Kaspars Prūsis: Attīrīt klasi – tas nav risinājums ^{Apriņķis.lv}

– Kā jums šķiet, vai konference sasniedza vēlamo mērķauditoriju?

– Nevaru atbildēt, jo nebiju tās organizators. Domāju, ka galvenais iemesls, kas veicināja šo konferenci, bija slavenie palīgmateriāli skolotājiem par seksuālo izglītību. Konference bija kā atbildes reakcija. Bet tas nebija tas, par ko es runāju šajā konferencē. Mans uzsvars bija par bērnu emocionālo labbūtību skolā un bērna vajadzību izpratnes nozīmīgumu.

– Kas šai ziņā šobrīd ir atstāts novārtā vai aizgājis aplam?

– Mūsu trīs bērni mācās trīs dažādās Rīgas skolās – no pavisam parastas līdz ģimnāzijai. Desmit gadu laikā mums ir bijusi pieredze ar piecām skolām. Un es redzu to lielo atšķirību skolu pieejās. Ģimnāzijās pārsvarā valda īstermiņa un ļoti šaura domāšana par to, kas ir labākais bērniem. Tur tiek uzsvērti tikai un vienīgi mācību panākumi – tas ir pats svarīgākais. Bērna emocionālā labbūtība ir pilnīgi mazsvarīga. Sākot jau no tā, ka tā arī tiek pateikts: ja tu netiec līdzi mācībās, tad ej prom, mums uz tavu vietu gaida rinda! Jā, viņiem skolēnu skaits klasē nesamazinās, tāpat ģimnāzijas reitingi un prestižs nemazinās, ja aiziet prom bērni, kas to neiztur.

Bet kas notiek ar šiem bērniem? Ko mēs viņiem iemācām caur šo sistēmu? To, ka attiecības nav svarīgākais. Kā es jūtos – nav svarīgi, svarīgi ir tikai panākumi? Manuprāt, tādā veidā ilgtermiņā veidojas ļoti neveselīga sabiedrība. Tas mani ļoti sāpina. Tas izpaužas pat tādos it kā sīkumos kā, piemēram, pusdienu starpbrīži. Ir skolas, kur pusdienām atvēlētas tikai desmit minūtes, kuru laikā bērniem jāaizskrien uz ēdamzāli, jāpaēd un jāskrien atpakaļ, lai paspētu uz nākamo stundu.  

– Kā pie zvēriem.

– Tieši tā! Turklāt pusdienu laiks var variēt no desmitiem rītā līdz pamatīgai pēcpusdienai. Mēs, vecāki, sūdzamies, ka tas nav normāli, bet skola to neuzskata par problēmu un atbild: mēs to citādi nevaram atrisināt, un bērni tiek galā. Tā jau ir tā attieksme, kad bērnu emocionālā labbūtība nav svarīga. Īstermiņā tas varētu būt saprotams, bet ilgtermiņā zaudētāji ir gan skola, gan bērni. Pētot bērnus, kam ir traumatiska pieredze, un bērnus, kas dzīvo trauksmē, mēs redzam, ka trauksmē bērnam samazinās spēja uztvert informāciju, mācīties, veidot veselīgas attiecības.

Tāpat ir ar pieaugušajiem, jo smadzenes ir būvētas tā, ka tās primāri uztraucas par izdzīvošanu vai par trauksmes cēloni, attiecīgi – par aizsardzību –, bet, ja cilvēks domā par aizsardzību, viņš nevar padomāt par attīstību. Trauksmes situācijā smadzenēm nav pat pieejama tā daļa, kas domā par attīstību, par loģiku, par cēloņsakarībām. Ja bērns skolā jūt trauksmi, viņš nespēj mācīties. Ja spēj atslābt, spēj arī mācīties. Ja mēs vairāk uzmanības pievērstu bērnu emocionālajai labbūtībai, vidējais sekmju līmenis noteikti celtos. Trauksme rada šķērsli arī veidot attiecības ar citiem bērniem, veidot veselīgu priekšstatu par sevi. Tā ir liela problēma, ko mēģinām aktualizēt caur to, ko dara “Tilts”.

