Kaspars Markševics: Manas robežas salauza tiesas zālē ^{Apriņķis.lv}

– Daļu bērnības tu pavadīji bērnunamā, un, kā pats teici, tas bija tavs apzināts lēmums turp doties. Kāpēc?

– Es nāku no kuplas ģimenes un bērnību kādu brīdi pavadīju ģimenē, pēc tam bērnunamā, kur augu kopā ar sev līdzīgiem vienaudžiem ar salauztām dzīvēm. Jā, uz bērnunamu devos labprātīgi, jo vēlējos labāku dzīvi, izglītību, vēlējos izrauties no nelabvēlīgās vides. Man bija deviņi vai desmit gadi tobrīd.

– Kādas ir tavas atmiņas par dzīvi bērnunamā?

– Bērnunamā mēs veidojāmies par tādiem cilvēkiem, kādi esam šodien. Mūsu mentori, dzīves skolotāji, bērnunama speciālisti un darbinieki – mūsu tā laika vecāki – bija tie, kas to pirmo pamatu arī izveidoja. Protams, ka es kā pusaudzis biju ārkārtīgi spurains, ar mani nebija viegli, jo, kā ikvienam šādam bērnam tīņa vecumā, man bija milzīgi daudz jautājumu, bet atbildes nevienas. Kaut kas jau tajā visā bija labs, arī bērnišķīgs un interesants. Tāpat mēs smējāmies, tāpat mēs sitāmies un kāvāmies kā visi citi, augām, kā pratām. Bērnunams – tā ir tā atslēga, kas palīdzēja man izaugt un kļūt par to, kas esmu. Un es varbūt esmu viens no tiem retajiem dīvaiņiem, kas saka šai iestādei paldies.

– Daudz ir dzirdēts no tiem, kas auguši bērnunamā, ka sistēma viņus salauza, bet tavā gadījumā var teikt, ka sistēma tevi izglāba?

– Sistēma noteikti mani izglāba, jo mana brāļa vairs nav šajā pasaulē, un tas pierāda to, ka, ja vecāki laikus nepamana, kas notiek ar viņa bērnu, dzīves ceļš var būt dažāds. Paldies Dievam, ka es nepaliku ģimenē, ka es nonācu bērnunamā, kas ļāva man izmukt no nāves, ko mēs, iespējams, būtu piedzīvojuši kopā.

– Kā tev emocionāli pietrūka visvairāk, dzīvojot ģimenē un pēc tam bērnunamā?

– Ģimenē man noteikti pietrūka mammas tieši mums, bērniem, veltītā laika. Tikai tāpēc mēs arī dzīvojām tā, kā nu pratām. Viņai nebija laika visus apčubināt un būt mums blakus – mēs bijām desmit. Mēs augām paši par sevi – kā nu mācējām, tā izdzīvojām. Vecākiem, es domāju, ļoti trūka zināšanu, tas arī bija tāds juku laiks – deviņdesmito gadu sākums, kad visur bija diezgan liels bardaks. Tad arī katrs tiešām dzīvoja, kā prata, bet es nenosodu – ir tā, kā ir. Es esmu apzinājies un pieņēmis to, ka bija tā, kā bija; varbūt mamma vēlējās labāk, bet nesanāca, un es tiešām apzinos, ka tā var būt. Mūsu bija tik daudz, kaut kā visi bija jāpabaro, jāapģērbj, un uzmanības visiem nepietika. Un tieši tāpēc mēs katrs aizgājām savu ceļu, augām un izdzīvojām, kā pratām.

– Vai tu uzturēji saikni ar ģimeni, kad nonāci bērnunamā, ilgojies pēc tās?

– Es vairāk uzturēju saikni ar vecvecākiem, jo viņi vienmēr bija ļoti atbalstoši. Arī laikā, kad dzīvoju ģimenē, bija forši, kad varēju aizbraukt pie vecvecākiem – mammas vecākiem. Ar savu ģimeni šad tad sazinājos, bet tā komunikācija bija diezgan auksta. Tas nebija nekas tāds, pēc kā es ilgotos. Ir grūti atstāstīt tās emocijas, jo tās sen jau ir norimušas, noliktas malā. Atminos tikai to, ka bērnunamā dzīve bija ļoti krāsaina un īsti nemaz nebija laika ilgoties. Ja nu vienīgi vakara stundās, kad paliku viens… Jā, tad es aizdomājos, ka esmu viens, ka kaut kur ir mamma, tētis, brāļi, māsas. Bet pārējā laikā bija mācības skolā, pulciņi, tusiņi, apkārt divdesmit un vairāk tieši tādu pašu kā es, – tur tāda komūna, kas neļauj palikt vientulībā. Arī pedagogi bija apkārt.

