Keitija Fausta: Bērni nav prece ^{Apriņķis.lv}

Pirms diviem gadiem Keitija Fausta izdeva grāmatu “Them Before Us: Why We Need a Global Children’s Rights Movement”, kas tagad ir pieejama arī latviešu valodā ar nosaukumu “Bērni vispirms. Kāpēc mums ir nepieciešama globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība”. Tajā autore ir apkopojusi pētījumus un statistikas datus, kā arī iepriekš nedzirdētus bērnu pieredzes stāstus par bērnību, augot viendzimuma pāra savienībā, poligāmā ģimenē, vecāku nereģistrētā kopdzīvē, par vecāku šķiršanās sekām un mākslīgās apaugļošanas blaknēm, par surogasiju un adopciju. Grāmata jau ir nopērkama Latvijas lielākajās grāmatnīcās un kristīgās literatūras veikalā “Amnis”. 

Intervijā Keitija stāsta par kustības aizsākumiem, situāciju ASV, par savu personīgo pieredzi, augot šķirtā ģimenē un no desmit gadu vecuma dzīvojot kopā ar divām “mammām”, kā arī par to, ko bērniem nodara laulības un ģimenes jēdziena pārdefinēšana. Ģimenes jautājums šobrīd ir karsts temats daudzās pasaules valstīs, tomēr Keitija aicina nepadoties un aizstāvēt dārgāko, kas mums ir, – bērnus.

– Kas jūs pamudināja veidot šo globālo kustību, kas aktīvi aizstāv bērnu dabiskās tiesības?

– Vairākus gadu desmitus es strādāju ar bērniem, es labi saprotu viņu emocionālo un psiholoģisko pasauli, tāpēc esmu nonākusi līdz tam, lai cīnītos par viņu dabiskajām tiesībām. Esmu precējusies ar mācītāju, mums ir četri bērni, un, kad es sāku iesaistīties šajā darbā, es nevēlējos būt publiska persona, nevēlējos piedalīties publiskās debatēs, es vēlējos saglabāt mieru savā dzīvē un nevēlējos zaudēt savus draugus. Kad mēs sākām debatēt par viendzimuma laulībām Amerikas Savienotajās Valstīs, es sapratu, ka bērni un viņu ciešanas tiek izmantotas politiskiem mērķiem. Tie, kas aizstāv viendzimuma laulības un viendzimuma pāru tiesības adoptēt bērnus, apgalvoja, ka bērniem ir vienalga, vai viņiem ir divas mammas vai divi tēti, būtībā ar to pasakot, ka bērniem ir vienalga, ka viņi ir zaudējuši mammu vai tēti.

Ir svarīgi saprast, ka bērns, kurš aug ar diviem tētiem, ir zaudējis mammu, un bērns, kurš aug ar divām mammām, ir zaudējis tēti. Tēva vai mātes zaudējums ir lielas sāpes bērnam, un tas ietekmē viņa identitāti, viņa psiholoģisko veselību, viņa veselīgu attīstību. Tā kā lielai daļai sabiedrības ir nepareiza izpratne par laulības un ģimenes jautājumiem, bērni kļūst par upuriem, un tieši tas ir iemesls, kāpēc es no vienkāršas māmiņas un mācītāja sievas esmu kļuvusi par cilvēku, kas ir gatavs globāli aizstāvēt bērnu tiesības.

Vēl man ir arī personisks iemesls, kāpēc aktualizēju šo tēmu, – mana māte bija attiecībās ar sievieti, kopš man palika desmit gadi. Es mīlu savu mammu un mīlu arī viņas partneri. Tāpēc es nevaru piekrist to cilvēku, kas vēlas pārdefinēt laulību, teiktajam, ka, ja mēs nepiekrītam tam, ka viendzimuma pāri var laulāties un adoptēt bērnus, mēs ienīstam gejus. Es uzskatu, ka tā ir emocionāla manipulācija un meli, jo es mīlu savu mammu, es mīlu viņas partneri, bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz māti un tēvu.