– Arī padomju skolā bija konkurence; atceros gan mācību olimpiādes, gan ierindas skates, gan makulatūras vākšanu, sacensību par labākā pionieru pulciņa nosaukumu un tā tālāk. Kas tagad ir citādi?

– Pat nezinu, vai ir kaut kas citādi. Pats nāku no lauku skolas, kur konkurence netika īpaši uzsvērta. Domāju, arī šodien lauku skolās vide ir draudzīgāka. Konkurences pārspīlēšana – tā ir ģimnāziju problēma. Bet tas, kas noteikti ir mainījies, – palielinās informācijas ātrums un pieejamība. Arī par to, cik liela konkurence ir visapkārt. Viss notiek daudz ātrāk, un arī tas rada lielāku spiedienu. Tagad mēs tam sākam vairāk pievērst uzmanību. Bērnus ar trauksmi agrāk vienkārši izolēja no sabiedrības. Tāpēc – un šī lieta gan ir mainījusies – tagad daudz lielāks uzsvars tiek likts uz iekļaujošo izglītību. Tā ir modes lieta, trends, un es to atbalstu – tam tā ir jābūt.

Diemžēl pie mums to dara bez patiesas izpratnes, kādā veidā šī iekļaušana ir realizējama. Tikai ar to, ka šie bērni iet parastā klasē un turpina destruktīvi uzvesties, mēs nekādā veidā nepalīdzam ne bērnam, ne sabiedrībai. Ja skolotājam nav izpratnes par to, kas notiek ar šo bērnu un kā viņam palīdzēt, – tas degradē iekļaujošo izglītību. Sekas ir tādas, ka klasē ir viens destruktīvs bērns, neviens nezina, ko ar viņu darīt, bet visiem pārējiem viņš un šī situācija traucē mācīties. Rodas protests, kas parādījās arī konferencē: “Mums to nevajag! Taisām jaunas speciālās iestādes! Cik bija forši, kad bija institūcijas, kur šos bērnus aizsūtīja prom, lai viņus tur pāraudzina.” Bet tā ir bērnu norakstīšana, nevis pāraudzināšana.

Līdz ar to es atbalstu iekļaujošo izglītību, bet tai ir jābūt kompetentai un izprotošai. Un ne vienmēr tas prasa asistentu bērnam. Galvenokārt tas prasa izpratni, kas ar šo bērnu notiek, kāpēc viņam ir grūti iekļauties un kā mēs varam palīdzēt iekļauties. Kā skola bez liekiem līdzekļiem var radīt bērniem drošāku vidi. Ja asistentam par to nav izpratnes, viņa klātbūtne vien nepalīdzēs. Bērni, kas uzvedas slikti, būtībā nav ne ļauni, ne arī speciāli grib ieriebt skolotājiem vai klasesbiedriem. Viņu uzvedībā izpaužas trauksme un vajadzība, ko pats bērns varbūt pat neapzinās, bet destruktīvā veidā mēģina izrādīt. Ja skolotājs šīs vajadzības saprot, tās arī ir iespējams apmierināt, un bērns atslābs.

– Kādas šīs vajadzības mēdz būt?

– Tās var būt dažādas sensoras vajadzības, kam skolā vispār nepievērš uzmanību. Īpaši bērniem, kas piedzīvojuši traumu, var būt sensoras vajadzības, ko bērns pats neapzinās. Piemēram, normāls skaļums var likties daudz par skaļu vai par klusu, un tas rada trauksmi. Vai kairinājumi acīm – pārāk spilgta gaisma, pārāk daudz un koši plakāti klasē. Uz skolu bērns iet ar trauksmi, jo klasē jūtas slikti, bet nezina, kāpēc. Bieži vien bērniem, kas piedzīvojuši trauksmi, ir vestibulārā aparāta traucējumi – viņi nevar nosēdēt mierīgi. Nevis negrib, bet tiešām nevar – viņiem ir mocības četrdesmit minūtes sēdēt uz vietas ar saliktām rokām.

