Edīte Alpe – ērģelniece ar dvēseles starojumu ^{Apriņķis.lv}

– Cik sen jūs esat saistīta ar ērģelēm? Kurā brīdī pirmo reizi pamēģinājāt tās spēlēt un sapratāt, ka tieši ērģeles ir jūsu instruments?

– Ērģeles pirmo reizi dzirdēju un arī pati iemēģināju vidusskolas laikā, bet mācīties tās spēlēt sāku, kad iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Sākumā tas notika fakultatīvi, jo mācījos kordiriģēšanas nodaļā, bet vēlāk izlēmu mainīt specialitāti un pārgāju studēt ērģeļu klasē.

2022.gada nogalē apritēja trīsdesmit gadi, kopš esmu Dubultu baznīcas ērģelniece. Mana ienākšana šajā baznīcā saistīta ar tagad jau zināmā vijolnieka Jāzepa Jermolova piedzimšanu – mani palūdza uz kādu brīdi aizvietot viņa mammu, kas bija ērģelniece Dubultu draudzes dievkalpojumos. Kā sāku šeit spēlēt, tā tas viss turpinās joprojām. Un tā nu sanāk, ka man ir viegli sarēķināt, cik gadu jau esmu šajā baznīcā.

– Bet Rīgas Doma mājaslapā minēts, ka esat Dubultu ērģelniece kopš 2000. gada!

– Jā, kopš gadsimtu mijas es tur jau esmu nepārtraukti. Pirms tam bija dzīves ceļojumi, ārzemes un dažādos posmos arī kādi pārtraukumi.

– Vai ar Jāzepu arī sanāk kontaktēties?

– Jā, mēs ar viņu esam ļoti daudz kopā spēlējuši, turklāt tas sākās, viņam vēl mazam bērnam esot. Pirms diviem gadiem es rakstīju disku “Dubultu baznīcas ērģeles” un uzaicināju viņu spēlēt divos skaņdarbos. Domāju, viņš ir viens no mūziķiem, kura dzīve ir ļoti saistīta ar šo baznīcu, tāpēc man likās, ka būtu ļoti skaisti kopīgi ierakstīt dažus skaņdarbus diskā. Šis kompaktdisks jau ir iznācis ar Jūrmalas domes atbalstu, un tajā iekļauta latviešu mūzika, kas saistījās ar šīm ērģelēm. Piemēram, te ir daudz atskaņotie Tālivalža Dekšņa (ērģelnieks, Edītes Alpes dzīvesbiedrs, – I.N.) veidotie pārlikumi – Jāzepa Vītola “Viļņu dziesma” ērģelēm un Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” vijolei ar ērģelēm, ko spēlējam kopā ar Jāzepu. Tāpat arī “Jūrmalas partita”, ko pēc mana pasūtījuma 2014. gadā vienam projektam komponēja jūrmalnieks Rihards Dubra. Šī kompaktdiska saturs ir veidots pārdomāti, nekas tajā nav iekļuvis nejauši.

– Kad pirmo reizi spēlējāt ērģeles Dubultu evaņģēliski luteriskajā draudzē, laikam pat nevarējāt iedomāties, ka Jāzeps kļūs par profesionālu mūziķi?

– Jā, sākumā, protams, par to nedomāju, jo bija vienkārši piedzimis mazs bērniņš. Jāteic gan, ka Jāzepa mamma arī pati bija mūziķe un visapkārt Jāzepam bija daudz brālēnu un māsīcu, kas arī mācījās mūziku. Tā ir muzikāla dzimta, Dubultu draudzes ilggadējā mācītāja Valda Amola pēcteči. Šobrīd Jāzeps dzīvo Vācijā, savulaik tur arī studēja. Taču viņš bieži atbrauc ciemos uz Latviju un gandrīz katru reizi kopā ar mani kaut ko nospēlē Dubultu baznīcā. Tas priecē.

– Jums pašai ir divas meitas: Annijai Elzai ir astoņpadsmit gadu, bet Maijai Rozei – desmit. Vai arī jūsu meitas ir saistītas ar mūziku?

– Vecākā meita kopš piektās klases vairs mūzikas izglītību neapgūst, viņa nav saistīta ar mūziku. Tajā pašā laikā es redzu, ka Annijai Elzai ir diezgan laba gaume, man patīk tas, ko viņa klausās. Viņa šobrīd studē Latvijas Kultūras akadēmijā – grib kļūt par kinooperatori. Jaunākā meita mācās klavierspēli Jūrmalas Mūzikas vidusskolā un līdz šim ar labiem panākumiem piedalījusies dažādos konkursos.

