Parīzes latviešu kora "Latve" diriģente Ināra Braže: Katrs vēlas valkāt savu tautastērpu ^{Apriņķis.lv}

– Šajos svētkos aizdomājos, ka dalībnieku un skatītāju emocijas ir atšķirīgas: to, ko dabū dalībnieki, nedabū skatītāji, un otrādi. Jūs neredzējāt, cik krāšņas bija debesis virs Sidraba birzs koncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš”  laikā.

– Tiešām? Būs jāpalūdz kādam fotogrāfijas. Bet kolektīvu virtuve ir atsevišķa pasaule, jā. Vadājot dēlu uz mēģinājumiem jauniešu deju kolektīvā “Ausma”, esmu redzējusi viņu iekšējo dzīvi. Un tur dejo tikai jaunieši – tā ir cita enerģija. Lielākā daļa šī kolektīva jauniešu dziesmu un deju svētkos piedalās pirmo reizi, tāpēc zinu – tas, ko viņi izdzīvo tagad, paliks neaizmirstams uz mūžu!

Kolektīvs izveidojās 2022. gada septembrī ar mērķi tikt uz deju svētkiem. Zinu procesu, visu to braukāšanu, kā viņi uz to gāja. Mēģinājumi notiek vienu reizi mēnesī Briselē, un jaunieši sabrauc no sešām valstīm – Beļģijas, Nīderlandes, Francijas, Luksemburgas, Īrijas un Latvijas. Mums no Parīzes nav tālu, tās ir četras stundas ceļā ar autobusu no Parīzes ļoti agri no rīta, tad četras stundas nodejo un četras atkal braucam atpakaļ. Vairāk nekā pilna darbdiena, un tu esi pusizgulējies. Citiem ceļš ir garāk. Bet, redzot šo visu, es nevienu brīdi neesmu domājusi par tām negulētajām naktīm – tas neskaitās!

– Vai dēls parādīja, kurā kvadrātā dejos?

– Jā. Viņi gan ir iedalīti tikai četrās dejās, bet es priecājos par to, ko viņi ir sasnieguši tik īsā laikā, jo kolektīvs ir jauns. Puišiem – manam dēlam un pārējiem – sapnis ir iemācīties deju “Es izjāju prūšu zemi”. Viņi ir izvirzījuši mērķi nodejot to nākamajos svētkos. Tajā dejā ir spēks! Īsts spēks! Un arī stingrs vīrišķīgs lēmums.

– Kā jums sanāca kļūt par kora vadītāju?

– Korim šogad paliek desmit gadi – septembrī būs jubilejas koncerts un lielā svinēšana. Bet pati es neesmu korī no tā pirmsākumiem. Pārņēmu to 2016. gada septembrī, jo iepriekšējā vadītāja Elīna Zeltiņa Francijā tikai studēja, viņai bija jāatgriežas Latvijā, un viņa meklēja aizstājēju. Ilgi un dikti domāju, jo pēc izglītības neesmu diriģente, esmu dziedātāja. Francijā ir grūti atrast latvieti ar diriģenta diplomu. Esmu augusi kopā ar šo kori, un esmu ļoti pateicīga virsdiriģentei Ilzei Valcei, kura mani vienmēr ir atbalstījusi un sniegusi meistarklases korim. Sākumā biju ļoti, ļoti paškritiska, domāju, vai es vispār drīkstu to darīt.

– Jā, kā tas ir? Vai tiešām pietiek ar intuīciju, lai vadītu kori?

– Nē, nē, diriģents – tas ir diploms, tā ir profesija. Bet man jau savā laikā mūzikas skolā pats pats pamatiņš tika ielikts. Un te ir manas dzīves lielā ironija. Mūzikas vidusskolā biju ļoti aizņemta; man bija teātris un dziedāšana, un klavierspēle – visa kā par daudz. Tajā laikā mums tika dots izvēles priekšmets – diriģēšana –, ar domu, lai mēs varētu būt mūzikas pedagogi. Bija jāizdara izvēle.