Mēs no tādiem bērniem prasām to, ko viņi fiziski nevar izpildīt. Viņš kļūst nemierīgs, sāk šūpoties, skolotājs sāk aizrādīt, rāt, bērnam rodas vēl sliktāks priekšstats par sevi, sliktāka pašsajūta, un tas aiziet spirālveidā uz leju. Ja mēs to zinām, ja radām sensorgudru klasi, ar to vien var novērst pusi šo bērnu problēmu. Tas pat neko daudz skolai nemaksātu un neprasītu asistentu.

– Var saprast arī citu bērnu vecākus, ja klasē ir agresīvs bērns. Arī vecāku trauksme ir pamatota.

– Pilnībā var saprast. Vecākos lielākās bažas rodas, ja viņi jūt, ka skolotājs nezina, ko darīt, un ir satraucies. Tad vecāki saprot: ir slikti. Turpretī, ja skolotājs teiktu: “Mūsu klasē ir viens kauslis, bet es saprotu, kā viņam palīdzēt,” tad arī man kā vecākam nebūtu uztraukumu. Katrā manu trīs bērnu klasē ir bijis gan kāds kauslis, gan kāds destruktīvs bērns, un skolotāju reakcijas bijušas ļoti dažādas. Diemžēl visbiežāk skolotājs vecāku sapulcē saka: “Neuztraucieties, cerams, ka šis puika ilgi te nepaliks.” Jā, klasei viss kārtībā, kad šis bērns aiziet, bet viņš taču neaiziet ne pagrabā, ne citā galaktikā. Tāpēc man vienmēr ir jautājums: vai kāds ir noskaidrojis, kas notiek ar to bērnu?

Attīrīt klasi – tas nav risinājums. Risinājums ir meklēt iespējas, kā šim bērnam un sabiedrībai palīdzēt ilgtermiņā. Protams, vecāki nevar iejaukties skolas vadības lēmumos, bet var skolotājam jautāt: kā mēs varam palīdzēt? Tas ir ļoti svarīgi, jo vecāku attieksme ļoti vada skolotāja rīcību. Ja lielākā daļa vecāku ir agresīvi noskaņoti pret trauksmes bērnu, skolotājam ir ļoti grūti palīdzēt šim bērnam iekļauties. Ja ir vecāku atbalsts – superīgi, skolotājs to var izmantot.

– Man ir sajūta, ka iekļaujošā izglītība Latvijā ir kā žigulis ar mersedesa emblēmu.

– Tieši tā! Tai jāsākas ar izpratni, ka kaut kas skolā būs jāmaina. Jo ir taču kāds iemesls, kāpēc šie bērni nav iekļāvušies un ir jau izņemti no sistēmas. Ja mēs to nesaprotam, nav nekādas jēgas pateikt: “Viņiem ir jāsēž klasē!” Un nedrīkst arī atbildēt: “Man ir tik daudz bērnu, ka nevaru katram pievērst īpašu uzmanību. Vai nu lai viņš te sēž un dara tā, kā visi vienmēr ir darījuši, vai arī viņam jāiet prom!” Iekļaujošā izglītība tā nestrādā! Tad tas tiešām ir tas pats vecais žigulis ar citu emblēmu.

– Vai konferencē no kolēģiem sadzirdējāt ko vērtīgu šai ziņā?

– Konference nebija par iekļaujošo izglītību, bet jutu diezgan lielu skepsi dalībnieku vidū, un tas mani ļoti biedē. Par iekļaujošo izglītību būtu vajadzīga atsevišķa konference, diskusijas. Man ir sajūta, ka notiek liela cīņa starp Labklājības ministriju, kas izskata, ka vajag iekļaujošo izglītību, un Izglītības ministriju, kas to neuzskata par prioritāti vai uzskata par Labklājības ministrijas problēmu. Tas ir absurdi un ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc iekļaujošā izglītība buksē. Jo Izglītības ministrija par to neuzņemas atbildību. Neuzrādot pētījumu avotus, kādas skolas direktors paziņoja, ka Skandināvijā skolas jau iet prom no iekļaujošās izglītības. Ja tas tā tiešām ir, man būtu gribējies redzēt pētījumus, dzirdēt argumentus, kāpēc.

