Jānis Iesalnieks: Katrs pats grib būt mazais ķeizariņš ^{Apriņķis.lv}

Kad 2010. gadā tika nodibināta divu politisko organizāciju – partijas «Visu Latvijai!» un apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK – apvienība, tās valdē tika ievēlēts arī J. Iesalnieks.  Nacionālās apvienības «Visu Latvijai!»–«Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK valdē viņš darbojas joprojām. 2014. gadā viņš tika iecelts par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru. J. Iesalnieks vēlētājiem allaž ir saistījies ar stingru nacionālo pozīciju, tāpēc viņa rīcība un izteikumi nereti izsaukuši asas vārdu pārmaiņas publiskajā telpā, piemēram, imigrācijas un bēgļu kontekstā. Vai politiķis un partija kopumā, kļūstot par stabilu varas partiju, nav zaudējusi daļu no sava sākotnējā opozicionārā gara, pozitīvo politisko huligānismu? Kurš būs nākamais Valsts prezidents, kāpēc konservatīvie spēki mūsu valstī negūst tādu atbalstu kā Polijā un Ungārijā – par to «Kodola» sarunā ar vienu no Nacionālās apvienības vadošajiem politiķiem Jāni Isalnieku.

– Nacionālā apvienība kļuvusi par tādu kā solīdu politiķu partiju, vienlaikus saglabājot pamatvērtības, bet zaudējot to pozitīvo politisko huligānismu – lai atceramies kaut vai hrestomātisko, nu jau vēsturē ierakstīto akciju ziemas salā pret Abrenes atdošanu... Šķiet, jaunākās paaudzes vēlētājam tas būtu vairāk vajadzīgs. Vai neiesūnojat?

– Kā cilvēkam katrā brieduma stadijā ir atbilstoša uzvedība, tāpat arī organizācijai. Ja pieaudzis cilvēks sāktu uzvesties kā bērns, visi viņu uztvertu kā dīvaini. Situācijā, kad «Visu Latvijai!» bija ārpus parlamenta esoša jauniešu organizācija, šādas publiskas akcijas bija faktiski vienīgais veids, kā plašākai sabiedrībai likt ieraudzīt mūsu nostādnes. Tagad, kad esam valdībā ar atbildību par konkrētām jomām, darbības metodēm jābūt citām. Tas darbs varbūt ir mazāk interesants vērotājam no malas, bet no mērķa sasniegšanas viedokļa un reālās ietekmes uz norisēm valstī tas noteikti ir daudz efektīvāks. Piemēram, tagad es varu nevis stāvēt pie valdības ēkas ar plakātu pret imigrāciju, bet piedalīties sarunās un reāli panākt ierobežojumus lēto viesstrādnieku ievešanai.

Bet arī šajā organizācijas brieduma stadijā publiskas akcijas ir nepieciešamas – kad valdībā paliekam mazākumā un nepieciešams mobilizēt sabiedrību spiediena izdarīšanai pret citām valdības partijām. Piemēram, 2015. gada vasarā organizējām mītiņu pie valdības ēkas, protestējot pret Latvijai uzspiestajām «bēgļu» kvotām. Pēc tam Kučinska valdības veidošanas sarunās panācām, ka Latvija vairs nepiekrīt jaunām kvotām. Sabiedriskais spiediens savu bija panācis.

Tāpat jāatgādina, ka Nacionālā apvienība katru gadu 18. novembrī Rīgā rīko iespaidīgu lāpu gājienu (pērn tajā piedalījās jau aptuveni 25 000 cilvēku), 16. martā – karogu aleju pie Brīvības pieminekļa par godu latviešu leģionāriem, 23. augustā – svecīšu ugunsceļu pie Brīvības pieminekļa par godu Baltijas ceļa gadadienai, maija vidū – Vienības autobraucienus ar Latvijas karogiem vairākās Latvijas pilsētās (pērn lielākajā braucienā Rīgā piedalījās vairāk nekā 2000 spēkratu). Vai varat nosaukt kādu citu Latvijas partiju, neskaitot Kremļa «Saskaņu», kas var sarīkot šāda mēroga publiskos pasākumus?

– Nacionālo apvienību šobrīd uztver jau kā stabilu varas partiju. Kādas korekcijas tas ienes kaut vai partijas tēla veidošanā?

