Sparīgais senioru deju kolektīvs "Ulenbroks" ^{Apriņķis.lv}

Sākums meklējams 2012. gadā

Senioru deju kolektīvs dibināts 2012. gadā. “Esam seniori un filozofiski lūkojamies apkārtējās norisēs,” sevi raksturo paši dejotāji. Lūkošanās gan nenozīmē bezdarbību. Deju kolektīva dalībnieki ir aktīvi cilvēki un ne bez lepnuma var teikt, ka ne piecdesmit, ne sešdesmit, ne arī septiņdesmit un vairāk gadu nav šķērslis nekam, kas spēj sagādāt prieku vislabāko vecumu sasniegušiem ļaudīm. Viņi uztur labu fizisko formu, aizrautīgi dejo, dāvā smaidus partneriem un skatītājiem, koncertē un izklaidējas. Kopā būšanas un dejošanas prieks rada papildu pozitīvās emocijas, padara ikdienu aizraujošāku, pilnvērtīgāku, dzīvespriecīgāku un laimīgāku, vairo veselīgu dzīvesveidu un pozitīvu skatu uz dzīvi.

“Ulenbroka” dalībnieki uzskata, ka viņu misija ir dejot tautas dejas tā, lai mazbērni arī dejotu un varētu iemācīt saviem mazbērniem.

Deju kolektīva vadītāja Ineta Svilāne atceras, ka dejotāji uzmeklējuši viņu. “Es savulaik strādāju Stopiņu pagastā ar vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tie, kas tagad dejo “Ulenbrokā”, bija arī kādreizējie vidējās paaudzes deju kolektīva dejotāji, kuri pārtraukuši dejot. Tā mēs sākām nodarbības vēl vecā kultūras centra telpās.”

Ja cilvēks ir sācis dejot, tad āķis lūpā ir ieķerts, un agrāk vai vēlāk tas izlīdīs laukā gluži kā īlens, tikai pozitīvā nozīmē. Ineta Svilāne piekrīt: “Jā, kolektīvā ir cilvēki, kuri skolas laikā dejojuši, pēc tam bijis piecdesmit gadu pārtraukums, un nu atkal ir vēlme dejot – bērni izauguši, mazbērni paaugušies, ir vairāk brīvā laika un gribas vēl kaut ko darīt, ne tikai lasīt grāmatas vai nodarboties ar rokdarbiem. Gribas fiziski darboties.”

Gadi nav šķērslis

Ļaudis vecumā pēc sešdesmit ir pat ļoti aktīvi, un to apliecina arī “ulenbrokieši”. “Mums ir aktīva koncertdarbība, tiekamies ar citiem kolektīviem, un pēc koncertiem ir balles. Tad var redzēt, cik ņipri un naski viņi ballējas, neskatoties uz to, ka ir nodejojuši koncertu un balle sākas ap pulksten deviņiem vakarā. Dejo līdz pusnaktij, ja ne ilgāk. Un ir patiešām grūti pateikt, ka cilvēkiem jau solīds vecums. Es ar prieku skatos, kā ballējas cilvēki, kam ir vairāk nekā astoņdesmit gadu. Tad man ir prieka asaras, cik dieviņš ir labvēlīgs šiem ļaudīm, ka viņi to var un grib,” saka Ineta Svilāne. Par laimi, viņiem tiek nodrošināta iespēja kustēties, būt kopā, un tad uzlabojas dzīves kvalitāte, cilvēki vēlas ar kaut ko nodarboties, nevis palikt mājās un sūkstīties par nebūšanām.