Un tas ir svarīgi – nezaudēt cieņu pret cilvēku, taču bērnu tiesības likt augstāk par pieaugušo vēlmēm. Nevajag ienīst cilvēkus, kuri sevi identificē kā gejus un lesbietes, bet vajag katru dienu neviltoti aizstāvēt bērnu tiesības uz māti un tēvu. Manuprāt, šīs divas lietas nav pretrunā.

– Jūs iestājaties par tradicionālu laulību no bērnu tiesību aspekta. Pastāstiet, ko nozīmē šīs bērnu tiesības, par kurām jūs iestājaties! Kā tās ietekmē laulības pārdefinēšana?

– Es vienmēr uzsveru to, ka laulība nav tikai par pieaugušo vēlmēm, bet laulība ir labākā vide bērniem, kādu pasaule jebkad ir pazinusi. Taču, kad sāku pētīt sabiedrības attieksmi pret laulību, es sapratu, ka tēma par laulību un ģimeni vairāk tiek koncentrēta uz to, ko vēlas pieaugušie, uz viņu seksuālajām vēlmēm, sajūtām, identitāti. Ar to es arī sāku savas aktivitātes – uzrakstīju pirmo rakstu par to, ka laulība nav tikai par to, ko vēlas pieaugušie. Mūsu valstī ir pieļautas daudzas kļūdas, kas destabilizēja ģimenes un laulības institūtu, piemēram, tika atvieglota laulības šķiršana, kas ļoti veicināja šķirto laulību skaitu, viendzimuma vecāku atzīšana, to cilvēku mērķu atbalstīšana, kuri vēlas legalizēt poligāmiju, reproduktīvās tehnoloģijas un surogasijas industrijas attīstība, kas pēc pieprasījuma rada un dizainē bērnus, kurus sūta pa visu pasauli.

Tāpat arī tiek veicināts tas, ka adopcija pastāv kā līdzeklis, lai pieaugušie varētu iegūt bērnus, nevis kā institūcija, kuras centrā ir bērnu labklājība. Kad es sāku šo visu pētīt, es sapratu, ka visas ar ģimeni saistītās tēmas patiesībā ir vērstas uz to, ko vēlas pieaugušie. Un tas vienmēr nozīmē bērnu ciešanas, jo viņiem tiek atņemts kaut kas, uz ko viņiem ir dabiskas tiesības, proti, māte vai tēvs. Un tāpēc mēs aizstāvam bērnu dabiskās tiesības uz viņu bioloģisko mammu un tēti. Bērnu tiesībām ir jābūt svarīgākām par pieaugušo vēlmēm.

– Kādi ir šīs kustības galvenie mērķi un uzdevumi, un kā jūs tos plānojat sasniegt?

– Mūsu uzdevums ir augstā līmenī globāli aktualizēt bērnu dabisko tiesību jautājumu. Mēs vēlamies, lai tas izskan visās sarunās par laulību un ģimeni, lai laulības un ģimenes jautājums visās pasaules valstīs tiktu skatīts no bērnu dabisko tiesību aspekta. Lai katrā valstī un katrā personīgā lēmumā, katra politikas veidotāja darba kārtībā būtu jautājums par bērnu dabiskajām tiesībām. Mūsu mērķis ir panākt, lai bērnu tiesības būtu svarīgākas par pieaugušo vēlmēm. Mēs redzam, kas notiek visā Rietumu pasaulē, kur liela daļa bērnu, kas sasniedz pilngadību, cīnās ar visdažādākajām sociāla un psiholoģiska rakstura problēmām un ir pakļauti nesamērīgam fiziskam, garīgam un emocionālam riskam, jo viņi nesaņem to, kas viņiem ir nepieciešams.

Grāmatā mēs daudz runājam par to, ka bērnam ir trīs galvenās pamatvajadzības: sociālā, emocionālā un fiziskā (uzturs). Trīs lietas, kas bērniem ir jāsaņem katru dienu, lai viņi kļūtu par pilnvērtīgiem pieaugušajiem. Viena no šīm trim lietām ietver sevī mātes mīlestību, tēva mīlestību un stabilitāti. Tikai sieviete var sniegt mātes mīlestību, tikai vīrietis var sniegt tēva mīlestību, un tikai laulība var to visu nodrošināt un sniegt stabilitāti. Tāpēc mēs arī uzsveram, ka laulība primāri ir paredzēta, lai dotu bērnam stabilitāti, jo tās ir vienīgās pieaugušo attiecības, kurās bērni saņems šīs trīs galvenās pamatvajadzības.

