Saulkrastu dvēseles ainavas atklājēja – Gita Memmēna ^{Apriņķis.lv}

 – Šķirstot grāmatu, redzams, ka ieraksti sākas no 2007. gada. Tu vairākus gadus vadīji Saulkrastu Tūrisma informācijas centru, bet strādāt tūrisma jomā ir viens, būt par fotogrāfi – pavisam kas cits. Kā fotokamera nonāca tavās rokās un sākās šis brīnišķīgais ceļojums uz Saulkrastu pludmali? Ir jābūt īpašai prasmei saskatīt īsto kadru.

 –  Runājot par fotogrāfiju, man prātā nāk bērnība. Mans tētis fotografēja. Atceros, kā mēs ar brāli sēdējām un vaktējām, lai gaisma netiktu iekšā laboratorijā. Tētis ne tikai fotografēja, bet pats attīstīja un taisīja fotogrāfijas. Iespējams, jau tajā mirklī man tas viss likās kaut kas apbrīnojams. Es pati aktīvāk sāku fotografēt jau no 1996. gada. Mammai bija no Vācijas atvests filmiņu “ziepju trauks”. Mamma vienmēr aiznesa filmiņu attīstīt uz laboratoriju un pēc tam teica: kas atkal tās debesis safotografējis, turklāt pusi filmiņas! Tajā laikā tas bija naudas jautājums, tas nebija lēti.

Kad 2001. gadā man piedzima meitiņa, pēc pāris gadiem atbraucot dzīvot uz Zvejniekciemu no Rīgas, kopā mēs ļoti daudz sākām staigāt gar jūru. Zināmā mērā meitiņa mani pamudināja fotografēt. Viena lieta ir fotografēt savu ģimeni un veidot ģimenes albumu, bet pavisam kas cits ir sākt fotografēt to, ko tu apkārt redzi. Tā nonākšana līdz fotografēšanai ir gājusi cauri manai dzīves apzinātākajai daļai, es pati īsti nevaru pateikt, kur tā ir sākusies un kad tā beigsies.

Kad sāku strādāt Tūrisma informācijas centrā, es saskāros ar to, ka nav vizuālā materiāla, uzņēmējiem bildes nebija kvalitatīvas, lai izmantotu drukas materiāliem. Pēc tam jau sākās sociālo tīklu ēra, kur fotogrāfijai ir liela nozīme. Biju izveidojusi vietni “I love Saulkrasti”, kur sāku likt savas fotogrāfijas. Darba laikā es strādāju un brīvajā laikā biju dabā un fotografēju. Es vācu materiālu.

Ja paskatās arhīvā, tas ir ļoti apjomīgs, un nonākšana līdz grāmatai ir likumsakarīga. Man jau kopš bērnības bija vēlme būt par rakstnieci un uzrakstīt kādu grāmatu, bet aizvadītajā gadā es uz šo visu paskatījos no pavisam citas puses un sapratu, ka rakstu, bet tās ir fotogrāfijas. Manī bija sajūta, ka šo grāmatu gribu veidot pati no A līdz Z. Kā no sēklas top auglis. Grāmatu redzu kā papildinājumu vēl kaut kam. Bija ierosinājums no paziņām, ka grāmatu vajadzētu izdot arī angliski, bet tajā ir dzeja un apraksti ar tik latvisku garšu, ka šobrīd man gribas, lai ir tā, kā ir. Angliski tas skanēs jau pavisam citādāk.

Veidojot grāmatu, tas sarežģītākais bija no šiem ļoti atšķirīgajiem foto stāstiem atlasīt un saprast, kuras tad būs tās fotogrāfijas, ar kurām rakstīšu šo stāstu. Grāmatā centos izmantot pēdējos gados tapušās bildes. Vēl nozīmīgs notikums bija 2023. gada sākumā, kad cietu avārijā. Pēc šī notikuma man parādījās brīvais laiks, kura pirms tam man bija trūcis, jo darbs ieņēma nozīmīgu vietu ikdienā, kā arī visādas atrunas.

Bet pirmās idejas bija jau četrus gadus iepriekš, kad, strādājot Tūrisma informācija centrā, izveidojām Saulkrastu gadalaiku burtnīcas. Man datorā bija sagatavotas mapītes ar gadalaika nosaukumiem, un tas viss brieda, līdz piesēdos un sapratu, ka ir īstais laiks. No savām fotogrāfijām kanvas bildes ir taisītas, kā arī izstādes ir veidotas, bet grāmata jau būtu pavisam kas cits. Tas viss gruzdēja manī. Ja ir laiks, tad kāpēc to atlikt? Pieturos pie teiciena, ka nožēlot varam tikai to, ko neizdarām.

