Brīvdabas muzejā atklās tradicionālo Ziemas masku taku

Lai arī šogad tradicionālā bluķa vilkšana un jestrās Ziemas saulgriežu izdarības ies secen, Brīvdabas muzejā šajā laikā visi interesenti ir aicināti uz Ziemas masku taku, lai baudītu svētku noskaņu un līksmo maskošanos. Kā informēja muzejā, mēneša garumā visi pēc svētkiem noilgojušies varēs izzināt senās paražas un ticējumus, apskatīt masku dažādību un baudīt ziemas ainavas muzejā. Masku takā apmeklētāji sastaps tādus tēlus kā Kārno vilku, kas ar ilgām vēro Maigo kazu, klusos Grozu vecīšus, kas gaida svētkus pie eglītes, brūtes pāri Saules un Mēness kāzās un citus ziemai piederīgus maskotos.

Ziema jau izsenis latviešu tradīcijās ir aktīvākais maskošanās laiks. Tas ir arī gada tumšākais posms, kad uz zemes parādās citu pasauļu iemītnieki un pārdabiskais kļūst iespējams. Ziemassvētkos aktualizējas arī gaismas un tumsas, šīs saules un viņsaules, kosmosa un haosa, pasaules radīšanas, kā arī auglības tēmas. Ziemā salīdzinājumā ar rudens maskošanos maskās iešana kļūst trokšņaināka un skaļāka.

Masku barā vairāk parādās arī mītiskie dzīvnieki, kas spēj ceļot starp šo un citu pasauli, dažādi sociālie slāņi, profesijas un tautības, kā arī pārdabiskas būtnes (Velns, Nāve, Garā sieva, Mazais vīriņš, Miežvilks) u.c. Nereti masku gājienos tiek izspēlēti arī sadzīviski notikumi – jaunā pāra laulāšana, radības, nomiršana un atdzīvošanās, cīņa, tirgošanās u.t.t.

Muzejā līdz Meteņiem ir apskatāma arī tradicionālo masku izstāde “Starp divām saulēm”, kas ir veltīta tieši Ziemassvētku maskām. Šoreiz izstāde apskatei ir eksponēta netradicionāli – caur Hernhūtiešu saiešanas nama logiem. Izstādi veidojuši masku pētnieki Aīda Rancāne un Andris Kapusts.

“12 dienas pēc Ziemassvētkiem latvieši saukuši par svētajiem vakariem jeb jautro laiku, kad ļaudis vakarē – dzied, min mīklas, nestrādā un nevērpj. Šis ir arī maskās iešanas laiks. Maskas ir savdabīgi svētku starpnieki un atklāsmes instrumenti. Starpnieki, kuru uzdevums ir savienot divas dažādas realitātes, pasaules. Var teikt, ka maska padara neredzamo par redzamu, sekmējot pārdabiskā saprašanu, saziņu ar to. Maskas izdejo, izdzied, izrāda priekšstatus par dzīvi un nāvi, par attiecībām starp ļaudīm, cilvēkiem un dabu, par pasaules rašanos, tās funkcionēšanu. Maskas nepieder ikdienas pasaulei, tās palīdz uzturēt saikni ar pirmatnējiem radošajiem spēkiem un ļauj  cilvēkam izmantot tos savās interesēs,” par maskošanos tradīciju stāsta masku pētniece Aīda Rancāne.