Skaidri biju sev pateikusi, ka nekad dzīvē nebūšu mūzikas pedagogs. Aizgāju pie mācību pārzines un jautāju, vai drīkstu atteikties no šīm stundām, jo zinu, ka mans ceļš būs dziedāšana. Mācību daļas vadītāja jautāja: “Tu esi pārliecināta, ka gribi atteikties no diriģēšanas?” Atbildēju: “Jā, pilnīgi noteikti!” (Smejas.)

Tagad jau gandrīz septiņus gadus vadu kori un joprojām atceros dienu, kad kategoriski atteicos no diriģēšanas, sakot: “Nē, es to nemūžam nedarīšu!” Te nu tā dzīves ironija ir. Jo jebkura pieredze dzīvē noder – jebkas, ko mēs protam, noder. 

– Cik jūs esat korī?

– Kopā ar mani četrdesmit divi.

– Vai arī “Latves” koristi braukā no malu malām?

– Pamatā esam no Parīzes. Kovids mums daudz ņēma, bet daudz arī deva – katrā lietā ir arī kaut kas pozitīvs. Ar attālināto dziedāšanu mums pievienojās latvieši arī citur Francijā. Mums ir latvieši arī no Francijas dienvidiem, no Bordo, no Lionas. Bija jādomā, kā mēs organizēsimies, lai šie cilvēki arī pēc kovida varētu pievienoties – jau klātienē. Mēģinājumi notiek otrdienās no septiņiem līdz deviņiem vakarā, reizi mēnesī sanākam arī sestdienās, lai visi varētu sanākt kopā.

– Kā tas ir – attālināti dziedāt un pat dejot?

– Es īsti neatbalstu attālinātos mēģinājumus, jo nekāda kopīga dziedāšana jau tur nesanāk. Tas vairāk ir darbs ar atsevišķām balsu grupām – ir jāmēģina atsevišķi ar tenoriem, altiem, basiem, soprāniem –, kas nozīmē, ka man bija lielāka slodze. Četrus vakarus nedēļā es strādāju ar kori, visi kopā neko nevarējām darīt. Otra lieta kovida laikā bija nepazaudēt saikni ar kori, lai nepašķīst kolektīvs. “Latvei” nebija neviens brīdis, kad mēs būtu pārtraukuši darbību. Zinu, ka daudzi kolektīvi pajuka un pēc tam vai nu atsāka ar grūtībām, vai vispār neatsāka.

– Jūsu darbs ir brīvprātīgs vai algots?

– Pilnīgi brīvprātīgs. Diasporā jau tikai uz to visa pašdarbība balstās. Dziedātāji arī paši iegulda ļoti daudz personisko līdzekļu, lai kaut kas notiktu. Lielākos projektos mūs ir atbalstījusi Latvijas Ārlietu ministrija, bet, protams, ir jāraksta projekts, lai šo atbalstu varētu dabūt. Arī Eiropas Latviešu apvienība un Pasaules Brīvo latviešu apvienība mūs ir atbalstījušas. Spēcīga sadarbība mums ir ar Latviešu apvienību Francijā un Latvijas vēstniecību Francijā,  kas mūs atbalsta ar telpām, kur mēģinām. Mēs esam aktīvi; esam sadraudzējušies ar citu valstu latviešu koriem, tāpēc diezgan bieži braucam uz kaimiņvalstīm, un šos izdevumus katrs dziedātājs sedz pats. Tāpat visi tautastērpi ir pašu gādāti.

– Kolektīviem parasti tie ir vienādi, bet jums – katram atšķirīgs. Vai tas apzināti?

– Jā, tā bija mūsu izvēle. Jo Latvijā jau katrs koris nāk no vienas pilsētas, tad arī var būt tie vienādie tērpi, bet mēs nākam katrs no savas Latvijas malas, un katrs vēlas valkāt savu tautastērpu. Savukārt Francijā gribējām parādīt latviešu tautastērpu dažādību.

