Joprojām dzīva latviešu tautas atziņa: ko nemāca vecāki, to māca pasaule. Saprotams, ka tas zīmējas uz bērnu tikumības iemantošanu, pārmantošanu, veidošanu, audzināšanu. Skaidrs, ka mazo cilvēkbērnu, pusaudzi, jaunieti iespaido daudzi viņa dzīves ceļu līdzi zinātāji, staigātāji: vecāki, skolotāji, klasesbiedri, draugi, sētas bērni un tas, ko sauc par pasauli, kurā ietveras gan labais, attīstošais, gan sliktais, bremzējošais, gan drošinošais, gan biedējošais, ceļošais un graujošais. Bieži vien, pat pārāk bieži, sarežģītajā pasaulē, tās negaidītās situācijās bērns paliek viens, jo līdzi izstāvēt nevar neviens. Bet neapjukt jālīdz visiem, kas var, un it īpaši tiem, kam tas ir pienākums. Mediji bieži un sliktā dikcijā gvelž par vienu jēdzienu, par otru tā, ka daļa vārdu nav saklausāmi, daļa saprotami. Pašus pamatjēdzienus, kas nereti ir internacionālismi, latvju mēlei sveši, publikai nemaz neskaidro – tā, it kā visi staigātu ar svešvārdu vārdnīcām padusē.

Gatavojoties svētkiem, esam jau pieraduši, ka izrotātas tiek ne tikai mājas, telpas un dzīvokļi, bet liela nozīme ir arī apkartējās vides izrotāšanai. Vides dekorēšana ar tematiskiem svētku rotājumiem ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Arī šogad pilsētas un novadi tiek saposti svētkiem, lai ar prieku un pacilātu noskaņu sagaidītu un aizvadītu Latvijas 105. dzimšanas dienu. Nereti publiskajā telpā uzvirsmo diskusijas par svētku rotājumu izmaksām un lietderīgumu, taču kopumā ļaudis priecājas par vides izdekorēšanu un radīto svēku noskaņojumu.