– Tas uzliek daudz lielāku atbildību par saviem vārdiem un solījumiem. Mēs nevaram atļauties solīt «3x500» (sociāli ekonomiskais plāns no Jaunās konservatīvās partijas priekšvēlēšanu programmas, kurā paredzēts, ka minimālā alga, neapliekamais minimums algām un pensijām būs 500 eiro mēnesī jau tuvākajā laikā, – red.) vai citus brīnumus, kurus šie solītāji nemaz netaisās realizēt. Katrs Nacionālās apvienības solījums vēlētājiem ir balstīts jau padarītos darbos un/vai reālistiskos aprēķinos. Tā dēļ mēs populistiem varbūt zaudējam kādu balsi, bet tā ir atbildīga attieksme pret sevi un sabiedrību.

– Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kāds būs Nacionālās apvienības piedāvājums tām? Vai jau zināmi deputātu kandidāti?

– Piedāvāsim skaidru, nacionālās vērtībās balstītu izvēli uz pārējo partiju «ideoloģiskā purva» fona. Balsojot par Nacionālo apvienību, vēlētājiem ir skaidrs, par kādu politiku un par kādiem mūsu sabiedrotajiem Eiropā viņš balso; nebūs pēc vēlēšanām jāattopas, ka esi balsojis it kā par konservatīvajiem, bet ievēlējis liberāļus. Saraksta galvgalī būs aktīvākais no visiem Baltijas valstu deputātiem – Roberts Zīle, kultūras ministre Dace Melbārde, Kremļa «Saskaņas» atmaskotājs žurnālists Ansis Pūpols. Sarakstā būs arī Jānis Dombrava, Rihards Kols, Edvīns Šnore un citi, kuru nostādnes nevienam komentārus neprasa.

– Kā Nacionālās apvienības pamatideja – Latviju latviešiem – iekļaujas ES kontekstā?

– Eiropas Savienība var pastāvēt tikai kā nacionālu valstu savienība. Eiropa pasaules kontekstā ir unikāla ar to, ka katra Eiropas valsts ir ar senu vēsturi un atšķirīgu identitāti. Ja mēs to pazaudētu, kam būs nepieciešama vēl viena ASV – tautu kausējamais katls? Pazūdot Eiropas tautu atšķirīgajām identitātēm, pazustu pati Eiropa. Līdz ar to Nacionālās apvienības pārliecība, ka katra Eiropas tauta ir vērtīga tieši ar savu unikalitāti, ir viseiropeiskākā no visām.

– Kā, jūsuprāt pietrūkst, lai konservatīvie Latvijā gūtu tādu atbalstu kā Ungārijā un Polijā?

– Pirmkārt, etniska viendabība. Ungāri Ungārijā un poļi Polijā ir absolūtajā vairākumā – vairāk nekā 95% savas valsts iedzīvotāju. Turpretī latviešu Latvijā ir tikai 62%, un tas mūs spiež nepārtraukti rēķināties arī ar citu interesēm mūsu pašu zemē, attīstot tādas īpašības kā kompromisa meklēšana, piekāpšanās. Tā ir ļoti nelabvēlīga vide vienota, spēcīga nacionāli konservatīvā politiskā spēka izveidošanai. Turklāt vēl latviešu mentalitāte atrast vissīkāko atšķirību, lai nestrādātu vienotā komandā, – katrs pats grib būt mazais ķeizariņš savā organizācijā.

– Valdībā šobrīd tieslietu sfēra ir nodota cita politiskā spēka – Jaunās konservatīvās partijas – rokās. Kā prognozējat attīstību šajā nozarē?

– Pagaidām vēl pāragri izdarīt secinājumus, bet mani jau nepatīkami pārsteidza deputāta Jura Juraša izdošanas epopeja. Tā vietā, lai dzīvē realizētu principu «Viens likums, viena taisnība visiem» un dotu iespēju Jurašam savu taisnību pierādīt tiesā kā jebkuram citam Latvijas pilsonim, Jaunā konservatīvā partija par katru cenu centās saglabāt viņam deputāta imunitāti. Deputāti taču nav tiesa, lai profesionāli izvērtētu, kuram – Jurašam vai prokuratūrai – šajā lietā ir taisnība!

Kas attiecas uz profesionālajiem jautājumiem, tad šeit man ar jauno tieslietu ministru nekad nav bijušas lielas domstarpības. Viņš pat atzina, ka mūsu veiktā maksātnespējas uzraudzības reforma ir pareiza un turpināma – protams, laurus cenšoties piedēvēt sev.