– Kas bija tavs atbalsts un stiprinājums, augot bērnunamā?

– Tie pieaugušie, kas vienmēr bija blakus. Viņi bija saprotoši, es pat teiktu – izcili, jo es vēl 5. klasē nelasīju. Tas viss bija palaists garām. Man lasīja priekšā, lai es skolā varētu izstāstīt vēsturi. Man bija brīnišķīga dzirdes atmiņa, es varēju ātri uztvert to, ko man stāsta. Es aizgāju uz skolu un atstāstīju kā pēc grāmatas. Atceros, kad vēstures skolotāja paziņoja, ka Markševicam vajadzētu braukt uz olimpiādi, es pie sevis nodomāju: “Jūs esat sajukusi prātā? Es taču pat lasīt neprotu! Kā es varu braukt uz olimpiādi?!”

– Bet, redz, ar visu to, ka nemācēji lasīt, pedagogi un citi pieaugušie, kas bija tev līdzās, spēja izcelt tavas pozitīvās īpašības. Vai taisnība, ka tas tev deva motivāciju un spēku mācīties?

– Protams! Bet es arī robežas, cik tālu ļaus iet, ļoti daudz pārbaudīju. Dažiem pedagogiem un bērnunama direktorei – ilgstoši. Līdz beigās tās manas robežas salauza tiesas zālē. Tad es sapratu, ka pietiek – ir jāsāk dzīvot jēgpilnu dzīvi. Man bija kādi piecpadsmit gadi. No tās dienas tiešām sāku mainīties, meklēt jēgu, sāku lasīt, Bībeli palasīju, sāku dziedāt, sāku dauzīties citā virzienā, sāku domāt, kur es esmu, ko es gribu. Gribēju būt paraugs, gribēju būt kaut kā noderīgs. Un no tās dienas, domāju, manas trepītes ir gājušas tikai uz augšu. Bet bija jānotiek lūzienam, lielam lūzienam.

– Tas pagrieziena punkts bija tad, kad ieraudzīji iespējamās sekas savai rīcībai? Kas tevi aizveda līdz tiesas zālei?

– Jā, es ieraudzīju sekas. Mans brālis tajā laikā jau bija cietumā. Es zināju, ka daži bērni no citiem bērnunamiem arī ir līdzīgā situācijā. Tur bija narkotikas, alkohols – viss, kas varēja būt, pilna buķete. Mums laukos tādas opcijas, paldies Dievam, nebija. No tādas reālas lietošanas es izmuku, bet līdz tiesas zālei mani aizveda paradums, kas man bija no bērnības, paņemt kaut ko, kas nav mans. Un tad es sapratu: mans brālis ir cietumā, daudzi mani vienaudži arī tur kaut kur ir, un, ja es nemainīšos, arī mani iemetīs aiz restēm. Nav variantu. Un tieši tiesas zālē bērnunama direktore man lūdza atbildēt uz vienu jautājumu – viņa var man ticēt un uzticēties, ka es esmu gatavs mainīties. Es biju noraudājies un teicu: jā! Un no tās dienas, ja es redzu, ka dara pāri kādam, kaut ko atņem vai paņem, es ļoti ātri reaģēju.

– Tev noticēja un uzticējās, neskatoties uz to, ko biji nodarījis. Tam bija ļoti liela loma toreiz tavā situācijā..

– Jā, tas bija nozīmīgi. Latvijas Bērnu atbalsta fondā mēs strādājam ar agresīviem bērniem, izmantojot speciālu programmu, ko esam ieviesuši Latvijā un pielāgojuši šiem bērniem. Mēs bijām tieši tādi paši – agresīvi un vardarbīgi –, jo tas bija vienīgais veids, kā mācējām pateikt: hei, paskaties, ko es par to domāju! Kā jūs mani varat regulēt? Ne tu mana māte, ne tēvs.

