Liela daļa no mums internetā redzējuši visai šausminošas bildes gan ar dzīvniekiem un putniem, kas aizgājuši bojā, jo cilvēka izmesto plastmasas maisiņu noturējuši par barību, gan fotogrāfijas ar piesārņotām pludmalēm un plastmasas maisiņu "upi" Filipīnās. Acu priekšā man aizvien ir kāda ļoti spilgta un briesmīga epizode no romāna, kura darbība risinās Austrālijā: stāsta galvenā varone vientuļā pludmalē uziet milzu bruņurupuci, kurš aizrijies ar plastmasas maisiņu un gluži vienkārši nosmacis…

Tā sabiedrības daļa, kas seko vides jautājumiem, zina, ka Parīzes nolīguma pieņemšana par klimata pārmaiņu ierobežošanu nebija viegla, tomēr vienošanās tika panākta, un ir maz valstu, kas vēl nav to ratificējušas. Problēmas gan ar to nebeidzās, jo, piemēram, pie varas nākot Donalda Trampa administrācijai, ASV paziņojusi, ka vēlas no šī nolīguma izstāties. Tomēr Parīzes nolīgumā tika noteikta skaidra latiņa – jādara viss, lai globālā klimata sasilšana tiktu noturēta divu grādu robežās (bet vēlams – pusotra), un tad pasaule var rēķināties ar noteiktu drošības līmeni – vai vismaz paredzamām klimata pārmaiņu sekām.

Depozīta sistēmas ieviešana, plastmasas maisiņu aizliegums mazumtirdzniecībā, atkritumu pārstāde un šķirošana – tie ir tikai daži no ieteikumiem, kas tiek piedāvāti kā risinājums atkritumu daudzuma mazināšanai. Šobrīd Saeima ir arī konceptuāli atbalstījusi ideju par pārtikas atkritumu mazināšanu, proti, atsevišķus pārtikas produktus pēc derīguma termiņa beigām ziedot labdarībai.

Viens Eiropas Savienības iedzīvotājs gada laikā saražo aptuveni pustonnu sadzīves atkritumu, aprēķinājusi Eiropas Vides aģentūra. Lai gan kopumā ES pārstrādā arvien vairāk atkritumu un poligonos nogādāto atkritumu apjoms samazinās, atkritumu joprojām ir ļoti daudz, un tas var negatīvi ietekmēt vidi un radīt zaudējumus ekonomikai. Tieši tāpēc svarīgi ir panākt, lai  atkritumu kļūtu arvien mazāk, bet esošie tiktu izmantoti kā resurss.

Latvijas unikālā daba ir tās lielākā vērtība. Esam bagāti – Latvijā ir vairāk nekā 680 īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, tostarp četri nacionālie parki – Gaujas, Ķemeru, Rāznas un Slīteres –, kuros tiek saglabātas dabas, kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības. Uzņēmēji, kuru tūrisma komercdarbība notiek īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, nešaubīgi apgalvo: ieguvumu ir vairāk nekā šķēršļu.

Valguma ezera un Slocenes upes krastā Ķemeru nacionālā parka teritorijā atrodas atpūtas bāze "Valguma pasaule". Tās saimnieki Viesturs Serdāns un Vita Beļavniece teic, ka apmeklētāju netrūkstot nedz vasarā, nedz pārējos gadalaikos.

"Ziemā putniem dodam barību, lai apmeklētāji varētu papriecāties par putniņiem tepat acu priekšā. Savukārt kaķim pakārām kaklā zvaniņu, lai vāveres, kas kāpj zemē pēc čiekuriem, varētu dzirdēt, ka kaķis ir tuvumā, un uzmanītos," par saimniekošanu Ķemeru nacionālā parka teritorijā stāsta atpūtas bāzes "Valguma pasaule" vadītājs Viesturs Serdāns.

Ikdienā staigājot gar upi vai ezeru, pa mežu, pļavu vai kāpu, mēs droši vien neaizdomājamies, ka tas ir biotops, turklāt bieži vien – aizsargājams. Arī Pierīgā tādu netrūkst, piemēram, dabas parkā "Piejūra", kas atrodas triju pašvaldību – Rīgas, Carnikavas un Saulkrastu – teritorijā. 

Latvija ir bagāta ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī citiem īpašas nozīmes objektiem un aizsargājamiem dabas parkiem, pret kuriem nepieciešams izturēties sevišķi saudzīgi. Viens no tādiem ir dabas parks "Piejūra", kas izveidots 1962. gadā, lai saglabātu reti sastopamus piejūras biotopus Vidzemes piekrastē. Parka 4315 hektāri aptver piejūras robežu Rīgas, Carnikavas un Saulkrastu novados.