– Jūsu dzīve vienmēr ir bijusi saistīta ar Jūrmalu?

– Jā, esmu šeit dzimusi, un arī dzīve tā ir iegrozījusies, ka pārsvarā strādāju tieši Jūrmalā.

– Jūrmala laikam vienmēr bijusi slavena ar saviem mūziķiem. Šeit, piemēram, radās slavenā grupa “Menuets”.

– Es gan negribētu teikt, ka Jūrmalā būtu ļoti daudz profesionālu mūziķu, katrā ziņā – proporcionāli ne vairāk, ne mazāk kā citās lielākās Latvijas pilsētās. Mūzikas skola, bez šaubām, ir, bet ne visi skolotāji, kas tajā strādā, ir jūrmalnieki. No pazīstamākajiem mūziķiem, kas dzīvo un strādā Jūrmalā, droši vien jāmin komponists Rihards Dubra.

– Kā jūsu dzīve rit šobrīd, ar ko vēl nodarbojaties?

– Domāju, ka vienmēr mūzikas dzīvē esmu centusies būt diezgan daudzpusīga. Varbūt mans pienesums bieži vien ir lielāks tieši mūzikas projektu organizēšanā, arī jaunās paaudzes izglītošanā, lai gan arī personīgā koncertdarbība ir ieņēmusi pietiekami nozīmīgu vietu manā dzīvē. Bet esmu darījusi daudzas lietas paralēli, un tās, iespējams, ir viena otru papildinājušas. Vairāk nekā divdesmit piecus gadus strādāju Jūrmalas Mūzikas skolā, kur esmu pasniedzēja un koncertu projektu vadītāja. Kopš 2018. gada rudens mūsu skola dzīvo jaunās, skaistās telpās ar brīnišķīgu koncertzāli – pavisam nemanot būs pagājuši jau seši gadi. Pateicoties jaunajām iespējām, ievērojami pieaudzis koncertu veidošanas līmenis.

Arī es diezgan daudz darba esmu veltījusi tieši Jūrmalas Mūzikas skolas koncertu projektiem. Piemēram, iedibināju Latvijas vēsturē pirmo ērģeļspēles konkursu, kas notika pirms diviem gadiem starptautiskā akadēmiskās mūzikas konkursa “Jūrmala” ietvaros. Ja sākotnēji šis konkurss bija domāts klavierspēlei, ar gadiem tas ir attīstījies un paplašinājies, iekļaujot konkursus arī citiem, tostarp daudzstīgu instrumentiem, kameransambļiem. Es izmantoju šo platformu, lai izveidotu ērģeļspēles konkursu, biju šī konkursa mākslinieciskā vadītāja un programmas sastādītāja. Liels prieks un gandarījums, ka uz to ieradās daudz dalībnieku gan no Latvijas, gan ārzemēm. Tas radīja pārliecību, ka šāds pasākums, kas nekad iepriekš nekur Latvijā nebija noticis, ir ļoti vajadzīgs.

– Varbūt ir bijuši vēl kādi projekti?

– Esmu daudz strādājusi ar perspektīviem audzēkņiem, palīdzot viņiem pilnveidot ērģeļspēles prasmes. Pēc nodarbībām pie manis vairāki ir iestājušies augstskolā, kas, protams, arī sniedz gandarījumu. Pārceļoties uz jaunajām skolas telpām, radās iespēja iegādāties jaunas ērģeles, kas, bez šaubām, sniedz plašākas iespējas augstākā kvalitātē un reizē iedvesmo audzēkņus attīstīties un virzīties uz priekšu. Tāpat tieši šajā mūzikas skolā esmu vadījusi ļoti daudzus koncertu projektus. Tie bija interesanti pasākumi, nevis vienkārši koncerti, bet ar dažādām tematiskām ievirzēm.

Piemēram, pagājušajā pusgadā valsts svētkos bija Ojāram Vācietim veltīts koncerts. Tajā mēs integrējām viņa dzeju un arī papildinājām vizuāli ar dažādiem attēliem. Nupat Ziemassvētkos bija koncerts ”Vēstījums mieram”. Tam mēs filmējām bērnus un viņu izteiktās atziņas par mieru, filmēto koncerta gaitā rādījām uz ekrāna. Protams, skanēja arī mūzika, tas viss tika savīts vienojošā, kopīgā tematikā. Šie koncerti patiešām ir veseli pasākumi ar dažādu – gan filozofisko, gan vizuālo – pievienoto vērtību. Daudz kas no šo pasākumu ierakstiem ir pieejams “YouTube”, lai katrs var noskatīties. Man arī ļoti patīk vadīt koncertus, un es labprāt to daru.