– Vai kultūrai un mediju videi arī ir kāda loma laulības un ģimenes pārdefinēšanā, uzskatu un vērtību maiņā?

– Ir trīs dažādas jomas, kur mums ir nepieciešams atgriezt bērnu tiesības, un pirmā ir kultūra. Amerikā kultūras maiņa notika sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, un tās ietekmē mēs attālinājāmies no idejas, ka laulība ir fundamentāla institūcija, sabiedrības pamatšūniņa, – sabiedrības domāšana pamazām mainījās uz domāšanu, ka laulība ir institūcija pieaugušo tiesību un personisko vēlmju realizēšanai. Tad ienāca vēl jaunas vēsmas un jaunas “patiesības”, ka, piemēram, bioloģijai nav nozīmes un ka bērniem tas viss der. Bērnu dabiskās tiesības tika pakārtotas pieaugušo vēlmēm. Un šīs visas “patiesības” – ka bērni viegli pārdzīvo šķiršanos, ka bērni būs laimīgi, ja pieaugušie ir laimīgi, – tie visi ir dominējošie kultūras vēstījumi. Un tagad, kad runājam par viendzimuma laulībām, kultūras vēstījums ir, ka dzimumam nav nozīmes bērnu audzināšanā, ka bērniem vienkārši ir jābūt drošībā un mīlētiem. Tātad var būt divas mammas, var būt divi tēti, tam nav nozīmes, galvenais, ka viņi ir drošībā un mīlēti.

Tāda ir liela daļa vēstījumu, kas tiek izplatīti mūsu Amerikas plašsaziņas līdzekļos. Daudzi no šiem vēstījumiem parādās mūsu filmās un TV šovos, “Instagramā” un citur. Bet tie visi ir atspēkojami meli. Mums ir gadu desmitiem ilga sociālo zinātņu pieredze, kas mums to apliecina. Ja jūs patiešām ticat, ka bērniem ir jābūt drošībā un mīlētiem, tad uzstājiet uz to, lai viņus audzina viņu precētie bioloģiskie vecāki, cik vien tas ir iespējams, jo augt ar viendzimuma pāri nozīmē, ka viņi nonāks mājsaimniecībā, kur par viņiem, visdrīzāk, rūpēsies jebkurš.

Šī ideja, ka, ja pieaugušie ir laimīgi, arī bērni būs laimīgi, ir aplama, jo mēs varam izmērīt bērnu laimi. Protams, ir ģimenes, kurās traģiski ir zaudēts viens vai otrs vecāks vai viens vai otrs vecāks ir pametis ģimeni, bet tas nav noticis apzināti, tās ir salauztas ģimenes, kas ir jāatbalsta un jāstiprina. Taču šajās ģimenēs bērns jebkurā gadījumā ir kopā ar savu bioloģisko vecāku, kam nereti nāk palīgā arī bērna vecvecāki, tādējādi bērnam tiek dots labākais iespējamais.

– Vai, jūsuprāt, tiek pārkāptas bērna tiesības un labākās intereses, ja viņš tiek nodots adopcijai viendzimuma pārim?

– Vispirms ir jāsaprot, kādam nolūkam ir paredzēta adopcija. Adopcija nav veids, kā pieaugušajiem tikt pie bērniem. Ir aktīvisti, kas uzstāj, ka viendzimuma pāriem ir tiesības adoptēt. Atbilde uz to ir – nē, viņiem nav šādu tiesību, jo nevienam pieaugušajam nav tiesību adoptēt. Mēs ar vīru esam adoptētāji, bet mums nebija tiesību adoptēt mūsu dēlu – adopcijas gadījumā bērni ir tie, kam ir tiesības tikt adoptētiem. Adopcijas mērķis ir atrast bērniem, kas zaudējuši savu pirmo ģimeni, vislabāko alternatīvu. Tāpēc sociālajiem darbiniekiem ir jāpieņem izsvērts lēmums par pieaugušajiem, kas varēs dot bērnam iespējami labāko.

