Gunta Šmidre: Aizpildīt emocionālo tukšumu ^{Apriņķis.lv}

Kopumā vērtējot savu labbūtību skolā, 38% pusaudžu atbildēja, ka jūtas drīzāk labi, kamēr ļoti labi jūtas 19%. Trešā daļa jeb 33% skolēnu jūtas viduvēji, bet 7% jūtas drīzāk slikti. 3% pusaudžu norādījuši, ka skolā jūtas ļoti slikti.

Atbalsts pusaudžu dzīvē

Lai palīdzētu speciālistiem savlaicīgāk pamanīt brīdi, kad pusaudzis ar savu uzvedību sauc pēc palīdzības un gaida atbalstu no pieaugušo puses, arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvji kopā ar speciālistiem vēlas rast risinājumu pusaudža skatījumam uz savām problēmām un vietu pasaulē, kā arī vērtēt skolas lomu un iespējas operatīvi pamanīt problēmas un atbilstoši rīkoties. Tādēļ maija vidū Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija rīkoja plašu konferenci “Atbalsts pusaudžu dzīvē”, pulcējot pedagogus, sociālos darbiniekus un daudzus citus speciālistus, kuru darbs ikdienā saistīts ar pusaudžu dzīves līkločiem.

Pēckovida sekas

Biedrības “Resiliences centrs” valdes loceklis Kārlis Mednieks, uzstājoties ar prezentāciju, atzina, ka tieši pusaudžu emocionālo stāvokli visvairāk ir ietekmējis pandēmijas laiks, kad piespiedu izolētības un attālināto mācību dēļ bija izteikts komunikācijas trūkums. “Es nezinu, vai valstī ir pētījums, kādas psiholoģiskas un garīgas sekas tas atstājis uz mūsu Latvijas iedzīvotājiem. Un man ir bail iedomāties, kas tajā laikā norisinājās pusaudžu emocionālajā pasaulē.”

Taču sekas ir acīm redzamas – ievērojami pieaugusi agresivitāte, un, kur mājo agresivitāte, lieki runāt par empātiju, pieņemšanu un ticību, uzsver Kārlis Mednieks. “Mēs šodien vairs nerunājam par sociālā riska jauniešiem, bet gan par riska jauniešiem,” saka biedrības “Resiliences dentrs” vadītājs, atzīstot, ka daudzi sabiedriski aktīvi jaunieši pēc kovida ierobežojuma laika ir kļuvuši pasīvi internetā sēdētāji. Viņš uzsver, ka Latvijā trūkst atbilstošu mentoru programmu: “Rodas jauna mentoru programma, kas aktuāla šobrīd. Trīs gadus darbojamies tajā, bet pa to laiku jau radušās citas aktualitātes, kas netiek risinātas.”

Kārlis Mednieks, kurš jau vienpadsmit gadus strādā sociālajā jomā un ir mentors sociālās rehabilitācijas programmā “Dari”, atzīst, ka vēl viena liela pusaudžu grupa ir tā sauktie ielu jaunieši, ar kuriem kontaktu nav iespējams izveidot ātri un vienkārši, tas  jāveido ļoti pakāpeniski: “Mēs ieejam viņu teritorijā, vērojam. Reizēm paiet četri pieci mēneši, līdz  jaunietis sāk uzticēties. Nākamais etaps – šīs attiecības ir jāprot noturēt.”

Konferencē Kārlis Mednieks atklāja, cik ļoti svarīgi, kontaktējoties ar ielu pusaudžiem, ir pieņemt šo viņu atšķirīgo redzējumu, kura pamatā ir emocionāls tukšums. Cik ļoti nozīmīgi ir radīt šajā jaunietī drošības sajūtu, pieņemot visu, kas ar viņu noticis.

Speciālists atzīst, ka, uzklausot šos pieredzes stāstus, arī pašiem palīdzētājiem reizēm ir neizsakāmi smagi. Kārlis Mednieks atklāj, ka vienu no vissmagākajiem brīžiem piedzīvojis, strādājot ar kādu trīspadsmit gadus vecu meiteni, kura bija internetā izveidojusi tirdzniecības tīklu un jau vairākus gadus sevi seksuāli pārdeva. Meitenes teiktais: “Bet šādi es jutos mīlēta,” skarbo realitāti padara vēl skaudrāku.

