Zivju garša mutē un gudrību pilna galva jeb Jūrmalnieku meistarklases (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit, otro daļu – šeit.

Kad talkā nāk mobilā zivju virtuve

Evijas viesmīlība un sirsnība iedrošina: “Ja ir vēlme atpūsties no pilsētas burzmas un trokšņiem, baudīt sauli un jūru, ieelpot priežu sila smaržu, vērot nēģu zveju Svētupē, doties sēņot, izbraukt ar riteņiem vai slēpēm, pavasarī sajūsmināties par Svētupes paliem, sajust svaigu un kūpinātu zivju smaržu, ieplāno savas brīvdienas ģimenes un draugu lokā un brauc uz saulrieta liedagu – “Vējavām”!”

Pats Jānis iet jūrā, kūpina lomu un zina dažnedažādus amata meistarstiķus. Evija savukārt ceļ galdā pārpasaulīgi gardu zivju zupu, kuru rotā piemājas dīķī pašu audzēti un ķerti vēži.

Turpat aiz kāpas, kur Svētupe mežā met pēdējo loku, pirms ietekas palienēs un jūrā, ir nēģu tacis, kam ērti piekļūt, braucot garām “Vējavām”. Te saimnieko sava amata meistari Oļegs Sumčenko un Nikolajs Koluškins, kura kundze Inese Nēģu dienā vāra ne tikai nēģu zupu, bet visus cienā arī ar nēģu pastēti un grilētiem apaļmutniekiem.

Ko te varam mācīties arī ikdienā? Tača saimnieki sniedz unikālu iespēju ne tikai nogaršot grilētu nēģi, bet arī iesaistīties lieliskā piedzīvojumā – pašiem noķert savu nēģi. Ja ir vēlme iejusties īsta zvejnieka ādā, vakara krēslā ir jādodas zvejā pēc svaigām jūras veltēm, no kurām būs iespēja pagatavot smeķīgu zivju zupu. Tad varēs iemācīties tā pa īstam ķidāt zivis, līdz klāt nakts, kad jāiet raudzīt taci, vai tur murdos jau nav ieskrējis kāds steidzīgs nēģis. Atcerēsimies, ka nēģu sezona ilgst no 1. augusta līdz 31. janvārim.

Ja nu pašiem galīgi nav vēlmes noņemties ar zivju gatavošanu maltītei, talkā var aicināt Salacgrīvas puses zivsaimnieku Armandu Belasiku, kurš pagājušajā gadā par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļiem iegādājās mobilo zivju virtuvi. Meistars ir gana apmierināts ar pirkumu: “Pirms mobilās zivju pārstrādes virtuves izveides katru reizi, ierodoties pasākumā, kā arī braucot no tā mājās, viss aprīkojums – katli, grili, plītis – bija jāved līdzi. Ar šo mobilo virtuvi piebraucu, atveru tai sānus, metu uguni plītīs, un – heijā! – viss notiek.”

Tā pabūts dažādos svētkos un svinībās, liekot galdā tikko kūpinātas vai ceptas zivis, un tā ir Armanda priekšrocība – no plīts uzreiz galdā –, ko spējuši novērtēt gan Skultes sestdienas tirdziņa, gan Nēģu svētku Carnikavā un Salacgrīvā apmeklētāji. Ikdienā mobilā zivju virtuve dabūnama vai ik sētā, ja tikai klientiem ir vēlme un rocība.

Kuivižu pusē īstu meistarklasi reņģu kūpināšanā ik pa reizei sarīko piekrastes zvejnieks un mākslinieks Andris Skuja. Ja ierodamies Krišupītes grīvā, vispirms jānoklausās stāsts par Kuivižu vārda izcelsmi un to, kā 1860. gadā trīspadsmit vīri ar lāpstām rakuši ostu piekrastnieku laivām – gluži vai tai pašā vietā, no kurienes Andris viesus ved ar savu laivu jūrā. Kad iziets selgā, raudzīti tīkli vai murds, laivā parādās pirmās zivis, kas turpat tiek uzgrieztas, apkaisītas ar sāli un liktas kādu brīdi nostāvēties.

Pa to laiku Andris uz sakarsušās laivas motora galvas jau vāra zivju zupu, piemezdams pa smaržīgajam piparam un lozberlapai. Kad zupa gatava, jūras šalkoņu papildina ēdāju sajūsminātās nopūtas – sak, ar acīm viņi ēstu vēl un vēl, bet savs kaktiņš tomēr atlicināms vimbu vai lašu maizītēm, jo zivis jau iesālījušās.

Nonākot krastā, Andris viesus aicina savā tīklu šķūnī, ko lepni sauc par klubu. Kopš laika, kad skaistais Kuivižu klubs izlauzts, Andrim ir pašam savs, kur pulcēt zvejniekstāstu klausītājus.

Ja nu viesi ir gana uzmanīgi, var tikt arī līdz “Skuju” mājām, kur pagalmā greznojas zivju kūriņš, kas lieti noder arī pavasara reņģu kūpināšanai. Kādreiz tas bijis no koka, daudzreiz aizsvilies, līdz Andris uztaisījis “alumīnija kasti”, apmūrējis to ar ķieģeļiem, uzmeistarojis plauktiņus, kur 1–1,30 metru augstumā virs uguns uzkārt reņģes. Pirms tam tās ir jānomazgā, jāuzver uz virbām un tad jau var kārtot kūriņā, kas ir uzkarsēts.

Vispirms reņģes 20 minūtes kaltē virs uguns, lai nejūk un nekrīt nost no virbām, jo, uzreiz kūpinot un uzdodot karstumu, reņģes esot gar zemi. Divās stundās kūpinājums ir gatavs, tikai reizi pa reizei jāpiemet alkšņa malka. Kad reņģes nover no virbām, tās drusku apkaisa ar sāli un ķeras pie ēšanas. Vēl Andris Skuja teic, ka reņģe neesot vis zivs: “Reņģ ir reņģ, un tas ir viss!”

Cerams, ka arī jums izdosies atrast savu viedo skolotāju, kas pasniegs ne tikai meistarklasi zivju gatavošanā, bet arī vairos sirdsskaidrību un dvēseles mieru šajā trauksmainajā laikā.

Vairāk rakstu tēmā "Zivsaimniecības kultūrvēsturiskie aspekti" lasiet šeit.