Menu
 

Gāzes terminālis Skultē: riski un ieguvumi

Skultes ostas vārds pēdējā laikā daudz ir locīts un mocīts masu saziņas līdzekļos. Kaislības un pretrunīgus vērtējumus izraisījusi iecere veidot sašķidrinātās gāzes termināli. Tā kā projekts ir cieši saistīts ar vairākiem Pierīgas novadiem, “Rīgas Apriņķa Avīze” (“RAA”) nolēma izpētīt tā iespējamos ieguvumus, riskus un arī ieceres īstenošanas ticamību.

Lasīt vairāk...

Ogu raža – labāka nekā cerēts

Šā pavasara un vasaras laika apstākļi, šķiet, augļu un ogu ražai nav bijuši labvēlīgi: stipras salnas maijā, tad sausums, ilgstošas lietavas, stipra krusa… Prognozes bija skeptiskas. Taču tie smiltsērkšķu, cidoniju un zemeņu audzētāji, ar kuriem šonedēļ sazinājās “Rīgas Apriņķa Avīze”, vienbalsīgi apstiprināja – viņu saimniecībās nekas traģisks noticis neesot, un ogas turpinot gatavoties vai jau esot novāktas.

Lasīt vairāk...

Ilona Ābele: Labākais manā darbā ir pacienti, kas atgriežas, lai pateiktu paldies

Par Ilonu Ābeli var teikt – plaša profila speciālists – jo iekrāti ne tikai vairāki pieredzes gadi, bet arī vairākas izglītības. Sertificēta fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārste, pediatre mācījusies Rīgas medicīnas institūts pediatrijas fakultātē, pēc tam Sanktpēterburgā Tuberkulozes institūtā un visbeidzot Rīgas Stradiņa universitātē Rehabilitācijas fakultātē.

Lasīt vairāk...

Anna Jurkāne. Par laiku, mantojumu un atmiņu

Anna Jurkāne Siguldas novadpētniecības muzeja direktores amatā Turaidā sāka strādāt 1973. gada janvārī. Pēc universitātes Vēstures fakultātes absolvēšanas un obligātajiem “valsts sadales gadiem” Siguldas arhīvā sākās Turaidas stāsts. Viss vairāk nekā 50 gadu darba mūžs veltīts atmiņas institūcijām, Latvijas vēsturei, kultūras mantojuma izpētei un saglabāšanai. Gan arhīvi, gan muzeji veido un glabā liecības par cilvēku darbību, iepriekšējo paaudžu uzkrātajām zināšanām, radītajām materiālajām un nemateriālajām vērtībām, kā arī uztur kultūratmiņu.

– Iespējams, jūs esat visilgāk strādājošā muzeja direktore Latvijā?

– Vai esmu visilgāk strādājošā muzeju direktore? Domāju, ka nē. Šajā ziņā vienmēr ir bijusi konkurence. Muzejā jau nevar tā ieskriet un uzreiz aptvert, kāpēc un kas noticis pirms 100 vai 1000 gadiem, uzreiz interpretēt bez ilgstoša pētniecības un krājuma vākšanas darba. Ir nepieciešams izzināt un saprast, kā cilvēks gadsimtos radījis šo materiālo un garīgo pasauli, kurā norit mūsu dzīve. Tā ir pārmantojamības apjēga. Lai darītu šo darbu, ir jājūt mīlestība, sajūsma par mūsu zemes un tautas vēsturi un gudrība, jābūt apbrīnai par iepriekšējām paaudzēm. Katra diena ir neizsakāmi interesanta, ar kaut ko jaunu piepildīta kultūras mantojuma izzināšanas ceļā, tādēļ gadiem gan ir, gan nav nozīmes. Tas varbūt skan augstprātīgi, taču to, ko nākotnē uzzinās par mums, par mūsu paaudzi, daudzējādā ziņā noteiks atmiņas institūcijas: to saglabātais, par vērtīgu uzskatītais un nozīmīgais šajās institūcijās strādājošiem.

– Ar ko Latvijai ir svarīgs Turaidas muzejrezervāts?

