Rita Adumāne: Ikviena izstāde sniedz gandarījumu ^{Apriņķis.lv}

– Kā sākās jūsu ceļš glezniecībā?

– Tas nāk līdzi no skolas laikiem. Man Carnikavas pamatskolā bija jauka skolotāja Biruta Barone, viņa bija pirmais cilvēks, kas man pavēra mākslas pasauli. Zīmēšana man ļoti patika un padevās. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā. Satiku cilvēkus, kas iemācīja daudz vērtīgu lietu. Padomju laikos bija tāda profesija "mākslinieks noformētājs", daudzus gadus tajā nostrādāju.

– Savulaik esat strādājusi arī par pedagogu.

– Jā, pabeidzot Mākslas akadēmiju, sāku strādāt par vizuālās mākslas pedagogu. Kopumā gan skolā ilgi nenostrādāju – kādus desmit gadus.

– Kā nonācāt līdz tēlotājmākslas studijas izveidei Carnikavā?

– Mūsu aktīvajai carnikavietei Ārijai Cekulei, kuru noteikti daudzi pazīst, bija doma Carnikavā organizēt Mākslas dienas, tas bija ap 2004. gadu. Aicinājām kopā visus, kas glezno, zīmē, kaut ko dara. Tā sākās Mākslas dienas šeit, tautas namā "Ozolaine". Pēc gada vai diviem Ārijai radās ideja, ka ir nepieciešama arī studija. Tajā laikā nokļuvu projektu vadības kursos, un vadītāja man palīdzēja uzrakstīt projektu mākslas studijai. Aiznesu projektu uz Carnikavas novada domi un pēc kāda laika saņēmu zvanu no pašvaldības. Tā 2006. gada rudenī arī sākām darboties septiņu cilvēku sastāvā.

– Būtībā viss sākās ar Mākslas dienām, vēlāk pāraugot tēlotājmākslas studijā?

– Jā, tā var teikt. Mākslas dienas turpinājās līdz pat Covid-19 laikam, tagad pāris gadu nav notikušas. Mākslas dienās pulcējām ne tikai mūsu pašu dalībniekus, bet arī citus – rokdarbniekus, metālmākslinieku – no novada. Šo gadu laikā notikušas arī mūsu studijas izstādes, lielākās bija uz piecu, desmit un piecpadsmit gadu jubileju. Tiesa, piecpadsmit gadu jubilejas izstādi nācās pārcelt, tā notika pagājušā gada vasarā, kad faktiski bija pagājuši sešpadsmit gadi kopš dibināšanas. Studijas dalībniekiem bijušas arī savas personālizstādes.

Plenērs Gaujas krastos. Plenēri notiek katru pavasari un rudeni.

– Vai esat skaitījusi, cik personālizstāžu tēlotājmākslas studijas dalībniekiem ir bijušas?

– Precīzi nepateikšu, lai gan nav ļoti daudz – kādas piecas, varbūt sešas. 2020. gada martā izstāde bija Andai Neimanei, kura ir viena no mūsu aktīvākajām dalībniecēm. Trešā daļa mūsu studijas dalībnieku ir kaut kur jau mācījušies, bet ir arī tādi, kas atnāk prieka pēc un strādā. Atrod savu nišu un darbojas – vai tās ir eļļas vai akrila krāsas vai pasteļa krītiņi. 

– Vai studijas dalībnieku gleznojumiem ir arī sezonāls raksturs? Piemēram, tagad ir pavasaris, kad viss sāk plaukt un ziedēt…

– Jā, noteikti! Mēs šobrīd esam sieviešu kolektīvs, un ziedu gleznojumu mums ir daudz.

– Vīriešu kolektīvā nav?

– Šobrīd nav, lai gan ir bijuši, arī jauni puiši. Mums ir kodols, kas ir nemainīgs jau kopš 2006. gada, bet pārējie dalībnieki mēdz pamainīties – cilvēki atnāk, pēc tam nomaina dzīvesvietu, aiziet, un citi nāk viņu vietā.

– Cik dalībnieku šo gadu laikā tēlotājmākslas studijā kopumā ir bijuši?