– Bieži koncertējat Rīgas Domā vai citās Rīgas baznīcās?

– Jā, diezgan regulāri spēlēju tā sauktos “pikolo” koncertus un piedalos arī citos koncertos Rīgas Domā. Pērn decembrī Rīgā bija koncerts Svētā Jāņa baznīcā. Savukārt pagājušajā vasarā piedalījos Latgales Ērģeļu dienu koncertā Rēzeknē, Liepājas Ērģeļu mūzikas vasarā, kā arī koncertēju Gulbenē un, protams, savā festivālā “Vox angelica” Dubultos. Visvairāk koncertu aizvadītajā gadā bija kopā ar man mīļām dziedātājām Ilonu Bageli un Ingu Šļubovsku-Kancēviču.

– Vai Latvijā ir daudz un labas ērģeles? Vai var teikt, ka mēs esam bagāti ar tām?

– Jā, lai gan šis jautājums ir mazliet provokatorisks. Man šķiet, patiesībā Latvija varētu būt lieliska ērģeļu zeme. Taču mūsu problēma ir tā, ka instrumenti ir, bet absolūtais vairākums no tiem ir nesakoptā stāvoklī, uz tādiem ir grūti un reizēm pilnīgi neiespējami sniegt augstvērtīgu koncertu. Diemžēl uzturēt, kopt un vajadzības gadījumā restaurēt ērģeles ir ļoti dārgs prieks. Tā ir ilgā laika posmā radusies problēma, tāpēc arī esam nonākuši šādā stāvoklī.

– Šī problēma lielā mērā droši vien sākās padomju laikā, kad dominēja ateisms un tie, kas ticēja Dievam, par to īpaši nerunāja.

– Jā, tas tiesa. Padomju gados baznīcas bieži slēdza vai pārvērta par kādām citām iestādēm, līdz ar to ērģeles nonāca ļoti grūtos apstākļos. Savukārt pēc neatkarības atjaunošanas baznīcām nav izdevies gūt pietiekamu finansējumu, un ērģeļu sakopšanas vai atjaunošanas darbi ne vienmēr ir bijuši prioritāšu sarakstā. Bet ir prieks par atsevišķiem gadījumiem, kad tomēr kāds kaut ko cenšas darīt un viņam tas ir arī izdevies.

– Vai jūs bieži arī sapnī spēlējat ērģeles?

– Laikam nē, drīzāk kaut ko murgoju par pazaudētām notīm vai aizmirstām ērģeļu kurpēm.

– Jūs organizējat pasākumus, pasniedzat mūzikas skolā, spēlējat Dubultu draudzē… Kā jūs ar visu tiekat galā?

– Jāatzīst, ka ne vienmēr ar visu izdodas perfekti tikt galā. Nav jau arī jātēlo kāda supervarone. Mācos no kaut kā atteikties, mainīt prioritātes, saprast, kas man no tām daudzajām lietām, ko daru, ir būtiskākais un ko es kādā brīdī varu atstāt. Es arī savas darbības jomas ik pa laikam pareducēju. Kaut vai projektu vadības darbs mūzikas skolā. Faktiski es ar šiem koncertu projektiem sāku strādāt, ja nemaldos, 2016. gadā. Kādā brīdī uz kādiem diviem gadiem es no tiem pagāju nostāk, bet vēlāk atkal atgriezos. Citreiz domāju par to, ka spēlēšu vairāk vai – gluži otrādi – mazāk. Šobrīd sliecos uz domu, ka mazāk spēlēšu, bet vairāk strādāšu ar mūzikas skolu saistītus darbus, kas pašlaik manu prioritāšu sarakstā ir augstāk nekā ērģelnieces koncertēšana.

– Tas nozīmē, ka esat cilvēks, kas prot apstāties, lai neizdegtu?

– Mācos tāda būt.

– Jūs visu dzīvi esat bijusi jūrmalniece. Ko nozīmē dzīvot šajā pilsētā, bet tajā pašā laikā ne pārāk tālu no galvaspilsētas?