– Ir jābūt īpašai prasmei saskatīt īsto kadru. Vai tu paļaujies uz savām sajūtām?

–  Nezinu, kā lai pasaku, šķiet, ka tās ir tādas kā attiecības ar dabu, jūru, ar piekrasti, kas ir izveidojušās. Man nav sevi jāmotivē, lai aizietu uz jūru fotografēt. Es reiz sapņojot sev teicu: kaut mans dvēseles hobijs varētu būt man darbs! Vienmēr – bēdās vai priekos –, ejot uz jūru, es, ņemu līdzi kameru. Sajūtas, atnākot pēc pastaigas, ir fantastiskas, galva izvēdināta, un es sapratu, ka daba mani dziedē. Pat ja man ir kāds jautājums, es izstaigājos, un, atnākot atpakaļ, man ir skaidra atbilde. Tas ir tas klusuma brīdis, kā ikvienam no mums pietrūkst. Ir cilvēki, kas sporto, glezno, iet pārgājienos. Tas ir tas brīdis šeit un tagad, tas brīdis, kad atpūšamies. Kad fotografēju, man nav domu. Tas ir nebeidzams process. Aizejot mājās, man pašai ir pārsteigums par to, ko es esmu safotografējusi.

 – Mūsu sarunas laikā tu izskaties tik labi, ar tik spīdīgiem auskariņiem ausīs. Vai mēs tevi tādu varam sastapt arī ar fotokameru rokās darba procesā?

– Kad es eju fotografēt uz jūru, it īpaši ziemā, es gatavojos, tas ir kā doties palēninātā pārgājienā. Rēķinos, ka tas nebūs ātri. Nē, šoreiz ir sakritis, ka man jādodas uz koncertu, tāpēc tie spīdīgie auskari. Bet savos pārgājienos gar piekrasti, it īpaši ziemā, es izskatos gluži kā eskimoss. Vienīgais, kas man palīdz, ka procesa laikā es pati esmu tā kā aizmirsusies, vienkārši nedomāju par aukstumu un nejūtu savu ķermeni. Parasti man ir divi zeķu pāri, slēpošanas bikses un sildelementi mētelī, cimdu pāri maiņai un fotokamera.

Vasarā tas ir citādi, bet, lai cik jocīgi tas būtu, man vasarā ir mazāk bilžu. Pavasaris, rudens un ziema man ir aktīvākais fotografēšanas laiks. Vasarā pludmale pamainās, tas saistīts ar atpūtnieku daudzumu, skan mūzika, cilvēku skaļi sarunājas… Man tuvāka ir tā klusā jūra, daba, pabūšana pašai ar sevi – divvientulība.

Ar šo grāmatu man ir iestājusies tāda kā pabeigtības sajūta. Reiz man kāds pajautāja kaut ko ierakstīt grāmatā, – es to nevaru, jo grāmata jau ir viens autogrāfs, kas nav vairs papildināms.

Šis ceļš ir mans iekšējais aicinājums. Mēs mīlam to vietu, kur dzīvojam, un gribam, lai arī vietai, kur dzīvojam, ir labi, ne tikai man. Man ir ļoti patīkami dzirdēt atgriezenisko saiti, ka cilvēkam, bildes skatoties, iestājusies miera sajūta, kādam parādījusies iedvesma gleznot vai vēlme atgriezties pie fotografēšanas. Tas ir stāsts par vietu, ko sajūtu kā mājas. Ja mēs par to stāstām – cik skaisti šeit ir –, varbūt kāds arī aizdomāsies par attieksmi, kāda mums ir pret vietu, kurā esam.

Aizdomāsimies varbūt, ka, ejot pastaigā, kādu nomestu papīru vai stikla pudeli varam aiznest līdz konteineram, padomāsim, vai vispār tas ugunskurs būtu jākurina, salūts jāšauj un baloni jālidina debesīs. Tas ir stāsts par attieksmi. Ja mēs katrs padomātu par vietu, kur dzīvojam, no skatpunkta nevis ko man vajag, bet ko es varu izdarīt savam novadam, zemei, lai mums visiem būtu labi. Cieņā un savstarpējā mierā.

Grāmatā ir četru gadalaiku apraksti – īsi, īsi stāstiņi. Par manām sajūtām konkrētā gadalaikā. No sākuma es veicu bilžu atlasi un tekstu rakstīju tikai pēc tam. Gribējās, lai vizuālā materiāla ir vairāk, un bieži vien tos vārdus varbūt nemaz tik daudz nevajag.