Arī dziedātājai Antrai Ozolai beidzot savs disks ^{Apriņķis.lv}

– Jūsu dzīve lielākoties saistīta ar Pierīgu.

– Tā varētu teikt. Pirmos divdesmit gadus biju rīdziniece – Grīziņkalna un Vārnu ielas meitene. Pēc tam pārcēlos dzīvot uz Ādažiem, kur pagāja daudz radošu brīžu. Tie atkal bija kādi divdesmit gadi. Bet kopš gadsimtu mijas esmu jūrmalniece. Tā kā man dzīvē viss notiek cikliski, laikam pienācis laiks meklēt jaunu dzīvesvietu. (Smejas.) Ja pie tāda lēmuma nonākšu, katrā ziņā izvēlēšos tikai un vienīgi Pierīgu – Mārupi, Ķekavu, Baložus vai tamlīdzīgi.

– Saucat sevi par senu dziedātāju. Kas tieši ir tas senais?

– Protams, pati esmu ļoti sena.

– Un nule jau arī vecvecmamma!

– Jā, tas nu ir fakts. Pirmā meita piedzima, kad man bija divdesmit viens gads, laikam tālab viss tā ātri notiek.

– Tad kāpēc uzskatāt sevi par senu? Kas īsti slēpjas aiz šī vārda?

– Redziet, kad pilnā spozmē uzstājās Nora Bumbiere, Ojārs Grinbergs, Margarita Vilcāne, Viktors Lapčenoks, es gāju vidusskolas pēdējā klasē un skatījos uz viņiem ar zināmu apbrīnu. Man ļoti patika klausīties šīs skaistās dziesmas, burvīgās melodijas, un sevī iztēlojos, ka es arī tā varētu. Pati tajā laikā sportoju, biju aizrāvusies ar vieglatlētiku, bet ik pa brīdim uzplaiksnīja doma, ka es varētu mēģināt arī kaut ko padziedāt. Vienreiz, skrienot stafeti, gadījās iedzīvoties smagā traumā – pārrāvu kājas muskuli. Atceros, ka uzreiz pēc tam man sākās riktīga panika: ārprāts, ko man tagad darīt, ko es iesākšu?!

Kad nomierinājos, sāku meklēt dziesmas, dziedāt līdzi, kā arī atradu sev vokālo pedagogu. Mums bija brīnišķīga vokālā skolotāja Maiga Grietēna. Pie viņas gāja gan Mirdza Zīvere, gan Aija Kukule, vienu brīdi Ingus Pētersons nāca uz nodarbībām, arī Adrians Kukuvass pie viņas ir mācījies dziedāt. Tādā veidā es sāku darboties pilnīgi citā lauciņā.

– Kā dzīves ceļš jūs vispār aizveda līdz mūzikai?

– Mana mammīte un tētis strādāja par skolotājiem Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā jeb tā sauktajā Meža skolā. Uz turieni ļoti bieži brauca ciemos mākslinieki un dziedātāji no filharmonijas. Viņu koncertu laikā pavadījumu uz klavierēm spēlēja komponists Arvīds Žilinskis. Tobrīd biju tikai kādus četrus gadus veca un mājās biju iemācījusies dziedāt dziesmiņu “Vāverīte ezim teic”. Vispār es jau bērnībā zināju visas Žilinska dziesmiņas, kas viņa grāmatā bija.

Kādu reizi kopā ar mammu aizgāju uz vienu koncertu skolā, kur uzstājās operdziedātāja Elfrīda Pakule. Viņai bija pārsteidzoši augsta balss. Pēc koncerta Arvīds Žilinskis pēkšņi jautāja: varbūt ir kāds bērniņš, kurš vēlas uzdziedāt? Protams, zālē valda klusums. Tad es pielēcu kājās un teicu, ka gribu uzdziedāt “Vāverīte ezim teic”. Ļoti drosmīgi devos pie klavierēm, un komponists sāka spēlēt šo dziesmiņu. Dziedāšanas laikā pamanīju, ka mana mamma aizmugurē stāv ieplestām acīm un gaida vietu, kad būs tas lēciens ar vārdiem: “Jā, jā, tā, tā, tā!” Es to nodziedāju pārliecinoši. Pēc dziesmas visi zālē aplaudēja, bet pats komponists man noglaudīja galvu un teica: “Meitēn, tev ir jādzied! Turpini to darīt, tev labi sanāk.” Tie bija mani pirmie soļi uz skatuves.

– Kā nokļuvāt pie dziedāšanas pasniedzējas?

