Menu
 

Dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu Apriņķis.lv

  • Autors:  Inga Reča, “Svētdienas Rīts”
  • Komentāri
Dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu LETA

Pērn, Adventa sākumā, apgāds “Neputns” laida klajā unikālu grāmatu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora profesora Guntara Prāņa monogrāfiju “Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā”. Recenzenti atzīmē, ka grāmata vērtējama kā izcils notikums Latvijas mūzikas vēstures pētniecībā, jo sniedz līdz šim plašāk nezināmu informāciju par vienu no Latvijas mūzikas vēstures senākajām lappusēm – gregorisko korāli 15. gadsimta Rīgā.

Pētījuma pamatā ir Guntara Prāņa doktora disertācija, kuras izstrādei viņš veltījis astoņus gadus un kuru ar izcilību aizstāvējis 2015. gadā, kā arī ilggadējs mūziķa un pedagoga praktiķa darbs.

Kopš bijušais Rīgas Doma mūzikas direktors (no 2001. līdz 2017. gadam) un senās mūzikas ansambļa “Schola Cantorum Riga” dibinātājs (1995), diriģents un atskaņotājmākslinieks, muzikologs un senās mūzikas pētnieks Guntars Prānis ir kļuvis par Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru (2017), viņš ir gandrīz nenotverams plašākai sarunai. Lai lasītājus nemulsina mūsu saruna uz tu, jo šo rindu autorei kādu laiku palaimējās izbaudīt (tieši tā!) raksta varoņa izcilās pedagoga un diriģenta darba metodes arī Rīgas Doma draudzes korī.

– Braukājot pa Eiropu un pasauli un iepazīstoties ar citām mūzikas augstskolām, kā tev šķiet – kādā līmenī ir mūsu augstākā mūzikas izglītība?

– Tas ir sarežģīts jautājums, jo es, protams, esmu mūsu Mūzikas akadēmijas patriots. Būt ar ļoti augstu pašcieņu un taisnu mugurkaulu – tas mums ir ļoti svarīgi kā mazai valstij vispār un arī mūzikas izglītībā. Bet, protams, es redzu arī jomas, kas prasa uzlabojumus. Bet tas ir mūsu mājasdarbs.

Man ir palaimējies, ka tuvākā komanda tiešām esam domubiedri un redzam, kur gribam tikt. Bet akadēmijā ir tik dažādi virzieni! Ir atskaņotājmāksla, dažādu virzienu dziedāšana, deja, horeogrāfija, pedagoģija – jo labs mūzikas skolotājs, manuprāt, arī ir investīcija valsts nākotnē. Tā ir viena joma, kur, manuprāt, steidzami ir kaut kas jādara, ceļot skolotāja prestižu sabiedrībā. Un tad vēl zinātne, muzikoloģija – refleksija par mūsu izcelsmi, mūsu saknēm, šodienas procesiem, bez kā arī nevar notikt kvalitatīvas mūzikas izglītības process. No vienas puses, tā ir privilēģija strādāt kopā ar profesionāļiem no tik dažādām jomām, ar spēcīgām personībām, no otras puses, panākt un veicināt, ka mēs ejam vienā virzienā, – tas ir augsts izaicinājums.

– Vai mūsu izcilie mūziķi un dziedātāji, kuru vārds ir plaši pazīstams pasaulē, jau neiet kā handikaps Latvijas Mūzikas akadēmijas prestižam pa priekšu?

– Zināmā mērā iet, bet dusēt uz lauriem būtu pats neprātīgākais, ko varētu darīt, jo situācija pasaulē ātri mainās. Mēs ļoti lepojamies ar saviem pasaules klases māksliniekiem, bet mums ir jārada tāda sistēma, lai tiešām tas ir sistemātiski, ka mums pasaules zvaigznes gan piedzimst, gan izaug, gan var sasniegt visaugstāko līmeni. Protams, mēs lepojamies ar Dziesmu svētkiem un kordziedāšanas tradīciju, un pie mums brauc mācīties no ārzemēm tieši šo iemeslu dēļ, bet tas tomēr ir nemitīgs process, kas ir jāuzrauga un kur visu laiku ir nepieciešamas svaigas idejas.

– Ilgu laiku savu darba dzīvi esi pavadījis kristīgā vidē. Ko tu domā par viedokli, ka Dziesmu svētki ir pagānu svētki, ka tautasdziesmas nedrīkst dziedāt baznīcās utt.?

– Skaidrs, ka man par to ir jādomā. Šogad Dziesmu svētkos bija brīnišķīgs garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, kuru es pats vadīju. Es nekad nebūšu vienā korī ar kritizētājiem, ka viss ir slikti, bet, ja kaut kas ir labs, tad to mēs noliedzam un izjaucam pa detaļām. Man nekad nav bijusi tuva tāda pieeja. Domāju, ka mums kā kristīgiem cilvēkiem ir jābūt ar plašu sirdi un jāierauga lietas plašākos kontekstos. Mēs nedrīkstam neieraudzīt milzīgo potenciālu, kas ir dziedāšanai kā tautas vienojošam spēkam. Skaidrs, ka mēs priecājamies, ja tas ir vēl piepildīts ar garīgu saturu. Tāpēc teikt, ka Dziesmu svētki ir kaut kas slikts, ja kāda dziesma nesakrīt pēc viena vai otra parametra, manuprāt, ir tuvredzīgi. Jo es zinu daudzus cilvēkus, kas tieši caur kordziedāšanu ir nākuši pie garīgo procesu apjausmas, pašizziņas un, jā, beigu beigās pie ticības.

Mana paša pieredze un ticība par to liecina. Kāds rabīns ir teicis, ka dziesma iet ticībai vienu soli pa priekšu. Jo tas ir sirds piedzīvojums. Dziesmu svētki ir kaut kas brīnišķīgs, bet, saku vēlreiz, – tas nenozīmē, ka es visam simtprocentīgi tur piekrītu. Bet es ieraugu, ka tas patiešām ir unikāls notikums un unikāla iespēja. Šā gada garīgās mūzikas koncerts Domā bija tīrs evaņģēlijs, kas tika pasludināts visai Latvijai tiešraidē. Taču pēc tam nekur kristīgajos medijos neizskanēja pozitīva atsauksme. Tad jāsaka: mīļie draugi, vai mēs esam objektīvi, taisnīgi un patiesīgi, ja vienu gadu kritizējam, bet otrā reizē nemaz neieraugām, kas labs ir bijis?

– Vai garīgais pamats tev palīdz tagadējā darbā vai – tieši otrādi – traucē?

– Ļoti palīdz, jo nekas jau nav mainījies. Tu taču satiecies ar cilvēkiem, komunicē ar viņiem. Jā, neslēpšu, ir gana daudz problēmu un izaicinājumu, bet es domāju, ka ar Dieva palīgu un, to apzinoties, taču ir pilnīgi cita iespēja, cita drošība un cits spēks tos risināt.

Pilnu interviju lasiet 29.janvāra laikrakstā “Kodols”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.