Menu
 

Guntars Prānis: Dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu Apriņķis.lv

  • Autors:  Inga Reča, “Svētdienas Rīts”
Guntars Prānis: Dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu LETA

Pērn, Adventa sākumā, apgāds «Neputns» laida klajā unikālu grāmatu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora profesora Guntara Prāņa monogrāfiju «Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā». Recenzenti atzīmē, ka grāmata vērtējama kā izcils notikums Latvijas mūzikas vēstures pētniecībā, jo sniedz līdz šim plašāk nezināmu informāciju par vienu no Latvijas mūzikas vēstures senākajām lappusēm – gregorisko korāli 15. gadsimta Rīgā.

Pētījuma pamatā ir Guntara Prāņa doktora disertācija, kuras izstrādei viņš veltījis astoņus gadus un kuru ar izcilību aizstāvējis 2015. gadā, kā arī ilggadējs mūziķa un pedagoga praktiķa darbs.

Kopš bijušais Rīgas Doma mūzikas direktors (no 2001. līdz 2017. gadam) un senās mūzikas ansambļa «Schola Cantorum Riga» dibinātājs (1995), diriģents un atskaņotājmākslinieks, muzikologs un senās mūzikas pētnieks Guntars Prānis ir kļuvis par Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru (2017), viņš ir gandrīz nenotverams plašākai sarunai. Lai lasītājus nemulsina mūsu saruna uz tu, jo šo rindu autorei kādu laiku palaimējās izbaudīt (tieši tā!) raksta varoņa izcilās pedagoga un diriģenta darba metodes arī Rīgas Doma draudzes korī.

– Braukājot pa Eiropu un pasauli un iepazīstoties ar citām mūzikas augstskolām, kā tev šķiet – kādā līmenī ir mūsu augstākā mūzikas izglītība?

– Tas ir sarežģīts jautājums, jo es, protams, esmu mūsu Mūzikas akadēmijas patriots. Būt ar ļoti augstu pašcieņu un taisnu mugurkaulu – tas mums ir ļoti svarīgi kā mazai valstij vispār un arī mūzikas izglītībā. Bet, protams, es redzu arī jomas, kas prasa uzlabojumus. Bet tas ir mūsu mājasdarbs. Man ir palaimējies, ka tuvākā komanda tiešām esam domubiedri un redzam, kur gribam tikt. Bet akadēmijā ir tik dažādi virzieni! Ir atskaņotājmāksla, dažādu virzienu dziedāšana, deja, horeogrāfija, pedagoģija – jo labs mūzikas skolotājs, manuprāt, arī ir investīcija valsts nākotnē. Tā ir viena joma, kur, manuprāt, steidzami ir kaut kas jādara, ceļot skolotāja prestižu sabiedrībā. Un tad vēl zinātne, muzikoloģija – refleksija par mūsu izcelsmi, mūsu saknēm, šodienas procesiem, bez kā arī nevar notikt kvalitatīvas mūzikas izglītības process. No vienas puses, tā ir privilēģija strādāt kopā ar profesionāļiem no tik dažādām jomām, ar spēcīgām personībām, no otras puses, panākt un veicināt, ka mēs ejam vienā virzienā, – tas ir augsts izaicinājums.

– Vai mūsu izcilie mūziķi un dziedātāji, kuru vārds ir plaši pazīstams pasaulē, jau neiet kā handikaps Latvijas Mūzikas akadēmijas prestižam pa priekšu?

– Zināmā mērā iet, bet dusēt uz lauriem būtu pats neprātīgākais, ko varētu darīt, jo situācija pasaulē ātri mainās. Mēs ļoti lepojamies ar saviem pasaules klases māksliniekiem, bet mums ir jārada tāda sistēma, lai tiešām tas ir sistemātiski, ka mums pasaules zvaigznes gan piedzimst, gan izaug, gan var sasniegt visaugstāko līmeni. Protams, mēs lepojamies ar Dziesmu svētkiem un kordziedāšanas tradīciju, un pie mums brauc mācīties no ārzemēm tieši šo iemeslu dēļ, bet tas tomēr ir nemitīgs process, kas ir jāuzrauga un kur visu laiku ir nepieciešamas svaigas idejas.

