Menu
 

Varbūt viņa atgriezīsies! Saruna ar zemes īpašnieku biedrības "Garkalnes meži" pārstāvi Aigaru Orski Apriņķis.lv

  • Autors:  Zemeunvalsts.lv
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

“Rīgas Apriņķa Avīzes” aizsāktā publikāciju sērija par zemes īpašnieku nedienām dabas liegumā “Garkalnes meži” ir raisījusi rezonansi arī citos medijos. Piedāvājam lasītājiem portālā “Zeme un valsts” publicētu sarunu ar zemes īpašnieku biedrības “Garkalnes meži” pārstāvi Aigaru Orski.

Situācija, kas izveidojusies Garkalnes novadā daļā dabas lieguma “Garkalnes meži”, ir dīvaina, lai neteiktu – absurda. Notikumi sākās 2003.–2004. gadā. Zemes īpašumus, par kuriem ir runa, atguvām 90. gadu beigās, 2000. gadu sākumā. Pēkšņi kādu dienu – blaukts! – jūsu īpašumu skar liegums!

Dabas aizsardzības pārvalde ir pasūtījusi lieguma teritorijas aizsardzības plāna izstrādi, ko konkursa kārtībā ieguva Vides konsultāciju birojs, kuru, kā zinām, pārstāv bijusī Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece. Šī situācija mums, īpašniekiem, no prāta neiziet, jo... Dabas aizsardzības pārvaldes un Vides konsultāciju biroja ciešā sadarbībā pretenziju citam pret citu vai nopietnas informācijas analīzes varētu arī nebūt. Vai ir iespējams runāt par neitrālu vai neatkarīgu nostāju un izpratni? Roka roku mazgā! Tā ir ļoti klasiska situācija Latvijā – īpaši valsts un pašvaldību iestādēs un saistībā ar tām.

Tagad, kad visi divdesmit pieci īpašnieki, kuru īpašumus tieši skar un ietekmē liegums, kopīgi risinām jautājumus un kopīgi darbojamies, analizējot savulaik notikušo, secinām, ka lieguma noteikšana un izveide 2003.–2004. gadā ritējusi gana strauji. Vai varējām ko ietekmēt, nav skaidrs. Vēlāk mums sacīja, ka informācija zemes īpašniekiem tikusi sūtīta, bet... lielākā daļa īpašnieku to nesaņēma, un lēmēji nedz pārbaudīja, nedz painteresējās, vai cilvēki patiešām ir informēti. Starp citu, zemes īpašniekus lemšanā vai sarunās par lieguma izveidi piedalīties neaicināja, process notika bez viņu tiešas līdzdalības.

Lēmumu par liegumu pieņēma, un, kas, mūsuprāt, ir svarīgi, par tieši šāda lēmuma pieņemšanu un sagatavošanu itin labi zināja ar konkrētajiem īpašumiem nesaistīti ļaudis. Piemēram, kā stāstīja viens zemes īpašnieks, ir bijusi vēlme un piedāvājumi zemi samainīt. Proti, platību toreizējā pagasta citā daļā mainīt pret platību Jāņu ciemā, kur drīz tika noteikts liegums. Īpašumus samainot, faktiski zemi iesmērētu, zinot, kas drīzumā gaidāms – ka nākotnē tā nebūs izmantojama!

Liegums noteikts visnotaļ īpatnēji: ir ceļš, kura vienā pusē novada ļaudis jau uzcēluši mājas un dzīvo, un ir ceļa otra puse “ar liegumu”, kas ir strīdus objekts starp zemes īpašniekiem un “liedzējiem” jeb Dabas aizsardzības pārvaldi. Meža struktūra abpus ceļam ir ļoti līdzīga, faktiski tāda pati. Kā saprotams, eksperti ir noskaidrojuši, ka zaļā vārna, kas ir vai bija lieguma galvenais sargājamais objekts, noteikti zina un saprot: te es drīkstu ligzdu vīt un baroties, bet otrpus ceļam ne! Starp citu, lieguma sākumposmā runa bija tikai un vienīgi par aizsargājamo zaļo vārnu. Nu, laikam ritot, darba grupas apspriedēs runājam par piejūras mežainajām kāpām, biotopiem, citām putnu sugām un kukaiņiem. Situāciju vēl aizdomīgāku un īpašniekiem neizprotamāku padara fakts, ko apstiprinājis zaļo vārnu pētnieks: šo putnu liegumā patlaban nav! Bet – liegumu saglabās…

– Vai zaļās vārnas ir pārvākušās kur netālu?