– Ir arī labi piemēri?

– Emocionālās inteliģences ziņā ir, jā. Viens no labiem piemēriem ir digitālais atbalsta rīks “EMU:Skola”. Zinu, ka daudzas skolas, arī divas Rīgas ģimnāzijas, mēģina to ieviest. Tas ir skolēnu emocionālā stāvokļa mērītājs – ļoti labs rīks. Ar bērnu, bērnu vecāku un klases audzināju anketēšanu tiek novērtēts katra skolēna emocionālais stāvoklis pēc tā sauktā luksofora principa: vai bērnam viss ir kārtībā un viņš ir zaļajā grupā, vai arī viņš ir riska jeb dzeltenajā grupā vai sarkanajā grupā, kad jau obligāti kaut kas ir jādara. Anketēšanu veic divreiz gadā, rezultāti saglabājas, un tas ļauj redzēt arī tendenci.

– Viena lieta ir veikt anketēšanu, otra – reaģēt uz rezultātiem.

– Protams. Bet vismaz rodas pamatojums noskaidrot, kas bērnam izraisa trauksmi. Jo ir bērni, kuriem trauksmes izpausmes ir iekšējas, un neviens bez šādas anketēšanas to nepamanītu, jo ne jau visi to izrāda ar sišanu. Šāds bērns klusu atnāk, klusu aiziet, bet trauksme viņam var būt tikpat augsta kā tam, kurš sit. Tas ir ļoti bīstami, jo bērni ir pakļauti sev kaitējošam riskam. Šādu bērnu ļoti daudz ir ģimnāzijās, kur viņi ir iemācīti labi uzvesties, bet viņiem tik un tā ir trauksme, ko ārēji nevar izpaust, jo tad uzreiz būs sankcijas. Bērns deg iekšēji, un tas ir ļoti bīstami. Klases audzinātājs var mēģināt kādu pilotprojektu savā klasē, bet skolas vadības attieksme ir izšķiroša – bez vadības atbalsta neko nevar ieviest. Vecākais dēls ģimnāzijā, kuru nesaukšu vārdā, no 7. līdz 9. klasei izjuta milzīgu spiedienu. Tagad viņš ir citā ģimnāzijā, kas ir ieviesusi “EMU:Skola” programmu, un ir laimīgs, ka ir prom no iepriekšējās pieredzes.

– Cik vecs bija adoptētais puika, kad paņēmāt viņu ģimenē?

– Viņš līdz ģimnāzijai vēl nav ticis, mācās 5. klasē. Mūsu ģimenē viņš ienāca pavisam maziņš.

– Un tomēr saskārāties ar trauksmēm?

– Jā. Un sākumā nesapratu, kas tas ir. Domāju, ka, tik maziņam bērnam ienākot ģimenē, nekādām sekām nevajadzētu būt, jo viņš no dzīves pirmā gada neko neatceras. Bet patiesībā tā nav. Tikai tad, kad sāku mācīties programmu “Kompetenta emocionāli traumētu bērnu aprūpe”, sapratām iemeslu. Bērns neatceras faktus, bet viņam paliek sajūta, ka viņa vajadzības citiem nerūp, ka pašam ar visu jātiek galā, ka nav vērts nevienam atklāties un tā tālāk. Vēlāk tas sāk izpausties kā problemātiska uzvedība.

– Tikt galā ar problēmu – tas, manā izpratnē, nozīmē cīnīties ar to, tātad cīnīties ar bērnu. Kā to varētu nosaukt citādi?

– Saprast bērnu. Saprast, kas izraisa šādu uzvedību. Tas vecākiem ir visgrūtāk, jo, ja es nesaprotu, kas ar manu bērnu notiek, tad nezinu, ko darīt. Tas ir visbiedējošākais stāvoklis. Ja klasē kāds skolēns destruktīvi uzvedas un divdesmit citi skatās skolotājam virsū, sak, kā tu ar šo tiksi galā, – tas ir ļoti trausls stāvoklis, kas visbiežāk beidzas ar: ja es nezinu, ko darīt, es gribu, lai viņš no šejienes aiziet. Savukārt ģimenē tas ir biedējoši, jo tu jau no sava bērna prom neaiziesi.