– Nesen lasīju interviju ar operdziedoni Kristīni Opolais, kura sacīja, ka ārzemju žurnālisti viņai nemitīgi uzdod jautājumu ar tādu kā izbrīnu, sak, vai jums Latvijā ir īpašs gaiss, ka tik daudz talantu dzimst?! Kā tu domā, vai tas ir mīts un vienkārši mārketinga triks?

– Es domāju, ka tas nav mīts.

– Kāda ir tava versija, kāpēc mums ir tik daudz talantīgu cilvēku dažādās mākslas jomās?

– Mums tiešām dzimst talantīgi cilvēki krietni virs pasaules vidējā līmeņa mākslā un mūzikā. Īpaši mūzikā. Tas noteikti nāk no kordziedāšanas, no kopdziedāšanas tradīcijas. No mūsu mūzikas skolu sistēmas, kas noteikti ir laba un visiem spēkiem atbalstāma. Tas nav mīts! Bet es gribu arī teikt, ka automātiski nekas nenotiek. Un, ja mēs, piemēram, nevaram pienācīgi atalgot skolotājus, kas šīs zvaigznes ir spējīgi izaudzināt, mēs nevaram cerēt, ka zvaigznes būs arī turpmāk. Visai sistēmai ir jābūt veselīgai. Šodien viena otra bagāta valsts ātri vien pārpērk mūsu talantīgos jauniešus, kuri vēl ir mācību procesā, un arī labi skolotāji aizbrauc. Tāpēc mums ir jāmēģina šeit pat radīt motivējošu vidi, lai tas tā varētu turpināties. Protams, no vienas puses, milzīgs prieks un gandarījums par zvaigznēm, kuras ir, bet es gribētu redzēt, ka tie, kam šobrīd ir piecpadsmit, divdesmit gadu, pēc pieciem, desmit gadiem arī nokļūst turpat. Lūk, to ir svarīgi nodrošināt.

– Vai, runājot par mūzikas skolām un pedagogiem, tev nav mazliet nolaidušies spārni?

– Realitāte ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, un ir jābūt pateicīgiem par to, ko valsts ir gatava investēt. Lai tā turpinātos, mums visu laiku ir jābūt klāt, jāmotivē, jāpārliecina, ka tieši radošās jomas valsts tautsaimniecībā ir tās, kas dod milzīgu atdevi visās citās jomās, arī tajās, kas pelna naudu. Programmēšana, fizika, matemātika – mums saka, ka tas ir vajadzīgs, bet ļoti daudzi šo jomu pārstāvji savulaik ir gājuši mūzikas skolā. Tiem, kuriem ir attīstīta smadzeņu kreisā puslode – tā sauktais radošais nervs –, tas ir ārkārtīgi veicinošs arī visām pārējām jomām. Es neteiktu, ka man ir nolaidušās rokas, bet es saskatu problēmas, un, protams, problēmas prasa risinājumu. Mēs nevaram pateikt, ka mums šeit viss ir kārtībā, jo mūzikas skolēnu un mūziku studējošo skaits samazinās un ir vēl visādas neiepriecinošas tendences. Vecāki saka, ka nelaidīs bērnu mūzikā, jo tur taču nevar nopelnīt – kā tu vēlāk dzīvē uzturēsi savu ģimeni? Tās ir ļoti kompleksas lietas, kas nav atrisināmas ar vienu likumu. Tas drīzāk ir sabiedrības domāšanas veids – ko sabiedrība ir gatava ieguldīt šajā virzienā, redzot lielus ieguvumus ilgtermiņā.

– Kādā intervijā sacīji, ka Latvijas «Nokia» ir Dziesmu svētki un kordiriģēšana. Vai joprojām paliec pie šīs pārliecības?