Pirmkārt, ja vien tas ir iespējams, adoptētājam ir jābūt radiniekam, lai bērns varētu saglabāt attiecības ar savu paplašināto ģimeni. Otrkārt, adoptētājiem vajadzētu būt vīrietim un sievietei, lai bērni varētu saņemt viņiem nepieciešamo tēvišķo un mātišķo mīlestību. Treškārt, tam ir jābūt laulātam pārim, lai bērns augtu pēc iespējas stabilākā ģimenē. Ja bērnam ir brāļi un māsas, tad tam ir jābūt pārim, kas var adoptēt viņus visus kopā. Un, ja tas ir bērns ar īpašām vajadzībām, tad adoptētājam būtu jābūt gatavam un apmācītam aprūpēt šādu bērniņu. Sociālajam darbiniekam būtu jāņem vērā visi šie dažādie faktori. Tātad – adopcijas mērķis nav apmierināt pieaugušo vēlmes pēc bērna, bet gan atrast bērnam pēc iespējas piemērotākos vecākus.

ASV nav pietiekami daudz heteroseksuālu laulātu pāru, kas vēlētos adoptēt bērnus. Reizēm sarežģītākos adopcijas gadījumos – ar pusaudžiem, brāļu un māsu grupām, bērniem ar īpašām vajadzībām – viendzimuma pāris vai vientuļš pieaugušais var būt vislabākā ģimene bērnam. Bet tas noteikti nav attaisnojums, lai pārskatītu laulības jēdzienu, pārdefinētu vecāku statusu vai teiktu, ka mātēm un tēviem nav nozīmes. Tas drīzāk nozīmē to, ka heteroseksuāliem pāriem ir jāsāk vairāk adoptēt. Piemēram, ja jūs uztrauc viendzimuma pāri, kas adoptē vecākus bērnus vai bērnus ar īpašām vajadzībām, vai brāļu un māsu grupas, tad atbilde ir – jums pašiem vajadzētu šos bērnus adoptēt.

– Jūsu grāmatā ir arī daudz stāstu un datu par surogasiju. Kā šie bērni jūtas? Vai viņi satiek savus bioloģiskos vecākus reālajā dzīvē? Un vai viņi uzzina, kā ir ieņemti? Kā tas ietekmē viņu dzīves kvalitāti?

– Sievietei, kas bērnu ir iznēsājusi, ir izveidojusies īpaša saikne ar bērnu. Tā ir vienīgā saikne, kas bērnam ir deviņus mēnešus, un, ja tā tiek pārtraukta bērna piedzimšanas brīdī, tas var radīt pirmo traumu bērnam, un tas ir pārkāpums pret bērna dabiskajām tiesībām būt kopā ar savu bioloģisko māti. Bērnam ir jāsāk viss no jauna, runājot par pieķeršanos un saikni, un to varētu apstiprināt daudzi adoptētāji. Tas ietekmēs bērnu ilgtermiņa labsajūtu, spēju uzticēties un ietekmēs arī veslīgas piesaistes veidošanos. Un, lai gan bieži bērnus surogasijas ceļā adoptē vecāki, kas ir turīgāki, izglītotāki un statistiski vairāk laika pavada kopā ar viņiem, šiem bērniem parasti ir vairāk eksternalizētu traucējumu, vairāk diagnožu. Daudzi no šiem bērniem teiktu, ka tas ir tāpēc, ka es zaudēju attiecības ar vienīgo sievieti, kuru pazinu tajā dienā, kad piedzimu.