“Dejotāji ir dažādā vecumā, jo dejo pāri, un tad vecums ir atšķirīgs. Kolektīvā vecuma amplitūda ir no piecdesmit līdz septiņdesmit trīs gadiem, taču visi jūtas gana labi, attiecības ir draudzīgas. Bet viņi ir aktīvi un sportiski arī bez dejošanas. Daudzi slēpo gan kalnos, gan vietējos mežos, daudziem ir piemājas dīķītis, un viņi tur vēl ilgi peldas, kā arī iet pirtī. Zinu, ka cilvēki nodarbojas ar riteņbraukšanu, savulaik nūjojuši veselības uzlabošanas nolūkos. Kad bija kovida laiks, divas reizes nedēļā saslēdzāmies caur datoriem un ļoti aktīvi vingrojām. Izstrādāju vingrojumu kompleksu, lai katrs jebkādos apstākļos varētu vingrot stundu pusotru. Darbojāmies vaiga sviedros. Esmu savulaik darbojusies sporta nozarē, meklēju informāciju arī internetā un izveidoju savu vingrojumu sistēmu. Kas ir svarīgi cilvēkam? Kustēties! Tāpēc kovida laikā mēģināju viņus koncentrēt uz kustību un darbību,” deju kolektīva darbošanos raksturo Ineta Svilāne.

Cilvēkiem pusmūžā kustēšanās ir nepieciešama, jo uzlabo asinsriti, neļauj ierūsēt locītavām, vairo pozitīvismu un apmierinātību, dzīves kvalitāti kopumā. Ineta Svilāne teic, ka daudziem cilvēkiem vajadzīga arī saskarsme, domu un enerģijas apmaiņa. “Nodarbībās tiekamies divas reizes nedēļā. Tā ir savstarpēja komunikācija, kopīga darbošanās, ne tikai dejošana. Ir brīži, kad lauzām galvas par jautājumiem, kas jārisina sakarā ar kolektīvu. Es domāju, tāda kopā būšana dod pozitīvismu, dzīvesprieku un neiesēdēšanos mājās, siltos dīvānos.”

Rezultāti iedvesmo

Ineta Svilāne stāsta: ““Ulenbroks” ir piedalījies divos deju svētkos. Šogad izpelnījāmies godpilno augstāko pakāpi, mūs uzaicināja piedalīties senioru koru koncertā, kur dejoja četri deju kolektīvi. Godam pārstāvējām Stopiņu pagastu arī senioru koru koncertā. Deju svētki ir viens no pasākumiem, kamdēļ dejotāji nāk un darbojas. Tie gadi starp svētkiem paiet ātri, un klāt atkal gatavošanās nākamajiem svētkiem. Atkal ir ko darīt.”

Uz repliku, ka deju kolektīva panākumi ir arī novērtējums tā vadītājai, Ineta Svilāne atbild: “Neapšaubāmi, bet viens bez otra neko nevaram. Ne es bez kolektīva, ne kolektīvs bez manis. Esam kā cimdiņš ar rociņu, kā podiņš ar vāciņu. Es ļoti lepojos ar saviem dejotājiem, ka viņi ir pacietīgi, strādāt griboši un varam sasniegt labus rezultātus, neskatoties uz to, ka visi nav ļoti izcili dejotāji. Visu panākam ar darbu un centību.”

Cilvēkam nobriedušā vecumā taču ir motivācija darīt, vai tad ne? “Bez šaubām, bet es domāju, ka tāda ir arī nobriedušam jaunietim. Pēc tam ģimenes cilvēkam, vidējās paaudzes dejotājam un senioram – viņiem visiem ir motivācija, citādi jau nebūtu jēgas. Kāpēc nākt un laiku tērēt?” retoriski jautā Ineta Svilāne.

Aktīva koncertsezona

Deju svētki beidzās jūlijā, bet tas nenozīmē, ka “ulenbrokieši” varēja doties ilgā atpūtā. Ir pamats jokam par to, ka seniora gados darāmā netrūkst – cilvēks ir pat vairāk aizņemts nekā jaunībā. “Mums jau 2. augustā bija koncerts pagastā, aktīvus mēģinājumus atsākām augusta beigās,” atceras Ineta Svilāne.