– Jā, taču es neizslēgtu vēl citas labas lietas – mums ir arī ļoti spēcīgi ērģelnieki un solodziedātāji, bet, protams, Dziesmu svētki... Jaunie diriģenti studē akadēmijā, lielā mērā Dziesmu svētku motivēti. Šī kustība viņus ceļ spārnos. Latviešu kori joprojām uzvar dažādos starptautiskos konkursos. Tikko koris «Kamēr...» uzvarēja Tolosā uzvarētāju Grand Prix. Tātad «Kamēr...» ir uzvarētāju uzvarētājs. Protams, tas nevar rasties vienā brīdī un nejauši. Tas ir sistemātisks darbs. Svarīgākais, ko es gribu pateikt un ieraugu kā vienu no lielajām vīzijām Mūzikas akadēmijai, – ikvienā lietā ir vertikāle un ir horizontāle. Ja mēs gribam sasniegt visaugstākās virsotnes vertikālē – profesionālajā mākslā, vislielākās, respektablākās pasaules skatuves –, tad, Jāzepa Vītola vārdiem runājot, mums ir jāspēj aizsūtīt mūzikas skolotāju līdz pat tālākajām Latvijas valsts nomalēm. Mums ir jābūt tai horizontālei, kur ikviens bērns vistālākajā Latvijas ciemā var tikt pamanīts kā talants un var iegūt iespēju izaugt. Un mūsu Dziesmu svētki ir tas pats – tas ir tik ļoti tautā un amatiermākslā sakņots process, ko tomēr vada profesionāļi, bet no šīs vides nāk jaunās zvaigznes, nāk tā kustība un veidojas konteksts, ka tam ir nākotne. Tātad nevis kaut kas ekskluzīvs, bet ar ļoti, ļoti solīdu pamatu un ļoti plašu bāzi. Tas, manuprāt, ir mūsu lielais pluss, ka caur kordziedāšanas kustību un mūzikas skolām mēs talantus pamanām un virzām. Vienā pārtikušā valstī, kur vecāki var atļauties mūzikas izglītību, talanta virzība lielā mērā notiek caur privātstundām. Bet ir vesela virkne bērnu, kuriem dzīvē nav tā paveicies un nemaz nav tādas opcijas. Mēs sastopam cilvēkus, kuri saka: es būtu gribējis dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet man tas nebija iespējams. Varbūt arī tādā ziņā «Nokia» – nevis šauri skatoties, bet raugoties caur šo plašo kontekstu, procentuāli skatoties, cik mūsu ir vispār. Mēs zinām tik daudz sabiedrībā pazīstamu dažādu jomu cilvēku, kuri ir dziedājuši korī vai gājuši bērnu mūzikas skolā, – tas ir tas, kas varbūt papildus iedod to handikapu, kā tu iepriekš minēji.

– Kādu tu šajā kora un kopdziedāšanas kustībā redzi draudžu un liturģisko koru vietu un nozīmi?

– Nozīme ir ļoti liela, it īpaši mazpilsētās un laukos, kur nav kultūras namu, kas varētu uzturēt koru vadītājus. Domāju, šajā jomā okupācijas laiks ir cirtis dziļus robus, un vajadzēs vēl ilgu laiku, lai gan lielās, gan pavisam mazās muzikālās vienības – reizēm tikai divi trīs cilvēki – nostabilizējas. Ļoti svarīga šeit ir garīdznieku izpratne, atbalsts un izglītība kultūras jomā.

– Ilgu laiku savu darba dzīvi esi pavadījis kristīgā vidē. Ko tu domā par viedokli, ka Dziesmu svētki ir pagānu svētki, ka tautasdziesmas nedrīkst dziedāt baznīcās utt.?

– Skaidrs, ka man par to ir jādomā. Šogad Dziesmu svētkos bija brīnišķīgs garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, kuru es pats vadīju. Es nekad nebūšu vienā korī ar kritizētājiem, ka viss ir slikti, bet, ja kaut kas ir labs, tad to mēs noliedzam un izjaucam pa detaļām. Man nekad nav bijusi tuva tāda pieeja. Domāju, ka mums kā kristīgiem cilvēkiem ir jābūt ar plašu sirdi un jāierauga lietas plašākos kontekstos. Mēs nedrīkstam neieraudzīt milzīgo potenciālu, kas ir dziedāšanai kā tautas vienojošam spēkam. Skaidrs, ka mēs priecājamies, ja tas ir vēl piepildīts ar garīgu saturu. Tāpēc teikt, ka Dziesmu svētki ir kaut kas slikts, ja kāda dziesma nesakrīt pēc viena vai otra parametra, manuprāt, ir tuvredzīgi. Jo es zinu daudzus cilvēkus, kas tieši caur kordziedāšanu ir nākuši pie garīgo procesu apjausmas, pašizziņas un, jā, beigu beigās pie ticības. Mana paša pieredze un ticība par to liecina. Kāds rabīns ir teicis, ka dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu. Jo tas ir sirds piedzīvojums. Dziesmu svētki ir kaut kas brīnišķīgs, bet, saku vēlreiz, – tas nenozīmē, ka es visam simtprocentīgi tur piekrītu. Bet es ieraugu, ka tas patiešām ir unikāls notikums un unikāla iespēja. Šā gada garīgās mūzikas koncerts Domā bija tīrs evaņģēlijs, kas tika pasludināts visai Latvijai tiešraidē. Taču pēc tam nekur kristīgajos medijos neizskanēja pozitīva atsauksme. Tad jāsaka: mīļie draugi, vai mēs esam objektīvi, taisnīgi un patiesīgi, ja vienu gadu kritizējam, bet otrā reizē nemaz neieraugām, kas labs ir bijis?