– Ar to, ka muzejrezervāts rūpējas par Turaidas vēsturisko centru, kurā ietverti gandrīz visi Latvijas kultūrvēsturisko centru elementi – pilskalns ar koka pils pamatiem, viduslaiku mūra pils, baznīca, kapsēta, muižas ēkas, kolhoza centrs, parks, un to visu vieno kultūrvēsturiskā ainava. Mēs esam iedvesmas paraugs daudzu valstu speciālistiem, kuri diezgan bieži viesojas pie mums, lai uzzinātu, kā šādus centrus saglabāt un uzturēt mūsdienās, kā piepildīt ar saturu. Muzejrezervātā vasarā ir iespēja iepazīt vairāk nekā 40 ekspozīcijas, kas parāda, ka dzīve šajā teritorijā ir nepārtrauktas pārmaiņas un izmaiņas no 10. gadsimta līdz mūsdienām. Arī Latvijas dabas un kultūras mantojums ir pasaules vērtība visā tā dažādībā, un mūsu uzdevums ir to parādīt un par to stāstīt. Jā, un ne velti mēs esam vienīgais pieminekļu komplekss Latvijā ar statusu “Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis”.

Turaidā kopā ar arheologu Jāni Graudoni un tēlnieku Induli Ranku; 80. gadu sākums.

– Jūs savā darba mūžā esat pieredzējusi dažādus laikus. Kad, pēc jūsu domām, bija visgrūtāk strādāt?

– Tas jau ir gandrīz obligāts jautājums, it īpaši ārzemju intervijās. Mana atbilde ir: dažādi – grūtības ir gan tagad, gan bija toreiz, kad nebija iespējams patiesi parādīt pētījumos balstītu vēsturi. Šobrīd vislielākās grūtības ir ar finansējumu, jo griba attīstīt muzejrezervātu ir liela. Mums ir talantīgi muzeja darbinieki, un komanda pašlaik ir spēcīga. Taču mēs saņemam vismazāko dotāciju starp astoņiem Kultūras ministrijas pārziņā esošiem muzejiem. Mūsu attīstību sekmē muzeja popularitāte. Turpmāk ļoti ir nepieciešams plašāks apmeklētāju centrs, lai uzņemtu apmeklētājus gandrīz no 90 pasaules valstīm.

– Vai bijuši mājieni no kādām varām, ka jāatbrīvo amats jaunajiem?

– Tiešas norādes, ka jāatbrīvo, – nekad. Bet pret citādu uzskatu paušanu, kas nesaskan ar varas viedokli, ir lietotas vispārzināmas metodes – audits, finanšu pārbaudes, it īpaši, kad bez īsti izvērtēta finansiāla un juridiska pamatojuma muzejrezervāta pieminekļi un teritorija – kultūrvide, kas ir daļa muzeja, tika nodoti VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Tagad īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – muzejrezervāta – daļa ir nevis Kultūras ministrijas, bet Finanšu ministrijas pārziņā, tādējādi radot situāciju, ka tās saglabāšanai finansējuma nav. Tādēļ mans pēdējais, sarežģītākais darbs jau drīzumā kopā ar Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrību būs rast tam risinājumu. Iespējams, tiks mainīts arī muzejrezervāta juridiskais statuss, kas būtu ļoti vēlams, par ko sarunas notiek jau vairāk nekā gadu, un tad darbu varētu sākt jauna vadība.

Bet par jaunību un vecumu – tāds ir cilvēka dzīves ritējums. Tas visgudrāk un viedāk ir izteikts latviešu tautasdziesmās un tajās paustajā pasaules redzējumā, un cilvēka pašcieņā, lietu kārtībā. Arī es, sākot strādāt Turaidā, pēc augstskolas biju bez pieredzes, zināšanām un sapratnes par kultūras mantojumu un muzeja darbu. Es bieži atceros, ka vienreiz uz Turaidas pili bija atbraukuši Latvijas izcilākie arhitekti, arī Marta Staņa un Aleksandrs Birznieks, Leona Plauciņa vadībā. Burtiski “aizauļoju” uz pili. Kāda kundze no viņu grupas pienāca man klāt un izbrīnā teica: “Un šis bērniņš ir pils direktors?” Man toreiz bija 28 gadi.