Man kā tēvam ļoti palīdzēja tas, ka es sapratu, kas notiek ar manu bērnu – kā viņa zīdaiņa vecuma trauksme ir ietekmējusi viņa vēlāko uzskatu par pasauli, attiecīgi arī uzvedību. Ja tas noticis ļoti agrīnā bērnībā, tas ir ietekmējis viņa zemapziņu. Tas nav fakts vai notikums, ko bērns var pārrunāt, jo viņa apziņas atmiņā šī notikuma nav. Tas ir tikai sajūtu līmenī, kas rodas, ja pirmajā dzīves gadā bērns ir ilgi atstāts novārtā: es esmu pamests, es esmu nevajadzīgs. Un to ir ļoti, ļoti grūti mainīt, bet apziņa, ka es saprotu, no kurienes tas nāk, man ļoti palīdz.

Mēs, atbalsta centrā “Tilts”, saprotam, ka daudz ko no tā, ko paši esam mācījušies un mācām vecākiem, var izmantot arī skolotāji. Tāpēc esam izveidojuši apmācību skolotājiem, kā strādāt ar bērniem, kas ir piedzīvojuši traumu un klasē destruktīvi uzvedas. Oktobra beigās sāksies pirmās apmācības, ko turpināsim, lai palīdzētu ģimenēm ar bērniem. Savā praksē esam sapratuši, ka nevaram palīdzēt ģimenēm ar bērniem, ja šīs izpratnes nav skolotājiem, – ir jāstrādā visiem kopā.

– Jūs runājat arī par to, ka vajadzētu mainīt sabiedrības attieksmi pret bērniem, kas nāk no bērnunamiem. Esmu domājusi: kā jūtas bērns, kuram ir bijušas vairākas viesģimenes vai pat adoptētāji, kas no viņa tomēr atsakās?

– Ir vajadzīgas ģimenes, kas šos bērnus var uzņemt, – tā ir visvienkāršākā atbilde. Nav pietiekami labas alternatīvas ģimenei. Bērnam ir jāaug ģimenē – tādā vidē, kur viņam ir pastāvīgs aprūpētājs, par kuru bērnam ir pārliecība, ka viņš viņu nekad nepametīs. Bez tā bērns nevar pilnvērtīgi augt. Bērnam ir svarīgi redzēt, kā reāli funkcionē veselīgas attiecības. Nav iespējams veselīgi funkcionēt attiecībās, ja bērns neredz veselīgu piemēru.

Tas tā ir visiem, ne tikai bērniem. Un tas nav kas tāds, ko var iemācīties no grāmatas. Tas ir kas tāds, ko var mācīties, tikai redzot, un redzēto pielietot savā dzīvē. Tāpēc es neesmu kritisks pret viesģimenēm, jo viesģimene var būt kā paraugs bērnam. Tikai tad ir jābūt pilnīgi godīgam, liekot saprast, ka tu esi viesģimene – draugs bērnam, īpaši pusaudzim, jo maziem bērniem tas nav piemēroti.

Pusaudži saprot: es šeit nedzīvošu. Bet viņi var būt ģimenē kaut vai uz svētkiem vai izbraukumos. Viņi redz: o, var arī citādi veidot attiecības! Var arī nekliegt viens uz otru. Var arī sarunāt. Var arī ēst visi kopā. Var arī ēst mājās pagatavotu ēdienu, silts ēdiens nav tikai “Makdonaldā”. Šāda pieredze – kaut vai maza drumstaliņa no veselīgā piemēra – var dot bērnam cerību, ka viņš ir vajadzīgs, ka var citādi un ka viņš varēs to pielietot savā dzīvē. To var dot daudz vairāk ģimeņu, ne tikai tās, kas gatavas bērnu adoptēt, jo ne visi var un ne visiem vajag adoptēt.