– Vai garīgais pamats tev palīdz tagadējā darbā vai – tieši otrādi – traucē?

– Ļoti palīdz, jo nekas jau nav mainījies. Tu taču satiecies ar cilvēkiem, komunicē ar viņiem. Jā, neslēpšu, ir gana daudz problēmu un izaicinājumu, bet es domāju, ka ar Dieva palīgu un, to apzinoties, taču ir pilnīgi cita iespēja, cita drošība un cits spēks tos risināt.

– Par tavu doktora darbu un tikko iznākušo grāmatu... Kas ir misāle?

– Tā ir vienīgā grāmata, kas saglabājusies no 15. gadsimta un kurā mēs atrodam notis, jeb, citiem vārdiem sakot, Latvijas mūzikas vēsturē senākais materiāls ar notīm. Misāle ir grāmata, kurā ir atrodami dievkalpojumu teksti un dievkalpojumu dziedājumi.

– Tā taču bija rakstīta ar roku, vai ne?

– Protams! Oriģināls atrodas Rīgā, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Tas ir stāsts par mūsu kolēģiem pirms piecsimt gadiem, kuri Rīgā dziedāja šos liturģiskos dziedājumus un veidoja 15. gadsimta 60.–80. gados Rīgas arhibīskapa liturģisko apriti – dievkalpojumus, stundu lūgšanas utt. Mēs varam būt ļoti lepni, ka mums šāds avots ir, jo Lietuvā un Igaunijā senākie avoti ir datējami ar 17. gadsimtu. Es šo tēmu paņēmu ļoti plaši, stāstot par gregorisko dziedājumu pētniecību un salīdzinot, kā tas bija Latvijā, kā – pasaulē. Kā, piemēram, viduslaikos tie skanēja Rīgā un kā Hamburgā, jo ir daudzas reģionālas kopsakarības, bet ir arī atšķirības, lokālās prakses, kas liecina, ka arī toreiz cilvēks bija radošs, viņš improvizēja un daudz ko darīja spontāni. Es centos izstāstīt stāstu, jo mums, domājot par vēsturi, kādreiz tā ir tikai fakti un gadskaitļi, bet man bija svarīgi parādīt, ka tie bija dzīvi un radoši cilvēki ar savu emocionālo pasauli, ar savu motivāciju to visu darīt un izveidot.  

– Vai savu pētījumu esi kaut kur pielietojis? Vai domā, ka to varētu izmantot – ne tikai koncertā, bet arī dievkalpojumā, piemēram, Rīgas Domā?

– Ar «Schola Cantorum Riga» esam to ieskaņojuši diskā «Domus Mea». Protams, ka to var izmantot liturģiski, jo tie ir Proprium vai Ordinarium dziedājumi. Vēsturiski skaidrs, ka tie ir funkcionāli dziedājumi. Pirms diviem gadiem kādā foruma noslēguma dievkalpojumā Rīgas Domā visu pārkārtojām, iepriekš cilvēkus brīdinājām un iedevām arī tekstu tulkojumus. Konstatējām, ka cilvēki tos uzņēma ar ļoti lielu atvērtību un prieku. Jo tā ir mūsu vēsture! Ja mēs iedomājamies, ka šajos pašos Rīgas Doma mūros tos lietoja dievkalpojumā pirms piecsimt gadiem un ka tas ir senākais, kas pie mums ir atrasts, – kaut vai šis fakts ļoti rosina fantāzijas pasauli, un vēsture pēkšņi atdzīvojas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.