demokrātiskā valstī? Nē

Bieži tiek jautāts – kas īsti katalāņiem šobrīd traucē, viņi taču dzīvo kopumā brīvā un it kā demokrātiskā valstī. Tieši tā – it kā demokrātiskā. Patiesās demokrātijās politiskos oponentus cietumā neliek un arī citādi neapspiež. Tāpat reizēm tiek spekulēts ar domu, ka šī konfrontācija ir 2008. gada pasaules finanšu krīzes rezultāts un jautājums ir tikai par naudu.

Patiesībā pašreizējais konflikts aizsākās vēl pirms krīzes – 2006. gadā. Toreiz Katalonijā notika pilnīgi brīvs referendums par autonomijas tiesību paplašināšanu un katalāņu atzīšanu par nāciju. Tā rezultātus apstiprināja ne tikai Katalonijas, bet arī Spānijas parlaments. Bet mirkli vēlāk Spānija daļu no šīs likumīgi panāktās vienošanas vienpusējā kārtā atsauca. Faktiski kārtējo reizi piekrāpa katalāņus. Viens no galvenajiem aizvainojuma iemesliem bija nevis finansiālie jautājumi, bet gan Spānijas tiesas lēmums neatzīt katalāņus par pilnvērtīgu tautu. Spānijas Tautas partijas ilggadējais līderis, premjerministrs no 2011. līdz 2018. gadam Mariano Rahojs savu politisko karjeru faktiski balstījis, izmantojot Katalonijas neatkarības jautājumu, nemitīgi kūdot un biedējot spāņus.

Vai Katalonijai ir kādas cerības? Jā

Protams. Te var tikai retoriski jautāt – vai tauta, kura sapņojusi par neatkarību vairākus gadsimtus, paaudžu paaudzēs, kura šobrīd ir pārcietusi piekaušanu, publisku pazemošanu, politisko un pilsonisko līderu ieslodzīšanu, kuri neatkarības sapņa vārdā ir bijuši gatavi iet cietumā, spējuši neapbruņoti stāties pretī paramilitāro spēku uzbrukumiem, kuri gadiem ir pulcējušies daudzmiljonu demonstrācijās, padosies?

Domāju, ka latvieši, lietuvieši un igauņi ļoti labi saprot, ka atpakaļceļa te vairs nav. Mums jāatceras, ka 1989. gadā ar Baltijas ceļu viņus iedvesmojām, devām cerību.