– Bija mēģinājumi zaļo vārnu populāciju uzturēt mākslīgi, putnus ievedot, dažādi ievilinot, bet... vārnām tas nepatika. Skaidrojums šādām darbībām ir: ieviesīsim dažādus motivējošus un stimulējošus pasākumus, varbūt zaļās vārnas atgriezīsies.

– ”Varbūt” un “iespējams” ir sistēmiski ierasta lieta. Saprātīgi būtu: vai nu ir, vai nav! Vai šo jautājumu risina arī aizsardzības plāna izstrādes darba grupā?

– No divdesmit pieciem īpašniekiem aktīvi ar lieguma un īpašuma jautājumiem darbojamies četri, pārējie mūs ir deleģējuši pārstāvēt viņu intereses, tālab uz Dabas aizsardzības pārvaldi un Vides konsultāciju biroju parasti dodamies četratā.

Ar plāna izstrādes darba grupu pieredze ir ļoti raiba. Viens: tiek atzīts, ka 2003.–2004. gadā, nosakot liegumu, ir pāršauts pār strīpu, ir bijušas kļūdas, bet... tūdaļ seko piedāvājumi: “Pagātni aizmirstam, šo grāmatu veram ciet, sākam skatīties jaunu!” Pag! Tā mēs varam izdomāt rīkoties katrā neērtā gadījumā! Piemēram, varam ieteikt Latvijas tiesām aizmirst viņu lietvedībā esošās lietas un sākt no nulles! Lieliski, vai ne?

Par Voronkovu ģimeni jau rakstīja “Rīgas Apriņķa Avīze” (2021. gada 5. janvāra numurs, – red.). Mēs Vides konsultāciju birojam un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvjiem sacījām, lai izlabo kļūdu kaut šai ģimenei, kas tika piečakarēta vissmagāk! Būs labs darbs paveikts, un ģimene varbūt atgriezīsies no Īrijas. Bet! Cerības uz atļauju būvēties ir, bet nav zināms, kādā formā un kāda satura saistošais dokuments tiks pieņemts un apstiprināts.

Nopietnākās diskusijas darba grupā bija un ir par atļauju īpašniekiem tiem piederošajās platībās būvēt mājas neatkarīgi no tā, vai tur ir, vai nav atrodami veco ēku pamati. Piekritām, ka īpašumus neļauj dalīt, lai tikai atļauj būvēt. Piemēram, īpašniekiem, kam pieder neliela platība, pietiktu ar vienu māju. Piebildīšu, ka īpašumu platības ir ļoti atšķirīgas: ir divi hektāri, trīs hektāri, četri pieci hektāri, ir cilvēki, kam pieder divpadsmit un astoņpadsmit hektāri. Piemēram, astoņpadsmit hektāru īpašniekam ik divos hektāros ir pa ēkas pamatiem. Tātad... To secinot, jautājumu par būvniecības saistību ar pamatiem no dienaskārtības noņēma, secinot, ka apbūve varētu izvērsties pārlieku blīva. Īpašumi, kurus es pārstāvu kā pilnvarotā persona, ir divi: attiecīgi divi un trīs hektāri, abos atrodami veco ēku pamati. Būvniecības jautājuma risināšanai, manuprāt, nepieciešams saprotams, matemātisks princips, ne atšķirīga pieeja pēc kāda personiskiem ieskatiem.

Teritorijā, par kuru runājam, kādreiz bijusi padomju armijas bāze, tur joprojām saglabājušies kazarmu un angāru pamati. Vairākiem īpašniekiem piederošajās platībās ir saglabājušies arī paši angāri, kurus, veiksmīgi rīkojoties, var pat pārbūvēt, tos iespējams arī nojaukt, un dzīvojamo ēku būvēt veco pamatu vietā. Angāri ir lieli – aptuveni četrsimt kvadrātmetru. Kādā no pēdējām sanāksmēm jau runājām, ka uz esošajiem pamatiem varētu celt tā sauktās dvīņu mājas. Zināms solis mums pretī tas ir, bet – nekur nav teikts, ka galarezultātā tā notiks un tā lems.

– Nepatīkamākais veids, kā kaut ko atteikt, ir lēmumu maksimāli novilcināt. Tiesāšanās – tas ir laiks un krietna nauda. Par ko spriež aizsardzības plāna izstrādes darba grupā?