– Kā mainījies muzeju akreditācijas process, kopš esat direktores amatā? Vai tas nav pārāk sīkumains un birokrātisks?

– Turaidas muzejrezervāts bija viens no pirmajiem, kas saņēma valsts akreditēta muzeja apliecību 1999. gadā. Akreditācija Latvijā toreiz veicināja gan muzeju nozares attīstību, gan muzeju darba plānošanu ilgam laikam. Muzeji nepastāv ārpus valsts, un birokrātijas dzirnas ir spēcīgas visur. Tas mazina vērtējumu. Vai muzeji joprojām Latvijā ir tie, kas uztur īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumu un stiprina nācijas identitāti, neatkarību un suverenitāti vai pakāpeniski kļūst par izklaides un brīvā laika pavadīšanas vietām? Tas ir jautājums, par ko bieži nākas domāt.

– Kādas ir jūsu ieceres turpmākajai Turaidas muzejrezervāta attīstībai?

– Muzejrezervātam ir attīstības plāni gandrīz turpmākajiem 10 gadiem: ir mērķi un sasniedzamie rezultāti. Būtiski, ka dabas un kultūras mantojuma daudzveidības saglabāšana un padarītais vispārcilvēcisko vērtību redzējumā ir muzejrezervāta pastāvēšanas un attīstības pamatā.

Kaupo pieminekļa atklāšana; 2001. gada 22. septembris.

– Saņemot Mērijas Grīnbergas balvu, foto esat redzama kopā ar toreizējo kultūras ministri Daci Melbārdi. Tas ir patīkami, bet vai Kultūras ministrijai bija un ir izpratne par muzeju darbu un attīstību?

– Tā kā muzejā strādāju jau 47 gadus, esmu “pārdzīvojusi” gandrīz visus Latvijā bijušos kultūras ministrus. Godājamo Voldemāru Kalpiņa kungu iepazinu kā kolēģi, Raiņa Valsts Literatūras muzeja direktoru. Manā darbības laikā ir nomainījušies 15 kultūras ministri. Biežā ministru maiņa, it īpaši pēdējā desmitgadē, kad ministri nostrādā divus trīs gadus, nesekmē nozares stabilitāti un uzsākto darbu īstenošanu. Dace Melbārde, kura ministres amatā nostrādāja piecus gadus, redzēja kultūras nozares kopainu un centās pēc iespējas atbalstīt daudzas iniciatīvas. Bieži vien svarīgākais ir “pleca sajūta”, kāda bija, veidojot mūsu tikko iekārtoto ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” Klaušinieku mājā. Tas ir stāsts, kā tapa Latvijas valsts – par brīvību un cīņu par to, zemi un darbu, valstiskuma ideju, izglītību un kultūru, un valsts veidotājiem, par veselu gadsimtu Vidzemes un Latvijas dzīvē.

Vai ministrijai bija un ir izpratne par muzeju darbu un attīstību? Jā, ir. Tādēļ jau arī esam mēs – muzeja darbinieki, muzeju direktori, kuriem kopā ar ministrijas pārstāvjiem jāstrādā, lai saglabātu kultūras mantojumu un stiprinātu kultūras nozari, un no mūsu darba būtu labums visai sabiedrībai. Dacei Melbārdei saku – paldies!

– Starp citu, vai jums ir viedoklis par jauno kultūras ministru Nauri Puntuli?

– Nesen biedrībai “Laiks kultūrai”, kas apvieno nacionālo kultūras institūciju vadītājus, bija tikšanās ar kultūras ministra amata kandidātu. Visu noteiks viņa vēlme izprast kultūras vērtību sistēmu, iepazīt un saprast arī kultūras mantojumu, muzeja darbu, muzeju uzturēšanas un attīstības problēmas Latvijā. Cerīga liekas apņemšanās uzklausīt un diskutēt, lai Kultūras ministrija patiešām būtu Kultūras ministrija un nekļūtu par Būvniecības un izklaides ministriju.

