Menu
 

Zivsaimniecībai paredz miljonus. Vai tie glābs piekrastniekus? (nobeigums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Kapteinis Jānis Pētermanis Pāvilostā ķer gan butes, gan reņģes, bet ar zušiem gan esot pašvaki. Foto – Valdis Brauns Kapteinis Jānis Pētermanis Pāvilostā ķer gan butes, gan reņģes, bet ar zušiem gan esot pašvaki. Foto – Valdis Brauns

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vecākais pētnieks Māris Plikšs iezīmē ainu, kas var nopietni sarežģīt piekrastes zvejnieku dzīvi, – zivju resursu perspektīva nav laba.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vai Baltijas jūra ir izzvejota?

Kā zināms, piekrastē lielākie nozvejas apjomi un zvejnieku ieņēmumi ir no reņģēm un jūrasgrunduļiem. Rīgas līcī vispār reņģes dod lielāko nozveju un ir piekrastnieku “otrā maize”, savukārt atklātās jūras piekrastē tie ir apaļie jūrasgrunduļi (paradoksāli, bet fakts!), kuru pamatbarība ir mazizmēra mīdijas un gliemji. Tātad – ja šī barības bāze samazināsies, arī grunduļu būs mazāk.

Sliktā ziņa ir arī tā, ka jūrasgrundulis barības ķēdē konkurē ar pleksti un akmeņpleksti, ko mēs tik ļoti gribētu biežāk ieraudzīt uz sava azaida galda, it īpaši vasaras sezonā atpūtā pie jūras. Taču, kamēr tirgus strādā, apaļais jūrasgrundulis dod zvejniekiem vērā ņemamu iztiku. Atklātās jūras piekrastē zvejnieki prasa palielināt grunduļu murdu skaitu, dažas piekrastes pašvaldības pat piedāvā tradicionālos zivju murdus mainīt pret apaļā jūrasgrunduļa murdiem.

“Kā zināms, piekrastes zveju limitē ar zvejas rīku skaitu, uz kilogramiem nekas netiek limitēts, izņemot reņģes un mencas, kuru piezveja nedrīkst pārsniegt noteiktu daudzumu,” atgādina Māris Plikšs. Viņš analizē novēroto: “Nedomāju, ka kādai no pārējām zivju sugām nākotnē būs būtiska loma piekrastes zvejā. Piemēram, reņģes līča piekrastes zvejnieki jau divus gadus nenozvejo tik, cik varētu. Pie mums reņģes tik daudz neuzturas. Turpretī igauņu zvejniekiem Rīgas jūras līča ziemeļdaļā reņģu nozveja ir līdzīga kā iepriekšējos gados, viņi izmanto gandrīz visu savu limitu. Domāju, tas varētu būt saistīts ar klimata pārmaiņām.”

Par mencām, kā zināms, ir īpašs stāsts. Taču to zudums diemžēl ir saistīts arī ar krasi pieaugošo roņu daudzumu Baltijas jūrā (2018. gadā – trīsdesmit tūkstoši, pašlaik jau trīsdesmit astoņi tūkstoši pelēko roņu!), kuri ietekmē mencu populāciju. Ir konstatēts, ka roņa organisms ir saimniekorganisms aknu nematodei, kas nonāk arī mencās, bojā to aknas un izraisa lielas pārmaiņas zivs dzīvotspējā.

Ir dzirdētas bažas, ka mencas izzvejošot Krievijas zvejnieki, kas gan neatbilst patiesībai. Krievijai Baltijas jūrā zvejošanas zona ir maza, turklāt nārsta rajons mencai ir Bornholma (Dānija), kas ir Eiropas Savienības valstu teritorija, un šis nārsta rajons ir jānosargā. Dramatiski ir kas cits – ļoti samazinās mencu barības, piemēram, grēvju, daudzums, un tas rada draudus šīs zivs populācijai.

“Lielā mērā jūra ir izzvejota. Zivju resursus iespaido arī cilvēku uzvedība un rīcība uz sauszemes. Agrāk mūsu piekrastē aļģu daudzums nebija problēma, bet tagad arī pie mums attīstās lauksaimniecība, tā ir pamatīgi intensificējusies, barības vielas nonāk jūrā un veicina aļģu attīstību. Tās patērē skābekli. Nevaru apgalvot, ka šis process tieši ietekmē zivis, taču zvejnieki sūdzas, ka tīkli apaug. Pabijuši vienu dienu jūrā, tie jau ir pilni ar jūras mēsliem.

Resursus ietekmē arī klimata pārmaiņas. Parasti rudeņos bija kārtīgas vētras, tās atmirušos mēslus izmeta krastā, notika ūdens pašattīrīšanās. Kādreiz Baltijas jūrā ūdens atjaunojās – kad to iepūta no Ziemeļjūras, ienāca ar skābekli bagātāks un sāļāks ūdens. Tagad tādu spēcīgu vēju pūtienu ir maz, tie ir reti. Ūdens dzidrība Rīgas līcī ir krietni vājāka nekā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Upju notece jūrā ir diezgan liela, Baltijas jūras ūdens kļūst saldāks, kā ezerā.