Arī mentoru kustība Latvijā ir superīgs veids, kā var kļūt par draugu šiem pusaudžiem. Jo viņi jau necer uz ģimeni. Viņi pat saka, ka viņiem nevajag ģimeni, jo ir vīlušies visā, ko sauc par ģimeni. Bet draugs var būt izšķiroši svarīgs, jo katram bērnam ir vajadzīgs vismaz viens pieaugušais, kas ir kā drošības saliņa. Bieži vien tas ir skolotājs, jo ne katram bērnam ir viesģimene, bet katram bērnam ir skolotāji.

Kad mēs mācām vecākiem par bērnu traumām, sakām, ka ir divi faktori, kas padara traumu nepanesamu. Pirmkārt, traumas pieredze nav ierobežota laikā – bērns neredz, kad tas beigsies. Un otrs, kas padara traumu toksisku, – ja blakus nav neviena droša pieaugušā, ar ko to pārrunāt. Faktiski tas saēd bērna dzīvi, viņš nespēj normāli funkcionēt, un nav brīnums, ka viņam veidojas destruktīva uzvedība. Mēs, sabiedrība, varam līdzēt vismaz vienā no šiem faktoriem – varam būt tas cilvēks, ar ko parunāt, kas uzklausa, kas pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Tas palielina varbūtību, ka bērns spēs pretoties antisociālajiem vai traumatiskajiem apstākļiem, kādos atrodas. Ja viņiem šīs drošības sajūtas nav, viņi to meklē. Piemēram, iesaistoties kādā bandā, kam var piederēt, – tā ir pseidodrošība, kas nav ne ilgstoša, ne paliekoša.

– Visbeidzot es gribētu pajautāt, kāda ir jūsu attieksme pret to, par ko šalko lielākā daļa sabiedrības, – bērnu tendenciozo dzimumaudzināšanu.

– Es varētu parakstīties zem katra vārda, ko par šo saka Nils Konstantinovs [Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāja Nila Konstantinova viedoklis ir, ka valsts pretlikumīgi un agresīvi ir vērsusies pret neaizsargātiem skolas bērniem, sludinot plūstošu dzimti un dzimuma maiņu, – G.R.]. Viņš kā speciālists arī ļoti labi izskaidro, kāpēc tā ir. Bet es gribētu piebilst, ka tā nav bērnu lielākā problēma; tā ir vienas daļas pieaugušo problēma. Tā pat tuvu nav arī skolu aktuālākā problēma. Mani biedē, ka diskusijās par šo var aiziet prom no aktuālākām problēmām, sak, diskutēsim par seksuālo izglītību, bet par iekļaujošo nē, kas, starp citu, izskanēja arī pieminētajā konferencē. Tiek novērsta uzmanība no svarīgākā.

Es izvairos runāt par šo tematu, jo var iekulties... Es neesmu speciālists – ne biologs, ne ārsts, ne psihologs. Tai vispirmām kārtām vajadzētu būt psihologu un psihiatru diskusijai, jo tur ir šīs parādības sakne. Un, ja šiem speciāliem mēs varētu uzticēt noskaidrot, kas ir cēlonis jauniešu dzimumidentitātes trauksmei, ja varam to identificēt, – brīnišķīgi. Bet vienkārši pateikt, ka, ja bērns grib mainīt dzimumu, mums viņš noteikti jāatbalsta, – tam es nevaru piekrist. Arī manā darbā notiek nopietna diskusija par to, kādā veidā bērnu iekļaut lēmuma pieņemšanā. Uzsvars ir tāds, ka bērna viedoklis ir ļoti svarīgs, ka tas ir jāņem vērā. Tā ir patiesība, bet mēs varam no viena grāvja iebraukt otrā, jo līdz šim mēs dzīvojām tā, ka bērnam nebija nekādas teikšanas – bija tā, kā nolēma pieaugušie. Tagad braucam otrā grāvī – ne tikai par seksuālo identitāti, bet arī citos jautājumos bērna viedoklis kļūst svarīgāks par pieaugušo viedokli, aizmirstot, ka bērna viedoklis ir nenobriedis, ka šis cilvēks vēl ir bērns. Mums viņa viedoklis ir jāņem vērā, bet tas nedrīkst pilnībā dominēt.