– Jūs visi bijāt ļoti sāpināti, katrs ar savu salauzto dzīvesstāstu...

– Jā, katram bērnam bija savs sāpīgs likteņstāsts. Manas attiecības ar mammu salūza tad, kad viņa apsolīja atbraukt uz dzimšanas dienu un neatbrauca. Tajā brīdī es sapratu: viss, lieku punktu šīm attiecībām. Viņa salauza manī ilgošanos pēc viņas. Savukārt ļoti daudziem bērniem vispār nebija vecāku, daudzi jau no zīdaiņu nama bija nonākuši bērnunamā un mētāti pa dažādām vietām un iestādēm, ļoti ievainoti un salauzti. Un katram tās izpausmes un protesta veids bija atšķirīgs. Tādus bērnus, kādi bijām mēs… Pieaugušie dažkārt meklēja dažādas iespējas, kur mūs nogrūst. Tajā laikā jau arī tās zināšanas nebija cilvēkiem tādas, kādas tās ir šodien.

– Tu stāstīji par pagrieziena punktu savā dzīvē un šobrīd pats strādā ar bērniem, kas ir uz līdzīga ceļa. Kā tu tagad, raugoties uz šiem bērniem, teiktu, kas viņiem var palīdzēt mainīties?

– Tas ir preventīvais darbs. Tas, ko es šobrīd daru. Ar bērniem ir jāsāk strādāt ļoti agrīni. Mēs strādājam ar bērniem no četru gadu vecuma, un mēs strādājam arī ar vecākiem. Ja vecāki neiesaistās, tad nav lielas jēgas, jo, ja ir konstatētas problēmas, ir jāstrādā visiem kopā. Svarīgi ir tas, vai vecāki spēj uztvert un pamanīt izmaiņas sava bērna uzvedībā, vai bērns savu uzvedību uzskata par normu vai tomēr vēlas ko mainīt, arī pašam ieguldoties tajā.

– Kāpēc bērni kļūst agresīvi?

– Šodien ļoti daudziem bērniem ir dažādas vieglas diagnozes. Un vecāki neredz vai negrib redzēt savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Vecāks gribētu, lai bērns ir ģēnijs, bet viņš nevar būt ģēnijs, viņš nespēj tā uztvert. Ir dažādi kairinājumi – vienam nepatīk gaisma, vienam ir saasinātas sensorās maņas, viņš knosās visu laiku. Ir dažādi paņēmieni, kā šim bērnam palīdzēt justies labi. Kādreiz mēs skolā visu ko darījām: skraidījām, dauzījāmies, rāvām meitenes aiz bizēm. Tagad jau tas ir citādāk. Visi ir digitalizējušies, sēž telefonos un savā starpā nekomunicē, un tad, kad ir jāsāk runāt, bērns to nemāk un nesaprot, jo tajā multenē taču visu laiku kādu dauza, nošauj kādu, tur viss risinās un notiek ātri. Un tas notiek mūsdienu sabiedrībā. Mēs esam viena no tām organizācijām, kas tur rūpi, lai to izskaustu saknē kaut kādā mērā un vērstu uzmanību uz to, ka vecākiem ir jāatrod vissvarīgākais – laiks, ko pavadīt kopā ar savu bērnu, kaut nieka pusstundu dienā. Tā ir galvenā atslēga.

Tas agrīnais brīdis ir jāķer, jo bērni ļoti strauji izaug un kļūst par spurainiem pusaudžiem. Bet tad jau daudz kas ir nokavēts, un tad tā ir cīņa ar sekām, ja laikus nepamana to brīdi, kad bērnam vajag atbalstu – parotaļāties, parunāt, ļaut viņam izteikties, ieskatīties acīs. Tās visas mazās lietiņas ir tas, ko mēs visi zinām, bet nedarām.

– Pastāsti par programmu, ko Latvijas Bērnu atbalsta fonds realizē, lai agrīni palīdzētu bērniem un ģimenēm, ja ir konstatētas kādas uzvedības problēmas.