– Jūsu pēctecis parlamentārā sekretāra amatā Tieslietu ministrijā ir skandalozais politiķis Juris Jurašs. Kā vērtējat situāciju, ka kriminālvajāšanai izdots cilvēks ieņem šo amatu?

– Manuprāt, tā nav normāla situācija. Tieslietu ministrijas augstākajām amatpersonām tiesiskuma jautājumos ir jābūt par paraugu citiem. Kā viņš var nākt uz Saeimu, pārstāvot tieslietu ministru, ministra vietā piedalīties ES Tieslietu ministru padomēs, ja pats ir apsūdzētais krimināllietā? Es ļoti labi zinu atbildību, kādu uzliek šis amats. Lai ko man kāds kādreiz būtu varējis pārmest – radikālus uzskatus vai ko citu –, bet ne prettiesisku rīcību!

– Par dažām aktuālām tēmām... Asas diskusijas ir izraisījis jautājums par ieroča lietošanas atļauju medībās no 16 gadu vecuma. Jūsu pozīcija?

– Tā bija pirmā mana izšķiršanās pirmajā Saeimas sēdē, kad biju tikko devis deputāta zvērestu. Es pats neesmu mednieks un neatbalstu dzīvnieku nogalināšanu sporta pēc, bet vienlaikus neuzskatu, ka cilvēki, kas uztur šo seno tradīciju un kopā ar bērniem dodas medībās, būtu krimināli jāvajā par to, ka atļāvuši savam 16 gadus sasniegušajam jaunietim izšaut no savas bises. Tas vienkārši nav samērīgi. Citur Eiropā medību regulējums ir vēl brīvāks; tas mums tāds padomju mantojums, kad padomju vara baidījās no apbruņotiem cilvēkiem, kas māk pielietot šaujamieroci.

– Kurš, jūsuprāt, būs nākamais Valsts prezidents? Vai koalīcija spēs vienoties par vienu kandidātu? Kādas personas bez Levita kunga vēl tiek apspriestas? Premjerministrs Krišjānis Kariņš atzina, ka cilvēku loks esot plašs...

– Es gribētu cerēt, ka nākamais Valsts prezidents būs cilvēks, ar kuru mēs ne tikai varēsim lepoties, bet kurā cilvēki ieklausīsies kā morālā autoritātē; kurš zina, kā darbojas valsts un kā tā ir jāpārstāv. Egils Levits ir šāds cilvēks. Turklāt viņš ir galvenais autors 4. maija Neatkarības deklarācijai un Satversmes ievadam jeb preambulai – tātad diviem dokumentiem, ar kuriem tika atjaunota un nostiprināta Latvija kā neatkarīga, nacionāla valsts. Nevis kaut kāda LPSR mantiniece, bet valsts, kurā latvieši ir valstsnācija ar ekskluzīvām tiesībām lemt tās likteni.

Domāju, ka lielākā daļa koalīcijas partiju vienosies par Levitu kā Valsts prezidenta amata kandidātu; vai visas – to es šobrīd neuzņemtos prognozēt. Katrā ziņā es neesmu dzirdējis pieteiktu nevienu citu kandidātu, kas kaut tuvu varētu stāvēt blakus Levitam Valsts prezidentam nepieciešamo kvalitāšu ziņā.

– Kāda ir jūsu nostāja jautājumā par Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja nomaiņu?

– No vienas puses, man nav ko pārmest ilggadējam Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājam Arnim Cimdaram. Manuprāt, viņš savus pienākumus ir veicis profesionāli un neitrāli, kas šajā amatā ir ļoti svarīgi. Bet, no otras puses, es arī saprotu argumentu, ka, esot tik ilgi vienā amatā, iestājas kaut kāda rutīna un varbūt netiek saskatītas visas iespējas attīstībai. Jauns cilvēks var nest svaigas idejas. Te gan svarīgi, lai nomaiņa nenotiktu nomaiņas pēc. Ja nāk kāds jauns cilvēks, tad es gribētu redzēt viņa vīziju par šīs komisijas attīstību un nākotni, viņa kompetenci. Un jābūt pārliecībai, ka šis cilvēks ir un būs neitrāls savā darbā pret visām partijām.