Un visbeidzot – māte ir sieviete, kas mīl un rūpējas par bērnu katru dienu, kas maksimāli sekmē viņa attīstību un apmierina to izsalkumu pēc mātes, kas ir bērniem. Tātad bērns galu galā zaudē savu bioloģisko māti, un tas ir netaisnīgi, jo pat tad, ja bērns piedzimšanas dienā tiek nodots saviem diviem ģenētiskajiem vecākiem, šie divi pieaugušie ir tikai svešinieki astoņu miljardu citu cilvēku pasaulē. Tie ir surogāti – ķermenis, smarža, piens un balss. Kā bērns zina, ka tas ir surogāta ķermenis, un kāpēc tas pazemina kortizola līmeni? Tāpēc, ka bērnam jau ir bijušas izveidojušās attiecības ar savu māti. Dažreiz ir situācijas, kad divi vīrieši saka: mēs iegādāsimies olšūnu, mēs iznomāsim dzemdi, sociālās mātes vispār nebūs. Bet tādējādi bērns zaudē māti. Viņam nav saiknes ar savu ģenētisko māti, saikne ar “dzimto” māti ir pārrauta, un viņš ik dienas savā dzīvē cieš no mātes trūkuma.

Svarīgi ir saprast, ka in vitro apaugļošanā simt procentos gadījumu tiek atlasīti un šķiroti dažādi embriji, kas tiek implantēti. Ļoti bieži tiek izmantota trešā persona, kāda cita cilvēka sperma, kāda cita cilvēka olšūna, kas iegādāta olšūnu katalogā vai spermas donoru katalogā. Un aborts ir nozīmīga šī procesa sastāvdaļa. Surogātmātes līgumos ir atrunāta arī kvalitātes kontrole un kvantitātes kontrole, ja ir vairāki bērni vai bērns ir nepareiza dzimuma, vai ir kaut kas attīstības ziņā nepareizs. Un ir ļoti liela atšķirība starp surogātdzemdībām un adopciju. Tādiem adoptētājiem kā man ir jāiziet mēnešiem ilgas pārbaudes un skrīningi un nav garantijas, ka es dabūšu bērniņu. Surogātmātei nav ne skrīninga, ne pārbaudes, nekā tamlīdzīga, vajag tikai naudu.

Mums jau ir gadījumi, kad bērnu izmantotāji, varmākas, kuriem nekad netiktu apstiprinātas adopcijas tiesības, “pasūta” bērnus, kurus pēc tam seksuāli izmanto. Un viņi bērnus ir iegādājušies, izmantojot surogātmāti, jo tā var apiet visas adopcijas pārbaudes un prasības. Tātad, raugoties no bērnu tiesību viedokļa, adopcija ievēro bērnu tiesības, bet, piemēram, spermas vai olšūnu ziedošana un surogasija tās pārkāpj.

– Es personīgi pazīstu homoseksuālus cilvēkus, kas ir pret LGBT ideoloģiju un nepiekrīt bērnu adopcijai viendzimuma pāriem. Vai starp jūsu domubiedriem arī ir homoseksuāli cilvēki?

– Starp mūsu atbalstītājiem un ziedotājiem ir arī geji un lesbietes. Un viens no mūsu valdes locekļiem, kas identificējās kā gejs un dzīvoja geja dzīvi desmit gadus, vēlāk atjaunoja attiecības ar sievu, jo viņš ieraudzīja, ka tādas dzīves augļi ir briesmīgi. Mūsu vadībā visos līmeņos ir cilvēki, kas ir pārdzīvojuši vecāku šķiršanos un ir apzinājušies, cik postoša tā viņiem ir bijusi. Šī ir cīņa par pašsaprotamām tiesībām uz savu mammu un tēti.

Un es esmu tik pateicīga komandai Latvijā, kas ir strādājusi pie tā, lai jums būtu pieejams patiešām vienīgais pētījumu apkopojums un to bērnu stāsti, kuri ir piedzīvojuši šīs “modernās” ģimenes. Jums nav pašiem jāmeklē atbildes, jums nav jāmeklē pētījumi, jūsu rīcībā tagad ir viss šis lielais datu apjoms, milzīgs bērnu stāstu apjoms, un tas viss tagad ir pieejams jūsu dzimatajā valodā! Par to es esmu ļoti priecīga un ļoti pateicīga.