Pagājušā gadsimta 20.–30. gados Latvijas zvejnieki ar stipri primitīvākiem zvejas rīkiem piekrastē nozvejoja divpadsmit trīspadsmit tūkstošus tonnu zivju gadā, tagad – tik tikko trīstūkstoš tonnu. Toreiz zivju bija vairāk, piesārņojuma mazāk. Tādas sugas kā rauda, plicis, plaudis, ķīsis jūras piekrastē bija reti, tagad – kā ezeros. Ir arī konkurence no invazīvo sugu puses. Ar to visu zvejniekiem jārēķinās un jāmeklē līdzāspastāvēšana apstākļos, kādi ir. Domāju, ka turpmākajos piecos gados nekas krasi neuzlabosies, bet turpināsies pašreizējās tendences,” rezumē pieredzējušais zinātnieks Māris Plikšs.

Spriežot pēc Zemkopības ministrijas piedāvātajiem datiem, patlaban lielāko nozveju Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē veido reņģes, plekstes, salakas, asari, vimbas, lucīši, plauži un vējzivis.

Finansiāli piekrastniekus šovasar glābj arī “Jūrtaka”, kas ved gar Latvijas krastu no Lietuvas līdz Igaunijai.


Atbalsta pasākumi zivsaimniecībai

Augustā Lauku atbalsta dienests izsludināja atklāta konkursa projektu iesniegumu pieņemšanai Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda un rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai pasākumam “Tirdzniecības pasākumi”. Publiskais pieejamais finansējums ir 1 139 554 eiro. Projektu mērķis ir sekmēt jaunu tirgu apgūšanu, kā arī uzņēmumu un produktu sertificēšanu, produkcijas izsekojamību un marķējuma nostiprināšanu.

Atbalsta pretendents var būt biedrība, kas reģistrēta vismaz trīs gadus pirms projekta iesnieguma izsludināšanas, kā arī biedrība, kurā vismaz piecu biedru komercdarbības joma ir zvejniecība, akvakultūra vai zivju, vēžveidīgo un mīkstmiešu pārstrāde un konservēšana. Tāpat uz atbalstu var pretendēt atvasināta publiska persona – zinātniskā institūcija, kas ir reģistrēta Latvijas zinātnisko institūciju reģistrā, vai trešās pārvaldes iestāde, kuras mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbības attīstību Latvijā, palielinot Latvijas konkurētspēju starptautiskos tirgos, un kurai ir pieredze pasākumā paredzēto aktivitāšu īstenošanā.

Lauku atbalsta dienests no augusta izsludinājis arī atklāta konkursa projektu iesniegumu pieņemšanu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda un rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai pasākumam “Kontrole un izpilde”. Pieejamais publiskais finansējums ir 1 993 270 eiro. Pasākuma mērķis ir sniegt atbalstu zvejas kontroles, inspekcijas un izpildes sistēmas īstenošanai. Uz atbalstu var pretendēt valsts pārvaldes iestādes, kas zvejniecību regulējošajos normatīvos noteiktajā kārtībā veic zvejas pārbaudi Latvijas ūdeņos, tostarp privātajos, kā arī kontrolē zivju izkraušanu, pārbauda tirdzniecības un transporta objektus, jebkuras noliktavas un ražošanas telpas.

Zivju resursu aizsardzībā būtiska nozīme ir arī sabiedriskajiem vides inspektoriem. Jūlija nogalē Valsts vides dienesta Vidzemes reģionālās vides pārvaldes birojā Salacgrīvā apliecības saņēma divi jauni sabiedriskie vides inspektori – Emīls Salmiņš no Smiltenes un Ilona Apele no Salacgrīvas. Kopumā šoruden valstī darbību uzsāks divdesmit jauni vides inspektori, kas veiks zvejnieku un makšķernieku kontroli.

Laikā no 2021. gada līdz 2027. gadam Latvijas zivsaimniecības nozarei no Eiropas struktūrfondiem būs pieejams finansējums 192,7 miljonu eiro apmērā, par 11 miljoniem lielāks nekā iepriekšējā plānošanas periodā. Tiesa, šāds pieaugums panākts, palielinot Latvijas valsts budžeta līdzfinansējumu. Lielākā finansējuma daļa – 87 miljoni eiro – plānota uzņemējdarbības konkurētspējas un dzīvotspējas uzlabošanai. Arī vietējo rīcības grupu projektu īstenošanai (vairāk nekā iepriekš) plānoti 42,6 miljoni eiro. Saskaņā ar Eiropas Komisijas nosacījumiem lielāks finansējums bija jāparedz zvejas kontroles un datu vākšanai – 28,2 miljoni eiro. Atbilstoši Eiropas Savienības “zaļā kursa” pamatnostādnēm 18 miljoni eiro būs jāizlieto vides un biodaudzveidības saglabāšanas pasākumiem. Zvejas darbību pārtraukšanai tiks atlicināti vien 5 miljoni eiro, bet neparedzamiem ārkārtas pasākumiem – 2,5 miljoni eiro.

Skaitļi iespaidīgi. Bet jautājums arvien paliek atklāts: vai tas glābs piekrastes zvejniekus no tālākas grimšanas nabadzībā? Jo zivju ir tik, cik ir!

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.