“Pēc tam koncertsezona ir bijusi aktīva, katru mēnesi divi koncerti. Piemēram, decembrī koncertējām Zvejniekciemā un Balvos. Bet, zināt, aktīva koncertsezona ir visiem senioru deju kolektīviem. Šogad, dejotāju uzrunāta, esmu izveidojusi savu horeogrāfiju, un 28. janvārī dosimies uz Valmieru, kur notiks jaunrades deju konkurss. Tāds konkurss notiek katru gadu, izņemot, protams, kovida laiku. Mēs nolēmām pamēģināt un paskatīties, ko citi piedāvā. Tas ir kā liels deju tirgus, kur ne tikai piedāvāt žūrijai savu veikumu, bet arī kolektīvu vadītāji var apskatīt un uzrunāt citu kolektīvu vadītājus, ja vēlas apgūt viņu izveidoto deju. Es uz Valmieru dodos pirmo reizi, bet esmu bijusi ar vidējās paaudzes kolektīvu Ogres Kultūras centrā, kur rīkoja līdzīgu konkursu. Biju pārsteigta, ka manis veidotā deja ieguva pirmo vietu.”

Kā top deja

“Ulenbroks” uz Valmieru vedīs Ineta Svilānes veidoto deju. Jautāta, kā tā tapusi un kā radīšanas procesu izstāstīt cilvēkiem, kas nekādi nav saistīti ar dejas mākslu, Svilānes kundze ir atklāta: “Vispirms ir jāatrod mūzika. Pirms vairākiem gadiem – šķiet, četriem – atradu mūziku. Noliku malā, jo nebija iedvesmas. Cita horeogrāfe ar šo mūziku bija izveidojusi “Ulenbrokam” deju, bet uznāca kovids, un divus gadus konkurss Valmierā nenotika. Deja netika dejota un bija aizmirsusies. Šogad vairākas reizes klausījos to mūziku, noliku malā, atkal klausījos. Klausoties kājas sāka dipināt, apdomāju kustības, un palēnām, pamazām, ieklausoties arī tekstā, pakāpeniski ideja radās. Klausoties mūziku un vārdus, palēnām, pamazām veidojās soļi, kombinācijas, kustības. To izmēgināju mājās. Pēc tam – ar dejotājiem.

Dejas nosaukums ir “Tis Pīters”. Tautas mūzika, Ērika Zepa apdare, Zanes Jančevskas izpildījums. Tā ir raksturdeja par attiecībām. To parādīsim citiem un skatīsimies, ko citi piedāvā. Galvenais, lai mani dejotāji labi justos, lai dejotu par prieku sev un par prieku citiem. Mūsu moto ir “Par prieku sev, par prieku citiem”. Tas taču der visiem. Kamdēļ nākam, mēģinām, dejojam, cenšamies, ja ne par prieku sev? Tad šo prieku varam dāvināt arī citiem.”

Vai dejās pastāv mode, kas kādā laika posmā ir ejoša “prece”? Ineta Svilāne skaidro: “Esam atkarīgi no mūzikas. Ir horeogrāfi, kuri sadarbojas ar mūzikas autoriem, izstāsta savas vēlmes un kopsadarbībā veidojas gan mūzika, gan horeogrāfija. Bet tādu nav daudz. Es sevi noteikti nesauktu par horeogrāfi, esmu pedagogs. Mums mūzika ir jāmeklē, izvēlamies, ko piedāvā folkloras kopas, arī izpildītāji. To, kas mums iekrīt sirdī un ko drīkstam ņemt. Es sazinājos ar Zani Jančevsku, vai drīkstu izmantot viņas darbu. Viņa atļāva. Pēc tam iesniedzu pieteikumu konkursā.”

Kas ir Ulenbroks?

“Ulenbroks” ir deju kolektīvs, kurā kopīga mērķa labad apvienojušies trīsdesmit četri cilvēki: trīsdesmit divas dejotājas, divpadsmit dejotāji, koncertmeistare un kolektīva vadītāja. “Liels kolektīvs, līdz ar to ir jādomā par repertuāru, lai visas dāmas dabū izdancoties un lai kungiem nav pārslodze. Ir, ko domāt, lai varētu apmierināt visu vēlmes, dalībnieku varēšanu un spējas,” atzīst kolektīva vadītāja.