– Ko jums nozīmē jaunizveidotā Mērijas Grīnbergas balva? Kas bija Mērija Grīnberga?

– Pirmās sajūtas par balvu bija pretrunīgas – drīzāk pārsteigums. Šī balva ir ļoti augstu sasniegumu vērta. Kara laiks un miera laiks. Varonības un ikdienas dzīve. Mērija Grīnberga kara laikā nosargāja un atveda izcilas kultūras vērtības atpakaļ, uz Latviju. Zināms, ka bieži vien miera laikā līdz ar gadiem aiziet bojā pat vairāk kultūras vērtību nekā kara laikā. Atgūt savas zemes kultūras vērtības ir iespējams dažādi – gan aizsargājot un saglabājot, gan atklājot un izpētot. Atjaunot kultūras mantojumu un kultūras vērtības ir iespējams, tās godājot un parādot gan sev, gan pasaulei. Kopš strādāju Turaidā, šo izcilo kultūrvēsturisko vietu Latvijā ir iepazinuši vairāk nekā 15 miljoni apmeklētāju no visas pasaules.

Plašāka sabiedrība par M. Grīnbergu uzzināja no pagājušajā gadā uz ekrāniem demonstrētās dokumentālās spēlfilmas “Mērijas ceļojums”. Tas ir stāsts par izcilu muzeja darbinieci, kas Otrā pasaules karā izglāba no muzejiem izlaupītās kolekcijas. Padomju laikā viņai tādēļ nācās piedzīvot dažādas represijas, un viņa pati par to īpaši nestāstīja. Par M. Grīnbergu zināju jau iepriekš – pirms tapa filma par viņu un plaši tika apspriesta viņas personība. Muzejniekiem tas nebija noslēpums, jo padomju laikā muzejos strādāja cilvēki, kuri bija paraugs mums, jaunajiem. Tie bija cilvēki, kuri padomju gados nosargāja Latvijas muzeju bagātības un papildināja to kolekcijas. M. Grīnbergas pašaizliedzība tikai stiprināja nostāju, un kolēģi šādu rīcību uzskatīja par normu.

TMR direktore Anna Jurkāne, saņemot Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā; 2016. gada 12. decembris.

– Kā jūs sevi uzturat formā?

– Man ir ļoti svarīgi tikties ar muzeju kolēģiem, ar Latvijas vēstures pētniekiem, humanitāro nozaru speciālistiem gan Latvijas Zinātņu akadēmijā, gan Latvijas Universitātes Vēstures institūtā, gan dzīvot dzīvu dzīvi realitātē. Muzejrezervātam ir ļoti plaša sadarbība arī ar starptautiskām organizācijām. Tas ir stimuls uzturēt sevi gan garīgi, gan fiziski. Es taču strādāju vietā, ko daudzi sajūt kā īpašas enerģijas piepildītu. Taču tas ir pavisam cits stāsts, ko esmu uzzinājusi no tik daudziem neparastiem cilvēkiem, kuri viesojušies Turaidā.

– Kādas ir jūsu dzīves pamatvērtības?

– Skola un sabiedrība, protams, ir svarīgas, taču pamatvērtības mēs tomēr apgūstam ģimenē, reizē ar pirmo elpas vilcienu, ar vecāku attieksmi pret mums un viņu pašu rīcību kritiskos brīžos. Es bērnībā to mācījos no vecākiem pēckara gados. Bet Turaidā esmu strādājusi pie ekspozīcijas “Muzejrezervāts laikā un telpā”, kas ir stāsts par laiku, mantojumu un atmiņu. Sadaļā “Atmiņa” ir vēstījums par mūsu tautasdziesmās pausto vērtību sistēmu, tajās ietverto pasaules lietu kārtību, tautas dzīvesziņu. Labprāt novadīšu ekskursiju par pamatvērtībām, kas ir arī manējās. Laipni lūdzu uz Turaidu!