– Kurš novads dominē?

– Diezgan daudz ir Kurzeme. Trīs esam ar Bārtas tautastērpiem – melnie brunči, sarkanā vestīte un baltā sagša.

– Lelle Baiba?

– Jā, jā, precīzi! (Smejas.) Man arī pašai ir Bārtas tautastērps. Vēl mums ir Alsunga, vairāki no Latgales. Lielākajai daļai tie tapa uz Latvijas simtgadi, reti kuram tautastērps bija pūrā; kam bija, tad tā bija iespēja to celt ārā no pūra lādes. Mums ir dziedātāja, kurai Latvijas simtgadē mugurā bija simt gadu vecs tautastērps.

– Tikpat sens cik Latvija! Kā tas vēl turējās?

– Viņa teica, ka tā droši vien ir pēdējā reize, kad to uzvelk, jo vestīte jau gandrīz juka ārā, bet uzvilka un cēli iznesa! Tas bija ļoti īpaši! Citiem ir kāzās uzdāvināts tautastērps. Katram tērpam savs stāsts.

– Kā diasporā ir ar latvietības svarīgumu? Jo nav taču tā, ka visi, kas ir aizbraukuši, grib darboties pašdarbībā un meklē tautiešus.

– Tiem, ar kuriem esmu saskārusies, tas ir ļoti svarīgi, jā. Citus pat nezinu. Redzu, ka arī korī piesakās dziedātgribētāji, par kuriem ir skaidrs, ka būs jāiegulda liels darbs, lai varētu iekļauties kora kopējā skanējumā, kur nu vēl apgūt dziesmu svētku repertuāru. Bet es šos cilvēkus ņemu, jo saprotu, ka viņiem tas ir svarīgi. Nevienu neesmu aizraidījusi.

– Jums tā motivācija, šķiet, ir pilnīgi citādāka nekā pašdarbniekiem Latvijā.

– Tā varētu būt, jo mums tā nav tikai dziedāšana. Tā ir latviešu būšana kopā, sakņu stiprināšana. Šovasar viena latviete mūs uzaicināja pie sevis Normandijā svinēt Jāņus. Parīzē svinēt Jāņus ir gandrīz neiespējami, jo ne te drīkst ugunskurus kurināt, ne arī ir vietas, kur varētu līgot, – tas nav iespējams. Četrpadsmit gadu laikā man pirmo reizi bija sajūta, ka mums ir īsti Jāņi. Tur sabrauca dažādi cilvēki, arī tādi, kurus redzēju pirmo reizi. Tātad viņiem visiem vajag šo latviskuma sajūtu.

Diezgan ilgi jau dzīvoju Francijā, no 2008. gada beigām. Sekoju līdzi dzīvei Latvijā, radiem un draugiem Latvijā, un tad vienā brīdī rodas identitātes jautājums: kas es īsti esmu, kam īsti piederu? Jo Latvijā es vairs neesmu, bet Francijā vienmēr palikšu ārzemniece. Atbilde bija: mana vieta ir Latvijā – tur ir manas saknes! Bet ko īsti es dodu Latvijai? Ir jau skaisti feisbukā likt laikus un teikt: “Es mīlu Latviju!” Bet ko es viņai spēju dot, esot tādā attālumā?

Ļoti ilgi ar šo biju kā krustugunīs, tāpēc arī uzņēmos kora vadīšanu, apzinoties: jā, es neesmu diriģente, bet es to darīšu, tas būs mans devums Latvijai. Korim varu teikt lielu paldies, jo caur to, ko varu dot un kas arī viņiem ir svarīgi, es atradu savu identitāti. Mēs cits citu uzturam. Protams, tas prasa enerģiju, jo paralēli mums visiem ir savi darbi, un es vadu ne tikai kori, bet strādāju arī ar latviešu bērniem folkloras kopā “Guntiņas”.