– Diskutē par to, ko vēlamies mēs un ko mums vēlas liegt. Viena īpatnība piemēram. Mums saka: varētu ļaut būvēt, sakopt, bet... jums jāizvāc teritorijā esošie būvgruži. Kad tas tiks izdarīts, atļaus celt. Stop! Daļa īpašnieku pamatus un vecās ēkas novāks, citi, kas dzīvo ārzemēs vai to nezinās, pie darba neķersies. Un? Tie, kas būs darbu paveikuši, atkal paliks ar garu degunu! Labi paslēpta un izdomāta kolektīvā atbildība.

– Tātad lieguma teritoriju neslēpti vēlas sakārtot uz īpašnieku rēķina?

– Tieši tā! Mēs to tā kā esam pieņēmuši. Aizvākt betona blokus un visu citu nav sarežģīti. Netālu Ropažos to visu var nodot sasmalcināšanai, tas ir tikai laika un naudas jautājums. Bet! Faktiski valsts iestāde īpašumam nosaka liegumu un “samaksā” par to vēlas, lai mēs par saviem līdzekļiem degradēto vidi sakārtojam... Pag! Mēs nepārstāvam padomju armiju, kas šo teritoriju atstāja!

Liegums īpašumā nozīmē dažādus jebkādu darbību ierobežojumus. Piemēram, nevaram teritoriju iežogot. Žoga nav, un vietējie iedzīvotāji uzskata šo teritoriju par visiem pieejamu vai pat savu: staigā, cērt eglītes Ziemassvētkiem, pavasaros urbj bērzos un tecina sulas, ved pastaigās suņus, no nākamo kaimiņu puses jūtam arī zināmu pretstāvi. Kā? Tagad “mūsu” klajumā kāds būvēsies?! Jā, tie, kas paspēja māju uzbūvēt, nesaprot tos, kam neļāva paspēt. Mūsu zemē braukā ar kvadricikliem, ar džipiem, manis pārstāvētajā īpašumā tika izbērti būvgruži. Policija ieradās visai ātri: “Īpašniek! Aizvākt, vai arī būs sods!” Protams, aizvācu. Labi, ka to nebija pārlieku daudz. Par šo jautājumu devos aprunāties ar vietējās municipālās policijas pārstāvi. Jāsaka, jutu un redzēju, ka policija ir “tagadējo” vietējo pusē, ar kuriem nevēlas nekādi konfliktēt. Runājot par izbērtajiem būvgružiem, secināju, ka tas novadā ir atļauts, jo teritorija jāuzrauga īpašniekam, kas, šķiet, pats vainīgs par citu radīto situāciju. Tas arī ir absurdi – dzīvot īpašumā mums neļauj, bet tas jāpieskata vai katru dienu!

– Vai zaļajai vārnai patīk būvgruži?

– Jā, tiek runāts un mums stāsta, ka zaļajai vārnai daudz kas nepatīk. Apkārtnes iedzīvotāji gan teic ko citu, proti, zaļā vārna pabijusi, staigājusi, barojusies vai katrā sētā.

Ornitologs Edmunds Račinskis ar zaļajām vārnām ir strādājis ilgus gadus – tas būtu skaidrs. Bet! Vides konsultāciju birojs un Dabas aizsardzības pārvalde jautājumā par zaļo vārnu balstās tikai viņa viedoklī, kas nav pareizi, jo būtu labi dzirdēt arī cita, ne tieši zaļās vārnas pētnieka, viedokli. Piemēram, kā zaļajai vārnai klājas citur?

– Kas gaidāms tālāk?

– Lieguma dabas aizsardzības plāns ir izstrādāts un iesniegts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Kā man telefonsarunā bilda Dabas aizsardzības pārvalde pārstāve Gita Strode, maijā būs gatava plāna pirmā redakcija. Mums, zemes īpašniekiem, jābūt ļoti uzmanīgiem, jāpētī, nemitīgi jātur roka uz pulsa, jo, ja kaut ko savlaicīgi nepamanīsim, atpakaļceļa vairs nebūs! Tiklīdz šo plānu iesniegs saskaņošanai Ministru kabinetā, tā – viss!

– Kas patlaban liegumā notiek, kas tiek darīts?

– Tas ir liegums, kam ir noteikta teritorija, kurā atrodas virkne privātīpašumu un kurā nekāda uzraudzība vai pētījumi nenotiek. Katrs dara, ko vēlas, atskaitot zemes īpašniekus, kam tas ir liegts.

