Piekrastnieku maizei bieza garoza ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

1993.gada 5.septembrī Olafs Gūtmanis savā dienasgrāmatā atstājis šādu ierakstu: “Pievakarē tomēr tikām līdz tīkliem, lai gan laiveli svaidīja un mētāja tā saucamā cūku jūra. Tāda tā kļūst, kad vēji strauji mainījušies, saceldami viļņus, kas veļas dažādos virzienos, savā starpā sacērtas, saslejas viens pret otru, un jūra ir kā cūku rakumi. Pamatā augstais, līganais vilnis, bet tā mugura dažādiem pretvilnīšiem izvagota. Gāzes mūs ilgi nelaida nost no krasta – triecoties pret laivu, turēja to uz vietas. Nācās arī smelt.

Nav vairs tā spēka, kas agrāk, kad varu nelieloties teikt: biju dūšīgs airētājs. Arī kaimiņam 72 gadiņi, kauli stīvi. Stāvus laivā cilājot tīklu, “cūku jūra” viņu apgāza augšpēdus un es tikko noturēju līdzsvaru. Nākot no selgas malā, plīstoša bangotne sagrieza laivu līdztekus krastam, pārgāzās bortam. Ar lielām mokām izdevās laivu sagriezt ar pakaļgalu pret krastu. Kaut izmirkuši līdz ādai, laimīgi izkļuvām malā.

Sešas diennaktis netikām tīklus lūkot. Tie pilni ar gružiem, plastmasas lēveriem. Pat gabals no sarkana žilku tīkla ar pussprāgušu lasēnu bija ieķēries linumā. Tomēr arī divas svaigas zivis. Maniem tīkliem norauts “ješka” [enkurs], tīkli peldinās paralēli krastam, vienam puse mudžeklī. Bet tādā laikā, kad zvalsta “cūku jūra”, nevarējām neko darīt, lai tīklus sakārtotu. Cerams, ka rīt laiks ļaus.”

“Jūras mēsli” un reņģu nārsta vietas

Piekrastnieki vienmēr dzīvo ar cerību. Pat uz “jūras mēsliem”, kas tik būtiski liesajai zemei daudzās paaudzēs. Lūk, ko par to saka O. Gūtmanis: “Lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, Jūrmalciema kā zvejniekciema pastāvēšana ir atkarīga no šīs nieka aļģītes furcelārijas. Ja ne reņģe, kas ik pavasari nāk uz nārstu furcelārijas audzēs, ja ne mēslojums noplicinātajai smilšu zemītei, jo govis turēt vairs neatmaksājas, ja ne mols, kas aiztur straumes nestos “jūras mēslus”, Jūrmalciems no izsena zvejniekciema var pārvērsties atpūtnieku apmetnē, tūrisma objektā. Tā ierasto dzīves ritmu pēkšņi var pārtraukt viena cilvēku radīta dabas katastrofa (Būtiņģes terminālis kā Dāmokla zobens!), kā arī lēni un maz pamazām var iznīkt piekrastes ūdeņu flora un fauna.”

Jā, Būtiņģes naftas terminālis ir reāls apdraudējums (pulvera muca!), un ne tikai Lejaskurzemes krastam vien. Aleksandrs Koroļovs “Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatā 98”, rakstā “Aļģu audzes – jūras produktivitātes salas”, norāda, ka aļģu izmešos pie atklātās jūras pārsvarā furcelārija – daudzos sīkos smalkos zariņos sazarota aļģe, kas aug 6–20 metru dziļumā, un tās plašākās audzes atrodamas Papes–Pērkones rajonā. Šo aļģu audzēm ir milzīga nozīme reņģu nārsta efektivitātē, to kāpuru un mazuļu izdzīvošanā.

Latvijas teritoriālajos ūdeņos ir 20 galvenās reņģu nārsta vietas – 13 no tām atrodas Rīgas līcī un 7 – atklātās Baltijas jūras piekrastē. Kopā visu nārsta vietu platība neaizņem pat 1/100 daļu no piekrastes zonas. Rīgas līcī svarīgākās reņģu nārsta vietas ir Rojas, Valgalciema, Mērsraga, Bērzciema, Engures, Ragaciema, Saulkrastu, Zvejniekciema, Duntes, Ķurmraga, Vitrupes, Salacgrīvas un Ainažu tuvumā.

Atsevišķu nārsta vietu platība parasti nav liela – no 2 līdz 20 hektāriem. Jūras piekrastē no Papes līdz Kolkai nārsta vietas ir Papes, Jūrmalciema, Bernātu, Pērkones, Liepājas un Pāvilostas tuvumā. Jūras piekrastē nārsta laukumi ir ievērojami lielāki nekā līcī – no 0,5 līdz 4–8 kvadrātkilometri. Tomēr arī ierobežotā platība pašlaik vēl nodrošina reņģu krājumu atražošanu.

Reņģu nārsta laukumi ir arī pretī Jūrmalciemam – piekrastes ciemi izsenis izvietojušies šo “ražīgo saliņu” tuvumā, kas ļoti jutīgas pret vides apstākļu maiņām. A. Koroļovs atgādina: “Pēc tankkuģa “Globe Assimi” avārijas Klaipēdā 1981. gadā nafta iznīcināja furcelārijas audzes gar Lietuvas piekrasti daudzu kilometru garumā, tie ievērojami samazinājās arī Latvijas piekrastē. (Salīdzinājumā ar 20. gs. 30. gadiem – 12 līdz 13 reižu.) Par naftu vēl bīstamāki visiem organismiem ir disperanti – vielas, ko izmanto naftas produktu nogulsnēšanai avārijas gadījumos.”

Par aizsargājamām teritorijām Latvijas piekrastē ir izsludināti četri rajoni, arī rajons Pape–Pērkone, kam pa vidu ir Bernāti un Jūrmalciems. O. Gūtmanis jau 2001. gadā prognozēja drūmu ainu: “Pēc visa pieminētā varam apzināties, cik dramatiski traģisks stāvoklis ir Lejaskurzemes piekrastē. Nu jau gadiem ilgi ik pa laikam krastmalas smiltīs un “jūras mēslos” parādās sabiezējušas naftas un mazuta pikuči, pieķep tīklu linums, ūdens virspusē spīguļo eļļas plankumi. Būtiņģes terminālis spokojas kā bubulis. Un iet bojā reņģu mazuļi.”

Tomēr dzejnieks savu “Jūrmalciemu” beidz uz cerīgas nots: “Bet kas zin, pie varas Latvijā var nākt valdība, kas būs ieinteresēta, lai uzlabotu piekrastes zvejas apstākļus, lai saglabātu senos zvejniekciemus. Tad atkal Akmenijā, jūras dzelmē, kur glabājas dzintars, dabīgi saglabātas vai mākslīgi stimulētas, kuplos furcelāriju plantācijas, reņģu bari nāks nārstot uz Kurzemes piekrasti, kā arī vairosies citas zivju sugas. Un zvejnieka profesija būs atkal cieņā.”