Ir brīži, kad visa ir par daudz, bet, kad redzam, ko esam izdarījuši – visi tie koncerti, sadraudzības tikšanās ar latviešiem citur –, tas ir to vērts! Un tad, kad mēs piedalījāmies Latvijas simtgades dziesmu svētkos un virs galvas bija “Mūžīgs Piena Ceļš”, es visu dziesmu noraudāju. Kad nolasīja to bērniņa vēstuli nākotnei un nāca dejotāji no malu malām kā tauta, kas sanāk mājās, tad bija tā, ka...

– ...vairs negribas sēsties atpakaļ lidmašīnā?

– Ir man tā bijis, jā. Arī tagad ir sajūta, it kā būtu ieskrējusi padziedāt un uzreiz pēc tam jābrauc atpakaļ. Bet dzīve izveidojusies tā, ka mēs esam tur. Mans dēls ir Latvijas fans. Viņam varētu piedāvāt brīvdienās braukt uz Bali vai nezin kādām eksotiskām vietām, bet viņam nevajag – viņam vajag Latviju! Droši vien tāpēc, ka es viņu kopš mazotnes visur vadāju līdzi latviskajā sabiedrībā. Man bija svarīgi, lai viņš runā latviski. Jau maziņš būdams, viņš visas vasaras brīvdienas ir pavadījis Latvijā. Esmu pateicīga savai ģimenei par šo iespēju. Tāpēc šodien droši vien atkal apraudāšos, kad viņš dejos. Jo viņš ir šeit, laimīgs, un tā ir viņa pirmā īstā dalība dziesmu un deju svētkos.

– Varbūt dēls savu pieauguša cilvēka dzīvi gribēs veidot šeit?

– Mēs par to esam runājuši. Tikpat labi tā varētu būt saikne Francija–Latvija. Kas to zina, kā viņa dzīve iegriezīsies, bet šobrīd viņš saka, ka labprāt gribētu dzīvot Latvijā.

– Ko francūžiem stāstāt par mūsu dziesmu un deju svētkiem?

– Man uz nedēļu bija jāizprasās no darba, un to vajadzēja pamatot. Un tad es stāstīju. Viņi neko par mūsu dziesmu un deju svētkiem nebija dzirdējuši un nespēj iztēloties. Viņi saprot: “Ā, tu dziedi? Nu, labi. Ā, tu vadi kori? Jā, tas ir svarīgi.” Bet es saku: “Saprotiet, tur sanāks kopā vairāk nekā sešpadsmit tūkstoši cilvēku, kas dziedās vienkopus.” Viņi: “Atvedīsiet bildes, parādīsiet.” Teicu: “Pilnīgi noteikti parādīšu!” Bet redzu, ka viņi nespēj iztēloties.

Mūsu korī dzied arī daži francūži. Daži šogad pirmo reizi piedalās latviešu dziesmu svētkos, un viņiem trūkst vārdu par to, ko piedzīvo. Viņi saka, ka noorganizēt ko tādu Francijā būtu neiespējami. Esmu mūsu franču dziedātājiem jautājusi, kāda ir viņu motivācija dziedāt latviešu korī. Jo iemācīties dziesmas valodā, kurā nerunā, nav vienkārši. Un viņi atbild, ka Francijā nav tik spēcīgu koru tradīciju ar tik augstu dziedāšanas līmeni. Ja nu vienīgi profesionāliem koriem. Amatieru kori dzied savam priekam, viņi nedzied tādu repertuāru kā mēs. Tāpēc francūžiem, kuri tiešām grib dziedāt, mūsu koris ir izaicinājums, jo te ir ko darīt – viņiem ir interesanti. Mums ir viens bass, kurš visu repertuāru zina no galvas. Dziesmu svētkos viņš stāv un dzied no galvas, nevis no grāmatas. Manuprāt, tā ir augstākā cieņas izrādīšana.

– Tāpat kā sešpadsmit tūkstošu korim dziedāt Ukrainas himnu.