– Maiga Grietēna bija fantastiska vokālā skolotāja. Es aizvadīju brīnišķīgas dienas, mācoties un dziedot pie viņas, apgūstot visādas interesantas lietas un klausoties, kā viņa dzied priekšā. Notis man bija pazīstamas, muzikālā dzirde arī bija, turklāt es bērnībā četrus gadus pie privātskolotājas mācījos spēlēt klavieres. Līdz ar to bija zināma bāze, dziedāšana neradās no zila gaisa. Pēc mācībām pie Grietēnas nonācu Ādažu ansamblī “Suvenīrs”, kas drīz pārtapa par jaunu grupu “Ādaži”. To vadīja komponists Gunārs Freidenfelds. Pēc neilga laika uz turieni atnāca arī Adrians. Tika iegūtas pirmās atzinības, kam sekoja piedāvājums Adrianam doties uz Valsts filharmonijas grupu “Tip Top”. Viņš teica: ja eju, tad ņemu Antru līdzi. Pirmā dziesma, ko es iedziedāju studijā Radio mājā, bija Ulda Stabulnieka dziesma ”Nedrīkst sasteigt”. Tas man bija liels un neatkārtojams pārdzīvojums.

– Nedaudz pārtraukšu jūsu stāstījumu, lai palūgtu atcerēties pirmo saskarsmi ar Andriana Kukuvasa dziesmu “Krīt visbaltākie sniegi” – tas bija gana amizants gadījums.

– Jā, tā varētu teikt. Vissmieklīgākais ir tas, ka sešpadsmit gadu vecumā es to dziedāju skolas ballītē (šo dziesmu es ārkārtīgi mīlēju un vienmēr centos izpildīt). Tur kaut kādi čalīši spēlēja, un, kad es viņiem jautāju, kas tādu foršu dziesmu sacerējis, viņi atbildēja: ai, kaut kāds džeks no Jūrmalas. Bet, kad šis puisis 1979. gadā atnāca uz Ādažiem, es sapratu, ka viņš ir īstais. Tad mums sākās mīla un tā tālāk.

– Jā, tā tāda neliela atkāpīte no mūsu sarunas. Pēc “Tip Top” nāca “Proventus”...

– Grupa “Proventus” manā mūžā bija īpaša ar to, ka to vadīja Adrians. Pārsvarā tiku dziedājusi viņa kompozīcijas. “Proventus” mūziķi, kuri vēlāk kļuva par Operetes teātra rokgrupas “Rekvizīts” dalībniekiem, nenoliedzami bija vieni no sava laika labākajiem mūzikas māksliniekiem. Spilgtākie notikumi grupas laikā bija koncerti visā Latvijā ar Aleksandra Čaka dzeju. Režisors šai Adriana Kukuvasa mūzikai bija Nacionālā teātra aktieris Jānis Kaijaks. Īpaši jāizceļ rokopera “Mazā nāriņa”, kur man bija uzticēta titulloma. Šajā rokoperā, kurā bija skatāmi bezgala krāšņi un skaisti tērpi, uzstājos kopā ar simfonisko orķestri, rokgrupu, kori un lielisko baleta trupu. Pateicoties tam, es guvu lielu gandarījumu un pieredzi.

Mēs arī tikām uzaicināti kā viesmākslinieki Operetes teātrī, kas lēnām pārvērtās par Muzikālo teātri. Tur tika uzvests arī mūzikls “Caur mākoņu vārtiem” ar Adriana Kukuvasa mūziku, Jāņa Ziemeļnieka un Austras Skujiņas dzeju. Komponists Edvīns Zālītis visnotaļ pārsteidza ar savu muzikāli jaudīgo roka balāžu spektru, kurā es dabūju izdziedāties ne pa jokam. Ar šo muzikālo bagāžu staigāju visus piecpadsmit klusēšanas gadus.

– Kas jūs saveda kopā ar projektu “Paldies tev, draugs!”?

– No Anglijas bija atbraukusi Ieva Luika. Viņa vienu brīdi strādāja Latvijas Radio. Vārds pa vārdam, un es uzzināju, ka viņa veido kaut kādu muzikālu projektu. Vienu reizi braucām mašīnā, bija labs noskaņojums, un es tā kā iedziedājos. Tajā brīdī Ieva man teica: “Pagaidi, bet kāpēc arī tu nevarētu tur padziedāt?” Tā Ieva saveda mani kopā ar “Paldies tev, draugs!” producentu Mārtiņu Martu Matisonu. Viņš bija ļoti apmierināts un ieinteresēts, un tā arī projekts iesākās. Koncertu tūres ietvaros uzstājāmies visā Latvijā kopā ar Andri Daņiļenko, Beāti Melderi, Kasparu Pudniku un Jāni Krūmiņu.

– Kā nonācāt līdz savam diskam “Saulvējā”?

– Te atkal ir vesela vēsture. Protams, es tagad vēroju jaunās dziedātājas, un reiz viena no viņām – kādus sešpadsmit gadus veca – “Rīta Panorāmā” stāstīja, ka ir sacerējusi mūziku, izdevusi savu albumu un jau sapņo par nākamo. Padomāju: žēlīgā debess, es taču esmu pilnīgi atpalikusi! Apmēram tā, it kā man būtu piecdesmit gadus pārnēsāta grūtniecība. Man sešpadsmit gados pat prātā neienāktu, ka es varētu kādu disku izdot. Bet tagad, pēc piecdesmit gadiem, tas patiešām ir noticis, jo man uzradās labvēlis, kurš nosponsorēja un atveda diskus. Esmu ļoti pateicīga par to.

