Zemgales dabas krāsas Ķekavas novada tautastērpā ^{Apriņķis.lv}

Ķekavas novadu izveidoja 2009. gada 1. jūlijā, un kā gan novads bez sava tautastērpa! Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, etnoloģe Anete Karlsone intervijā “LV portālam” pirms vairākiem gadiem uzsvēra, ka tērps ir noteikta zīmju sistēma un noteiktās situācijās pauž noteiktu domu: “Ja tautastērpā izej publiskā pasākumā, tu nes šo vēsti un savas tautas kultūras mantojumu un esi atbildīgs par to, cik skaisti, cik cēli un grezni to parādi. Jāizturas ar cieņu pret savām saknēm.” Viņa nelabprāt lietotu apzīmējumus “pareizs” vai “nepareizs” tautastērps, jo uzskata, ka vērtējumam vajadzētu būt citam: atbilst vai neatbilst tradīcijai. Jo precīzāk tērps atbilst muzejā saglabātajām liecībām, jo precīzāk un bagātāk rādām savu kultūras mantojumu.

Rīgas apriņķa tautastērps

Tāpēc arī Ķekavas novadā 2010. gadā tika meklēti raksti, ornamenti un krāsu salikums, kas simbolizētu gan novadu, gan tā vietu Latvijas kartē. Tagad tautastērps ir apskatāms Ķekavas novadpētniecības muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Ķekavas novada pieci stāsti”, kas tika iekārtota un atvērta, sagaidot Latvijas simtgadi. Muzeja vadītāja Ināra Rumbina stāsta, ka vispirms meistares pētījušas dažādus etnogrāfiskos rakstus, apmeklējušas muzejus, bet tieši Ķekavas novadam raksturīgo nav atradušas. Tad Ķekavas Kultūras nama vadītāja Vēsma Ozoliņa kopā ar tautas daiļamata meistarēm izlēmušas par labu Rīgas un Zemgales tautastērpu motīviem, un tam ir pamatojums.

Par to var lasīt Ķekavas novadpētniecības muzeja tautastērpa stāstā: Rīga izvēlēta vēsturiski ģeogrāfisko apstākļu dēļ un arī tāpēc, ka 19. gadsimtā galvaspilsētai tuvāko apdzīvoto vietu iemītnieki ļoti strauji pārņēma pilsētniecisko ģērbšanās modi – izveidojās savdabīgs Rīgas apriņķa tautastērps, kurā dominēja zaļganpelēkās, sūnu zaļās, baltās un melnās krāsas salikums, vienkāršākas griezuma un silueta līnijas un pilsētnieciskāki akcenti: kurpes, zābaki, grezni zīda plecu lakati. 2011. gadā, apvienojot Rīgas tautastērpa variantu ar Zemgales sulīgajām krāsām, grezno rozīšu un zvaigznīšu rakstiem, tapa Ķekavas brunču raksts un krāsu salikums, kurā ieausts Daugavas rāmais plūdums ar ziliem debesu atspulgiem, dzeltena vasara un balta ziemas saule, mežu, sūnu un zāles zaļums un Zemgales māla auglīgais brūnums.

Brunči no ogrēniešu krāsotās dzijas

Brunču rakstu izstrādāja un izauda meistare Ligija Siliņa, blūzes un krekla izšuvumu autore ir Vaira Lorberga. Par Daugavas ielejai raksturīgo kultūras, tautas mākslas vērtību un mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu Ligija Siliņa 2015. gadā saņēma “Daugavas Savienības” balvu. Viņa daudz darinājusi novadu brunču audumus, izpētot katra novada iezīmes un saglabājot aušanas tradīciju.

Atceroties, kā tapa Ķekavas novada tautastērps, meistare stāstījusi, ka visgrūtāk bijis salikt galīgo raksta variantu un dabūt īsto toņu dziju. Izbraukāta Latvija, lai sameklētu tieši tādu Daugavas zilo toni, kāds iecerēts. Par labu atzītas ogrēniešu krāsotās dzijas. Ilgi meklētās zilās krāsas joslas skopi pavīd vien tad, kad brunču valkātāja straujāk kustas vai apsēžas, bet skatītāju acis biežāk kavējas tieši pie izteiksmīgās, dzidrās Daugavas un debesu krāsas.

Tautastērps – identitātes daļa

Vaira Lorberga atminējusies, ka, blūzi un kreklu darinot, rakstu paraugus ņēmusi no Rīgas un Zemgales, jo Ķekavai un novadam raksturīgo nav ne redzējusi, ne atradusi. Sievietes blūzes smalkos izšuvumus meistare darinājusi 33 dienas, strādājot astoņas stundas dienā, un blūze greznota ar rozītēm, tādā veidā sasaucoties ar brunču rakstu. Puiša krekls bijis gatavs pusotrā nedēļā. Ķekavas novada tautastērps godam iekļauts grāmatā “Latvijas novadu dārgumi”, jo novads ar to var dižoties starp citiem, kam tautastērpi un to darināšanas tradīcijas zināmas no seniem laikiem.

Runājot par tautastērpa nozīmi, ir jāatgādina Anetes Karlsones sacītais: “Laikā, kad tauta jūtas apdraudēta, tautastērps iegūst papildu nozīmi. Tas ir nevis vienkārši skaists apģērbs, kas rāda kultūras mantojumu, bet kļūst par būtisku identitātes izpausmes daļu.”