Savukārt deju kolektīva nosaukums izvēlēts, lai atgādinātu un akcentētu pagasta vēsturi, jo to nevajadzētu aizmirst. Hinrihs fon Ulenbroks bija Rīgas rātes loceklis un Rīgas birģermeistars, bet viņa dēls Hinrihs fon Ulenbroks II uzcēla Ulbrokas muižu. “Mūsu deju kolektīva nosaukumā iekļauts savulaik Stopiņu pagastā dzīvojošā birģermeistara dzimtas uzvārds. Mūsu karogā ir simboli, kas ir šīs dzimtas karogā. Jā, lepojamies, ka varam nest šo vārdu, un stāstām par to tiem, kas interesējas. Ļoti daudzi senioru deju kolektīvi jau zina mūsu kolektīva nosaukuma stāstu. Tas pievērš uzmanību un liecina par piesaisti vietai,” saka Ineta Svilāne. Ar piesaisti vietai dejotāji neļauj aizmirst par saknēm.

Kas bija Stopijs?

Vēsturiskās saknes ir ne tikai vienai dzimtai piederīgas. Ropažu novada pašvaldības tīmekļa vietnē ir publicētas atmiņas par Liepupes muižas vietējās latviešu kultūras dzīves aizsākumu 1940. gada jūnijā Latgales dziesmu svētkos, kā arī informācija, ka kādreizējais Stopiņu ciems saistīts ar astrologa, astronoma un ārsta Zahārija Stopija uzvārdu. Tolaik ārsts, astronoms un astrologs bija trīs vienā – ārstēja, sekoja debess ķermeņu kustībai un pētīja to likumsakarības, ko izmantoja gan ārstniecībā, gan prognožu veidošanā.

Zahārijs (citviet – Zaharijs vai Cahārijs) Stopijs ir dzimis ap 1535. gadu, miris 1593. vai 1594. gadā, nepilnu sešdesmit gadu vecumā. Dzimis Polijā, Breslavā (tagad Vroclava). Mācīts vīrs, studējis medicīnu Vācijā. Pēc mācībām viņu uzaicināja kļūt par Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma ārstu.

Informācija par Stopiju un viņa dzimtu ir atrodama senās avīzēs, lielākoties vācu valodā. Pateicoties drukātam vārdam un bibliotēkām, varam uzzināt vismaz kādu nieku, kādēļ Zahārijs Stopijs joprojām ir pieminēšanas vērts. To atgādinājusi Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne (publikācija “Latvijas Vēstnesī”, 19.10.2004., Nr. 165): “Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554. gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, bet tas nav saglabājies. Taču saglabājies ir cita Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais “Schreib calender auf das Jahr 1565”.” Stopija sastādītais kalendārs tādējādi ir vecākais Rīgā saglabājies laika skaitīšanas “dokuments”.

Viņš dzīvojis Daktermuižā, tagadējā Upesleju ciematā, pie Mazās Juglas upes. Tolaik valstu un pilsētu robežas bija citas, tāpēc Stopijs tiklab ir piederīgs gan Stopiņiem, gan Rīgai. Bijis viens no trim sava laika ievērojamiem cilvēkiem Rīgā, kurš no Polijas karaļa ieguva zemes īpašumu Rīgas tuvumā. Pie sava īpašuma Stopijs tika, aizdodot naudu Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Karalis viņam atlīdzināja ar zemes īpašumu, kas gan bija jānopērk, tomēr pašam sava muiža – tas nav slikti, par to var arī samaksāt. Stopijs šajā laikā bija precējies, un ģimenei vajadzēja dzīvesvietu.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis, ka Stopijs 1565. gadā Kēnigsbergā iespieda pirmo kalendāru “Rīgas horizontam” un bija pirmais rīdzinieks, kurš novēroja debesu spīdekļus. 1569. gadā Rostokā izdeva viņa doktora grāda promocijas darbu “Runa pret pseidomediķu apgalvojumiem”.

1577.gadā pēc konflikta ar Rīgas rāti Stopijs atteicās no pilsētas ārsta amata, dzīvoja savā muižā un nodarbojās ar astronomiju, astroloģiju un lauksaimniecību un savus novērojumus pierakstīja. Stopija dzīves laikā viņa novērojumi netika izdoti, bet pēc nāves gan.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.