Kā zinu, lasu un dzirdu, par dažādiem liegumiem un to radīšanas projektiem no dažādiem fondiem un avotiem tiek saņemta it prāva nauda. To nejūtam ne brīdi, jo mēs, īpašnieki, esam tie, kurus šie liegumi skar vistiešāk, bet nauda, kas arī vistiešāk pienāktos mums, mērķtiecīgi iet secen. Piemēram, būvgružu izvākšanu no platības varētu organizēt, izmantojot kāda projekta naudu, nemēģinot to darīt uz īpašnieku rēķina.

Mēs, starp citu, piedāvājām īpašumus par tirgus cenu no mums atpirkt. Lūdzu! Atbildē – platas acis un izbrīns: “Par tirgus cenu? Nē, nē! Ko jūs! Par kadastrālo vērtību!” Kadastrālā vērtība īpašumiem ir smieklīga – zemes nodoklis par nepilniem pieciem hektāriem gadā ir 90 eiro. Tātad Garkalnes novadā minimālā zemes cena ir 10 eiro par kvadrātmetru. Ja parēķinām cenu par pieciem hektāriem...

Jāpiebilst, ka sākotnējos gados, kad tika noteikts liegums un netika pārskatīta uz šādām teritorijām attiecināma nodokļu politika, mēs, divdesmit pieci īpašnieki, par nekādi neizmantojamu platību nodoklī maksājām gana daudz, – arī tas vēl!

– Vai zināms, kādi ir visu īpašnieku plāni?

– Lielākā daļa cilvēku savā īpašumā plāno un vēlas dzīvot paši. Ir cilvēki, kam pieder vēl citi īpašumi, viņi varbūt domā citādāk. Ir normāli, pārdodot vienu īpašumu, saņemto naudu ieguldīt citā.

Nesen teritorijā, par ko runājam, parādījās īpatnējs izņēmums, liegumā ceļa līkumā vienam īpašniekam ir dota atļauja būvēt. Kā redzams, dabā ir taisne (ceļš), kas pēkšņi pārtapusi par lauztu līniju. Jāteic, parādoties naudai, citas intereses nobāl. Zaļā vārna?

– Kad reāli varētu būt iespēja būvēt iecerētās mājas?

– Kad būs pieņemts minētais aizsardzības plāns, kurā būs paredzēta atļauja būvēt, un novada saistošie noteikumi. Jāteic, pašvaldības attieksme arī ir svarīga, jo nav teikts, ka mums ļaus būvēt. Garkalnes novada dome var lemt dažādi, un iemeslus, lai ko liegtu, Latvijā vienmēr var atrast. Vai atrast iemeslu jebko novilcināt.

Bija gadījums: mūsu īpašumu kaimiņi otrpus ceļam izdomāja nolīgt traktoristu, kas atveda betona gulšņus, ko novietoja uz kvadriciklu un džipu iebrauktajiem ceļiem – lai liegtu vai bremzētu turpināt meža izbraukšanu. Neilgi pēc tam darba grupai bija tikšanās dabā – Dabas aizsardzības pārvalde, ornitologi, novada deputāte, mēs. Diskusijā pieminējām šos gulšņus, kas faktiski nelikumīgi, ar mums nesaskaņojot, atrodas svešā īpašumā. Traktors un traktorists darbībā bija nofilmēti. Kā pateicām, ka cilvēks mums ir zināms, – klusums! Rodas sajūta, ka mēs daļēji skaitāmies “svešie” vai pat ienaidnieki. Ienaidnieki, kas neuzbrūk!

– Vai ir zināmi turpmākie Dabas aizsardzības pārvaldes un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas plāni?

– Domājams, nekādi! Teritorijas sakārtošana ir uz mūsu pleciem. Par to mums ļaus kaut ko darīt pašiem. Jādomā, ka ļaus!

 

Iepriekš:

Liegumu izveidošanai līdzekļi ir, kompensācijām – nav un nebūs?

Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?

Zaļā vārna un citas retas sugas Pierīgā. Dabas aizsardzības speciālistu viedoklis

1 komentārs

  • Garkalnietis
    Garkalnietis Pirmdiena, 22 Februāris 2021 12:23 Komentāra saite

    Garkalnes policija protams savējo pusē. Vajag apskatīt deklarāciju, kādas algas maksā sāmējiem par aizstāvēšanu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.