– Man šķiet, ka aptuveni trīsdesmit, varbūt nedaudz vairāk. Šobrīd studijā darbojas divdesmit dalībnieces, no tām septiņām, kuras sāka pirms septiņpadsmit gadiem, vairāk nekā puse ir palikušas.

– Vai var teikt, ka savā dzīvē esat apvienojusi divas sirdslietas – mākslu un pedagoģiju? Lai gan skolā vairs nestrādājat, arī studijā nodarbojaties ar pedagoģiju.

– Jā, tās noteikti ir sirdslietas. Vēl viena sirdslieta ir noformēšanas darbs, kas bija kādreiz. Mācīt pieaugušos un bērnus – katram vecumposmam ir sava specifika. Nevar pateikt, kurus ir vieglāk mācīt, bet pieaugušajiem jau ir sava pieredze, viņiem svarīgi ir koncentrēties darbam, lai viņu netraucē, ja var tā teikt. (Smejas.)

– Pieaugušajiem jāļauj vairāk izpausties pašiem?

– Laikam tas būs pareizais formulējums. Tie, kam ir mākslas izglītība, – viņi jau ir gatavi mākslinieki. Viņiem jau ir savas domas, skices, tur tiešām varbūt vajag tikai nedaudz kaut ko piekoriģēt.

– Vai pie jums nāk cilvēki arī bez priekšzināšanām?

– Jā, tādi ir. Ir pāris senioru, kas atnāca un sāka gleznot ar eļļas krāsām, kas skaitās diezgan grūta, sarežģīta tehnika. Protams, ja cilvēks pirms tam nav gleznojis, vispirms vajag motivāciju. Ar lielu iekšējo vēlmi un cītību iemācīties var. Mums ir ļoti labs mikroklimats kolektīvā, cits citu atbalsta, iedrošina.

– Tātad iemācīties gleznot var ikviens un jebkurā vecumā?

– Domāju, ka var. Varbūt nevar veidot akadēmisko zīmējumu, un to mēs arī vairs nedarām, taču iemācīties zīmēt to kubiņu vai kafijas dzirnaviņas [norāda uz gleznu, – A.P.) spēj ikviens. Zīmējot ziedus, kam ir smalkākas nianses, vairāk tiek izmantota krāsu jaukšana. Lietas, kuras vajadzīgas ziedu uzgleznošanai, mācāmies, ja tas ir nepieciešams.

– Jums studijā ir visu paaudžu cilvēki?

– Aptuveni ceturtā daļa ir pensijas vecuma cilvēki, bet ir arī pirmsskolu un skolu pedagogi, kā arī jaunieši. Tieši šogad mums pievienojās divas jaunas dāmas. Vecuma gradācija ir ļoti dažāda. Turklāt, ja runājam par pedagogiem, tad tie nav vizuālās mākslas skolotāji. Ir matemātikas pasniedzēja, bērnudārzu audzinātājas, auklītes, bet, protams, ir bijuši arī vizuālās mākslas skolotāji.

– Cik svarīga gleznošanas studijā ir noskaņa un fons – mūzika, sarunas vai pilnīgs klusums?

– Mums studijā nav nepieciešams muzikālais fons vai kaut kāda ārēji radīta noskaņa. Sanākot kopā, iedzeram tēju vai kafiju, parunājamies un gleznojam. Manuprāt, fons rodas pats no sevis: kādam gribas parunāties, citam gluži pretēji – paklusēt. Lielākoties jau laikam cilvēkam svarīgs ir klusums. Citreiz ir domāts likt mūziku, bet kāds pasaka, ka trokšņa dzīvē jau tā ir daudz, labāk baudīt klusumu. Pilnīga klusuma jau nekad nav: švīkst zīmuļi, tiek skalotas otas… Darba troksnis. (Smejas.)

– Ko gleznot ir visgrūtāk?

– Ziedus. To, kas mums vislabāk patīk, ir arī vissarežģītāk gleznot. Ziedi ir tik skaisti, tik perfekti veidoti, ka neko labāku par to, kādi tie jau ir, uzgleznot nevar. Atliek tikai ar lielu rūpību un iedziļināšanos tos atdarināt. Ir cilvēki, kas atsakās ziedus gleznot tieši sarežģītības dēļ. Vienkāršas nav arī jūras ainavas. Mēs esam devušies plenēros, un šajā pavasarī droši vien arī iesim. Ir mākslinieki, kam spēcīgā puse ir tieši plenēri. Jāglezno ir ātri, jo dienas gaitā apgaismojums mainās. Tāpēc mums ir bijušas meistarklases, kas māca tieši gleznošanu brīvā dabā.