– Mēs, kas esam Jūrmalā dzimuši, paši to ne vienmēr uztveram kā kaut ko īpašu. Tā ir ļoti pierasta lieta. Kad es redzu cilvēkus, kas uz mani paskatās ar tādu milzīgu skaudību – redz, tu dzīvo Jūrmalā, mums tas būtu dzīves sapnis –, es nereti apmulstu, mēģinot izprast, kāpēc viņi tā domā. Es, piemēram, aizbraucu uz Liepāju, un man varbūt šķiet, ka labāk būtu dzīvot tur! Taču pilsēta pie jūras – jā, tajā noteikti kaut kas ir, un tas man patīk. Jūras plašums un vēriens droši vien mani iedvesmo. Kaut gan – kā jau tipiskam jūrmalniekam – nebūt tik bieži līdz jūrai nesanāk aiziet. Rīgas tuvums – tas, bez šaubām, ir liels un pozitīvs ieguvums. Tas dod iespēju doties uz dažādiem kultūras pasākumiem galvaspilsētā un vēl tajā pašā vakarā tikt atpakaļ mājās. Protams, tas ir liels bonuss. 

– Esat izbraukājusi pasauli, tostarp ne tikai saistībā ar mūziku. Gan jau ir redzētas arī citas jūrmalas un jūras. Bet mūsējā laikam ir sirdij tuvāka…

– Ir daudzas skaistas vietas, es ļoti labprāt braucu uz citām jūrām, jo mīlu siltu ūdeni un man ļoti patīk peldēt. Mūsu jūrmalā ūdens man nekad nav pietiekami silts, tāpēc esmu iecienījusi dienvidu pludmales. Bet tajā pašā laikā, protams, pastaigāt pa kāpām un paelpot mūsu skaistā priežu meža spirgto un smaržīgo gaisu – tāda burvība nevienā dienvidu jūrā nav sastopama! Tas ir kaut kas cits.

– Vai jūrmalnieki un varbūt arī pilsētas viesi jūs atpazīst kā slavenu ērģelnieci?

– Nekad neesmu jutusies kā slavenība. Es vienmēr esmu vairāk strādājusi pilsētas labā nekā spodrinājusi savu privāto karjeru. Noteikti esmu vairāk enerģijas ieguldījusi, lai Dubultu baznīca būtu atpazīstama vieta, pateicoties šīm ērģeļu mūzikas tradīcijām. Kā zināms, pagājušajā vasarā notika jau piecpadsmitais ērģeļmūzikas festivāls ”Vox angelica”. Domāju, ka manis radītais festivāls ir kļuvis pazīstamāks par mani pašu.

– Kā pirms piecpadsmit gadiem dzima doma par to, ka vajadzētu organizēt šādu festivālu?

– ”Vox angelica” radās saistībā ar to, ka Dubultu baznīcai tika sagādātas pašreizējās ērģeles. Lai iedziļinātos būtībā, jāpašķir vēstures lappuses vēl tālāk atpakaļ, uz 2000. gadu un brīdi, kad es kļuvu par pastāvīgu šīs draudzes ērģelnieci. Tad arī uzsāku priekšdarbus, lai varētu šai baznīcai sagādāt labu instrumentu. Tolaik mēs kopā ar manu vēlāko vīru Tālivaldi Deksni uzsākām projektu – atgādāt šīs ērģeles no Anglijas. Lai to varētu realizēt, bez šaubām, bija vajadzīga arī publicitāte finansējuma iegūšanai. Par to pārsvarā biju atbildīga es, bet Tālivaldis vairāk uzņēmās praktiskos darbus. Kad iecerētais tika paveikts, gribējās, lai šis instruments tiek ieskandināts ar koncertiem. Tāpēc arī radās doma sarīkot festivālu, kas būtu saistāms tieši ar šo instrumentu. Un tā viss arī sākās.

Domāju, šo vairāk nekā piecpadsmit gadu laikā man ir iestājies arī zināms nogurums no tā visa, jo sākotnēji mēs ilgus gadus bijām divatā kopā ar vīru. Bet, kopš 2018. gadā viņš atstāja šo pasauli, es paliku šai darbā viena. Var teikt, ka, ņemot vērā apstākļus, ļoti ilgi vēl esmu strādājusi un darījusi. Taču, ja līdzās nav īsta atbalsta pleca, visu paveikt, protams, ir grūtāk. Atgriežoties pie iepriekš teiktā, ka mācos ik pa laikam dzīvē nedarīt visu un no kaut kā atteikties, šobrīd esmu izlēmusi, ka nākamvasar izlaidīšu šī festivāla rīkošanu.