– Tā nu ir sanācis (arī jūsu aktīvās darbības dēļ), ka Turaida ir viena no labāk izpētītajām un atjaunotajām vēstures vietām Latvijā. Taču ir vēl daudzas vietas, kurās mežos, krūmos slēpjas ieauguši pilskalni, mūru paliekas, kapulauki gaida un, iespējams, nesagaidīs savus pētniekus un nepastāstīs mums savu stāstu. Ko būtu svarīgi izzināt, pētīt un kur veikt izrakumus mūsu Pierīgas vēstures kontekstā?

– Jā, Pierīga mainās ļoti strauji. Vai kultūras pieminekļu saglabāšana un izpēte, novadu kultūras mantojums ir nozīmīga pašvaldību darba daļa? Gribētos jau, lai tā būtu, un muzejrezervāta darbinieki vienmēr ir bijuši gatavi to sekmēt. Pats svarīgākais ir neizpostīt, zināšanu un prasmju trūkuma dēļ neiznīcināt, labu nodomu vadītiem, jo to nekad vairs neatgūt. Vislielākās izmaiņas jau skārušas kultūrainavu. Tieši ainavā ir iespējams atpazīt un lasīt mūsu kultūrvēsturi, cilvēku un dabas kopīgi radīto. Bet, konkrēti, par daudzajiem pilskalniem, kas ir gan pētīti, gan vēl gaida izzināšanu ar jaunākajām pētniecības metodēm, tos saglabājot, ir garāks stāsts. Reiz jau muzejrezervāts kopā ar izcilo arheologu Jāni Graudoni un viņa komandu apzināja un dokumentēja Rīgas rajona kultūras pieminekļus, un mums muzejrezervāta krājumā, kurā glabājas gandrīz 90 000 krājuma vienības, ir nozīmīga kolekcija par šiem pieminekļiem. Atliek tikai publicēt un stāstīt.

Lasīt vairāk...

Vairāk nekā 30 Igaunijas un Latvijas parkos un dārzos būs "Atvērtās dienas", tostarp Pierīgā

26.–28. jūlijā Igaunijā un 2.–4. augustā Latvijā dārzu entuziastus un ceļotājus viesmīlīgi uzņems vairāk nekā 30 parku un dārzu saimnieki, kas kopīgiem spēkiem veido jaunu tūrisma maršrutu “Dārza pērles”. Akcijas “Atvērtās dienas Dārza pērlēs” laikā katrā norises vietā paredzēti īpaši notikumi, piemēram, koncerti zem klajas debess, radošās darbnīcas lieliem un maziem, lekcijas par stādu aprūpi, bezmaksas ekskursijas un iespēja iegādāties stādus.

Lasīt vairāk...

Uztura speciāliste Anita Baumane: Neesmu labā feja!

Anita Baumane ir ieguvusi aerobikas trenera kvalifikācijas diplomu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un profesionālo bakalaura grādu veselības un uztura speciālista kvalifikāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd Anita stādā rehabilitācijas centrā “Krimulda” kā uztura speciāliste, atzīstot, ka sasniegt rezultātu var tikai, strādājot komandā kā speciālistam, tā pacientam.

Lasīt vairāk...

Saulkrastu iedzīvotājus satrauc jūrā plānotā dabasgāzes termināļa būvniecība

Rīgas jūras līcī, iepretim Skultes ostai, iecerētā sašķidrinātās dabasgāzes termināļa un ar to saistītā gāzes cauruļvada būvniecība ieinteresējusi un satraukusi vismaz 100 Saulkrastu novada iedzīvotājus, kuri sestdien Saulkrastos bija ieradušies uz projekta sākotnējās sabiedriskās apspriešanas sanāksmi, un daudzi no viņiem pauda bažas par to, kādu ietekmi šis projekts atstās uz visdažādākajām dzīves jomām – gan cilvēku ikdienu, gan vidi, gan tūrismu.

Lasīt vairāk...
Pierakstīties šai RSS barotnei

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.