Uzzīmēt ziedus ir vissarežģītāk, uzskata "SidrabOtas" vadītāja.

– Cik bieži notiek plenēri?

– Bijuši divi nopietni plenēri profesionālu gleznotāju vadībā, taču ārā izejam gandrīz katru pavasari un rudeni. Dodamies uz Vecgauju vai Gaujas krastu, katrs izvēlas savu debespusi, uz kuru skatīties, un glezno. Tagad strādājam arī ar fotogrāfijām – var nofotografēt kādu ainavu un studijā to gleznot kaut pusi ziemas.

– Cik ilgs laiks tiek ieguldīts vienas gleznas radīšanā, ja runājam tieši par darbu studijā?

– Piemēram, šādas gleznas [norāda uz gleznu pie sienas, – A.P.] radīšana trīs piegājienos [trīs tikšanās reizēs sestdienās, – A.P.] būtu labs temps. Ar vienu piegājienu ir par maz, daži glezno divos, daži ilgāk. Tas atkarīgs no cilvēka, kā viņam tas padodas. Darbus pa pusei pabeigtus neatstājam.

– Kas ir tas, ko jums visvairāk patīk gleznot?

– Man tuvāka ir klusā daba. Visiem saku, ka esmu vizuālās mākslas skolotāja, kas arī glezno. Sevi kā mākslinieci es īpaši neizceļu. Savulaik akadēmijā, mācoties pie pasniedzējiem Heinrihsona un Villeruša, vairāk bija klusās dabas. Man tas liekas saprotamāk – tā priekšmetu savstarpējā saspēle, toņu nianses, senlaicīgie priekšmeti.

– Cik personālizstāžu jūsu radošajā dzīvē ir bijis?

– Tieši personālizstādes ir bijušas divas. Protams, arī tēlotājmākslas studijas izstādēs ir izstādīti mani darbi, esmu piedalījusies arī Mākslas dienu izstādēs.

– Vai jūsu darbi ir aizceļojuši arī aiz Latvijas robežām?

– Jā, daži darbi ir uzdāvināti radiniekiem ASV.

– Pēc daudzu gadu darba jūs šogad atstāsiet "SidrabOtas" vadītājas amatu. Ar kādām sajūtām to uztverat?

– Tagad būs vairāk laika ģimenei, jo līdz šim sestdienās bija tēlotājmākslas studija. Iespējams, uz studiju nākšu kā dalībniece, taču tas būs atkarīgs no darbiem, kas jāizdara mājās. Ir sakrājušies parādi ģimenei.

– Kāds ir nozīmīgākais novērtējums, ko esat saņēmusi jūs un "SidrabOta"?

– 2012. gadā mēs ieguvām Mākslas dienu galveno balvu. Taču arī jebkura izstāde sniedz patīkamas sajūtas. Gatavojoties tām, ir jāiegulda liels darbs, viss jāsaliek tā, lai ikvienam būtu izstādīti labākie darbi. Kad izstāde ir atklāta, visi ir priecīgi, tad arī man ir gandarījums. Protams, katram studijas dalībniekam gribas redzēt savu darbu, tāpēc tos cenšos izlikt pēc iespējas vairāk, kaut vai divās rindās, bet lai visiem ir prieks. Ja ir personālizstāde, tad var likt mazāk gleznu, bet kopējās izstādēs labāk vairāk.

– Jūs jau pieminējāt gandarījumu. Par ko bijis vislielākais gandarījums šo gadu laikā, vadot studiju?

– Laikam jau tas, ka cilvēks, kurš maz mācējis, varbūt zīmējis vien skolas laikā, atnācis uz studiju, sāk gleznot. Ja ir rezultāts, cilvēks ir radis prieku, tad arī es priecājos un izjūtu gandarījumu par savu darbu. Vēl arī studijas lielās izstādes, kad esam nostrādājuši garas stundas, lai atrastu optimālo variantu, un izstādes apmeklētāji to novērtē.