– Jā. Cik labi, ka mēs to izdarījām! Ļoti priecājos, ka tā tika iekļauta repertuārā. Manā skatījumā, viss ir enerģija. Viss, ko laižam pasaulē caur mūziku, caur deju, caur tērpiem, ir enerģija, tas ir spēks!

– Kādas ir jūsu mīļākās dziesmas no svētku repertuāra?

– Tieši pirms dziesmu svētkiem jautāju korim, ko viņi gribētu iekļaut kora desmitgades repertuārā. Dziedātāji nosauca Tigula, Ešenvalda dziesmas, “Dvēseles dziesmu”, “Saule, Pērkons, Daugava”. Starp citu, kad meklējām korim nosaukumu, pie “Latves” nonācām tieši caur to: “Saule Latvi sēdināja…”

Interesants stāsts bija ar dziesmu “Sidraba birzs”, kas komponēta speciāli jaunajai estrādei. Maijā Francijas dienvidos mums bija dziesmu svētku ieskaņas koncerts. Tā bija Mātes diena. Mēs visi stāvējām mēģinājumā uz skatuves, iznāca diriģente Gunita Kronberga no Nīderlandes kora “LV koris NL” un teica: “Un tagad visi piezvanīsim savām mammām un nodziedāsim “Sidraba birzi”!” Tas bija tik aizkustinoši – visi dzied un raud. Un visas mammas Latvijā ar telefonā ieslēgtu kameru klausās. Tas bija mirklis “laimi dāvāt un dot” – ļoti saviļņojošs brīdis.

– Ieva Akuratere dzied: “Saved to mājās pie Daugavas krastiem.” Vai ir kāda latviešu filma, varbūt dziesma, grāmata vai jebkāds cits mākslas darbs, kam tas būtu pa spēkam?

– Es teiktu, ka šie paši dziesmu svētki ir notikums, kas mūs saved mājās. Tas ir augstākais punkts, lielais mērķis, uz ko tiecas visa diaspora, un visas pasaules latvieši šodien ir šeit. Tāpēc, jā, tie ir dziesmu svētki.

– Kādēļ mūsdienu globalizētajā izklaides laikmetā, kad toni nosaka visādi šovi un popkultūra, ir vajadzīgi dziesmu svētki?

– Mēs varam ļoti lepoties ar to, ka mums joprojām ir savas tradīcijas un ka tās ir tik spēcīgas. Tā ir mūsu identitāte. Francijā tradīcijas zūd. Esam ar francūžiem par to ļoti daudz runājuši. Viņiem taču arī katram reģionam ir savi tautastērpi, tradīcijas, bet viss izzūd.

– Kāpēc viņiem zūd, bet mums ne?

– Tāpēc, ka mēs vēl neesam tik ļoti...

– ... globalizēti?

– Tieši tā! Tajā kultūru samiksēšanās laikmetā, kas tagad valda, ir ļoti grūti noturēt to savu – īpašo, atšķirīgo. Uzsvars tiek likts uz vienādošanu. Francijā, piemēram, ir ļoti jārespektē Ziemeļāfrikas reliģiskie svētki – tās dienas viņiem ir brīvas, viņiem ir uz to tiesības. Tajā pašā laikā franču... Basku zemēs ir sava valoda, jā; Bretaņa un Elzasa ir spēcīgi reģioni ar saviem folkloras festivāliem, bet tie ir izņēmumi.

Vīrs ar nožēlu teica, ka citur Francijā tas izzūd, tautastērpi ir tikai vēstures grāmatās. Tāpēc mēs, latvieši, ar savām tradīcijām pilnīgi noteikti varam būt lepni. Tas ir tieši tas, kas labā nozīmē nošokē tūristus, jo tajā ir milzu enerģija! To nevar nejust! Tāds spēks ir mūsu dejā, mūsu kustībā, mūsu dziesmās, tā var iekustināt visu pasauli! Un lai Dievs dod, ka mēs to saglabātu! Jo – cik ilgi mēs tās durvis noturēsim, tik arī būs.