– Mums ir programma diviem vecuma posmiem – četrus līdz sešus gadus veciem bērniem un septiņus līdz deviņus gadus veciem bērniem. Pakalpojumu saņem visa ģimene deviņu mēnešu garumā. Programma ir pārņemta no ASV, kur pēc tās ar labiem rezultātiem strādā jau gadiem, un tā pielāgota mūsu mentalitātei. Pirms to varējām sākt izmantot, mums bija jāpierāda, ka spēsim to darīt kvalitatīvi. Tā ir metode, pēc kuras strādā visa komanda. Komandai ir arī supervīzijas, kurās regulāri tiek pārrunāts, kā tas strādā, ko uzlabot un pilnveidot, kādas papildu zināšanas vēl nepieciešamas. Un bērni, ar kuriem mēs strādājam, ir bērni, kam ir uzvedības problēmas, agresīvie un hiperaktīvie bērni, arī bērni, kas ir noslēgušies un nekomunicē. Lielākā daļa šo bērnu ir no ārēji it kā drošām, stabilām ģimenēm. Un bieži rodas jautājums: kas notiek šo ģimeņu iekšienē? Bet, ja šis bērns pie mums tiek atvests, tas jau ir ļoti liels solis uzlabojumu virzienā.

Liela daļa pie mums nonāk ar sociālā dienesta atzinumu, biežāk tās ir visneprognozējamākās un nemotivētākās ģimenes. Ir nācies arī ģimeni izšķirt, jo ir vardarbība, alkohols un nenotiek sadarbība, nav motivācijas, ir vienaldzība. Tās ģimenes, kas pie mums nonāk, ir ļoti dažādas, ir arī aizbildņu ģimenes. Dažkārt ģimene ir vienkārši nogurusi un netiek vairs galā.  Tās ģimenes, kas atnāk pie mums pašas, ir vismotivētākās, pašas saprot, ka ir problēmas, un ir gatavas strādāt. Pakalpojumu mēs pielāgojam katrai ģimenei. Mums ir smilšu terapija, skaņu terapija, mums ir drāmas terapija, ģimeņu klīniskie psihologi, mūzikas terapija, ABA terapija. Īsāk sakot, mēs zem viena jumta esam salikuši visu tā, lai ģimene pie mums saņemtu pilnu pakalpojumu. Esam izveidojuši šo multifunkcionālo centru “Domino” Pārdaugavā, Iļģuciemā. Esmu to veidojis kā tādu pasaku bērniem – lai, kad bērns atnāk, viņš vienmēr grib atgriezties. Un tā tas arī notiek. Bērni pēc skolas var nākt pie mums pavadīt laiku. Var parotaļāties, vienkārši pasēdēt, būt drošā vidē. Bērnam ir vajadzīga drošība, droša piesaiste, vide, kur viņš jūtas uzklausīts, kur viņš jūtas droši, kur viņš var kaut ko pateikt un viņam neviens neko sliktu nedarīs.

– Ar cik ģimenēm šobrīd strādājat?

– Šobrīd strādājam ar simt ģimenēm. Kad pakalpojumu uzsāku, man bija divdesmit četras. Rīgas pašvaldība savām ģimenēm šo pakalpojumu finansē, līdz ar to tas ir pieejams pilnīgi bez maksas.

– Brīnišķīgi, ka jums ir šāds pakalpojums un rīdziniekiem tas ir pieejams bez maksas, bet tomēr – tik daudz ģimeņu paliek vienas savās grūtībās, nespēkā. Droši vien kaut kas nav kārtībā ar sistēmu, ka ģimenes vispār nonāk grūtībās, ka bērniem ir šīs dažādās diagnozes un viņi piedzīvo problēmas. Kas, tavuprāt, nav kārtībā? Sistēmu taču veidojam mēs paši, pieaugušie, un vidi veidojam visa sabiedrība kopumā.