– Jūs ar Tālivaldi vienmēr esat bijuši sava veida sazobē – īsta ērģelnieku ģimene.

– Kad ar Tālivaldi satikos jau pēc augstskolas maģistratūras absolvēšanas, es biju visnotaļ neatkarīga sieviete ar tam brīdim pietiekami lielu dzīves un darba pieredzi. Pateicoties tam, esmu bijusi gana stipra lietas turpināt un nepārtraukt arī pēc viņa aiziešanas. Bet tīri cilvēcīgi mums tā bija ļoti laba satikšanās, un mēs bijām kopā, jo lieliski viens otru papildinājām.

Lai arī mums bija ļoti liela gadu starpība, mēs līdzīgi domājām, uztvērām lietas, un svarīgi, ka mums bija vienota izpratne par dzīves vērtībām. Mums bija līdzīga gaume arī daudzās ikdienišķās lietās, piemēram, saskanēja tas, kāda krāsa vai stils patīk attiecībā uz mājas iekārtojumu. Nekad negadījās tā, ka lietas, kas man ļoti patīk, Tālivaldim izteikti nepatīk vai otrādi, patiesībā varējām saprasties pat bez vārdiem. Mums bija viegli diskutēt arī profesionālos jautājumos par mūziku. Saskanēja domas par galamērķi – varējām diskutēt, kādā veidā to sasniegt un nonākt pie labākā risinājuma.

Abiem patika veidot, sastādīt koncertu programmas… Domāju, ka mums kopā tas ļoti labi padevās. Tālivaldis prasīja padomu man, es jautāju viņam, un mēs parasti nonācām pie ļoti forša kopsaucēja, kas patika mums abiem, nevis tikai vienam no mums. Protams, bija arī atšķirības, bet tajā mēs viens otru respektējām. Piemēram, Tālivaldis kādam manam koncertam palīdzēja veidot reģistrācijas Rīgas Domā, un, kad teicu, ka es to vietu skaņdarbā izjūtu tā, bet viņam likās citādāk, vīrs ieklausījās un veidoja pēc manas ieceres, pat ja pats būtu darījis citādāk.

Spēlēt kopā gan mums nebija viegli, jo atšķīrās pieejas. Līdz ar to kā ērģelnieku duets, lai arī dažreiz uzstājāmies, tomēr regulāri nekoncertējām. Tālivaldis bija izcila personība mūzikā un vienkārši ļoti labs cilvēks. Tas bija ļoti jauks dzīves posms, kad biju kopā ar viņu. Protams, manā dzīvē Tālivaldis ir neaizstājams.

– Kādi plāni jums ir šim gadam, un kas ir svarīgākais, ko jums gribētos realizēt?

– Protams, jau pēdējais koncertu projekts, kas man bija decembrī mūzikas skolā ar zīmīgo nosaukumu ”Vēstījums mieram”, droši vien skaidri norāda: lai ļoti daudzas lietas varētu notikt, pasaulē ir vajadzīgs miers. Lai spētu kaut ko īstenot, cilvēkam jāvar nodrošināt pamatvajadzības. Ja pasaulē valda kari, tie iespaido ārkārtīgi daudzas jomas – kā ekonomiku, tā arī kultūru. Bez šaubām, šādos apstākļos daudzi cilvēki ir spiesti vairāk domāt par eksistenciālām lietām nekā pievērsties augstajai mākslai, īpaši tie, kas nonāk kara apstākļos, atrodas karadarbības tiešā tuvumā vai ir saistīti ar to.

Protams, jāsaka paldies Dievam, ka Latviju karš tomēr – vismaz pagaidām – tieši neskar, un ļoti gribētos cerēt, ka neskars arī nākotnē. Tomēr, nonākot kādās tālākās zemēs, esmu sastapusi cilvēkus, kuri saka, ka baidās braukt uz Latviju, jo viņiem šķiet, ka esam zeme blakus Krievijas robežai, tādēļ te nav droši. Tas gan ir atsevišķu tālāk dzīvojošu ārzemnieku skatījums, bet mēs pagaidām šeit Latvijā jūtamies droši. Es domāju, ir jālūdz Dievs par to, lai būtu miers pasaulē un pie mums un lai mēs varam dzīvot brīvībā, kopt un attīstīt savas valsts kultūru.

– Paldies jums par sarunu! Lai izdodas mums visiem saglabāt mīlestību un ticību labajam!