Piederības sajūta

Pirmajā mirklī šķiet, kāda gan varētu būt saistība piederības sajūtas attīstīšanā saistībā ar pusaudžu tēmu, taču Carnikavas pamatskolas direktors Raivis Pauls pārliecina – piederības sajūta vislielākajā mērā  ir saistīta ar pārliecību.

“Esam pētījuši, vērojuši, vai mūsu skolā var runāt par mobingu. Izrādās, nē, nevar. Bet ir pretēja lieta – cilvēks tiek ignorēts. Bērns atrodas klasē, skolā, bet viņš jūtas viens. Un es teiktu, ka arī tā ir emocionālā vardarbība.

Mums ir jāspēj atrast to ceļu, kā šim ignorētajam bērnam sajust piederību vietai, kur viņš mācās, iesaistīt viņu skolas dzīvē, lai viņš jūtas kopā ar pārējiem,” saka skolas direktors.

Raivis Pauls norāda uz ļoti daudzu vienkāršu, cilvēcisku lietu nozīmi ikdienā. Ir skaidrs, ka tieši skolotāja kompetencē ir būt atbildīgam par mācību procesu. Tieši tāpat viņam ir jāprot vairot pārliecību par skolēnu spējām un spēkiem apgūt mācību priekšmetu. “Brīdī, kad skolēna vēlme mācīties ir sašķobījusies, diezin vai būs pareizākais uzdot iegaumēt sarežģīto Ņūtona likumu. Tas nevairos skolēna pārliecību. Nepārliecinātība radīs atgrūšanos, nevēlēšanos iedziļināties, vēlmi protestēt,” uzskata Raivis Pauls.

Skolas ikdienā, mācību procesā skolotājam būtu svarīgi iekļaut arī tādus uzdevumus, kuru veikšana neietekmē rezultātu, bet palīdz socializēties. “Ar iejūtīgumu, man šķiet, grāvī nevar iebraukt nekad. Bet robežām ir jābūt. Ir jāzina, kādas ir sekas, ja kaut ko neievēro,” atzīst Carnikavas pamatskolas direktors.

Raivis Pauls ir ne tikai skolas direktors, viņa audzināšanā ir bijušas divas vidusskolas klases. Skolotājs, kurš allaž meklējis, kā uzlabot savu darbu, kā izprast sarežģīto, padarot to saprotamu. Viņš meklē risinājumus ikdienā, varbūt tādēļ viņa vēstījumā tik daudz atziņu. Kaut vai par viena mācību priekšmeta skolotāju sadarbību skolā, par kopēju prezentāciju veidošanu. Neordināri? Jā, gluži tāpat kā viņa pārliecība, ka ir laiks lauzt vecos stereotipus un saprast, ka arī direktors ir sadarbības partneris, pie kura kabinetā skolēns droši var nākt un runāt par idejām, nākotnes plāniem.

Uzvedības traucējumi

“Bet ir viena lieta, ar ko skolas šobrīd patiešām netiek galā, – tie ir uzvedības traucējumi,” atzīst Carnikavas pamatskolas direktors. Reizēm viena skolēna uzvedības dēļ nākas ciest visai klasei. “Ja paši skolas līmenī netiekam galā, sazināmies ar bāriņtiesas un sociālajiem darbiniekiem. Sliktākais scenārijs – visi uz papīra visu dara, bet rezultāta  nav. Skolēnu uzvedība ir problēma arī valstiskā līmenī. Latvijā vairs nedarbojas internātskolas, ir tikai Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, kur nokļūst pusaudži par ļoti smagiem pārkāpumiem. Mums nav vidusceļa,” atzīst Raivis Pauls.

Neskatoties uz to, viņš ir pārliecināts, ka skolā ir ļoti daudz iespēju, kā veidot sadarbību ar skolēnu, kā radīt kopības un piederības sajūtu.

Nenoliedzami, konferences, sanāksmes, pārrunas par pusaudžiem ietver sevī arī vēstījumu par mums pašiem, par šo laiku, par sabiedrību. Mēs, pieaugušie, vēl vakar bijām pusaudži. Tikai citā laikā, citā pasaules redzējumā. Pusaudži – tie esam mēs vakar. Arī mēs toreiz jutāmies nesaprasti.

Šodien mēs esam vecāki, skolotāji, direktori, sociālie darbinieki, policisti. Būtībā – cilvēki, no kuriem pusaudzis sagaida pieņemšanu, empātiju un sapratni.

#SIF_MAF2023

Par publikācijas saturu atbild laikraksta “Rīgas Apriņķa Avīze” redakcija.