– Par sabiedrību runājot, es gribētu domāt, ka mēs tiešām vairāk ieraugām un apzināmies un kaut kā sadzirdam un cenšamies mainīties. Bet tas ritenis, kurā mēs dzīvojam, ir milzīgs slogs mums kā vecākiem. Un šeit es gribētu likt komatu. Nevajag brīnīties, ka mūsu demogrāfiskā situācija ir tieši tāda, kāda tā ir. Jauniem cilvēkiem bērni nedzimst un nez vai dzims, jo viņus tas neinteresē. Tās viņiem ir klapatas. Pirmkārt jau viņu pašu ģimenes pieredzes dēļ, kad vecākiem nav bijis laika bērniem. Vecāki ir mūžīgā vāveres ritenī – agri no rīta bērnu aizved un vakarā vēlu paņem. Vai tad viņa bērnam būs labāk? Ļoti daudzi to tomēr apsver. Šodien galvenais ir karjera. Visiem vajag kāpt pa karjeras kāpnēm, sasniegt virsotnes, visi grib būt bagāti, visi grib būt svarīgi. Bet bērnība bērniem tik ātri paiet. Ir jānoķer tas brīdis, kad viņi vēl ir bērni.

– Tev ir īpašs stāsts, kā tu pirms piecpadsmit gadiem nonāci līdz Latvijas Bērnu atbalsta fondam.

– Kad es biju bērnunamā, šī organizācija mums ļoti palīdzēja dažādos veidos. Tad es atnācu uz Rīgu studēt, un, tā kā kopmītnēs nebija vietas, devos uz fondu, lai pajautātu, vai rīdzinieki nevar kaut kā palīdzēt, jo nezināju, kur citur doties. Viņiem nebija ideju, kur mani likt. Ofisā bija tāds leoparda krāsas dīvāns, un vadītāja teica, ka es kādu laiku varu palikt šeit, ofisā. Tā es četrus gadus tur nodzīvoju. Pa dienu meitenes strādāja, un es nācu mājās tad, kad dāmas jau bija prom. Es tur biju iekārtojies, man bija dators jau tajā laikā… 2004. gadā es sāku muzicēt un kopā ar fondu ļoti daudz braukāju apkārt pa internātskolām dziedot, jo vadītāja mani veda rādīt bērniem – sak, redz, kur ir viens paraugs, kā var, ja tikai grib! Tad 2009. gadā, kad bija lielā krīze, daudzi bēga prom no Latvijas, arī Sandra, kura dibināja šo fondu kopā ar vīru. Juris jau ir viņsaulē, bet Sandra ir Anglijā laimīgi precēta. Viņa aizbrauca pastrādāt. Pastrādāja, iemīlējās un palika tur. Viņas vīrs Juris palika Latvijā un turpināja vadīt fondu, bet sabruka. Es domāju, dēļ mīlestības, kas beidzās, viņam nezinot. Sākās veselības problēmas, viņš nedarīja vairs neko, un fonds grima. Tad man zvanīja Sandra un teica, ka laikam jāver fonds ciet. Es viņai teicu, ka biju domājis veidot kaut ko līdzīgu, varbūt varu turpināt… Un tā es te esmu jau kādus piecpadsmit gadus.

Fonds vienmēr ir bijis nelielā sastāvā – trīs četri cilvēki –, bet, laikam ejot, es sapratu, ka nav tās attīstības, ja tu kaut kādā mērā nedomā uz priekšu, ko darīt, kāda varētu būt izaugsme. Tā nu es sāku ģenerēt dažādas idejas un izveidoju bērnu attīstības un rotaļu centru “Augstāk par zemi” Juglā. Fondu reorganizēju, mainīju visu, paturot tikai pamatmērķus, ko mēs jau darījām, un pieliekot klāt jaunus mērķus. Sākām veidot pakalpojumus ģimenēm un bērniem, un šobrīd mums ir trīsdesmit pieci speciālisti, un komanda aug. Palīdzam simt ģimenēm gadā, palīdzam ukraiņu ģimenēm, arī bērniem, kas nāk pēc pārtikas, jo mēs esam viens no pārtikas punktiem Latvijā. Strādāju arī ikdienā ar saviem draugiem uzņēmējiem, turpinām domāt, kā lēnām attīstīties, jo viss jau atduras pret milzu izmaksām. Arī ar pašvaldību mums ir ļoti laba sadarbība.

Mērķi un sapņi jau mums ir lieli un daudz, kaut kā pa bišķītim ejam uz priekšu!

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.