– Kāpēc tāds nosaukums – “Saulvējā”?

– Dzejniecei Ritai Bebrei ir tāds dzejolis: “Neskūpsti mani caurvējā, ved mani, aizved saulvējā.” Es tā padomāju, kāpēc gan mana albuma nosaukums nevarētu būt ”Saulvējā”, ja tas tik jauki skan? Kurš grib stāvēt caurvējā visu mūžu un salt? Labāk tomēr tikt ieceltam saulītē.

– Ko dzirdēs tie, kas to klausīsies?

– Albumā ir iekļauta Adriana Kukuvasa dziesma “Krīt visbaltākie sniegi”, kuru es tiešām sešpadsmit gados dziedāju. Tagad es to atkal paceļu augšā un dziedu pa jaunam. Pavadījumu taisīja Andris Šīrons, principā visu disku iedziedāju viņa mājas studijā. Andris Šīrons man arī uzrakstīja dziesmu ”Labajās dienās”. Tāpat albumā skan Līgas Priedes ”Mēness dziesma” un Jāņa Krūmiņa ”Putni”. Es visām dziesmām pielieku kaut ko no sevis, lai nav tā, ka vienkārši atdziedu, bet ik pa brīdim ieskanas dažādas rozīnītes.

Vēl ir arī “Staburadze” – tāda smeldzīga melodija par pazaudēto dzimteni, zudušo mīlestību. Tāpat ir viena manis pašas uzrakstīta dziesma ”Jūrmalai”. Reiz radio režisore Diāna Sproģe (Bērza) ieminējās, vai kāds nevarētu uzrakstīt kādu dziesmiņu Jūrmalai, tādu kā himnu. (Diāna ir Adriana Kukuvasa māsas žurnālistes Lias Guļevskas meita, – I.N.) Es atnācu mājās, bija tāds vēss vakars, iedzēru sarkanvīnu, un man pēkšņi radās gan vārdi, gan arī meldiņš. Bet kā noslēdzošā dziesma šajā diskā skan “139. psalms”, ko ir sarakstījis Jānis Žīle.

– Albums izdots, kādi ir nākamie plāni?

– Jāatzīst, esmu diezgan pagurusi, jo labu laiku bija jārisina veselības problēmas. Bet albumu es ierakstīju pirms operācijas. Paldies Dievam, tad man vēl bija spēks. Tagad, es domāju, ir jāmet miers. Albums ir iznācis, lai dzied jaunie, un gan jau būs labi.

– Kur šobrīd strādājat?

– Tagad esmu Bulduru Izstāžu nama speciāliste un ekspozīcijas uzraudze. Sagaidu apmeklētājus, aprunājos, pastāstu par izstādi. Iedomājieties, apmeklētāji ir tik slinki, ka negrib paši lasīt pie sienas esošās anotācijas, tādēļ es viņiem lasu priekšā. Man tas ļoti patīk. Es mīlu cilvēkus un sagaida viņus ar smaidu.  

– Cik daudz jums ir mazbērnu un mazmazbērnu?

– Mana vecākā meita Līga ir no pirmā vīra – Edmunda Ozola, kas Ādažu “Suvenīrā” spēlēja trompeti. Tolaik abi bijām Ozoli. Kad apprecējos ar Adrianu, pasē es biju Kukuvasa, bet vēlējos, lai uz skatuves man paliek Ozolas uzvārds. Otrā meita Arita piedzima 1992. gadā (viņas tēvs ir Adrians). Vecākajai meitai ir četrdesmit pieci gadi, un viņa jau ir vecmāmiņa. Man ir sešdesmit seši, bet es jau vecvecmammas statusā. Mēs esam kārtīgā tempā šo lietu paveikušas. Tā nu man ir divas meitas, divas mazmeitas un viena mazmazmeitiņa – tikai un vienīgi meitenes. 

– Kāda jūs viņām esat kā vecmāmiņa un vecvecmāmiņa? Lutināt savas meitenes?

– Esmu diezgan patālu no viņām. Līga tagad dzīvo Ādažos, bet mazmazmeitiņa vispār Carnikavā. Līdz ar to mēs satiekamies tikai jubilejās, un man visa lutināšana un burbuļošana lielākoties sanāk tikai pa telefonu. Un, lai cik tas šausmīgi arī būtu, es pārskaitu naudiņas dzimšanas un vārda dienās uz kontiem. Tāda ir mana sadarbība ar ģimeni. To mazo, protams, es gribu paņurcīt, viņai 15. novembrī palika tikai divi mēneši.

– Paldies par sarunu! Novēlēsim jums veiksmi un veselību, priecīgus Ziemassvētkus un jauki sagaidīt jauno gadu!

– Bet no manis – priecīgus svētkus avīzes lasītājiem!